*

liekas, ka joga un/vai neirofīdbeks kustina kaut kādas apraktas un iecementētas un tālu noslēptas skumjas. no kurām gribas bēgt un izvairīties un stūķēt atpakaļ tumsā. kurām negribas skatīties acīs. tāpēc aug anksietijs. negribas jogu, negribas fāstot. gribas ēst un dreifēt pelēkā krēslā. bet es cenšos saņemties un čukstēt sev ausī Adrienes vārdus - your practice has your back. kaut kā ir jānoturas un kaut kā jāiznirst tām skumjām cauri, otrā pusē. manliekas, ka šī nav pirmā reize, kad viņas mēģina tikt ārā. es ļoti ceru, ka viņām izdosies un, ka man izdosies nestāvēt viņām ceļā (un nenoslīkt). citādi būs slikti.

vispār jau man iet labi. mans eksistences pamatstāvoklis pēdējā laikā ir pārsvarā labs, man neriebjas celties un būt un dzīvot un es jūtos visai mierīgi, rāmi un priecīgi. īpaši, ja spīd saule. miega traucējumi/bezmiegs arī, kā parasti, samazinās proprocionāli pieaugošajam dienas garumam un gaismas daudzumam.

koronavīruss atcēla marta otrajā pusē plānoto komandējumu uz Briseli. un pēc pāris minūtēm NABĀ pie Uldīša būs Līgas pH3.

jau kādu ilgāku laiku tā ļoti apzināti cenšos neuzdurties ne uz viena no Karpmana trīsstūra stūriem, bet, ja ir kļuvis nesalīdzināmi labāk ar upura un glābēja lomām (kas man vēsturiski bijušas dominējošās), tad tagad kaut kā visai bieži sanāk cīnīties sevī ar vēlmi varmākot. esmu kļuvusi šausmīgi neiecietīga pret tiem, kas upurojas un cieš un ir nabadziņi, kuri tipa neko nevar ietekmēt, jo dzīve ar viņiem vienkārši notiek, nevis viņi to dzīvo. īpaši grūti paliek ar vienu no kolēģiem. brīžiem gribas sist viņam ar pannu pa galvu un kliegt - beidz vienreiz ciest un uzņemies atbildību par to, kā tu jūties. un tad man protams, kauns, ka es it kā esmu drusku atrāvusies no pārējiem stūriem, bet tagad tā smagi duros uz šī un vienkārši no viena grāvja esmu pārmetusies uz citu.
jāpapēta vairāk ideja par to, ka Victim - Survivor, Presecutor - Challenger un Rescuer - Coach. varbūt tur var atrast kādu skrūvgriezi, lai no tās trakās figūras labāk atskrūvētos.

kopumā pēdējos mēnešos vispār daudz nodarbojos ar interesēšanos par smadzenēm un mentālo/emocionālo metabolismu, jo vienkārši jūtos pārāk veca, lai liktos ok pārsvarā justies drūmi, depresīvi un anksietiski un nemācēt menedžēt stresu. tā kā kļuva arvien grūtāk pa naktīm braucot mājās 136 km/2h izvēlēties mūziku, ko klausīties, iegrimu podkāstu pasaulē. pagaidām mani favorīti ir - Happiness Lab, Happier with Gretchen Rubin, Shut up, Brain un Rise Together.
Pamēģināju arī neirofīdbeku, bet par to pagaidām vēl negribas neko daudz runāt, lai gan pirmā reize ļoti izmainīja 3 lietas (paradumus?) manā dzīvē (kā ar nazi nogrieza jebkādu vēlmi dzert kafiju un alkoholu un atsāku darīt jogu, ar ko pāris gadus dažādu iemeslu dēļ neveiksmīgi stragloju, turklāt daru kaut mazliet, bet katru dienu nu jau kādu pusotru mēnesi), bez nekāda apzināta manis pašas eforta + ir cilvēku no malas novērojumi par izmaiņām manā uzvedībā (es esot ikdienā (dzīves)priecīgāka un emocionāli stabilāka/mierīgāka).

dzīvot ir ļoti, ļoti interesanti.

p.s. runājot par jogu, šis ir izcils kanāls, kad slinkums pašai domāt ko, kā un cik daudz kustēties. un man nenormāli patīk, ka viņai ir tas sunītis.

