tikko_pamodos' journal

> jaunākie ieraksti
> kalendārs
> draugi
> par sevi
> 20 vecākus

Thursday, March 23rd, 2023
16:55 - mana рига
Kopš kura laika Rīga kļuvusi tik krieviska, domāju. Dzīvojot centrā, to var just sevišķi skaudri. Augšas un sānu kaimiņi nepārprotami ir turīgā gala slāvi, kuri uz šejieni atmukuši no savas iemīļotās dzimtenes. Neilgi pēc krievijas kara sākuma Ukrainā uz gājēju pārejas pie zaļās gaismas man gandrīz uzbrauca virsū balts jaunākās klases bmw ar krievijas numuru. Izviņite devuška, pa logu izliecies šoferis noteica, nevienā brīdī neapstādamies. Šodien atkārtojās līdzīgs scenārijs, bet nebija pat paviršu atvainošanās vārdu. No notriekšanas paglāba fakts, ka nebiju ielikusi austiņas un varēju laicīgi reaģēt. Principiem un morālei šajā pasaulē nav nozīmes, visu nosaka nauda, sakari un, kas pats svarīgākais, krietna deva bezkaunības. Kopš esmu pieņēmusi, ka labais nav norma, bet drīzāk negaidīts izņēmums, palicis krietni vieglāk dzīvot.

current music: mazurka in c minor - mikhail glinka

(ir ko piebilst)

Wednesday, March 22nd, 2023
20:59 - perfekts taimings un dzīves rēbusi
Tas notika lēnām, bet nenovēršami. Mans ideālisms un ticība labajam dila ar pārsteidzošu precizitāti, o santa simplicitas, cik ilgi tu vēl ticēsi labajam cilvēkos, pie sevis domāju. Cik bieži tev vēl nāksies uzklausīt, piedot, saprast un palīdzēt. Aizmirsti, nekas no tā nenāk atpakaļ, labais tavā dzīvē ir vien izdevīgumā maskēts egoisms. Cilvēki, kuriem savas dzīves laikā esmu uzticējusies, mani tik bieži ir izmantojuši savu interešu vārdā. Šīs neskaitāmās draudzības, mīlestības, pat ģimenes saites un priekšstati par mūsu sabiedrību, tajā visā bijis tik viegli sapinķerēties un acumirklī nesaprast, ka krietni labāk būtu bijis neuzklausīt, nepiedot, nesaprast un neatsaukties. Pasaule tādēļ vien nepārstātu griezties. Tanī rītā es saprastu, ka tā vairs nespēju turpināt. Uzrakstīju atlūgumu no darba, lauzu īres līgumu, pārtraucu tā brīža romantiskās attiecības un pieņēmu lēmumu izmest no savas dzīves visu lieko, visu, kas lika man justies nelaimīgai. Visu, ko uztvēru, kā savas labsirdības un naivuma radītās kļūdas. Draugus, kuri vērsās pie manis tikai viņu lietainajās dienās. Šī pasaule ir nežēlīga savā vienaldzībā un nepiepildītās ilgas rada vien nebeidzamas ciešanas. Es sev uzdevu vienus un tos pašus jautājumus, iestrēgusī plate atkal un atkal, bet no tā nebija nekāda labuma, pārāk daudz fona trokšņa ikdienā. Vēlme pēc tā, lai ir skaisti un labi visiem, ir slidens akmens, ideāli piemērots tam, lai paslīdētu un pārsistu sev pieri. Domāju par to, kā būt kailai, absolūtā brīvībā no ieņemamajiem amatiem, sociālajām lomām, no citu uzspiestajiem priekšstatiem un garlaicības par notiekošo. Izdzēsu visus kontaktus no telefona, likvidēju sociālo tīklu profilus un vienatnē devos divu nedēļu garā ceļojumā. Nekad vēl savā dzīvē tā neesmu baidījusies. Siltums un šķietamā stabilitāte īdēja prātā, ja nu tu kļūdies, ja nu tu paliec bez nekā, ar ko tu tagad būsi kopā, kas būs tava cilts, ko tu vispār darīsi, kas tu esi, kas, kassss, mazas, indīgas domiņas maisījās pa galvu un gaisā klejoja manu telefonu nesasniegušas ziņas no Latvijas, par kurām tobrīd vēl neko nenojautu, jo eksistē vēl uz šīs planētas cilvēku mazskartas vietas. Bija tik viegli elpot, pirmo reizi es fiziski sajutu, ka atkal esmu brīva un sev, pat ja tobrīd vēl ar sūrstošu neziņu par nākotni. Līdz šai dienai esmu pateicīga par savu intuīciju un apstākļu sakritību, kura pasargāja mani no attālinātās strādāšanas, Rīgas un vīrieša, kurš, baby fever skarts, vēlējās, lai radu viņam bērnus. Lobīju nost vienu virskārtu pēc otras, daba un atrašanās kustībā bija vienīgais glābiņš. Dažas dienas pēc manas atgriešanās sākās pilnais lokdauns.

