> jaunākie ieraksti
> kalendārs
> draugi
> par sevi

Friday, July 24th, 2026

eos

12:14a Par "draug-flāciju" https://www.youtube.com/watch?v=NcDVmsRxA_g Video par to, ka draudzības izveidojas, ja ar cilvēku runā vai veic kopā aktivitātes vismaz 80 stundu. Vīriešiem ir svarīgas kopīgas lietas, sievietēm - sarunas par dzīvi. Taču pēc tam šīs draudzības ir jānotur, ar cilvēku uzturot kontaktu vismaz pusstundu mēnesī. Pēc tam tur ir par to, ka pieaugušo draudzības nozīmē maksu par bāriem, restorāniem, koncerta biļetēm utt. Laiks, kad varēja divatā aiziet pasēdēt parkā un kopā ēst auzu cepumus un dzert no termosiem tēju, esot pagājis. Tā 40 gadnieki vai 50 gadnieki vairs nedarot. *** Kad man bija 20 gadu, es šo sāku pamanīt. Citi studēja un strādāja uz pusslodzi. Varēja atļauties sēdēt kafejnīcās ar kafiju un bulciņu. Man savu ienākumu nebija, tāpēc daži kontakti, kas bija no vidusskolas laikiem, pazuda. Citiem bija auto, man nebija. 24 gadu vecumā es sāku pasniegt privātstundas par diviem latiem stundā. Pēc tam par 5 eiro stundā. Ar to varēja knapi nosegt ceļa izdevumus un ēšanas izdevumus, kamēr aizbraucu uz privātskolnieka mājām turp un atpakaļ. Bieži vien bija tā, ka cilvēku aicināt uz mājām dzert tēju bija pāragri, jo it kā tikko iepazītus cilvēkus, ar ko kopā tikai kādas 10-20 stundas pavadītas, nebija pieņemts aicināt ciemos. Vēl bija tas, ka es nedzēru ne alkoholu, ne kafiju. Arī tas apgrūtināja draudzēšanos. *** Vairākas sarakstes, sākumā draugiem.lv, tad ankh.lv, pārvērtās par īsām tikšanās reizēm. Taču liela daļa jauniešu, kas klausījās smago mūziku, dzēra alu vai vīnu, tāpēc es jutos ārpus tā. *** Tomēr ir arī labs gadījums, ka es vidusskolā iedraudzējos ar klasesbiedru, jo viņš lasīja gudras grāmatas un arī laboja datorus, tāpāt kā es, un mēs pēc stundām vienkārši vazājāmies pa Rīgu un pļāpājām. Bija interesanti. Tā draudzība ir izturējusi 20 gadus, jo mēs 10.klasē ļoti daudz laika pavadījām kopā. Kā arī es pie viņa bieži gāju ciemos, jo viņš dzīvoja 20 minūšu attālumā no manis. *** Tomēr agrajā jaunībā dažādas ideoloģijas daudz ko noteica. Sākumā es noteikti sevi pieskaitīju metālistiem, šahistiem un tai grupai, ko angliski sauc "nerds". Pēc tam es atbalstīju LGBT, darbojos nevalstiskās organizācijās. Pēc tam darbojos meditāciju centrā. Tagad darbojos šautriņu mešanas klubā. *** Tomēr draudzības ar katru desmitgadi palikušas aizvien dārgākas. Mani draugi, tie cilvēki, kas zina no galvas manus dzimšanas un vārda dienas datumus, pārsvarā dzīvo citās Latvijas pilsētās vai pat valstīs. Tāpēc sarūpēt iespēju satikties kaut uz pusstundu mēnesī, tas prasa plānošanu nedēļām vai pat mēnesi uz priekšu. Ar trim draugiem man ir noruna, ka mēs uz dzimšanas dienām dāvinām viens otram kaut ko. Tā kā trīs reizes gadā es dāvinu kaut ko, manā dzimšanas dienā es saņemu sev kaut ko. Viņi zina, kas man ir vajadzīgs, tāpēc tā ir tāda draudzīga naudas aprite. Pat ja ir atšķirība, jo no mums četriem divi strādā izglītībā, viena par inženieri un otra ārzemju kompānijas Latvijas filiālē. *** Interneta draudzības es kādreiz uzskatīju par draudzībām, taču pēdējā piecgadē, pēc COVID, katrs cilvēks, kas nav dzīvē satikts pusgadu, man skaitās ex-paziņa, par ko vairs nav informācijas. Cilvēki neatbild uz ziņām, jo viņiem tas nav svarīgi, ja nav kopīgu pasākumu, kopīgu koncertu, kino un ballīšu. Un es esmu pārstājis uz to reaģēt. Pat ja dažreiz ir sentiments, ka "tādas foršas sarunas bija!". *** Vispār jau runā, ka ap 55 gadu vecumu otrie bērni ir izauguši, sākuši dzīvot atsevišķi, un pieaugušajiem atkal ir vairāk laika sev. Kad man būs 55, noteikti uzrakstīšu par to savā blogā, vai mani vienaudži beidzot ir palaiduši visus bērnus pasaulē. Latvijā bērnus uzturēt kļūst aizvien dārgāk. Tāpēc otrie bērni dzimst aizvien vēlāk mūsdienās.