ja īsumā par ikdienu, tad:
*kāpnēs pieslēgtajiem velosipēdiem atkal nofenderēti lukturīši. diez kur tos var likt bez stiprinājumiem? toties mums atkal lieki un šobrīd galīgi nevajadzīgi izdevumi. tā kā dienaskārtībā ir arī neliels, hmm, kašķis ar mājas saimnieku un man laikam vispār negribas dzīvot Rīgā, mēģinu izfiškot, kā varētu pārredzamā nākotnē pārcelties uz provinci (piedāvājiet, man, lūdzu, foršu darbu Smiltenē, Valmierā, Cēsīs vai kaut kur tur araund un es esmu gatavs braucējs).
*pagājis mēnesis jaunajā darbā. joprojām domāju par strādnieku revolūciju, reizēm izjūtu psiholoģiski - klaustrofobisku sajūtu, par to, ka nepiederu pati sevi, jo jāsēž tur uz vietas 9-18, arī tiešie darba pienākumi neliekas ļoti aizraujoši. toties man ļoti patīk kolektīvs un priekšniecība un atmosfēra. ļoti, ļoti patīkama pārmaiņa pēc pēdējo gadu pieredzes teātrī. patīk, ka priekšniecība motivē darbiniekus un domā, kā palīdzēt viņiem darīt savu darbu nevis, kā iepriekšējā darbavietā, draud "saņemies/turi muti/dari, kas jādara, jo uz tavu vietu jau rindā stāv", kā arī novērtē darbinieku dotības, kas nav nepieciešmas konkrēto darba pienākumu veikšanai, bet noder uzņēmuma vajadzībām. no pieredzes, pārmaiņu un attīstības viedokļa šitais gājiens bija ļoti labs un pareizs.
*vakar biju uz pirmo jōgas nodarbību pie Taņas Bindes kačalkā. kopumā patika, par daudz runāja krieviski un par maz latviski, jo lai gan man ir iepriekšēja pieredze ar dažādiem citiem pasniedzējiem, dažas āsanas/āsanu sekvences man bija jaunas un es drusku nesapratu, kas man jādara. patika atkal apzināties, ka man ir ķermenis, kādu laiku (diemžēl) šī sajūta nebija sajusta.

par dzīves paradoksiem - nesen priecīgi berzēju rokas sajūsmā par to, ka darbs man vairs netraucēs vakaros apmeklēt mākslas un kultūras pasākumus, bet darba dēļ netiku uz Vlada "3 māsu" ģenerāli, netikšu uz Džesiku Mosu Zemlikā un uz Ex Eye Ventspilī ar droši vien nepaspēšu.

toties pirmo reizi mūžā nopirku abonementu kačalkā. iešu uz jōgu pie Taņas Bindes. man liekas, ka es nekad mūžā neesmu tik daudz sēdējusi kā šogad. sāku ar maģistra darbu, tad jūlijā kādus 4000 km nosēdēju mašīnā un tagad sēžu kantorī. mugurai dirsā.

pēdējo mēnešu laikā notikušas vairākas lietas, kas rada spiediena sajūtu un vēlmi paslēpties vai bēgt. visupirms es, izejot cauri milzīgiem prokrastinācijas un anksietija džungļiem, uzrakstīju maģistra darbu un pabeidzu maģistrantūru (kuru biju uzsākusi tīri izklaidējošu apsvērumu dēļ). kad pirms ~2 gadiem man bija iepriekšējā "jāmaina darbs" lēkme, bet nekas nesanāca (biju uz divām intervijām, vienā piedāvāja strādāt ļoti daudz interesanta darba par kapeikām, otrā ļoti stresainu darbu ar labu atalgojumu, bet tur tāpat izvēlējās citu kandidātu), es dabūju stipendiju un paslēpos aiz studiju vairoga - tipa, palikšu vien tepat iesildītajā un zināmajā vietiņā, kamēr pabeigšu studijas. tad domāšu, ko darīt tālāk. tas "tad" ir tagad, turklāt apvienojumā ar to, ka iestāde, kurā strādāju ir zaudējusi 99% no visa, kas tur man jelkad ir paticis un man liekas negodīgi pret visām iesaistītajām pusēm tur baigi ilgāk uzkavēties. bet, man, protams, ir drausmīgi bail. bail izkāpt no komforta zonas, bail zaudēt ierastās ērtības, bail kļūdīties, bail zaudēt stabilus ienākumus un daudz brīvā laika, utt. utjpr. un, es diemžēl ne visai spēju ticēt sev. arī lasot darba sludinājumus neredzu ne kaut ko tādu, ko gribētos pamēģināt, jo liktos interesanti, ne arī ko tādu, ko būtu ar mieru pamēģināt, jo liktos ok atalgojums. tā vispār, labprāt pārceltos kaut kur uz provinci, bet tur ar jēdzīgiem darba piedāvājumiem vēl sūdīgāk.