current music: paradise again - swedish house mafia

(ir ko piebilst)

Sunday, February 12th, 2023
19:33 - nu ko
- Have you in fact got any cheese here at all.
- Yes, sir.
- Really?
(pause)
- No. Not really, sir.

(8 comments | ir ko piebilst)

Saturday, April 29th, 2017
22:20 - current mood
Vajadzētu. Bet negribas.

(ir ko piebilst)

Wednesday, November 23rd, 2016
21:09 - trauksme
trauksmetrauksmetrauksmetrauksmetrauksmetrauksmetrauksmetrauksmetrauksmetrauksmetrauksmetrauksmetrauksmetrauksmetrauksme

(8 comments | ir ko piebilst)

Thursday, November 10th, 2016
00:06 - dari ko darīdams
Vienalga viss dzīvē ātrāk vai vēlāk reducējas līdz pimpim un pežai.

(2 comments | ir ko piebilst)

Wednesday, August 24th, 2016
18:45 - kauna kultūra
Kāpēc sievietes, kuras piedzīvojušas diskreditējošas situācijas saistībā ar savu ķermeni, nevar turpināt politisko karjeru, bet galvā slims vīrietis, kuram ir lielākās parādsaistības pret Latvijas valsti, porno skandāls azotē un ārpus laulības uzcirsts sestais bērns, mierīgi turpina darīt visu, it kā nekas nebūtu bijis, ko? Kāpēc mūsu sabiedrība ir ar tik atšķirīgu attieksmi pret šādām lietām?

(9 comments | ir ko piebilst)

Wednesday, May 11th, 2016
00:29 - kaifs
Neņem ļaunā, liljabrik, bet nekas nespēj līdzināties tai sajūtai pēc kāju noskūšanas/epilēšanas. Ja vēl paralēli tas viss notiek vannā, uzdrošinos apgalvot, ka tīksme tuva orgasmam. Atstājot spalviņas, mani nepārņemt tādai tīrības sajūtai. Daudz lietu darīts vīriešu dēļ, bet apmatojuma likvidēšana ir tāda, kuru izvēlos labās pašsajūtas dēļ. Ja ne dzīve, vismaz kājas gludas būs.

(7 comments | ir ko piebilst)

Sunday, May 1st, 2016
20:06 - Did you see that ludicrous display last night?
Rindā uz tualeti sarunā ar pilsētas viesiem no Lielās Britānijas ļauni ironizējot izmantoju "Did you see that ludicrous display last night ?" Džeki tomēr reizēm ir tik lēti.

(5 comments | ir ko piebilst)

Friday, April 22nd, 2016
10:53 - kas es esmu?
Es esmu mazs, noguris susuriņš.