(ir ko piebilst)

Thursday, July 23rd, 2026

pajautaa [ brr ]

9:31p Auto stāvvieta/laukums Sarnātē Ja vēlme kaut kur Sarnātē atstāt auto uz pāris dienām, uz pārgājiena laiku, kur to labāk darīt vai nedarīt?

(ir ko piebilst)

Tuesday, July 21st, 2026

eos

11:44p Psihiatrija 3. Izpēte, kā ir citur Eiropā un ASV. Šodien visu dienu pavadu ar cilvēkiem runājot par šiem diviem gadījumiem. Lielākoties ārzemniekiem, dažādos forumos. Taču arī ar vienu latviešu juristu parunāju, kā 49.vidusskolā līdzīgs gadījums tika atrisināts pirms 4 gadiem. Toreiz vecāki saliedējās un izdarīja spiedienu uz bērna vecākiem. "Hello. I want to talk about predators in school system. In Europe, Latvia, where I live and work we have a law that primary education is obligatory. You can't expel a kid for bad behavior anymore. So during this year I have got to know two cases. One - a 7th grader was disrupting the class by walking in classroom. He also talked over teacher and didn't obey anyone. He is 13 years old and also has a criminal record for using pepper spray just to piss people off and see their reaction when they are in pain. One day he had a particularly bad day and decided to throw things into his math teacher's face. Math teacher gave dean an ultimatum that she will quit the job if she isn't given a different class. This teacher had worked there for 2 years already before meeting this predator, so she had a ground to base her ultimatum on. Dean complied. But the boy will continue to terrorize his next teacher. In another school, same area, there is a 5th grader, also a boy, who loves to mock his English class teachers. Maybe he doesn't like English as a language, maybe he mocks any young woman teacher. Anyway, my friend's daughter is in the same class as him and says her English teachers quit the job 3 times per year. So it seems this predator is very successful at terrorizing young teachers. The girl says that the result is that whole class has bad marks in several subjects, because teachers get bullied by this boy and while school searches for next teacher, they have no teacher at all. Some examples of his (11 year old boy) verbal abuse "You look especially fat today, Ms. Sunshine, did you have a birthday yesterday?" "You don't know how to teach, do you even have children yourself?" etc. In this case, the teachers don't have ground/power for ultimatums so they just leave, because admins expect them to be psychiatry specialists and deal with the boy. Conclusion is clear - although there is a child diagnosis of Callous-unemotional traits, not enough children are given it. And there are no measures to take if the bullying is emotional. We have had cases in Latvia where teachers get stabbed by schizophrenic children and then they can be made to move schools, but I'm talking strictly about verbal abuse of teacher in both cases. Moms and Dads of this forum, deans and teachers, admins, please share, what is your country and how does your country's education system deal with young sadists who enjoy tears of young teachers?"

(ir ko piebilst)

rkktzd

10:22a ošit, tagad ir Plug Data!!! Pure Data bērns, kas piedzimis pirms 4 gadiem ar adekvātu interfeisu un workflow. Superīzī integrācija jebkurā DAW, bez prob var atvērt jebkuru Pure Data patchu un viss strādā. Citiem vārdiem - tagad savu frīkaino PD patchu vari atvērt un tā audio ierakstīt savā DAW. Karoč Pure Data nākamā iterācija. Es teiktu, ka paradigmas maiņa. Un smuki izskatās

(ir ko piebilst)

