Lūk, man tā pagrūtāk saprast ir teiksim nosacīti intelektuālās sabiedrības reakciju uz muzikālo apvienību Duets Sandra. Ar to klātesošo, manuprāt, lieko & apnicīgo, uz pārgudru smīkņāšanu vai prastu ierēkšanu balstīto retoriku. Reku tikko, piemēram, balsošana & dirškusija pie cibas hipstera blogera numur viens – Mārtkores.  

Tas tiesa, ka muzikālu un estētiska pienesumu Sandrā saskatīt grūti. Tomēr ir daži apstākļi, kas liek abu dzīvesbiedru darbošanos cienīt:

* reti jau kuram šobrīd izdodas pelnīt naudiņu ar radoši pozitīvu, pret sevi godīgu darbu & atbildīgu vēstījumu. uzturot sevi caur citu prieku.

* dueta daiļradē kā nozīmīga atzīmējama Vērojuma loma. Nevērtējošs, neangažēts vēstījums, norobežojoties no rietumnieciska intelektuālisma staipekņiem, no postmodernisma apnicīgās aronijas & citātu citēšanas, no radošajās industrijās tipiskās, nekritiskās lēkāšanas pakaļ modīgajām „tendencēm” (par piemēru kaut vai mūsu poproka lepnumiņi Prātnieki vai Instrumenti). Dziedāšana par vienkāršām lietām (jo tikai vienkāršās ir svarīgas, kā teiktu Raups), bez viltus, divdomības, bez klīniski uzkrītošas gribu-būt-labākais klātbūtnes. Distancēšanās no ārējā tēla manifestācijām kā sociālajiem spoguļiem.

* pieklājīga, neuzbrūkoša & nesaasināta vēlme pēc publicitātes. Kontrastā kaut vai ar visādiem ŌK akadēmiķiem, Novaja volna žagatu spartakiādi, eirōšīziju glamūra sekstūrismu, vietējo & aizokeāna nēģeru fizioloģisko vajadzību klaigām vai kaut vai tiem pašiem Viegliešiem ar uzkrītoši pozitīvo, foršiņo & viena dižgara mantojuma pārņemšanu (spekulatīvi, protams!) attaisnojošām publicitātes kampaņām.

///

Mani nepārsteigs (bet iepriecinās), ja kaut kad parādīsies doktora disertācijas filozofijā ar nosaukumu, nu kaut vai „Dzogčena un Vērojuma filozofijas analīze Dueta Sandra radošās darbības kontekstā”.