Vakarnakt sapņoju, ka esmu iekš filmas, kura risinās Selindžera stāstā. Vizuālais risinājums izteikti Terensa Malika manierē (steadicam, plati kadri, viss fokusā, dabīgā gaisma, tas lēēēnums, vērojuma tiešums/organiskums, utt). Sižeta asaka bija no Glāsu sērijas, tur noteikti bija Sīmors un tas nebija no zināmajiem Dž.D.S. publicētajiem darbiem. Pieņemot, ka, pēc Selindžera aiziešanas no mūspasaules, palikuši gana daudz nepublicēti stāsti, tostarp arī stāsts, kura darbība risinās pēc Sīmora Glāsa nāves, un kura varonis ir tas pats Sīmors (ziņas no Selindžera dokfilmas), kopums likās gana iedarbīgs.

Baigi jau skumji par to Naumani un viņa noslēgto laikmetu. Nomirt jau visticamāk paspēs visi, tur jau nav daudz par ko gaudot un žēlaboties, bet ir par to, ka jaudīgas teātra, kino (un arī literatūras) recenzijas palikušie nīkuļi vairs tai līmenī neuzrakstīs. Kā tāds optimists gan piemetināšu – pagaidām.