Monday, July 20th, 2026

eos

3:49p Augsti funkcionējoši psihopāti (-es) Video nosaukums “Plēsoņas varas struktūrās, kā tie slēpjas mūsu acu priekšā” https://www.youtube.com/watch?v=fwYVzICB5rE&t Šis video, kā varētu teikt, ir obligātā literatūra, lai saprastu, kā strādā super plēsoņu prāts. Tajā dāma prezentē savu monogrāfiju šajā jautājumā. Viņa 5 gadu laikā veikusi grandiozu pētījumu par plēsoņām (viņa lieto tieši šo vārdu), to izturēšanās veidu. Viņa ir savākusi upuru liecības, plēsoņu darba kolēģu liecības un citus datus. Gan Eiropā, gan Amerikā psihiatrijā ir tāda situācija, ka psihiatrijas rokasgrāmatās DSM un ICD ir apraksti par psihopātiem, kas ir vāji funkcionējoši. Tas nozīmē, ka viņiem nav impulsu kontroles, viņi nav spējīgi izkalkulēt, kura darbība novedīs viņus pie cietumsoda. Viņiem, tāpat kā augsti funkcionējošajiem plēsoņām, nav empātijas, nav tieksmes uz laimi, tieksmes meklēt draugus un domubiedrus. Šī grupa nonāk cietumos un saņem psihopātijas vai antisociālās personības traucējumu diagnozi. Taču aprakstu par augsti funkcionējošajiem plēsoņām psihiatrijas rokasgrāmatās nav. Pat ja kādu no šīs grupas pieķer manipulācijās, melos, šantāžā, iebiedēšanā, smadzeņu skalošanā, tad viņiem uzliek diagnozi, kas nav saistīta ar psihopātiju. Piemēram, robežstāvokļa personības traucējumi. Monogrāfijas autore pati ir ārste, tāpēc ir saskārusies ar to, ka pašu psihiatrijas vadītāju vidē daudzās valstīs ir plēsoņas, kas ir ieinteresētas, lai nebūtu tik viegli atpazīt viņu rīcību. Pamata dzinuļi plēsoņām ir kontrole, sadisms, atriebība. Ir arī grupa, kura ir alkatīga, jo apzinās, ka liela nauda bieži vien dod lielu kontroli. Viņiem ir cita smadzeņu struktūra, un viņi nejūt bailes. Viņu mazie prieciņi var būt kādu parasto, mazo cilvēku novest līdz pašnāvībai vai sajukšanai prātā. Tā kā viņiem nav baiļu, tad viņiem arī nav kauna. Tāpēc viņi var veikt pilnīgi nenormālas darbības (no parastā cilvēka viedokļa), lai tikai iegūtu informāciju par savu upuri no tā sievas/vīra, radiniekiem vai darba biedriem. Viņu taktika ir spēja šarmēt, pārliecināt, iedvest, melot pārliecinoši. Tad, kad otrs ir piekritis kaut kam praktiskam – kopējam bērnam, laulībai, biznesam vai kam citam, tikai tad plēsoņa parāda savu īsto seju. Spēja apburt un aplidot, solīt pilis un kādu laiku tās arī sagādāt, plēsoņām ir dabiska, un viņi šādu fasādi var uzturēt pat daudzus mēnešus, kamēr panāk, ka otrs notic šai “vilks aitas ādā” darbībai. Plēsoņas izvēlas upurus, kuri ir izolēti vai garā vāji. Tos, kas tikko iebraukuši valstī, un ir bez ģimenes. Tos, kas ir finansiālās grūtībās. Tos, kam ir zems pašvērtējums. Tomēr ir arī Plēsoņu grupa, kura gūst īpašu prieku salauzt it kā relatīvi stabilus cilvēkus. Plēsoņām patīk strādāt darba vietās, kur ir iespēja iegūt lielu kontroli un autoritāti. Bizness, medicīna, reliģija, izglītība. Grāmatas autore uzskata, ka Epšteina failu publiskošana ir klajš elites jautājums tautai, vai tauta spēj iemācīties atpazīt plēsoņas, vai spēj nodrošināt izglītību saviem bērniem, kas tos pasargātu, vai spēj izdarīt jebko. Tāpēc autores pašas misija ir izglītot parastos cilvēkus, kas vēl nav cietuši no augsti funkcionējošiem plēsoņām, lai tie spētu atpazīt šādu plēsoņu rīcības un domāšanas veidu attiecībā uz saviem mīļajiem un tuvajiem. Tā kā plēsoņu domu gājiens ir pilnīgi necilvēcisks no parastā cilvēka skatpunkta, tad daudzi netic, ka plēsoņas un super plēsoņas ir nevis tikai miljardieru vidē, bet arī tepat, viņu valstī - slimnīcās, ministrijās, partijās, skolās, ģimenes ārstu praksēs. Gan ASV, gan Eiropā, parastie cilvēki nav informēti, ka sadisms, bieži vien, nenozīmē seksuālu perversiju, bet gan psiholoģisku