*

šodien nodarbībā bija uzdevums pabūt trijās āsanās, tā ļoti mediatīvi, iekšupvērsti un kontemplatīvi, un reģistrēt visas sajūtas - gan fiziskās, gan emocionālās, gan vēljebkādas. viena no tām bija ērgļa poza. pasniedzējs pirms tam nodemonstrēja un ieteica variāciju, kurā pēc roku savīšanas tās jāizpleš uz sāniem. tad nu es biju tai āsanā (kura vispār ir manā favorītāsanu sarakstā), kontemplēju un man rādījās asociācija ar ērgli, kurš sēž uz augstas klints malas un tā savītā pozīcija ir koncentrēts mirklis pirms pacelšanās spārnos. un es nekādi nespēju pāriet variācijā ar izplestajām rokām, jo man pilnīgi reāli bija bail, ka es nemācēšu lidot un iekritīšu aizā. un man nebija bail fiziski nokrist zālē, kurā vingrojam. es nodarbībā tā arī neizpletu tās rokas. visiem kopīgi izrunāt šo āsanu mums nepietika laika, bet pasniedzējs to pēc praktizēšanas īsi raksturoja tieši tā kā bija rādījies manā galvā, tikai protams, bez bailēm pacelties spārnos un lidot. es dienas gaitā pārreiz pamēģināju bez liekas iedziļināšanās - nu fiziski man nav nekādu problēmu izplest tās rokas un mierīgi stāvēt, nekrist un nežvārbāties. bet nu prāts ir viena ļoti interesanta padarīšana. jāpamēģina tā paķidāt un papētīt savas iemīļotākās āsanas.

( Garuda )

šodien nu gan bija gara diena, kas galīgi negāja pa diedziņu. nu, labi, šis tas par laimi aizgāja, citādi būtu pavisam slikti.
gulēju drausmīgi, gandrīz aizgulējos, ejot uz vilcienu sapratu ka man nav jogas paklājiņš līdzi, gājām atpakaļ, braucām ar auto, rezultātā biju pusstundu par ātru, bet pasniedzējs, sev netipiski, nokavēja veselu pusstundu un beigu beigās ņēmām nopietnu teoriju un pie vingrošanas tā arī netikām, tā ka būtu mierīgi iztikusi bez tepiķīša.
taču tas viss ir nieki, patiesībā.

ne-nieki ir tādi, ka Vilnītis jau vakar likās aizdomīgi slābans, bet šodien, kad atbraucu no skolas, likās pavisam nelāgs. krāmējām mašīnā, vedām uz Kavetu. paaugstināta temprtūra, palielināti limfmezgli, dažas mazas čūliņas mutē. ietecinājām vienu sistēmu, kko sašpricēja un palaida mājās. tagad, atbraucot no darba, liekas tāds dzīvīgāks. un ļoti neapmierināts, ka nelaižam ārā. bet nu īsti labi arī vēl nav. rīt jāved atrādīt un vēl kādu sistēmu ielaist. nav arī vēl skaidrs, kas tieši šamam kait. ceram, ka nav šis

vispār pēdējā laikā dzīve notiek pārāk ātri un man krājas nedarītu darbu kaudzes.

šodien, pildot mājasdarbus/praktizējot, man bija apmēram kā šajā video. pirmais ieradās suns, bet no viņas nebija pārāk grūti paglābties un viņa aizgāja tālāk savās gaitās. tad pie loga klauvēja pēc mīlestības izslāpis Nikolajs - ar viņu gāja jau grūtāk. beigās nācās godājamo pilsoni pavisam necienīgi izlikt aiz durvīm. tiklīdz apsēdos un atsāku pildīt elpošanas vingrinājumus tā gar logu sāka snaikstīties mesjē Vilnītis. ienācis iekšā viņš gan nemēģināja tieši interaktēt ar mani, taču viņa plānos ietilpa palodzes pārkārtošana pēc viņa prāta. kad nu Kungs beidzot bija nomierinājies, saritinājies un iesnaudies, mani apsēda ļoti uzbāzīga muša.
es vispār jau pagājšnedēļ, virtuvē satiekot vienu no mājas treknajiem un gaļīgajiem milzzirnekļiem, atļāvos uz viņu sabļaut par to, ka viņa cilts pateicība par to, ka es viņus saudzēju, aizstāvu, glābju no kaķiem un vienmēr atvainojos, ja tīrot māju likvidēju viņu tīklus, ir tāda, ka mūs saldākajā rīta miegā/diendusās apsēž kaut kādas mutantmušas. acīmredzot mana morāle šam bij kā pīlei ūdens.