otra lieta ir ne visai patīkamā atziņa, ka vairums no tā, ko es mēģināju novelt uz c hepatītu ir bijusi visparastākā depresija. c hep man atklāja 2012. gada rudenī. kad es pēc ļoti drausmīgas vasaras (es to laiku atceros, kā pelēku, bezformīgu masu, kurā es nepārtraukti cīnījos par to, lai vispār no rīta atvērtu acis un atrastu spēku izlīst no gultas, kurā man nekas neinteresēja, bet viss kaitināja. es jutos it kā būtu bez ādas, bet pasaule būtu kā ļoti raupjš smilšpapīrs) saņēmos aiziet pie ģim. ārstes un pajautāt, ko man darīt. viņa aizsūtīja mani uz aknu analīzēm un atklājās, ka man ir c hep. tas nebija patīkami, tomēr es jutos arī atvieglota. es ļoti daudz biju sevi šeimojusi par to, ka nenovērtēju visu to brīnišķīgo kas man ir - es biju kopā ar cilvēku, ar kuru ļoti gribēju būt kopā, bija piepildījies mans bērnības sapnis par savu zirgu, dzīvoju privātmājā Pierīgā ar suni, kaķiem (un vecākiem), bijām tikuši pie mašīnas un es biju nolikusi tiesības - bet es tikai stundām ilgi sēdēju vienā stūrī un nespēju saņemties pilnīgi nekam, negribēju (un nespēju) komunicēt ar cilvēkiem utt. es tajā laikā pat nedomāju tādās kategorijās - ka man varētu būt depresija vai citi psihiski traucējumi vai, ka es varbūt gribētu to noslēpt (lai gan es to neapzināti darīju, vismaz ārpus mājām). es par to vispār nebiju iedomājusies, es tikai jutu, ka ar mani kaut kas ļoti nav kārtībā. diagnoze - c hepatīts tādā ziņā nāca kā tāds eņģelis, kurš uz saviem pleciem paņēma manu vainas sajūtu par to, ka es nespēju novērtēt savu jauko dzīvi un priecāties par to. man bija uz ko novelt vainu. jo paguglējot simptomus - var jau tur pievilkt klāt gan depresīvumu, gan nespēku, gan konstantu nogurumu, utt.
tobrīd vienīgā iespēja ārstēties bija ar ļoti neefektīvo veco terapiju, ar drausmīgām blakusparādībām, turklāt veicot līdzmaksājumu līdz 200 Ls mēnesī. izsvērusi visus par un pret es nolēmu neārstēties un gaidīt jaunās paaudzes zāles. diezgan daudz naudas tērēju uztura bagātinājiem un jāsaka, ka to es nenožēloju. aknu rādītāji analīzēs uzlabojās un arī es, vismaz fiziskā aspektā, sāku justies par kripatiņu labāk. taču 2012., 2013., 2014. gadus es manliekas īsti nemaz nedzīvoju. es karājos kaut kādā tādā pelēkā izplatījumā. ok, es gāju uz darbu, ēdu, gulēju, braucu pie zirga utt. taču tas viss notika ar nenormālu (visdrīzāk jau psihisko) piepūli, īpaši sūdīgi bija tumšajos gadalaikos. par laimi reizēm bija kaut kādi reti brīži, kuros kaut kas uz neilgu laiku izsita no tā stāvokļa ārā (piemēram, ekskursija, lai gan ir bijusi arī kaudze visai neveiksmīgu ekskursiju, kurās man vienkārši negribas un nav spēka kāpt ārā no mašīnas un kaut kur iet). 