manipulāciju, kuras rezultātā sadists gūst baudu par to, ka var izlemt/ietekmēt citu cilvēku likteņus. Tajā pat laikā Eiropā ir novērota tendence, ka izvarotājiem piešķir aizvien maigākus cietumsodus, un recidīvisti tiek apcietināti atkal un atkal, jo tas izlaiž ārā, kamēr tie kādu nenogalina. Plēsoņas paļaujas, ka izvarošanu nav viegli pierādīt. Nesen Latvijā bija kuriozs, kur vīrietis apgalvoja, ka desmitgadīga meitene ir pati devusi piekrišanu. Autore ir pamanījusi, ka Parīzes olimpisko spēļu laikā kāda kompānija rādīja pa TV reklāmu, kur salīdzināja plēsoņas (no savvaļas) ar sportistiem. Citiem vārdiem sakot, šī kompānija glorificēja cilvēkus, kam nav empātijas, kas cīnās līdz uzvarai, pārspēj citus visiem līdzekļiem. Viņa saka, ka pēdējo 2 gadu laikā plēsoņu atklātība sabiedriskajos mēdijos ir biedējoša. Ja kādreiz tika uzturēta fasāde, tad tagad plēsoņas ir aizvien nekaunīgākas. Viņa arī piemin politiķu vēlmi dažās Eiropas valstīs legalizēt seksu ar pusaudžiem, samazinot vecumu, no kura mazgadīgais var dot piekrišanu aktam. Šeit jāmin, ka, tā kā plēsoņām nav empātijas, morāles, tad viņu seksuālā orientācija nav ieliekama kādā rāmī – patīk savs vai pretējais dzimums. Viņiem seksualitāte saistās ar dominēšanu, un viņiem, bieži vien, ir vienalga, pār ko dominēt, ka tikai šī dominēšana sagādā baudu. Šajā video arī tiek pieminētas grāmatas par Lielbritānijas okulto vēsturi, un to, ka Alisters Kroulijs vēlējās, lai “piekrišanas vecums” tiktu samazināts līdz 4 gadiem. “Interesantā” kārtā, Lielbritānijas likumdošana virzās tajā virzienā jau vismaz simts gadus. Autore arī min, ka plēsoņas izvairās no atbildības, pametot valsti. Piemēram, viņa min kādu psiholoģi, kura novedusi vairākus pacientus līdz pašnāvībai. 22 liecinieki (cietušo radinieki) iesūdzēja viņu tiesā. Rezultāts – viņa pārvācās no Eiropas uz ASV un turpina “ārsta” praksi tur. Viņa uzskata, plēsoņām nav neiroplasticitātes un viņu smadzenes nemainās pat pēc gadiem ilgas psihoterapijas. Viņa arī saka, ka paši plēsoņas izjūt pārākumu, jo apzinās, ka viņiem nav baiļu sajūtas, kamēr parastajam cilvēkam tā ir. *** Papildinājumi pēc atkārtotas video noskatīšanās: Autore saka, ka sadisms universitātēs dažreiz tiek definēts pavisam citādāk, nekā reālajā dzīvē. Zinātniskajā literatūrā sadismu apraksta kā prieku par vardarbību pret otru, taču reālajā dzīvē vardarbība bieži vien ir psiholoģiska rakstura, nevis burtiska kāju vai roku noraušana. Tāpēc, pārbaudot cilvēku vardarbības pakāpi pret insektiem laboratorijā, nevar noteikt, vai viņi ir sadisti, vai nav. Par sarkanajiem karogiem, kā atpazīt psihopātus – 1. Žesti un mīmika nesaskan ar to, ko viņi saka. Psihopāti apzinās, ka viņiem nav empātijas un, ka tas ir nenormāli. Tāpēc viņi piekopj mīmikriju, tas ir, kopē citus cilvēkus, lai iemācītos adekvāti reaģēt. Tomēr viņu “līdzjūtība” ir uzspēlēta, falša, kaut ko 100% nokopēt nav iespējams. 2. Viņu dusmas, kad viņiem atņem iespēj kontrolēt vai veikt sadistiskas darbības, ir kā zvēram, kuram no mutes izrauts gaļas gabals. Tādos brīžos viņu sejas izteiksme ir burtiski izķēmota ar dusmām. 3. Viņi tēlo raudāšanu brīžos, kad uzskata, ka tas ir pareizi. Viņi lieto mutautiņus, lai nosusinātu asaras, kuru nemaz nav. To psiholoģijā sauc par performatīvo raudāšanu, kad asaras izmanto manipulācijai, iežēlināšanai, lai izrādītu līdzjušanu, kaut tās nemaz nav. 4. Daļai no viņiem sejā, pat tad, kad tā ir neitrāla, ir smīns, kurš ir tikai ar vienu, kreiso, mutes kaktiņu. Šāds smīns ir raksturīgs cilvēkiem, kam ir atšķirīga priekšējā smadzeņu daiva un amigdala, salīdzinot ar parasto cilvēku. Šis nav 100% drošs kritērijs, taču tam ir vērts pievērst uzmanību. Šo sauc par sejas asimetriju.