man bija gara, laba un netipiska nedēļas nogale:

*) es tiešām izbaudu nodarbības pie Arņa Siliņa;
*) mazs Saviešu pulciņš bija sapulcējies "Stiebriņos" - cepām maizi īstā maizes krāsnī, vakarējām, mielojām veļus, padziedājām;
*) atgriezos no "Stiebriņiem" tieši brīdī, lai neplānoti paspētu uz Tesas jaunā ieraksta paraugvinila noklausīšanos pie Olivera. ieraksts labs, Olivera dzīvesbiedres ceptā pica laba;
*) pēc tam gan bija darbs, kuru ļoti negribējās darīt;
*) pie zirdziņa ar nepaspēju. kkā ļoti maz sanācis pēdējā laikā satikt un vēl mazāk - pavadīt laiku kopā kvalitatīvi.

p.s. ā un iepriekšējā postā postētā ābolkūka aizgāja uz urrā. sanāca pat labāka nekā es uzdrošinājos cerēt. tā ka recepte ir lietojama.

pirmā skolas diena bija forša un iedvesmojoša. Arnis Siliņš arī foršs, man jau sen mocīja ziņkāre, kā ir pie viņa jogot, bet nebija līdz šim sanācis. Kārlis pie viņa kādreiz gāja.
solīja, ka ziemā moš atbrauks kkādi indieši arī.

vispār nodarbībā pārņēma tāda mājās pārnākšanas sajūta.

pirmizrāde ir pārdzīvota, var drusku izpūst gaisu. neskatoties uz to, ka izrāde man kopumā nepatīk (lai gan bļaušana esot drusku piegriezta), bija interesanti paskatīties uz Fruminu un, to kā viņš strādā.
rīt man "1. septembris", uz kuru diemžēl netieku, jo Provinces anekdotes ir vēl visu atlikušo nedēļu.

nākamnedēļ laižu uz Minsku ar Oblomovu.

diezgan stulbi sanāk, ka agrā joga ir pēc dziedāšanas vakara, jo pēc dziedāšanām ir baigais enerdžijs iekšā un nevar laicīgi gulēt nolikties, savukārt pēc tam atkal grūti, grūti uzcelties uz jogu. par spīti tam šorīt jogā gāja baigi labi. ā un vakar mēs bijām fotogrāfēties Dziesmu svētku dalībnieku kartēm.
jāiet pagulēt un pēc tam pie zirga.

lielai manai daļai jau tā liekas diezgan kreizī piecelt savu pūci 4os no rīta, 5os kleberēt uz busu un 6os ietenterēt Bikram jogā. bet, ja tas viss vēl notiek mīnus septiņpadsmit grādos, tad sāk bišķi par traku palikt.
manī sāk rūgt un pūt ziema. riebjas aukstums, sniegs, biezās drēbes, vilnas zeķes, cepures, jakas, džemperi, zābaki, ledus, ass vējš... toties Bikramā sāk iet arvien labāk. nē, nu tizla esmu joprojām, bet pie karstuma laikam esmu pieradusi, galva vairs nereibst, melns gar acīm negriežas un ļimt negribas. sajūtas pēc nodarbībām ir lieliskas, nākamajā dienā arī.