2014. gada rudenī sāku iet LU jogas kursos, kuros liels akcents tika likts uz meditāciju un filozofisko aspektu. pakāpeniski sāku justies labāk un dzīvāk, likās, ka ap mani izkustas kaut kāds ļoti ilgi uz vietas stāvējis gaiss. es biju tikusi jau tik tālu, ka spēju arī saņemties, lai praktizētu mājās, no rītiem bija vieglāk piecelties un bija vieglāk komunicēt ar cilvēkiem. tad kurss beidzās un tad notika mana laulības krīze, kuras viens no cēloņiem, protams, bija mans tā laika psihiskais stāvoklis. pēc tās kaut kā ļoti jūtami (lai gan lēni un viļņveidīgi) mainījās attiecības (uz labo pusi) un tajā pelēkajā sūdā es par laimi neatkritu atpakaļ, bet jogu un meditāciju praktizēt pārstāju. pirms gada sāku iet pie terapeites un visai drīz sāku apjaust, ka pastāv ļoti liela iespēja, ka izārstēšanās no hepatīta nebūs tāda maģiska podziņa, kas mani no noslieces uz depresiju un trauksmi pārslēgs normāla cilvēka režīmā. un tā arī ir noticis. pavasarī iegādājos kontrabandas jaunās paaudzes zāles, izārstējos, bet neesmu maģiski pārvērtusies par citu, priecīgāku, cilvēku. patiesībā, pirms gada, ar visu hepatītu, jutos diezgan ļoti okej, bet maģistra darba rakstīšanas process bija kaut kāds visai traumējošs. nu, ne pats process, bet tas kā es tam gāju cauri. tā laikā un arī tagad, brīžiem jūtu nepārprotamu slīdēšanu tā pelēkā bezdibeņa virzienā. kaut kā ļoti cenšos no tā izvairīties, bet ir dienas, kuras vienkārši nodirnu un gaidu, kad paliks labāk. cenšos to sajūtu nevērtēt, tikai vērot, bet ir grūti. gribas uz sevi dusmoties - no sērijas "nu, bļe, kas tev ir, kas tu nevari būt normāla?". man gan gribas domāt, ka tik dziļi tai drausmīgajā stāvoklī es vairs nenonākšu, jo es domāju un skatos uz lietām citādāk nekā toreiz + ir ļoti mainījušās un padziļinājušās attiecības ar vīru un tas ļoti, ļoti palīdz. mēs protam vairāk viens otru atbalstīt un dalīties problēmās, nevis vientuļi lekt katrs savā bezdibenī vai viens otra bezdibenī. kādu laiku neesmu bijusi pie terapeites, jo sākumā viņa aizbrauca atvaļinājumā un pēc tam man bija (un joprojām ir) beigusies nauda. lai gan godīgi sakot, tajā maģistra darba rakstīšanas posmā, es nejutu, ka terapija man baigi palīdzētu. man nepatīk kaut ko nožēlot, bet man ir žēl, ka es nemeklēju kaut kādu palīdzību psihiskās veselības jomā jau toreiz, tai 2012. gadā, kad jutos tik drausmīgi. protams, man vajadzēja atklāt c hep un to izārstēt, bet tas varbūt nebija īstais brīdis, jo tas ievērojami paildzināja manu atrašanos tai pelēkajā sūdā. katrā ziņā, liels paldies, cilvēkiem, kuri turpināja tajā laikā uzturēt ar mani kontaktus, lai gan es diezgan aktīvi izvairījos no kontaktiem + kad saņēmos uz tiem, nebiju tā pati patīkamākā kompānija.

