| aprīlis |
[Apr. 23rd, 2024|09:54 pm] |
sēžu Aleponijā, tieši zem Ļeņina ģīmetnes, gaidu K no Grab mēģa un prokrastrinēju darbu. tāpēc šī vakara Grīnbergu spamā būs neliela kompilācija no preses par slaveno 1928. gada mītiņu cirkā, pēc kuras Otto tika apcietināts.
( part 1 ) |
|
|
| Aiz maskas vienmēr ir cilvēks |
[Apr. 23rd, 2024|02:06 am] |
Vakar izlasīju Luīzes Pastores grāmatu Šis ir mans seriāls. Sen vairs neesmu nekāda tīne un arī tā nejūtos, bet grāmata ļoti aizkustināja. Lieliski uzrakstīta. Lai gan atšķirīga, bet noskaņas ziņā nedaudz atgādināja filmu Tizlenes. Nu tādā ziņā, ka pat ārēji stilīgie cilvēki var justies nedroši par sevi, vai viss ar viņiem ok. Un, jā, skaista meiteņu draudzība pāri visam. Dažas reizes pat paraudāju un pārdzīvoju līdzi. Arī deviņdesmito gadu beigu labs atspoguļojums, kaut gan man tur atgriezties negribas. Pati grāmata ir daudz dziļāka un nopietnāka nekā mans virspusējais apskats šeit (nāk miegs), redzēju pat sapnī kā galvenā varone manā vietā pasaka stingru nē, jo zina, kas viņai dzīvē ir svarīgākais, savu ceļu (sapnis bija par mani, bet kā filma, lomas manā vietā tēloja citi, daudz jaunāki cilvēki, tāpēc beigās šķita, ka nav nemaz par mani, jo tādā veidā tiek dota iespēja iepazīt daudzas citas man līdzīgas planētas). Vienā no grāmatas atvērumiem ir tests, kur var noteikt, kurš grāmatas varonis tu esi. Es, protams, sanācu pieaugušais, tātad par viņu grāmatā ir diezgan maz:)
Bet vispār tas bija pats vieglākais tests manā mūžā, kur nebija nekas daudz jāprāto, tikai jāseko norādēm, atbildot ar jā vai nē. Tev ir brilles? Jā. Tu noslēpumaini klusē vai mūžīgi vāries? Drīzāk pirmais nekā otrais variants, lai gan droši vien esmu kaut kur pa vidu, taču tik garlaicīga varianta tur, protams, nav. Tas arī viss, jau klāt testa rezultāts: "Apsveicu! Tu esi Juris! Tava superspēja ir tavās hameleonbrillēs - tu redzi citiem cauri kā rentgenā un tev sāp tas, ko tu viņos ieraugi. Tāpēc tev nav humora izjūtas un citi tevi var uzskatīt par sausiņu." |
|
|
| |
[Apr. 22nd, 2024|11:36 pm] |
|
Draugi, kā latviski efektīvi pateikt to take things at face value? |
|
|
| aprīlis |
[Apr. 22nd, 2024|11:04 am] |
zirgam stiegras trauma tomēr ir nopietnāka nekā sākumā likās. tas savukārt ļoti iespējams nozīmē, ka - this is it. ņemot vērā viņa vecumu (22) ļoti iespējams vairs nekādu lekšanas treniņu, maču, utt. droši vien ir var vēl tā puslīdz reālistiski cerēt, ka pēc pāris mēnešu miera perioda, varēs jāt vizināties vieglā slodzē, bet tas arī viss. stiegras traumas mēdz sūdīgi dzīt arī jauniem zirgiem. Radim bija otrai priekškājai, mazliet citāda profila stiegras trauma pirms kādiem ~10 gadiem. un tas bija ļoti mokošs pusgads ar ierobežotām kustībām un soļošanām pie rokas un diezgan psihopātisku atgriešanos slodzē (viņš bija nostāvējies pilnīgi traks).