b) biju uz trešo Bikram jogas nodarbību. gāja jau daudz vieglāk. kreizī gan bija celties četros, piecos braukt ar neticami pilnu busu (tas bija pilns ar jocīgām tantēm), sešos būt tur un desmitos būt atpakaļ mājās;
h) biju pie homeopātes. viņa bija gaidījusi, ka būs lielāki uzlabojumi analīzēs. nogrozīja galvu un bišķi nomainīja preperātus. sagruzījos bišķi;
p) mēģināju noskatīties Pirmos aplausus. izturēju 34 minūtes un izgāju ārā. mani neskaitot, no zāles izrādes laikā izgāja vēl 13 skatītāji.

es īsti nemācēšu paskaidrot kā tas tā gadījās, bet es šodien atkal biju uz Bikram jogu. kad iegāju zālē, bija tāds FAK, NĒ! Nevar būt ka es atkal to daru!. tad pagulēju brīdi, atklimatizējos un sākoties nodarbībai likās, ka nu jau visu zinu un visu varu un visu izdarīšu. protams, ka nekas tamlīdzīgs nenotika un dabūju vairākreizes sēsties uz paklājiņa, bolīt acis un smagi elst. karoč faits ar sevi baigākais. bet vispār pasniedzējam (šodien biju pie spāņa Rafaela) taisnība - jācenšas visu darīt un neapstāties, jo tiklīdz apstājas, tā sāk domāt un tiklīdz sāk domāt, tā ir pakaļā. vēl viņš ieteica skatīties sev acīs (tur ir spoguļi pie sienām) - tipa koncentrēties un būt sevī iecentrētam, kontrolēt ij prātu un ķermeni. bet es nevaru - tas, kas man tur skatās pretī, vismaz pagaidām, ir kaut kas ļoti nepievilcīgs. sarkana, sviedriem noplūdusi seja, izspūruši mati un izmocīts skatiens. grūti iedomāties (bet es ceru), ka man kaukad pretī varētu raudzīties kaut kas smaidīgs un relaksēts.
pēcsajūta gan atkal fantastiska. un vispār es daļēji zinu, kāpēc tur atgriezos - šodien jutos visnotaļ netipiski labi un liekas, ka tas bija tieši vakar pārciestās nodarbības nopelns. iešu vēl.
un labi, ka man gadījās tur nokļūt tādā jocīgā veidā. ja man būtu jāmaksā tā milzu nauda par nodarbībām, būtu traki (t.i. es nevarētu to atļauties).

pietrūkst klasiskās hathas miera un lēnīguma, bet klasiskajā hathā man nekad nav bijis ar sevi TĀ jācīnās. te visu laiku notiek atklāta cīņa uz dzīvību un nāvi - starp ego un mani. hatha, drošvien, vienmēr paliks man mīļāka un tuvāka, bet šobrīd ir sajūta, ka man vajag kko tādu kā šitais kreizī Bikrams. gan jau ar laiku paliks mierīgāk un izturamāk, bet šobrīd šķiet, ka būs ko pacīnīties pirms tam.

biju šodien uz Bikram Yogu. sen gribēju pamēģināt, bet nebiju varējusi saņemties un arī šīs dienas aizgājiens bija nevis saņemšanās, bet veselas nejaušu sakritību virknes rezultāts.
pirmajā pusstundā gandrīz nomiru. ik pa laikam sēdos uz paklājiņa un elsu, otrajā daļā jau palika mazliet vieglāk (drošvien tāpēc, ka tad bija uz paklāja sēžamās/guļamās āsanas). pēcsajūta gan ļoti laba, turklāt to, ka ķermenis ir kauko darījis - stiepies un kustējies, es sāku sajust tikai pāris stundas pēc nodarbības, sākumā bija vienkārši tāds patīkams nogurums. pati jogas studija un apmeklētāji liekas tādi pārāk, hmm, sportiski. pasniedzēja bija no Izraēlas un jauka tāda. bet man pieradušai pie klasiskās jogas lēnuma un miera, bija grūti ar neprātīgi ātro ritmu.
nevar saprast vai gribētos iet vēlkādreiz vai nē. it kā aknām nākot par labu...

