sīkas dūrienu pēdas
Pirmo reizi mūžā attiecību pārdzīvojumus izjūtu fiziski, kad, iedomājoties par cilvēku, kuru tik ļoti mīlēju, atsevišķās ķermeņa daļās iedur. Šodien tas ir pakausis, galvas aizmugurējā daļa virs kakla, pagājušajā nedēļā vienu reizi bija sirds un kādā citā dienā sāpes jutu vēderā. Īstas un konkrētas sāpes, asi dūrieni no skumjām domām, raudāšana tās nemazina, lēkmes vienalga parādās visnegaidītākajos brīžos. Šodien, piemēram, tās uznāca sapulces laikā, kad runāju ar kolēģiem un vienā brīdī tas pakausis. Pagaidām vēl spēju saņemties, lai turpinātu veikt ikdienas pienākumus, nezinu gan, cik ilgi tas būs iespējams, jo paliek arvien grūtāk un nekāda sūda teorija par laiku, kas visu dziedē, te nestrādā. Cerība uz laiku ir pasīva izvēle neko nerisināt, lai gan gudra padomiņa, kā to visu vērst aktīvāku, neatrodu (varbūt ne tur meklēju). Ja man būtu jāuzzīmē, kā šobrīd iekšēji jūtos, rezultātu mierīgi varētu izvēlēt par kādas īpaši depresīvas un īpaši smagas mūzikas grupas diska noformējumu. Tik ļoti pietrūkst iespējas aizbraukt uz nomaļu vietu, vislabāk mežu, kur izkliegt visu, kas sakrājies. Kliegt līdz balss aizsmakumam, kamēr kliedzieni pāriet sēkšanā, lai vismaz kaut kā censtos atbrīvoties no mirstošajām cerībām, atklāties visā savā izmisumā, kā bērni to dara, kad nespēj dabūt kāroto. Kāda meditācija, kāda smaržu terapija, man gribas triekt tekilu pa taisno no kakliņa un drāzties līdz spēku izsīkumam, paralēli šņaucot koku no otra ķermeņa. Šodien ir mūsu iepazīšanās gadadiena.