šajā gadījumā trauma rada problēmas arī viņa voblera sakarā. voblers ir neiroloģiska problēma, kas rada problēmas komunikācijā ar pakaļkājām (tās var kustoties "zust", klupt, ļodzīties). šai kaitei viņa gadījumā palīdz 2 lietas - e vitamīns diezgan lielās devās visu laiku + slodze, kas veido un uztur muskuļus, kuri tad palīdz to pakaļgalu saturēt un noturēt un kontrolēt. tiklīdz muskuļu masa zūd, tā paliek redzami sliktāk. viņš jau tagad ir sācis vairāk vilkt pakaļkājas pa zemi un biežāk klupt, jo bijusi ļoti minimāla slodze. ja tagad ir pāris mēnešu miera periods stiegrai ar tikai soļošanu pie rokas (15 - 20 min dienā) - es nezinu, kā uzturēt muskuļu masu vajadzīgajā apjomā. turklāt viņa vecumā muskuļu masa ātri zūd, bet grūti un lēni nāk atpakaļ. vēl viens iemesls kāpēc viņam ir svarīgi kustēties ir emfizēma (zirgu astma) un tās saasinājuma laikos (pavasaris, putekšņi, putekļi) arī ir svarīgi daudz kustēties, īpaši lēkšot, lai tiek iztīrītas un izventilētas plaušas.
esmu bēdīga un noraizējusies par šo visu. |
|
|
| Uzraksts nr. 10 |
[Apr. 20th, 2024|11:30 am] |
I believe in power of tears. |
|
|
| Akmeņi un domas |
[Apr. 19th, 2024|11:31 pm] |
| [ | skaņu celiņš |
| | Desperate Journalist - Hollow | ] |
Šajā pelēkajā un aukstajā dienā galvā sāka skanēt dziesma, kuras nosaukumu pa dienu nevarēju atcerēties (tikai tagad atnāca), bet videoklipu gan spēju labi vizualizēt, jo varbūt pati dziesma nemaz tā neuzrunāja. Klipā galvenā varone satika dažādus cilvēkus, kuri pēc sarunas aiz sevis atstāja akmeņus. Beigās jaunajai sievietei bija pilna soma ar akmeņiem, ko varētu interpretēt kā vainas sajūtu, cilvēku pārmetumus vai citu problēmu (smagumu) uzņemšanos. Varbūt pat nevajag nodalīt.
Pēc darba aizgāju uz parku salasīt dabas materiālus darbnīcai. Neko neplūcu, ņēmu to, kas zemē nokritis, jo vajadzēja tikai piecus, plus akmeni. Viss salasījās tik viegls un gaisīgs, pat skaists ķiršu koka zieds mētājās zālītē. It kā gaidītu tieši mani.
Vēl dīvaini aptvert, ka pavisam nesen jautājumi: kur es esmu? kāpēc esmu šeit? šķita tikpat ikdienišķi kā elpošana. Un tie parasti radīja tādu kā drošību un mazināja apjukumu ik reizi, kad tos uzdevu. Savādi aptvert, ka jau kādu gadu tādus sev vairs nevaicāju, jo svarīgāk bijis vispār piecelties, kustēties, nokļūt no viena punktu uz citu utt. Varbūt tiešām smadzenes ir tik garlaicīgas, ka visu šo laiku bijušas aizņemtas ar to, lai es izdzīvotu, nevis reflektētu? Bet nu ir tik laba sajūta, ka atkal spēju domāt! (Ja vien tā nav ilūzija, ka domāju, hehe) |
|
|
| |
[Apr. 19th, 2024|10:06 am] |
|
Es ilgu laiku heitoju Laiks paradīzei. Diezgan grūti gāja ar šo projektu, galvenokārt tāpēc, ka tēma visu laiku šķita neticami nepievilcīga un arī skaņas noformējuma forma kādu vēlējās režisore man kopumā arī nu tā. Un tad tur viss tas nac teātra vaibs utt. Es viņu jau biju ierindojis savu visbriesmīgāko mākslas notikumu topa 2. vietā aiz Gudrunas. Karoč kkādā brīdī sāku nožēlot, ka piekritu. Mazliet pa jokam un mazliet tomēr nē mēģināju atrunāt Inesi no nākšanas uz pirmizrādi, jo nekas labs tur negaida.