tagad es tipa skaitos brīva - mani netur ne fiziska slimība, ne studijas, ne kas cits (tikai bailes). būtu tā kā laiks izdarīt kaut kādas izvēles un pieņemt kaut kādus lēmumus, mainīt darbu, stūrēt dzīvi tādā virzienā kā man interesē un kā gribētos dzīvot. bet tas ir drausmīgi biedējoši, tas spiediens liekas tik liels, ka gribas vienkārši sēdēt un spēlēt HOMM III (tas ir mans safe place, bet es saņēmos un pirms ~nedēļas izdzēsu to no datora). bet vismaz es nepakļāvos spiedienam (iekšējam un ārējam) stāties doktorantūrā, jo tad man atkal būtu kaut kāds aizbildinājums aiz kā slēpties un neko diži nemainīt apvienojumā ar bezgalīgu stresa avotu. ļoti gribētos, lai ir tāda nostiepta aukla, kā Sansusī skaņu takā, pie kuras, ejot pa dzīvi, varētu turēties.

pēc nesenās atrakcijas ar velozagļiem, tika iegādāta resna ķēde ar glaunu atslēgu (drošības pakāpe - 8/10). šodien braucu uz jodziņu, pieslēdzu riteni, ņemu atslēgu un... izbirst visa serde, daudz, daudz mazi metāla aplīši. sākās drusku panika, vērsos pie blakus sēdošajiem jaunajiem vīriešiem pēc palīdzības, kuru viņi laipni neatteica. kaut kā pa visiem atčakarējām vaļā un mans ritenis nepalika uz mūžiem pieslēgts robertsbuk pagalmā. glaunā atslēga pagalam. un šī bija pirmā reize, kad viņu reāli lietoju.
jodziņā pirmajā stundā likās, ka nomiršu, otrajā palika ļoti labi. neatceros, kad iepriekšējo reizi darīju jogu. ā, nu jūnija beigās bijām uz pāru jogu, bet tā jau tāda izklaide un atpūta. kad iztērēšu savu urbanjōgas dāvankarti, jāiet ievērtēt piemājas dabajoga. nevar šitā bez kustēšanās dzīvot.

p.s. vēl pilnākai laimei - kad pēc jogas-kaņepes-miita uzsāku ceļu mājup, izrādījās, ka pakaļlampiņa nedeg.

ja dzer ar jōgas draudzenēm, tad nākamajā dienā nav paģiru

liekas tā ļoti jauki - aiziet iedzert ar savām jōgas draudzenēm

Runājot par jogu, mums vakar bija lekcija par šatkarmām, šodien pēc joga klās mūsu jōga tīčer priecīgi aicināja mūs uz tādu jocīgu pagalmiņu, kur pulcējās viņa indiešu stjūdenti ar ūdens traukiem un sāls pakām rokās. Rezultātā mums tika paraugdemonstrētas dažādas attīrīšanās krijas, piemēram 4 smaidīgas indietes dzēra litriem silta sālsūdens, bāza pirkstus rīklē un vēma, viens čalis ierija un atrija sālsūdenī izmērcētu 7m garu kokvilnas strēmeli, vēl cits lēja mutē ūdeni un tecināja to ārā pa degunu, utt.

Tā, vispār, es paradoksālā kārtā esmu saaukstējusies. Rūmmeits lika man iebērt degunā probiotikas kapsulu. Tas bija pretīgi.

cik mīļi - http://www.doyouyoga.com/black-yoga-doom-metal-music-to-go-with-your-vinyasa-15446/

vispār baigi interesanti kā darbojas veci paterni un cik tie var būt spēcīgi. nu, kad man te bija tās laulības krīzes apogeja, es protamska nenodevos jogai un meditācijai. es darīju, ko mācēju - dzēru, pīpēju un vazājos apkārt. par pīpēšanu vispār kreizī - kad es pirms nezcikgadiem pārstāju smēķēt, tas bija tāpēc, ka konstatēju, ka man tas fiziski riebjas. un riebjas joprojām, bet tagad likās, ka tas ir jādara, līdzīgi kā pacieš zāļu rūgtumu idejas par anastezēšanos vārdā. stulbākais tas, ka man tas patiešām tā arī iedarbojas. nu vai vismaz man liekas, ka iedarbojas un principā jau ar to arī pietiek. ok, man ir neliels attaisnojošs apstāklis, kāpēc es nenodevos visādām apgarotām praksēm - līdz pat šim rītam, man bija pilna māja ar augstajiem viesiem no Londondas un viņi galīgi nebija tie, ar kuriem man gribētos dalīties savos pārdzīvojumos (vai pat likt par tiem noprast). daudzi zirdzinieki stāsta, ka iet izraudāties pie saviem zirgiem, bet mans zirgs, piemēram, nevar ciest kolapsējušu mani - viņš pavisam konkrēti laižas lapās, ja tādā nestāvoklī eju pie viņa (un tas saskumdina vēl vairāk) - tā ka arī tas nebija variants, kā pārlaist krīzi veselīgākā veidā. bet, ja neskaita neizbēgamās sāpes un ciešanas, tas viss kaut kādā ziņā bija ļoti pamācoši un mazliet pat izklaidējoši. es atkal atradu, to kaut kur paklīdušo sajūtu, ka aiz manis stāv vesels mūris/armija ar labvēlīgām būtnēm, ka es esmu forša un, ka es kādam kaut ko nozīmēju. kas attiecas uz krīzi - šķiet, tā ir beigusies. atliek vienīgi sakoncentrēt enerģiju un likvidēt tās radītās sekas, kas protams nebūs nekāda medusmaize, bet vismaz ir gūta sajūta/apstiprinājums tam, ka tas ir vairāk vērts, nekā mums (varbūt) likās pirms tam.