vasara beidzās vakar, kopā ar Dabas zirgu nometni. telts un guļammaisi beidzot ir izkāpuši no Golfa bagāžnieka, kur bija mituši kopš jūlija sākuma. vasara ir beigusies ar siltu nedēļas nogali Plakanciema mežos.
dziesmas pie ugunskura, divas atpalikušas perseīdas, jāņtārpiņi un gredzenpavēlnieciska izjāde krēslainā mežā.
rīta joga mazliet rasainā zālē pie manas mīļās pasniedzējas (ir tik jocīgi stāvēt koka pozā, kad kilometru tālāk tīra mežu un ir dzirdami krītošu koku radīti trokšņi), pelde dzestrā upē, mācīšanās ieklausīties savā zirgā un veidot ar viņu dvēseliskas attiecības, stāstījums par gadsimtiem senām zirglietām. dziesmas pie ugunskura, kuras aprauj auļojošu zirgu nagu radītais troksnis. lupatās sarauts elektriskais gans un tumšā mežā pazudušas atsevišķas zirgu grupiņas. meklējam spīdinot mašīnas starmešus visās meža pļavās, cerot ka atspīdēs zirgu acis. atspīd. divatā vedam mājās četrus zirgus. cauri mežam, naktī, līdz vienā punktā es neredzu vairs neko, pat ne zirgus, kurus pati vedu. ir tikai pa elpojošam nāsu pārim pie katra pleca un mīksts soļu troksnis no sūnaina meža ceļa. pēc tam pārvedam vēl trīs no pavisam citas meža pļaviņas. daži atpakaļsanāk paši. sarauta un sapiņķēta elektriskā gana labošana, tamborējot to divu mazu kabatas bateriju gaismiņās. atgriežamies pie ugunskura un smejam, par to, ka katrs troksnītis liek sarauties un izklausās pēc izmukuša zirga soļiem.
7dienas rīta fizioterapteiskā pilates nepatika. likās nedabīga un pretrunā ar to, ko esmu mācījusies jogā. pēc tam klasiskās jāšanas gudrības un smalkumi, kurus gan apguvu tikai teorētiski, jo Radis bišķi saklibojies un treniņā jājams nebija. nekas, man vēl būs miljons individuālo treniņu ar Gitu. mazliet uzlīdu uz neapseglota Rada šortos, ar basām kājām un atklāju, ka man šausmīgi patīk sajūta, kas rodas ar basām kājām pieskaroties zirga sāniem. nobeigumā, kad esam sasēdušies ap galdu, lai ēstu brīnišķīgu, uz ugunskura vārītu sautējumu, atskan zvans no cilvēka, kas aizgājis pārbaudīt ganu. zirgu nav ganībās. nejauši palicis atvērts viens elektriskā gana posms. viss bars projām. kārtējais gājiens tumsā pa dubļainām, šaurām ganību takām, ar kurpēm kājās un vienā īsā striķī iesietiem diviem, lieliem zirgiem, jo paķēries pārāk maz apaušu līdzi. mežā rej lapsas, zemu virs galvām švīkstinās sikspārņi, kā traki sisina sienāži un kaut kur attālāk melanholiski brēc pūces vai vakarlēpji vai varbūt zaķi.
ar bezgalīga noguruma sajūtu pārbraucu mājās un naktī sapņoju par jāņtārpiņiem mežceļu malās.
vasara ir beigusies.

šodien gāju uz jogas nodarbību un pa ceļam piesējās kārtējais vaišnavs ar kārtējām grāmatām. es viņam - man jau visas šitās grāmatas ir. šis - varbūt tad varat ko ziedot? varu - ieberu šim kaukādus santīmus saujā. šis - jums tāda ļoti gaiša un jauka aura, drošvien ar jogu nodarbojaties... (man nebija paklājiņš pasists azotē un uz pieres arī nebija rakstīts, uz kurieni eju). beigās par visu vari gribēja man kko iedot, bet tā kā no grāmatām kategoriski atteicos, tad ielīmēja man maciņā uzlīmi - sarkanu sirsniņu. nu tādu kā piektklasnieces līmē uz vaigiem Valentīndienā.
vispār jau pēdējo pusgadu diezko neesmu ar jogu nodarbojusies. bet, kas attiecas uz auru, iokaste vienreiz teica, ka zirgi uzlabojot auru. Ragaciema Agnese arī*.