(6 comments | ir ko piebilst)

Saturday, July 18th, 2026

n_komentari [ mapats ]

7:44p Kā var zināt, ka man ir taisnība? Elementāri dārgo Vatson - man vienmēr ir taisnība. :)

(ir ko piebilst)

Thursday, July 16th, 2026

eos

8:43p Gandarījums Nākamgad ap šo laiku es būšu, visticamāk, pabeidzis bakalauru, iestājies maģistrantūrā(jo uzņemšana LU maģistros ir no 20. jūnija līdz 9.jūlijam), tāpat būšu atvaļinājumā, tāpat gaidīšu iespēju augustā padzīvot laukos. Taču, kur ir prieks? Kur ir prieks par nokārtoto bakalauru, diplomu? Es taču varētu paņemt un nopirkt biļetes uz savu mīļāko grupu koncertiem, aizbraukt uz Fēru salām vai vismaz Norvēģiju, aizbraukt uz Īriju, kur plānojām ar māsu doties un atzīmēt, kad man būs diploms (es iesāku bakalauru studēt 2009.gadā)? Man, turklāt, sola viens tēvs par viņa meitas sekmīgu aizvadīšanu uz RSU bonusu naudas prēmijas izskatā. *** Manai māsai bija tieksme uz pašnāvību un depresijām, pat ja viņa reāli neslimoja ar depresiju, tā kā es. Viņa teica pēc 9.klases, ka jūtas, it kā pēc katra gada būtu nopelnījusi medaļu par to, ka nav pārgriezusi sev vēnas. Ka viņa to nedara tikai savas mātes dēļ, jo tad tik daudz darba būtu zudumā. Taču tad izrādījās, ka viņa 19 gadu vecumā bija atradusi citu pašnāvības veidu. *** Mēs ar māsu klausījāmies diezgan atšķirīgu smago metālu, taču tas bija laiks (2010. - 2013. gads.), kad kaut kā viņa izslīdēja no mana redzesloka. Es nejutos pārāk atbildīgs/vainīgs, ka viņa tā izdarīja, taču tik un tā, varēja taču atrast kaut vienu 1 iemeslu dzīvot?! *** Es domāju, ka tāpēc es saprotu cilvēkus, kuri ne par ko nepriecājas. Viņi nav atraduši tādu dzīves jēgu, kas ir iekšpusē. Ne jau darbs, nauda/vara, ģimene, attiecības cilvēku var noturēt šai saulē. Māsai bija viss relatīvi normālai dzīvošanai Latvijā. Viņa piedzima 1993.gadā un varēja mācīties normālā skolā. Viņai nebija transseksuālisma, autisma, aseksualitātes, viņu klasē neapcēla. Viņai bija viena ļoti tuva draudzene. Viņai ļoti patika daba un staigāt apkārt pa mežiem, kur nav cilvēku. Un tomēr viņai šī sistēma, ka šajā realitātē, PLANĒTĀ ZEME, Piena ceļā, ir visu laiku jāizvēlas, un izvēlēm ir sekas, viņu nogurdināja. Kaut kas dziļi iekšā viņā pretojās tam, ka par visu cilvēks ir it kā atbildīgs, taču neviens nav līdz galam izstāstījis, kā darbojas liktenis. Kā darbojas dzīve. Tu ej, dari, kaut ko izvēlies, taču kā piedzimsti lielā mērā akls, tā nomirsti. Viņa tā uzskatīja. Viņa domāja, ka pati piedzimšana bija ļoti briesmīga. Ka viņai kāds ir licis piedzimt. Šajā vietā, kur nav skaidru spēles noteikumu. Šajā vietā, kur ir tik daudz ciešanu un netaisnības. Viņa sacēlās pret pašu faktu, jo viņa uzskatīja, ka nav piedzimusi labprātīgi. Kad es vēlāk izlasīju par Samsāras ratu, un to, ka cilvēks ir spiests iemiesoties ļoti daudz reižu, kaut pats negrib, es sāku viņu labāk saprast. Taču viņa ticēja tikai tam, ka pastāv dzīve ārpus miesiskā ķermeņa. Ne kristietība, ne budisms, nekāda reliģija viņai nepatika, jo nedeva atbildi uz to, kas ir tas LIELAIS ĻAUNAIS, kas licis viņai piedzimt. Viņa, šķiet, uz šo lielo ļauno visu dzīvi bija dziļi apvainojusies.