Vakar tad bija tā pirmizrāde un es tur tā sēdēju un skatījos un sapratu, ka esmu noslēdzis pamieru ar šo projektu. Jā, tēma joprojām neliekas superhot, bet skatoties nav paviršības sajūtas, kas, manuprāt, ir labi. Turklāt es tikai vakar aptvēru, ka tas ir teātris-teātris - tantēm un onkuļiem, nevis nvo teātra organizācijas radīts māksliniecisks trips kādā aizraujošā tēmā ar visādiem tehniskiem izaicinājumiem uz kuru nepērk biļetes (šis formāts, gan, mani valdzina vairāk joprojām). Man nav kauns. Izņēmu no ļaunā topa. Ļoti forša sajūta. Man ļoti pieauga respekts pret Endīni un man ļoti patīk Andra Kaļiņina scenogrāfijas un vispār patīk atrasties vienā projektā ar Andri. Un pēdējā brīdī nomainīt skatītāju muzonu bija right call. Vienīgais, kas man vakar nepatika, ka biju nepareizi kaut ko sakalkulējis ar pirmizrādes puķītēm un man pietrūka tieši vienai aktrisei, kura vakara gaitā izrādījās vienīgais cilvēks, kurš man pienāca klāt un tiešā tekstā pateica, ka viņai patīk kā tas viss skan. |
|
|
| Dungoju |
[Apr. 18th, 2024|11:46 pm] |
| [ | skaņu celiņš |
| | Keitija Bārbale - Drāšu žogs | ] |
labāk nebūtu no sevis aizbēgusi mājupceļš ir garāks aklai bezmugurkaulainai.. |
|
|
| aprīlis |
[Apr. 18th, 2024|10:33 am] |
ja par garoziņām jaunajā darbā - outlook vide ir kaut kas neticami neērts, stīvs un tizls. es ļoti daudz laika pavadu vienkārši čakarējoties ar sīkumiem, ar kuriem googles vidē nebija nekādu problēmu. |
|
|
| aprīlis |
[Apr. 17th, 2024|05:20 pm] |
| [ | skaņu celiņš |
| | Valmiermuižas alus vēstniecība Briāna ielā | ] |
tikko runāju pa telefonu ar Linarda Laicena mazmeitu. viņas numuru dabūju netīšām uzrakstot e-pastu bibliotēkas direktoram. kad sapratu, ka esmu nejauši iekopējusi viņa e-pasta adresi un nosūtījusi jautājumu viņam - sakautrējos un aizsūtīju ziņas dažiem citiem, kas šķita piemērotāki atbildētāji (no bibliogrāfijas nodaļas, kur viņa strādāja). bet man atbildēja tikai direktors.
viņa izrādās joprojām iet pie Otto un Alīnas uz kapiem. reti, bet iet. un izrādās Teodora Zaļkalna skulptūra Alīna Grīnberga tiešām ir tā pati mana Alīna. es biju manījusi, ka tāda eksistē, bet nebiju pievērsusi uzmanību, jo man likās, ka gan jau vienkārši vārdu sakritība un tā ir cita Alīna. labāku bildi nesanāk atrast, bet lūk.
sarunājām vēl sazvanīties un varbūt satikties. viņa padomāšot vai ir ko man teikt. un aizrādīja, ka nevajag lietot vārdu "čakarēties". viņai taisnība, protams.
p.s. vispār pirmais viņas jautājums man pēc tam, kad biju stādījusies priekšā - vai es esmu bijusi sakopt Grīnbergu kapus. |
|
|
| |
[Apr. 17th, 2024|10:40 am] |
filma, kas man lika gribēt taisīt filmas, nebija nekas labs. Vanilla Sky. un es nezināju, ka tā filma ir rimeiks, toreiz, kad redzēju.
dziesma, kas man lika gribēt dzirdēt mūziku, bija American Pie. Madonnas kasetē. Arī par to es toreiz nezināju, ka tā ir kovers. |
|
|
| aprīlis |
[Apr. 16th, 2024|10:48 pm] |
vispār ironiski. Otto Grīnbergs tusēja ar Frici Galenieku, viņus, piemēram, abus apcietināja 1928. gadā pēc mega mītiņa cirkā. bet Mārtiņš Galenieks mani pirms daudzpadsmit gadiem veda eksursijā pa Pētera Māldera vietām Londonā (neko nezinot par to, ka Otto un Fricis - mūsu vecvectēvi, ir bijuši pazīstami + mūsu ģimenes nav nekā draudzīgas vai saistītas. mēs iepazināmies kaut kādā drausmīgā dzeršanā pie Uldīša).
p.s. sorry ![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif) basta - grāmatu vēl neesmu izlasījusi. |
|
|
| aprīlis |
[Apr. 16th, 2024|02:29 pm] |
malkas šķūnī mētājas vāveres astes gals un zebiekstes vai seska kaka |
|
|
| aprīlis |
[Apr. 16th, 2024|12:00 am] |
oh my, arī dramaturgs. es laikam ceru, ka tā luga ir neglābjami zudusi un man nekad nebūs iespēja to lasīt.