_______
*Zirgam ir ļoti plašs lauks, un pat tikai atrašanās viņam blakus harmonizē daudzas lietas cilvēkā.

*) pa ilgiem laikiem aizgāju uz jōgu. un netīšām trāpīju grūtnieču nodarbībā. tā kā aizgājusi biju, ta paliku un staipījos kopā ar veselu baru milzu vēderiem. varbūt tā ir kāda zīme?
*) biju darbā, nodarīju pēdējās pirmsatvaļinājuma lietas un uzzināju, ka man 6. augustā ir komandējums uz Cēsīm;
*) taisījām lielo krājumu iepirkšanas reidu Centrāltirgū;
*) kopā ar ex-kursabiedri bijām uz sava ex-pasniedzēja koncertu Pēterbaznīcā, kur uzmiedzām ar aci vienam citam ex-pasniedzējam. šis pārsēdās pie mums un beigās tā aizpļāpājāmies, ka mūs gandrīz ieslēdza baznīcā;
*) sēdējām kanālmalā un ēdām ķiršus;
*) Tesai bij tas koncis Depo. nospēlēja vidēji, ne baigi kruti, nedz arī slikti. pats Depo nu tā, īpašā bērnības aura ir zudusi. Guntis gan nāca aizdomīgi mīļi sveicināties. tajos laikos, kad es tur mēģināju disenes spēlēt viņš tik mīļš vis nebija (bet tas bija tik, tik, tik ļoti sen, ka tā vairs nau nekāda taisnība).

*) man ir 2 gab jaunas grāmatas - būs ko darīt visu vasaru. man šo abu grāmatu sakarā pat radās doma par to, ar ko es varētu gribēt pelnīt naudu pēc gadiem, hmmm, pieciem - desmit;
( šitādas )
*) vakar bij braukšana, šodien bij braukšana, rīt būs braukšana, 1dien būs braukšana, 2dien būs braukšana - ļoti liela iespēja, ka pēc tam eju uz eksāmenu un dabonu tiesības;
*) es gribēju rakstīt vēl kautko, bet man viss sajuka un es visu aizmirsu. ā nu varbūt to, ka šodien braucot ar riteni konstatēju, ka galīgi nemaz neesmu formā, bet tas tā.

s) iemēģinājām svaigēdāju restorānu Raw Garden - baigi labs - ļoti, ļoti ņam ņam pieēdām pilnu vēderu, forša apkalpošana un mājīgi arī. tik tas, ka bijām tur vienīgie apmeklētāji - ejat jūs ar, lai viņš nebankrotē;
t) šausmīgi sapriecājos, kad ieraudzīju savu tantiņu. nu ir tāda tantīte ar zaļu lakatiņu, kas pa retam stāv uz Dzirnavu/Barona un pārdod papīra kabatslakatus vai pildspalvas. nezinu kāpēc, bet man viņa ļoti patīk, ne reizes neesmu pagājusi garām neieberot sauju naudiņas un pieklājības pēc paņemot arī kabatslakatu paciņu. veselu mūžību nebija redzēta, vismaz tais diennakts laikos, kad kursēju gar turieni - sāku jau uztraukties, ka šī pavisam švaka palikusi vai, nedodies, aizgājusi viņāsaulē. viņas satikšana man vienmēr liekas kā laba zīme un rada tādu siltu sajūtu iekšā;
m) pabeidzu pa ārstiem iešanas epopeju - biju pie jukušas neiroloģes, uz parastu rentgenu un pie jaukas fizioterapeites. neiroloģe neko jēdzīgu nepateica, par visu vari izrakstīja pretsāpju zāles (es viņai saku - man TĀ nesāp, tikai ir jūtīga pie noteiktām kustībām, viņa tik - nē, ja jūs esat atnākusi, tad sāp un grūž man to recepti rokās), kuras protams nepirkšu. rentgens uzrādīja, ka kritienā mugurkauls nav bojāts, toties kopš bērnības ir izveidojies nepareizs mugurkaula izliekums (lordoze) - starp krustiem un jostasvietu krietni par daudz uz priekšu. neiroloģe teica, ka neesot ieteicams jāt vispār, fizioterapeite tomēr vēlīgi atļāva, tomēr piezīmēja, lai labāk nelecot (varot jāt soļos un sīkā riksītī - jā, kā tad!). ar jōgu ar jāuzmanoties un dažas āsanas esot ļoti neieteicamas - piemēram, visas tās riebīgās, kas jātaisa guļot uz vēdera.
diezgan šokējoši liekas, ka ja man nebūtu darba apmaksātas apdrošināšanas, tad viss šitas man tai ARSā būtu izmaksājis 50 Ls. un es kopumā pie tiem ārstiem un rentgeniem pavadīju ne vairāk kā stundiņu, turklāt tā neirolģe patiešām nelikās laba speciāliste;
b) braukšanas nodarbībā gan šodien negāja. viss juka un es kko nejēgā nervozēju. karoč neesmu rīta cilvēks - dienas pirmajā pusē ir problēmas ar koncentrēšanos. pēcpusdienās man iet 10x labāk;
l) vannasistabā atkal līst;
k) nerakstās man šite pēdējā laikā, bet tādi periodi jau ik pa laikam uznāk. šausmīgi gribas pavasari.