man pēdējā laikā sanācis parunāt radio (un iespējams būs jārunā vēl)
*) par jogu (pilnīgi nejauši, t.i. es nezināju, ka to kaut kur liks) http://lr1.lsm.lv/lv/raksts/ka-labak-dziivot/sevis-izzinasanas-celojums.a53478/ (es no 34. minūtes)
*) par zirgu krāsu projektu - intervija raidījumā "Augstāk par zemi" http://lr1.lsm.lv/lv/raksts/augstak-par-zemi/krasas-un-skanas-petijuma-zirga-pase.a53491/

Moš iekārdināšu kādu bezģeļņiku rīt vai kādā citā šīs vasaras trešdienas rītā, plkst 10:00, pievienoties uz bezmaksas jogu Majoros. Man ļoti, ļoti patīk to darīt pludmalē. Un ir pamatotas cerības/aizdomas, ka pa šovasaru varētu iemācīties galvasstāju un moš vēl kādu asanu no tās sērijas - neliela iegrimšana pludmales smiltājā sniedz milzīgu uzlabojumu līdzsvara noturēšanai + krietni mazāk baiļu nogāzties nekā uz dēļu grīdas.

( jūra un joga )

s) šodien pirmo reizi mūžā atrados skorpionāsanā. visai aizraujoši. ar asistenci, protams;
j) kas attiecas uz iepriekš jau minēto bezmaksas jogu Jūrmalā - te ir oficiāls info http://www.jurmala.lv/page/3&news_id=3812
zk) lēnām, bet neapturami nogatavojas zirgu krāsu projekts. dziesmas ir ierakstītas un nupat jau arī samiksētas un ir uztapināts demo makets manai grāmatiņai, baigi jocīgi to skatīties un mēģināt apjaust, ka tiks iespiests un izdots kaut kas ko es esmu uzrakstījusi. tādas ļoti īpatnējas sajūtas. jāatzīst, ka nav nepatīkamas;
zk) RTU pasākums bija iepaticies kundzei, kas mums izkārtoja telpas un viņa grib, lai es to visu stāstu kaut kādā RTU darbinieku bērnu nometnē. man bail (un man nepatīk bērni). bet man par to maksās un tā būs vērtīga un noderīga pieredze. tas arī ir jocīgi - nu, ka maksā par kaut ko, kas tev pašam patīk un interesē. ja 8 gadus ir saņemta nauda par aktieru apeņu gludināšanu un 9 gadus par mēteļu karināšanu, tad šī ir tāda pavisam jauna pieredze. ok, ok es jau pērnvasar dabūju KKF radošo stipendiju tā teksta radīšanai, bet tas likās kaut kā tā abstraktāk.

jogot pludmalē ir tik debešķīgi. man agrāk likās, ka tas ir tā vnk stilīgi, bet tas ir reāli ērti un forši. un mums ļoti paveicās ar laikapstākļiem (un lakstīgalu blakus krūmā).
un ļaujiet jums padevīgi ziņot, ka sākot ar jūniju, trešdienās 10:00 no rīta, Jūrmalā (visdrīzāk Dzintaru/Majoru rajonā), notiks bezmaksas jogas nodarbības (t.i. uz Jūrmalas domes rēķina) mana pasniedzēja Arņa Siliņa vadībā. visi velkomēti.
oficiāls info sekos, kad elina apstrādās šodien sabildētās bildes.

