Kā vienā mazā valstī var vienlaikus eksistēt tādi kontrasti? No sadegušiem cilvēkiem sociālajā mājā ar nosprostotu izeju līdz Baltā galdauta akcijai, no autoparka līdzās kādam zināmam uzņēmuma līdz pensionāriem, kas veikalā pērk pelmeņus uz skaita. Es to vienkārši atsakos saprast, šo paštaisnību, šo vienaldzību, lēnu bojāeju galu galā, kurai pa vidu kā garīgi nepieskaitāma plivinās latvju kultūra ar visiem saviem simtgades aicinājumiem un jubilejas gadiem sen mirušiem onkuļiem un tantēm, kuri ne ar ko nebija labāki cilvēki par mums, viņu pusē tik vien kā laiks. Ziņu portālus vispār negribas vērt vaļā, visas šīs pašslavinošās relīzes līdzās kārtējam nodokļu nemaksāšanas skandālam, lielos apmēros to nespēju izturēt, tāpēc labāk nelasīt gandrīz nemaz. Latvija ir kļuvusi par tādu valsti, kas man nepatīk. Vēl 6. klasē es biju sajūsmā par visu, kas notiek, tajā visā bija tik daudz cerību, tas bija jūtams pat cauri nabadzībai, tajā bija kaut kas patiess, es ar patiesu interesi raudzījos, kas notiek manā valstī, bet tagad arvien biežāk gribas novērsties. Es taču runāju par Latviju, nevis par sevi, vai ne tā?