Tāpēc diskusijās aicinājām rakstīt lugas pašus strādnieku jauniešus un revolucionāros studentus. No viņu vidus arī radās jauni dramaturgi, kuri deva vērtīgus darbus mūsu repertuāram. Viens no pirmajiem šāda veida darbiem bija O. Grīnberga sarakstītais «Ķēniņš—Jēriņi», ko viņš nodeva mūsu dramatiskajai sekcijai 1926. gada rudenī. Tas bija viens no tiem darbiem, kas visilgāk (šķiet, vairāk nekā piecus gadus) nepārtraukti palika mūsu teātra repertuārā. Šajā darbā bija pamatīgi atmaskota buržuāziskās republikas šķiriskā būtība un tās pērkamie līderi. Lugas autors O. Grīnbergs bija tolaik plaši pazīstams revolucionārās strādniecības darbinieks — lielisks orators un revolucionārs preses darbinieks. Pavisam jauns viņš parādījās mūsu vidū un kļuva pazīstams ne vien Rīgā, bet arī citās Latvijas pilsētās un laukos.
/Atskatoties uz dzīvi. DIVDESMIT ASTOTAIS STĀSTS. MINNA ZĪDERMANE. Padomju Jaunatne Nr.210 (25.10.1967.)/ |
|
|
| aprīlis |
[Apr. 15th, 2024|10:56 pm] |
| [ | kosmosa fāze dvēselē |
| | jāguļ | ] |
Strādāju līdz vēlam vakaram redakcijā, mājās bija Paula ar sievasmāti, iebraukušu no laukiem. Pie ārdurvīm no virtuves puses atskanēja zvans.
„Kas tur?" „Šeit Marija Leiko!”
Varam iedomāties sieviešu pārsteigumu, dzirdot aiz durvīm slavenās aktrises balsi, kas neilgi atpakaļ bija ieradusies no ārzemēm. Leiko kopš 1905. gada revolūcijas laikiem dzīvoja un darbojās Vācijā, izvirzījās un izcēlās kā ekspresionistiska aktrise un arī filmu māksliniece pirmajā (mēmajā) posmā. Tika redzēta arī uz Rīgas ekrāniem. Vēlāk ar lieliem panākumiem viesojās Nacionālajā un Dailes teātrī, arī provincē.
Kopš 1933. gada ārzemniece vāciešiem vairs nebija vēlama, un Marija Leiko palika mūsu galvaspilsētā. Viņa bija nākusi apskatīt telpas pie mums Meža Parkā kopā ar Austru Krauzi. Abas dāmas bija apmierinātas, un es viņām izīrēju prāvo ēdamistabu. To bija izgleznojis tas pats Romāns Suta, kas reiz atveda arī savu kollēgu, ja pareizi atceros, Jāni Kalmīti, un teica: „Viš ti, čto nacarapal pjoriškom!” (lūk, ko saskrāpējis ar spalviņu).
Tagad valdīja Kārlis Ulmanis, bija iestājies mierīgs un kluss laiks. Īpaši to varēja izjust, kad starp priedēm sasniga sniegs un gaiss bija tik tīrs un rāms. Manas Īrnieces varēja baudīt pilniem malkiem , pelnīto” atpūtu, kā mēdz sacīt. Kas notika viņu iekšējā pasaulē, to nemāku teikt. Dāmas likās ļoti mierīgas, par citiem neinteresējās un savas lietas bez vajadzības nestāstīja. Gandrīz nekur viņas negāja, atceros tikai vienu reizi, kad apmeklēja Splendid Place kino, kur noskatījās Villija Friča un Lilianas Harvejas opereti. Pavisam maz cilvēku nāca pie viņām un reti, ne vairāk kā divi, trīs — Ādamsoni, Grīnbergi, kompanjons Ozols. Austrai un Marijai bija pāris personisku mēbeļu, Sutas zīmēti sarkanmelni ķeblīši, ko viņas atstāja vēlāk aizbraucot Ādamsonam un viņa sievai, bijušajai tautsaimniecības studentei un radiofona ziņotājai Mirdzai Ķempei, vēlākajai boļševiku „dzejas karalienei”. Austra Krauze un viņas draudzene, abas „proletāriāta” darbinieces, dzīvoja no kapitāla. Austrai piederēja neliela firma „Piena Eksports”, kas par brīnumu bija palikusi „neapvienota ” autoritārajā laikmetā. Kompanjons bija Ozols, pusmūža vīrs, tumšu ūsu un skrejošām acīm. Kā prokurists darbojās mans skolas un studiju biedrs, Oto Grīnbergs, vēlākais Rīgas pilsētas izpildkomitejas izglītības daļas vadītājs un marksisma profesors.
