Analizējot parlamentāro demokrātiju no spēļu teorijas skatu punkta, var nonākt pie balansēta secinājuma - abas puses (tauta, kas deleģējusi savas tiesības pārtāvjiem, kuri tālāk sēdēs parlamentā un darīs to, ko parlamentā dara un parlaments). Taču pasaule ir daudzšķautnaina, niansēta, uz entropiju dabiski virzīta vienība, kas nepakļaujas šādai viendimensionālai, materiālistiskai analīzei. Pareizāk sakot, to var analizēt no spēļu teorijas skatu punkta, bet tad tiks izdarīt aplami secinājumi. 

Viscaur vēsturei un arī mūsdienās "parastais cilvēks" ir atradies asimetriskās attiecībās pret augstmani, sīkburžuju un pat viņa izvēlēto delegātu parlamentā. Šis asimetriskums arī nozīmē to, ka spēļu teorija nav pielietojama konkrēta kāzusa (kur 1 puse = common people, 2. = vara) problēmrisināšanā, jo teorija paredz to, ka abas puses ir vienlīdz informētas, spējīgas, utt. 

Attiecības starp indivīdu un valsti darbojas HIPERSPĒĻU teorija. Piemēram, deputāti komunicēs ar vēlētāju par viņu partijas programmu, radot vēlētājam iespaidu, ka viņi abi spēlē spēli A, taču patiesībā deputāts fonā spēlē vēl citu spēli- personīgās ietekmes un finanšu krāpšanās spēli.

Viena puse patiešām tic, ka process (vēlēšanas, debates, likuma burts) ir pati spēle un mērķis, kamēr otrai pusei šis process ir vien kā dūmu aizsegs, lai realizētu pavisam citas intereses.

Šeit būs plašāk par hiperspēli no viena pētījuma par to:

A metagame, known as a hypergame, occurs when one player does not know or fully understand all the strategies of a game. Hypergame theory extends the advantages of game theory by allowing a player to outmaneuver an opponent and obtaining a more preferred outcome with a higher utility. The ability to outmaneuver an opponent occurs in the hypergame because the different views (perception or deception) of opponents are captured in the model, through the incorporation of information unknown to other players (misperception or intentional deception). The hypergame model more accurately provides solutions for complex theoretic modeling of conflicts than those modeled by game theory and excels where perception or information differences exist between players. This paper explores the current research in hypergame theory and presents a broad overview of the historical literature on hypergame theory.

Tik neierasti, ka pa ilgiem laikiem sestdiena bija brīvdiena. Un tā būs visu vasaru! Vairs nekādu agro rītu un vilcienu sestdienās! Nedaudz žēl, ka pārdevu savu riteni, šodien varētu braukt visu dienu. 

Nu nekas. LABOJUMS: Tā kā ziemā nosolījos sev izteikties precīzāk, tad varētu šo ieviest arī cibas ierakstos, jo reizēm rakstu tik haotiski, it kā ieraksti būt izlasāmi tikai man pašai, nevis publiski. Nedēļas nogalē izlasīju Dženas Andersones romānu "Demiurgs", jo mani interesēja, kā viņa risina šo universālā ļaunuma problēmu. Taču vairāk par ētiskām dilemmām uz mani iespaidu atstāja apraksts par varoņa spēju hipnotizēt cilvēkus un iekļūt viņu smadzenēs. Pat ja viņš kļuva par ārstu, lai darītu cilvēkiem labu, tomēr nevarēju tikt vaļā no domām, cik šāda iejaukšanās ir vajadzīga un ētiska, pat ja dziedinoša. Pat ja interesanti, tomēr racionālajai pusei nedaudz baisi lasīt, kā grāmatas varonis var redzēt auras un hipnozes laikā iekļūt smadzenēs. Tehniskā puse tur varbūt nebija tik svarīga, taču radās jautājums par cilvēka autonomiju. Tātad vienkārši kāds citu vietā saliek sajukušos puzles gabaliņus, izdzēš pagātnes rēgus, atjauno iekšējo sauli utt. Un cilvēkam pašam nekas nav jādara. Vai tad tā drīkst un nav bīstami? Tas viss taču ir saistīts, visi pārdzīvojumi, bailes un atmiņas. Vai tā vienkārši izdzēšot kādu traumu, netiek izdzēsta arī kāda personības šķautne, kaut kas vajadzīgs, piemēram, empātija vai radošums? Man vienmēr ir licies, ka cilvēkam pašam ir jāiet cauri savai tumsai, jo tikai tā var kaut kas mainīties, lai gan grāmatā droši vien bija daudz smagāki gadījumi, ko parasti ārstē vai nomāc ar zālēm. Bet tad ir šī grūtā izvēle, ko dzēst un ko nē. Un galu galā arī sevi tā var iznīcināt, jo šī varoņa spējas nav bezgalīgas. Katra dziedināšana prasa atdot daļu no savas gaismas.

Taču man patika zaļās gaismas metafora, nomierinošās sarunas ar augiem un grāmatas neikdienišķā daļa.

acis aizdegās, rokas pieslēdzās

un, kad viņai piedāvāja pageimot pax historia

marija pajautāja, A KĀPĒC MUMS VAJAG NODARBOTIES AR ŠO HUJŅU, ja mēs varam ceļot pa visu pasauli, un pie tam mēģināt uzminēt pilsētas vai valstis

es arī šo jautājumu pastāvīgi sev uzdodu

Iļja Tuporija (Gruzīņu spānis) vs Džastins Geidžijs (ASV) - jāklikšķina uz vienu no 4 "free server" pogām.

Pēdējā laikā baudu vēsturisko/klasisko saksafonu. Mēs, parastie ļaudis, saksofona balsi savā iztēlē uzreiz asocējam ar džeza saksofonu - ļoti piesātinātu balsi ar daudz augštoņiem. Bet klasiskais saksofons - tā ir Disciplīna. Kā jau jebkuram klasiskajam instrumentam, kas tiek spēlēts klasiskā manierē, arī klasiskā saksofona galvenais punkts ir forma un funkcija nevis ceļojums un pieredze. Drillējot formu, mūziķis pazaudē visu saistību ar spirituāli-improvizatīvo garu. 

Savā ziņā redzu to kā dvēselisku kastrāciju ar mērķi pietuvoties ideālam. Pietuvoties Dievam. 

Man ļoti patīk spoguļoties šādā disciplinētajā mūzikā, jo mana muzikālā pieredze, kas šobrīd raksturojama kā "vienmēr un visur spējīgs pilnībā abstrahēties, lai no 0 radītu mūzikas plūsmu" pieredze un mana mūzika ir absolūtais pretstats disciplinētai mūzikai. 

Mana mūzika ir dzīvības dzirksts mūzika. Tumšā klājuma izgaismošana, kur gaismā izplaukst ilumināciju alkstošas tekstūras. Es pat neņemos iedomāties, ka ar kaut ko tik viscerāli pulsējošu un no manām iekšām nākošu es varētu spoguļoties Dieva priekšā. Nē, mana mūzika ir Zemes eksplorācijas mūzika. Tās garīgums ir saausts ar šo planētas stāvokli un visu planētas iedzīvotāju garīgumu, spiritualitāti, visas viņu skaļi izkliegtās un vienatnē klusībā čukstos izteiktās dvēseles vēlmes un vajadzības. 

P.S.

No Klauda Delangla sagremojamāka man šķiet šī viņa Debisī Rapsodija saksofonam interpretācija.