Mūzika: | klaviatūras klaboņa birojā |
tālumā aizbrauc vilciens nokavētais
Vēl viena lieta, ko atminējos saistībā ar savām attiecībām, vakar rijot šokolādi. Ļoti bieži (kādas reizes 4-5 vismaz, varbūt esmu kādu vēl piemirsusi) vīrieši, kas kādā brīdī tieši vai pastarpināti izvēlējušies pārtraukt attiecības ar mani, atgriežas. Paiet divi gadi, paiet mēnesis, paiet seši gadi un es negaidīti saņemu garu un izvērstu vēstuli vai aicinājumu satikties un mēģinājumus klātienē ielēkt pagātnē. Tanī punktā, kurā notikusi šķiršanās.Kopsavelkot teikto, tur vienmēr parādās apgalvojumi no sērijas "toreiz es vēl nebiju gatavs", "tikai tagad spēju novērtēt to, cik daudz tu man esi devusi", kā arī neaizmirsīsim zvaigžņu teikumu "man nekad ne ar vienu citu nav bijis tik labi seksā kā ar tevi". Un es visos viņos klausos, jūtos dīvaini un vēlos aizbēgt, bet vienlaikus palikt. No vienas puses tas ir vājprātā glaimojoši, bet no otras puses nezinu, ko ar to visu iesākt, jo esmu izraudājusies, tikusi pāri vai joprojām naksnīgās stundās lēnītēm laizu savas trauslās rētas. Tādēļ neiesāku neko. Vilciens ir aizgājis un viss. Pa visu šo laiku ir bijusi tikai viena reize, kad esmu piekritusi attiecības atjaunot un no tā nekas labs nav sanācis, jo nespēja uzticēties cilvēkam, kas tevi jau reiz ir pievīlis, manā gadījumā ir neiespējami. Es vairs neticu un ja nespēju ticēt, tad nespēju arī dot neko no minētā. Neatbildēts paliek tikai jautājums par to, kāda velna pēc šāda iezīme parādās un kas manā attiecību veidošanas kodā par kļūdu, kas liedz šo superīgumu novērtēt tagadnē, jo tā vienkārši atnākt un sagaidīt, ka es būšu kā muzeja eksponāts, tā pati un nemainīga, tas ir augstākās kvalitātes stulbums. Vai izmisums, bet neviena no šīm abām lietām nav pievilcīgas, vismaz ne manās acīs.