(4 comments | ir ko piebilst)

Monday, April 18th, 2016
23:01
Kā vienā mazā valstī var vienlaikus eksistēt tādi kontrasti? No sadegušiem cilvēkiem sociālajā mājā ar nosprostotu izeju līdz Baltā galdauta akcijai, no autoparka līdzās kādam zināmam uzņēmuma līdz pensionāriem, kas veikalā pērk pelmeņus uz skaita. Es to vienkārši atsakos saprast, šo paštaisnību, šo vienaldzību, lēnu bojāeju galu galā, kurai pa vidu kā garīgi nepieskaitāma plivinās latvju kultūra ar visiem saviem simtgades aicinājumiem un jubilejas gadiem sen mirušiem onkuļiem un tantēm, kuri ne ar ko nebija labāki cilvēki par mums, viņu pusē tik vien kā laiks. Ziņu portālus vispār negribas vērt vaļā, visas šīs pašslavinošās relīzes līdzās kārtējam nodokļu nemaksāšanas skandālam, lielos apmēros to nespēju izturēt, tāpēc labāk nelasīt gandrīz nemaz. Latvija ir kļuvusi par tādu valsti, kas man nepatīk. Vēl 6. klasē es biju sajūsmā par visu, kas notiek, tajā visā bija tik daudz cerību, tas bija jūtams pat cauri nabadzībai, tajā bija kaut kas patiess, es ar patiesu interesi raudzījos, kas notiek manā valstī, bet tagad arvien biežāk gribas novērsties. Es taču runāju par Latviju, nevis par sevi, vai ne tā?

(6 comments | ir ko piebilst)

Monday, April 11th, 2016
17:50 - sīkas dūrienu pēdas
Pirmo reizi mūžā attiecību pārdzīvojumus izjūtu fiziski, kad, iedomājoties par cilvēku, kuru tik ļoti mīlēju, atsevišķās ķermeņa daļās iedur. Šodien tas ir pakausis, galvas aizmugurējā daļa virs kakla, pagājušajā nedēļā vienu reizi bija sirds un kādā citā dienā sāpes jutu vēderā. Īstas un konkrētas sāpes, asi dūrieni no skumjām domām, raudāšana tās nemazina, lēkmes vienalga parādās visnegaidītākajos brīžos. Šodien, piemēram, tās uznāca sapulces laikā, kad runāju ar kolēģiem un vienā brīdī tas pakausis. Pagaidām vēl spēju saņemties, lai turpinātu veikt ikdienas pienākumus, nezinu gan, cik ilgi tas būs iespējams, jo paliek arvien grūtāk un nekāda sūda teorija par laiku, kas visu dziedē, te nestrādā. Cerība uz laiku ir pasīva izvēle neko nerisināt, lai gan gudra padomiņa, kā to visu vērst aktīvāku, neatrodu (varbūt ne tur meklēju). Ja man būtu jāuzzīmē, kā šobrīd iekšēji jūtos, rezultātu mierīgi varētu izvēlēt par kādas īpaši depresīvas un īpaši smagas mūzikas grupas diska noformējumu. Tik ļoti pietrūkst iespējas aizbraukt uz nomaļu vietu, vislabāk mežu, kur izkliegt visu, kas sakrājies. Kliegt līdz balss aizsmakumam, kamēr kliedzieni pāriet sēkšanā, lai vismaz kaut kā censtos atbrīvoties no mirstošajām cerībām, atklāties visā savā izmisumā, kā bērni to dara, kad nespēj dabūt kāroto. Kāda meditācija, kāda smaržu terapija, man gribas triekt tekilu pa taisno no kakliņa un drāzties līdz spēku izsīkumam, paralēli šņaucot koku no otra ķermeņa. Šodien ir mūsu iepazīšanās gadadiena.

(7 comments | ir ko piebilst)

Monday, April 4th, 2016
20:11 - :(
Mani nupat pārņēma drausmīga apziņa, ka es nekad nebūšu laimīga.