(4 comments | ir ko piebilst)

(7 comments | ir ko piebilst)

Wednesday, July 15th, 2026

eos

12:34p “Vēlamais un esošais / Saudade” (Īss stāsts par poniju) Tātad viņi satikās saulainā rītā. Viņai kājās bija sandales un bēša kleita ar rudzupuķēm. Viņam bija šorti un plats, balts krekls. Viņiem abiem pāri četrdesmit, un viņi centās saprast, vai ir vērts. Zini, gribas komfortu. Pēc garas darba nedēļas Tu esi sadūšojies aiziet satikties ar jaunu cilvēku, sēdi picērijā kā pats pirmais apmeklētājs svētdienas rītā, malko ledus tēju, jo ārā ir jau +25, taču gribas to komforta sajūtu, ko nevar par naudu nopirkt. Tev pretī sēž cilvēks, kurš ir visnotaļ labvēlīgs, arī grib ar Tevi iepazīties, taču jūs abi nezināt, vai būs pa ceļam. Varbūt tajās kamanās būs divas vietas, varbūt nāksies pa dzīves lielceļu vēl desmit gadus airēt vienam pašam. Pa straumi, pret straumi, tomēr pašam. Tad tas sākas. Kā pie draudzīga psihoanalītiķa, Tu sāc: “Kāda bija Jūsu bērnība, cienītā?” Vai Jūsu vecāki Jums nodrošināja drošu piesaisti? Vai jūsu pieķeršanās stils ir drošs? Vai vecāki, kad lielais dzīvokļa suns saplēsa Jūsu mīļāko lelli, ar Jums kopā raudāja, samīļoja Jūs, un Jūs visi kopā - mamma, tētis, Jūs, un pie bērnu rotaļlietu veikala ieejas piesietais suns, devāties pirkt jaunu lelli? Vai kas tāds bija Jūsu bērnībā, kad sajutāt, ka visi Jūs mīl un par Jums rūpējas? Ak, tā, suņa Jums nebija. Nebija arī tēva. Augāt septiņdesmito gadu beigās un astoņdesmito sākumā ar mazo radioaparātu, kurā vakaros stāstīja pasakas bērniem. Tātad mīļums Jums asociējas ar Veras Singajevskas bērnu lugām. Tad, droši vien, balss Jums vīrietī ir ļoti svarīga. Tāda laba, Gundara Āboliņa tipa balss, kas rada drošības un omulības sajūtu, pareizi? Man jau šķiet, ka ir labi vērtēt vīrieti pēc balss. Izskats mainās, pensijas apmērs mainās, taču balss ir relatīvi paliekoša. Ko Jūs klausījāties tad? Vai Menuets patika? Kādām dziesmām atceraties vārdus un dziedat līdzi, braucot auto? Saprotu, ar auto nebraucat, taupāt dabu un naudu. Ko Jūs labu atceraties no savas bērnības? Vai arī viss izdzēsts no atmiņas, jo nekā laba nebija? Esat dzīvotāja, nevis melanholiķe? Man jau šķiet, ka mēs esam kā mīkla, kura vienmēr ir procesā. Kas ieliets zem miltiem, kāda eļļa pamatā, tomēr daudz nosaka. Ko darīja Jūsu vectētiņš? Kas bija pēc profesijas? Ļoti interesanti, gleznoja baznīcām. Tad jau Jūs dzimtā bijāt dievbijīgi cilvēki? Jūs vienīgā negājāt uz svētdienas skolu, jo ar riteni braucāt svētdienu rītos uz pilsētas otru galu, kur bija ūdenskritums, un tur ar krāsām/zīmuļiem attēlojāt ūdens šļakstus visus pamatskolas gadus? Un Jums neapnika gleznot vienu un to pašu? Pareizi, tur jau arī ir zivis. Tūristi. Dažreiz var zīmēt arī tiltu, sarkanos dakstiņu jumtus. Jā, es piekrītu. Tur ir daudz, ko attēlot. Es par to nebiju aizdomājies. Ir klusā daba un skaļā daba. Pie ūdenskrituma varētu būt patīkams troksnis visu laiku. Es atvainojos, es domāju, fona skaņa. Kādas grāmatas Jūs pusaudža gados visvairāk ietekmēja? Es redzu, ka Jūsu māsai ir brūnas acis bildēs, tad jau viņa ir tehniska sieviete, taču Jums ir zaļas acis, Jūs esat vairāk jūtu cilvēks? Vai tango protat dejot? Mjā, var arī nedejot. Nav jau visām sievietēm jāprot dejot, es saprotu. Nē, man balles nav hobijs. Es tikai uzskatu, ka dejošana, tas ir, dažādu deju tehniku mācīšanās pārim var būt ļoti terapeitiska attiecībās. Ja ir grūtības, aiziet, iemācās jaunus dejas soļus, sadejojas, grūtības it kā pašas no sevis atrisinās, jo ir jauna dzirkstele attiecībās. Tātad Jūs strādājat galerijā par mākslas kuratori. Tad jau droši vien pabeidzāt Kultūras