*

man vispār vairs nav skumju. līdz ar to nav arī nekādas poēzijas, kam prasīties ārā. vispār poēzija ir, bet priekpilna un tai gribas klusi sēdēt un kņudināties pa iekšpusi. ja arī man nav labs garastāvoklis, tad esmu vienkārši nīgra. reizēm gribētos bišķi tā saldsērīgi paskumt, jo skumjas man šķiet tāda ļoti šķīstījoša sajūta, bet es vairs neprotu. tāpat kā vairs neprotu uzrakstīt neko apgarotu.
ar šo gan es itin nemaz negribu uzprasīties uz kaukādām nepatikšanām. man ir labi, man patīk mana dzīve, man ir ko darīt un, uz kurieni iet. es tik reflektēju - tagad liekas tik jocīgi, ka ir bijis laiks, kad skumjas ir bijušas tāds bezmaz permanents stāvoklis.
tfu, tfu, tfu! vislabāk tomēr ir tagadnē.