(19 comments | ir ko piebilst)

Wednesday, March 9th, 2016
12:08 - tālumā aizbrauc vilciens nokavētais
Vēl viena lieta, ko atminējos saistībā ar savām attiecībām, vakar rijot šokolādi. Ļoti bieži (kādas reizes 4-5 vismaz, varbūt esmu kādu vēl piemirsusi) vīrieši, kas kādā brīdī tieši vai pastarpināti izvēlējušies pārtraukt attiecības ar mani, atgriežas. Paiet divi gadi, paiet mēnesis, paiet seši gadi un es negaidīti saņemu garu un izvērstu vēstuli vai aicinājumu satikties un mēģinājumus klātienē ielēkt pagātnē. Tanī punktā, kurā notikusi šķiršanās.Kopsavelkot teikto, tur vienmēr parādās apgalvojumi no sērijas "toreiz es vēl nebiju gatavs", "tikai tagad spēju novērtēt to, cik daudz tu man esi devusi", kā arī neaizmirsīsim zvaigžņu teikumu "man nekad ne ar vienu citu nav bijis tik labi seksā kā ar tevi". Un es visos viņos klausos, jūtos dīvaini un vēlos aizbēgt, bet vienlaikus palikt. No vienas puses tas ir vājprātā glaimojoši, bet no otras puses nezinu, ko ar to visu iesākt, jo esmu izraudājusies, tikusi pāri vai joprojām naksnīgās stundās lēnītēm laizu savas trauslās rētas. Tādēļ neiesāku neko. Vilciens ir aizgājis un viss. Pa visu šo laiku ir bijusi tikai viena reize, kad esmu piekritusi attiecības atjaunot un no tā nekas labs nav sanācis, jo nespēja uzticēties cilvēkam, kas tevi jau reiz ir pievīlis, manā gadījumā ir neiespējami. Es vairs neticu un ja nespēju ticēt, tad nespēju arī dot neko no minētā. Neatbildēts paliek tikai jautājums par to, kāda velna pēc šāda iezīme parādās un kas manā attiecību veidošanas kodā par kļūdu, kas liedz šo superīgumu novērtēt tagadnē, jo tā vienkārši atnākt un sagaidīt, ka es būšu kā muzeja eksponāts, tā pati un nemainīga, tas ir augstākās kvalitātes stulbums. Vai izmisums, bet neviena no šīm abām lietām nav pievilcīgas, vismaz ne manās acīs.

current music: klaviatūras klaboņa birojā

(13 comments | ir ko piebilst)

Tuesday, March 8th, 2016
17:20 - sievieši vs vīrietes*
Mēnešreižu sākums precīzi no rīta Sieviešu dienā, kur nu vēl sievišķīgāk! Palieciet sveikas, garastāvokļa svārstības, esiet sveicinātas, vēdersāpes un rijība, esiet sveicinātas dienas bez seksa, bet ar milzīgu vēlmi pisties, esiet sveicinātas, manas krūtis par vienu izmēru lielākas un piebriedušas. Lasīju, ka daži vīrieši nepatikā protestē pret to, kāpēc viņus masveidā nesveicot Starptautiskajā vīriešu dienā novembrī, atvainojiet, bet tiešām esat pelnījuši?!

*Ieraksta nosaukums aizgūts no kādā LMA izstādē redzētā mākslas darba nosaukuma. Tur bija cita ideja pamatā, bet man iepatikās šī spēlēšanās ar valodu.