akadēmiju? Uzminēju. Jā, tur jau ir tas Kultūras menedžments, kā latviski nepareizi saka. Ko mēs darīsim? Es esmu pabeidzis izglītības vadību, taču vēl neesmu skolas direktors. Jūs – pabeidzāt kultūras vadību, taču vēl neesat kādas galerijas/mākslas centra direktore. Taču mums abiem piecdesmit gadi pie durvīm jau klauvē. Bērnu arī mums vēl nav. Ko Jūs sakāt par savu dzīvi, vai dzīvotu citādāk, ja varētu? Ko mainītu? Vai arī “regrette rien” un tik uz priekšu? Dzīve jau nebūtu dzīve, ja mēs visu zinātu uz priekšu, tā jau ir. Piekrītu. Man tikai dažreiz šķiet, ka būtu labāk, ja es sava sargeņģeļa balsi dzīves izšķirošajos brīžos dzirdētu labāk. Labi, parunāsim par nākotni. Mēs abi dzīvojam mazos, īrētos dzīvoklīšos Rīgas piepilsētas rajonos. Kādi ir Jūsu plāni pirms pensijas, ko gribas sasniegt? Jums ir bijušas vairākas izstādes, taču gleznas pārāk labi nepērk. Es esmu nostrādājis divdesmit gadu skolās, taču mani “nevelk” uz lielajām Latvijas ģimnāzijām. Kā izskatās Jūsu ideālā baznīca? Man ļoti patika Krāslavā viena. Tāda maza koka baznīciņa, kurā visi varēja iet visur. Tā oficiāli nevarēja, taču praktiski priesteris teica, ka Dievam visi ir vienādi mīļi – gan tie, kam ir grāds teoloģijā, gan tie, kam nav. Jums taču ir par šo, ko teikt? Vai Jums, tāpat kā vectēvam, ir bijuši piedāvājumi gleznot baznīcām? Jūs mani pārsteidzat. Šādi pateikt, ka cilvēkus sadalot ganos un ganāmajos, valdniekos un valdāmajos, cilvēkus baznīca šķeļot jau divtūkstoš gadu, tāpēc Jūs negleznojat. Vai tad mākslai ir tik tiešs sakars ar to, kā tiek organizēts katolicisms Latvijā? Kāpēc nevar no tā norobežoties un gleznot skaistas Marijas? No otras puses, tas ir labi. Jums ir savs mugurkauls. Jums ir viedoklis par politiku. Tas atstāj, vismaz manās acīs, jaudīgas sievietes viedokli, kas neklusē, kad tiešām tieši prasa. Man patīk cilvēki, kas iet pret vēju. Vīrieši, kas spēj izskaidrot savas jūtas. Sievietes, kas iedziļinās lietās, nevis pasaka: “tā nav mana joma, es neko par to nezinu, negribu par to runāt”. Cilvēka dvēsele ir lielāka par viņa dzimumu, vecumu un sociālo lomu. Tomēr, ko Jūs šobrīd gleznojat? Zirgus. Jā, tie ir brīvības simbols. Kas vēl? Arī daba, nepieradinātība, arī neiegrožotība. Man vienmēr šādos brīžos gribas tad jautāt: “Kāpēc tad vispār vajadzīgas attiecības? Tās paģēr rēķināties ar otru cilvēku. Pielāgoties. Prasa laiku, uzmanību. Būt ar sevi ir vieglāk. Kāpēc Jums šķiet, ka ir laiks attiecību veidošanai?” Es piekrītu, ka iepazīt sevi un pasauli caur attiecībām ar otru cilvēku ir vērtīgi. Spoguļi cilvēkus baida, taču cilvēki tomēr tajos skatās katru dienu. Man arī patīk skatīties katru gadu pirmklasnieku acīs skolas pirmajā septembrī. Tā ir Latvijas jaunā paaudze. Vai tajās acīs ir sapņi, dzīvība, vai mazais cilvēkbērns aizvien grib lidot kosmosā, pat ja Gagarinu pa TV vairs nerāda? Vai arī acis ir aizmiglotas ar videospēlēm, alkām pēc nākamās ledenes, izpriecu parka? Iedomājieties, kādreiz meitenes pirmajā klasē gribēja poniju, to barot, audzināt, vākt tā mēslus, dzirdīt, glaudīt, taču tagad grib, lai pie viņu bildes zilā, vienveidīgā kleitā feisbukā simts paziņu saspiež laikus, un viņām pašām bildes dēļ tikai jāpapozē desmit sekunžu. To sauc par ātro kultūru. Ko ponijs par to visu domā? Man šķiet, ka mēs esam atraduši kopīgu valodu, jā. Tas ponijs, kuru vairs neviena latviešu septiņgadniece negrib, kurš zirgaudzētavā gremo vislētāko barību, kuru pieaugušie izīrē bērnu ballītēm, jā, TIEŠI TAS PONIJS, skatās uz mums Jēzus acīm ar visu piedodošu sirdi un mugurā VISUS NES, ko viņam uzsēdina. Tāpēc Jūs gleznojat ponijus. Man tāpēc patīk Jūsu domu gājiens.

