*

biju atkal uz vinjāsjōgu, hārdkōrs tāpatās, bet gāja jau labāk. gan tāpēc, ka bija skaidrs, kas tur vispār notiek, gan arī tāpēc, ka pasniedzēja bija labāk sastrukturizējusi nodarbību - nebi nonstopā jāmočī tās vinjāsas, bet nodarbības vidū varēja pasēdēt, paelpot pranajāmu un beigās vēl pāris ierasti statiskās āsanas, kas pēc visa tā ārprāta likās nenormāli vieglas un šķita, ka mūžību varētu viņas noturēt. vispār secināju, ka man kaukā jākačā roku musīši, jo tieši rokas mani nodod pirmās. un tik daudzās vinjāsās viena no pamata un izejas pozīcijām ir mans ļoti nemīļais suns, kas skatās ar galvu uz leju, kurā jāiemācās atslābināties un atpūsties pirms turpināt ciklu, bet, ja rokas sāk ļodzīties un raustīties, to izdarīt ir ļoti grūti.

bet visas labās lietas manī ieēdas ļoti, ļoti lēni un pakāpeniski, bet vismaz pamatīgi. nu, piemēram, es ļoti lēnām izslēdzu no savas ēdienkartes līķus, manlieks vairāki gadi pagāja kamēr pienāca tā diena, kad skaidri zināju, ka viss, vairāk nē. toties bezjebkādas nožēlas vai frustrācijas vai vēlmju apspiešanas. kas attiecas uz jōgu, tad es viņu ar retu regularitāti (apm. 1x nedēļā) daru trešo gadu, bet tikai pēdējā laikā sāku izjust patiesu iekšēju prieku jōgošanas laikā - izbaudīt pašu procesu. agrāk, protams, bija prieks un brīnumjaukā sajūta pēc nodarbības, bet pati nodarbība likās vairāk kā tāds pasmags darbiņš, kurš jāizdara, lai būtu labi pēc tam. un tā prieka un viegluma sajūta arī palīdz tagad katru rītu apzinīgi pildīt sūrja namaskara un pamazām sāk prasīt pēc vēl kaukādu elementu ieviešanas ikdienas praksē. jā, citreiz tas mans lēnums dzen izmisumā, gribas visu ātri un uzreiz, bet nesanāk un šķiet, ka es neko nevaru un nekad neko neizdarīšu, bet tad vienreiz sanāk apstāties, pamest skatu atpakaļ un izrādās, ka tik garš ceļa gabals noiets un tik daudz, kas labs izdarījies. ka ir sabūvēts pamats un dziļa iekšēja pārliecība, nevis virspusēji pārskriets pāri un pēc tam pamests novārtā. tad ir atkal spēks iet tālāk un ticība gaišai nākotnei un tam, ka jēga ir.

patiesa pacietība rada prieku.