(6 comments | ir ko piebilst)

Friday, March 4th, 2016
00:03 - martiņš
Šis mēnesis sācies izcili pretīgi. Sāksim ar to, ka nupat no servisa dabūtais velo pusceļā sadalījās reizinātājos un dabūju to vest pie nepazīstama, tuvumā esoša meistara. Esmu nogurusi no tā, ka visi grib būt direktori un mārketinga speciālistes, bļe, neskaitot pūļus ar jaunajiem un talantīgajiem dziedātājiem. Kur ir kārtīgi zelta roku cilvēki, kur ir apavu meistari, kuru darbs kalpo ilgāk par trim soļiem, kur ir elektriķi, kuru veikums neizskatās tā, it kā vadi būtu caur paši ziniet ko vilkti, kur ir manikīra speciālistes, kuras māk uzlikt normālu gēlu un tas nenotiek Ķengaraga dzīvoklī, kur pārdevēji, kuriem neriebjas savs darbs? Runājot par direktoriņiem, šodien darbā parādīju savu raksturu. Stāsts īsumā tāds, ka man savas darba vietas vajadzībām bija jādabū rokā kāda liela Latvijas uzņēmuma valdes priekšsēdētājs, galvenais galvenajiem. Iemesls pamatots, t.i. ne jau lai parunātu par laikapstākļiem viņu meklēju un naudu manai darba vietai no šī uzņēmuma arī nevajag. Mājaslapa viņiem tāda lakoniska, korekta un nebīsimies šī vārda - profesionāla, domāju, iešu parasto ceļu, nosūtīšu informatīvu un pārskatāmu, noformētu bez kļūdām e-pastu, sazvanīšu biroja vadītāju (ne sekretāri, bet patiešām vadītāju), noskaidrošu, kas un kā, kad un kur, paskaidrošu intereses iemeslus un lieta darīta. Nē, sāksim ar to, ka e-pasts jau palika vecs un sāka smirdēt, bet uz viņu neviens tā arī netaisījās reaģēt, tāpēc šodien beidzot ķēros pie nopietnākiem līdzekļiem. Pēc mana zvana un 3 minūšu sarunas, kurā man nazālā balsī būtne, kuru vizualizēju kā trīsdesmitpiecgadīgu kuci, paskaidroja, ka diezin vai un visdrīzāk, ka nē, sapratu, ka saziņas kultūra šajā valstī ir pilnīgā dirsā un ja nevar tā pieklājīgi, tad būs, kā es to vēlos. Pēc pāris zvaniem citiem galvenajiem, kurus pazīst mana priekšniecība, telefonā jau vadīju minētā uzņēmuma vadītāja numuru un īsā, pieklājīgā sarunā ar milzīgu atsaucību no viņa puses, nokārtoju to, kas bija kārtojams. Nu kucei zvanīju otrreiz, bet nu jau vairs ne tāpēc, lai ko lūgtu, bet lai informētu, ka viss notiek ar vai bez viņas kuciskās piekrišanas. Labi, es saprotu, ka savi priekšnieki jāsargā, bet ja strādā tādā vidē, tad mazliet smadzeņu, lai atfiltrētu, kurš ir pilnmēness cilvēks un kurš zvana par tēmu, jau nu vajadzētu izmantot. Ziniet, man šis nesagādā nekādu prieku, ja neskaita pāris sekundes, kurās jutu caur klausuli pilam indi no viņas lūpām, jo te nu bija - bezkaunība pret bezkaunību, bet varēja taču arī bez tā visa iztikt. Varēja taču mierīgi un pieklājīgi bez apkārtceļiem. Un tad nav brīnums, ka cilvēki saiet sviestā, sāk iet klausīties visādus uģus kuģus un ineses ininininini, jo pat viņi, salīdzinājumā ar šādiem vēsajiem un lecīgajiem (bez pamata lecīgajiem, protams, vienkārši māmiņa aizmirsusi elementāru pieklājību, bļe, iemācīt) kādā brīdī apmulsušākiem un grāmatas nelasījušiem var šķist pareizā izeja no visa, ko ar mums nodara nauda. Iedomājieties, ir taču kolektīvi, kuros tevi nepieņem tikai tāpēc, ka valkā lētākas kurpes un neņem uz kredīta aifonu. Es pat nezinu, smieties vai raudāt par šo visu.