(ir ko piebilst)

Monday, July 13th, 2026

eos

2:07p Labākais video par tēmu "kas ir mīlestība?" https://www.youtube.com/watch?v=KlSsI2CKYaQ&t=15s Mīlestības daļas: Eross/Kaislība (dopamīns (atkarība)) — "Es tevi papildinu, un tu papildini mani" — "Vai es kāroju šo cilvēku?" Draudzīgums/Rotaļīgums — bakstīšana, kutināšana Emocionālā saikne (oksitocīns) — "Mēs esam kopā" ​​— "Vai es jūtu saikni ar šo cilvēku?" Komforts/Miers (serotonīns) — "Vai šis cilvēks paceļ manu garastāvokli un mazina manu trauksmi?" Upurēšanās — "Vai es darītu jebko šī cilvēka labā?" — "Vai esmu gatavs saņemt lodi šī cilvēka dēļ?" Veselīgas attiecības parasti sākas ar kaisli un pakāpeniski atklāj pārējās tās sastāvdaļas.

(ir ko piebilst)

Sunday, July 12th, 2026

eos

10:30a Lietas saukt īstajos vārdos esot politiski toksiski "Šai plaisai ir strukturāls iemesls. Izglītības izdevniecību nozare ir institucionāli ierobežota — tā ir tāda pati dinamika, kādu redzam medicīnā un plašsaziņas līdzekļos. Atzīšana, ka iPad došana piecus gadus veciem bērniem izraisīja izmērāmu kognitīvo kaitējumu, nav karjeru veicinošs solis, ja izglītības tehnoloģiju nozare ir vairāku miljardu dolāru vērta mašīna un skolu rajoni ir samazinājuši izmaksas individuālo ierīču programmās. Pētījumi pastāv. Klases realitāte pastāv. Katrs vidusskolas matemātikas skolotājs ar vairāk nekā piecu gadu pieredzi var pateikt, ka kaut kas ir mainījies. Taču grāmata, kas tieši nosauc cēloni — ekrāni pārveidoja šo bērnu smadzenes, un tagad viņi nespēj veikt ilgstošu abstraktu domāšanu —, ir politiski toksiska. Tā vietā jūs saņemat eifēmismus: "digitālie iedzimtie mācās citādi", "mums ir jāpielāgo pedagoģija", "21. gadsimta prasmes". Marka Prenska grāmata "Teaching Digital Natives" (2010) ir šī žanra spilgts piemērs — tā attēlo ekrāna izraisītās kognitīvās izmaiņas kā kaut ko pielāgojamu, nevis risināmu. *** Grāmata, kuru meklējat, ir tirgus niša, kas gaida, lai to aizpildītu kāds, kurš būtu gatavs skaļi pateikt klusāko daļu: agrīna un pastāvīga saskarsme ar ekrāniem ir kaitējusi veselas paaudzes metakognitīvajai attīstībai, un tieši vidusskolas matemātikā šo kaitējumu vairs nav iespējams ignorēt. Pētījumi ir. Pierādījumi klasē ir. Trūkst sintēzes, kas savieno cēloņsakarības starp ekrāniem → metakognitīvo deficītu → matemātikas grūtības → pedagoģisko reakciju, un tas viss ir vērsts uz 7.–12. klasi. Tā būtu lieliska grāmata."

(4 comments | ir ko piebilst)

Friday, July 10th, 2026

rkktzd

11:09a otrā vasara, kura man asociējas ar Ansi Pavasari

(ir ko piebilst)