šorīt bija izcils rīts. nogulēju pārāk ilgi, lai brauktu uz jogu ar vilcienu. nu un? man tač ir mašīna. kāpju mašīnā, izgriežos no pagalma, sāk ķērkt eļļas dačoks - Golfam ir tāda apsēstība aukstā laikā pa kluso izpūst eļļu. nu un? man tač rezerves eļļa vienmēr līdzi bagažniekā. bet, ko tas palīdz, ja es nespēju atskrūvēt pudeles korķi. te piebrauc tētis. atskrūvē. ielej. sāku braukt, izgriežu uz ielas, sāk ķērkt eļļas dačoks. rezerves eļļas vairs nav. zvanu tēvam, šams paņem savu dīzelim domāto eļļu un nāk glābt. pārbauda līmeni - rāda pāri pusei. neko neielejam. sāku atkal braukt, aizbraucu līdz ielas galam, sāk ķērkt eļļas dačoks. zvanu tētim, tētis brauc glābt. eļļas līmenis ir krietni nokrities, pielejam dīzeļeļļu. konstatējam, ka nedeg labais tuvās gaismas lukturis. braucu. pa tam pulkstenis ir tik, ka mašīnu nolikt kaut kur bez maksas vairs nav iespējams paspēt. piebraucu pie jogas, lepni saberu automātā visu klātesošo naudu. pie ieejas sastopu pasniedzēju, kurš galanti pietur man durvis. lepni eju iekšā un nezkādā veidā pa gaisu aizlido mans telefons, bet es pati sapinos striķītī kas karājas pie auto atslēgām. pasniedzējs pacietīgi stāv un tura duris, kamēr es izpinos.
nodarbība ievelkas, bet mans apmaksātais autostāvvietas laiks beidzies + uz darbu jāskrien. ļoti skaļi un neveikli tūļājos un krāmējos prom, kamēr citi mēģina klausīties, kā pasniedzējs stāsta, kas būs ieskaitē. uz Stabu ielas aizbraucu taisni no joslas, kura paredzēta kreisajam pagriezienam. izdaru, kas jāizdara pirms izrādes un būdama parastajā pēcjogas badā, skrienu pie krišņām pēc plācenīša. izstāvu milzumgaru rindu, noskatos kā manu plācenīti ieliek kulītē, atveru maku... un tur nekā nav, jo tas, kas tur bija ir iegrūsts rīklē stāvvietas automātam. skrienu uz Baroncentra bankomātu. rinda. dabonu savu plācenīti, atsēžos savā kabinejā, lai rāmi uzēstu un konstatēju, ka garša jau laba, bet drausmīgi eļļains. tā ka bezmaz uz augšu rauj. skumji ietinu aizkosto plācenīti maisiņā un dzeru tēju.
beidzu darbu un priecīgi eju braukt mājās. nekā - teātra šaurajā pagalmā kāds piebraucis priekšā un iebarikādējis manu mašīnu...
kad nu tiku no turienes ārā, tā aizbraucu uz lielveikalu un iztērēju nepieklājīgi daudz naudas. un tajā sasodītajā rimi nebija tāda autoeļļa, kādu man vajadzēja nopirkt un ielikt bagažniekā nākamajai šādai reizei.

mani gan jau pirms pāris dienām brīdināja par problēmām ar balansu.

ja kādam interesē - no marta sāksies jauns kurss "Jogas studiju ievadprogramma", kā arī "Jogas tradīcija un prakse" (paredzēts tiem, kas beiguši ievadprogrammu vai, kuriem ir jau vērā ņemamas priekšzināšanas, informācija vēl nav ielikta LU lapā, bet drīz būs)

izrādās, ka es lasu dīvainas grāmatas

ja man jāmēģina izdomāt kāds bija pagājušais gads - es nezinu. nebija ne baigi slikts, ne baigi labs. nevar arī teikt, ka viduvējs. karoč, es tiešām nezinu.

labākais notikums - jogas kursa uzsākšana
sliktākais notikums - zirga pazušana

Šodienas prieks - ar Kārļa palīdzību nokļuvu galvas stājā. viss, ko spēju - brēkt "aaaaa, cik forši, aaaaa, cik forši, aaaa cik forši". Mani līdz šim no galvas stājas atturējis mans tipiskais bailīgums un neticība sev. kā arī tas, ka manā lielajā mājā ir problemātiski atrast brīvu sienu, kur varētu mēģināt praktizēt. Tagad jūtos ļoti apgarota un aizgrābta.