(8 comments | ir ko piebilst)

Wednesday, February 24th, 2016
23:57 - Nr.3. Par jautājumiem, kurus saņemam
Vai tev nepietrūkst sievietes? Viņš man vaicāja un man nācās secināt, ka jā, pietrūkst. Sen nav justas kailas sieviešu krūtis, ar stingriem krūšu galiem un to ne ar ko nesajaucamo mīkstumu, kas ir it īpaši patīkams brīdī, kad tev piespiežas no mugurpuses ar plaukstām satverot manas krūtis. Tomēr pilnībā aizstāt rugājus un locekli tās nespētu, uz vientuļu salu es līdzi ņemtu vīrieti.

(13 comments | ir ko piebilst)

22:02 - Nr.2. Par atklāsmi, kas piemeklē darba tualetē
Ilgi mēģināju atrast piemērotu apzīmējumu manai līdz šim gūtajai attiecību pieredzei. Kategorizēt es gribēju, analizēt, saprast un iegrāmatot, jo to, kas saprasts, mēs spējam pieņemt un nolikt malā. Un tad tas mani piemeklēja. Tā, ja gribam būt precīzi. Atklāsme, ka esmu lidosta! Dzelzceļa stacija esmu un autoosta vienā personā! Osta, bļe! Pagaidu variants, iespēja nokļūt no punkta ā uz punktu bē. Visi, pilnīgi visi līdzšinējie vīrieši, ar kuriem savus palagus esmu dalījusi ilgāk par vienu gadu, pēc manis ir vai nu apprecējušies, vai nu jau vairākus gadus dzīvo kopā ar vienu sievieti (kas neesmu es), vai miruši. Tikai stabili un pamatīgi lēmumi, kamēr es viņus saņemu pārdomu pilnus, apjukušus, pārmaiņu laikā, krustcelēs stāvošus (stāvēšanai kā tādai, protams, nav ne vainas), uzklausu, saprotu, palīdzu. Bet ne jau tā, ka vazājos rinķī un savācu šādus eksemplārus kā pamestus kaķēnus pa vārtrūmēm, nebūt nē. Tie ir bijuši veiksmīgie un uzņēmīgie. Ārēji veiksmīgie un uzņēmīgie. Apsveru iespēju ierīkot pansiju "Pie tikko_pamodos", kur šādi dzīves grūtdieņi, ārēji būdami pievilcīgi un pārliecinoši, spētu rast mieru, sevi, aplaizīt savas brūces, iemācīties nodarboties ar seksu un doties tālāk. Kādai taču būs jānomaina Rita Lasmane Latvijas seksa dīvas krēslā. Nodrukāšu vizītkartes ar uzrakstu Dr. Pis. vai reģistrēšu Latvijas profesiju klasifikatorā jaunu profesiju. Pisoloģe, lai tad vismaz saņemtu naudu par to, ka esmu psiholoģe un pisēja vienā personā, citādi kaut kā negodīgi vienmēr savā cibiņā sviesta vietā atrast vien nenormāli vērtīgo pieredzi. Tie, kas nav lasījuši Poruku, nesapratīs pēdējo teikumu un nav izslēgts, ka tie, kas nav lasījuši mani, nesapratīs arī nevienu citu teikumu.

(26 comments | ir ko piebilst)

20:42 - dārgie un dārgās
Pievelciet tuvāk zilos datora ekrānus. Man ir sakrājies un es ar jums tajā dalīšos. Šovakar nekas netiks nepateikts.

(8 comments | ir ko piebilst)

Wednesday, February 17th, 2016
21:50 - trešdienas vakara pārdomas, jū nov
Man pēkšņi ienāca prātā, lūk, kāda doma. Vai kāds no jums ir izšķīries (pamests) ceļojuma laikā? Vai vēl labāk, pārformulēšu jautājumu, kurš ir bijis visnepiemērotākais brīdis, kad esat šķīrušies (pamesti)? Nu tā, šķiet, bļe, un tagad vēl šis. Mm?

(44 comments | ir ko piebilst)


> 20 vecākus
> uz augšu
Sviesta Ciba