/Oļģerts Liepiņš "Tālos atspulgos: mana mūža atmiņas" (1982) 619. - 621. lpp./
Par ko Grīnbergi runāja ar Leiko un Krauzi? Kādas bija viņu attiecības? Vai tās sabojājās pēc iepriekšminētās naudas lietas? Ja par Linardu Laicenu vecvecvecāku arhīvā ir daudz pieminējumu, arī atmiņu raksts, tad par Leiko un Krauzi nav - tik vien kā rakstā par žurnālu "Informators". Kad un kā viņi uzzināja par Lielo teroru? kaut kur te manīju piezīmes, ka Otto esot pats centies izpētīt Laicena nāves apstākļus un viņš pēc tam bija teicis, ka cer, ka Laicena atraitne par šiem apstākļiem neko sīkāk neuzzināšot - pārāk smagi tas esot. bet kā ar Leiko? Viņam bija vienalga vai kaut kādu iemeslu dēļ par viņu nevarēja tā interesēties un runāt?
No vienas puses gribas redzēt "Marijas Klusumu". No otras ļoti negribas. |
|
|
| Nodokļu figļi migļi? |
[Apr. 15th, 2024|10:23 pm] |
|
Šodien mums Vecrīgas lokālā katram (jo visi 4 maksājām atsevišķi) beigu rēķinā pārādījās mistiski pievienots drinks, kas bija ar "+" 6.00 un tad uzreiz kancelēts ar "-" 6.00. Pārāk aizdomīgi, lai būtu vnk kļūda vai sagadīšanās - UK kolēģis tad teica, ka viņam tā vakar Rīgā bijis arī citā ēstuvē. Tas ir kkāds kārtējais inovatīvais "mēs mīlam šo valsti" grāmatvedības uzskaites figļi migļi a la Gan Bei stilā? |
|
|
| |
[Apr. 15th, 2024|03:16 pm] |
Vai ir kāds normāls abu dzimumu pensionāru čats latviešu valodā, kur aprunā nevis vecuma kaites, bet runā, piemēram, par mīlu vai citiem omītēm interesantiem tematiem?
Feisbukā pensionāru klubs nododas tikai banālu bildīšu publicēšanai.
Dzīvajā pilsētas klubā ir tikai dāmas vien, tas arī neesot interesanti. |
|
|
| |
[Apr. 15th, 2024|12:31 pm] |
|
Vai kāds zina, kādi ir noteikumi Tactic spēlei "Iemācīsimies alfabētu"? Tur, kur tipa domino plāksnītes, kreisajā pusē burts, labajā bildīte, kas burtam neatbilst. |
|
|
| |
[Apr. 14th, 2024|07:40 pm] |
Vai ir kāds efektīvs veids, kā izlikt pārdošanā visu bibliotēku vai vismaz visu grāmatplauktu uzreiz? Kas attiecas uz ibook, tur jau nojūgties var, katru grāmatu atsevišķi fočējot. Turklāt mana pēdējā pieredze ir, ka uz grāmatu pieteicās div nedēļas pēc tam, kad mani bija piebesījis tas, ka sludinājums bija stāvējis gadus divus, un es to grāmatu biju atdevusi vienkārši par velti kādam, kam kaut teorētiski varētu noderēt.
Drēbes un kurpes arī kaut kad būs aktuāli. Māja jāpatukšo... |
|
|
| aprīlis |
[Apr. 14th, 2024|11:53 am] |
Godspeed aizvakar bija ļoti kruti. pirmais koncerts pirms 8 gadiem Šveicē gan bija maģiskāk un krutāk, bet tad bija citi apstākļi. Alpu pļavas ar krītošām zvaigznēm un mirklis ar Eifrimu divatā, kurā sadūšojos pat pārmīt dažus teikumus. bet ļoti patika Rīgas koncerta beigas. Rubenis arī ļoti kruti nospēlēja. Bens Frosts vakardien gan nu tā. skanēja mega kruti, bet kaut kā nespēju identificēties un nekas neaizkustināja. stāvēju atspiedusies pret foha aizgalda sētiņu un vienā brīdī piefiksēju, ka regulāri skatos pultī redzamajā pulkstenī un visu laiku liekas, ka ir pagājis ilgs laiks, bet realitātē - 2-3 minūtes. Platons nepatika. divtūkstošo gadu sākumā droši vien būtu paticis. |
|
|