vakar, pēc neliela pārtraukuma, biju uz jogas nodarbību (man tak pusotru mēnesi taisni jōgas laikos bi tās lekcijnodarbības pie Svirska) un bij baigi, baigi kruta. tieši trāpīju uz viskā jauna mācīšanos un darīšanos. likās arī, ka ies grūtāk, bet laikam tie pāris ikrīta saules sveicieni kauko tomēr dod. un traumētajai mugurai arī ļoti, ļoti patika. karoč, izjōgošanās apvienojumā ar to, ka vakar pēc visas tās izēšanās iztaisīju pilnīgās neēšanas dienu, radīja tādu viegluma sajūtu, ka likās, ka vienīgais, kas mani notur pie zemes ir smagie brienamzābīši. vispār vakardiena bija iekšēji ļoti skaista diena - no paša rīta, līdz pašam vakaram, bez kāda speciāla iemesla jutos pavisam mierīgi, priecīgi un labi.

šodien jāiet izmēģināt jaunie jāšanas termozābaki un pēc tam vēlreiz sabrauks Ziemassvētki.

s) esu šo un to lasījusi par apzinātajiem sapņiem, bet pašai vienmēr bijis slinkums kauko nopietni viņiem pievērsties. ir gadījušies arī pāris nepatīkami badtripi, kuros sapriecājos par to, ka apzinos, ka sapņoju, bet beigās nonāku kaukādā pilnīgi bezcerīgā cilpā/bezizejā. nesen ar viens tāds bija, kurš beidzās ar to, ka man lai, ko es nedarītu, nedomātu, nemēģinātu, ir tikai bezgalīga asfalta siena apmēram 15 cm attālumā no acīm. bet vakar vakarā gadījās ļoti interesants piedzīvojums. jutu kā lēni laižos miegā, tad uz brīdi filma pazuda, bet pēc tam atkal atgriezās - es gulēju, bet biju pie apziņas un apzinājos, ka guļu. vēroju sevi it kā no iekšienes, jutu, ka elpa ir kā miegā, ķermenis smags un pilnībā atslābinājies. tad sāku domāt par to vai tā nav vienkārši kaukāda parasta miega paralīze, kādas man šad piemetās vairākus gadus atpakaļ. mēģināju lēni pakustināt rokas pirkstu - kustējās, bet līdz ar to, sajutu, ka slīdu ārā no miega un tūlīt pamodīšos. tāpēc pārtraucu jebkādas ķermeņa un prāta aktivitātes un drīz vien iegrimu pavisam parastā un neapzinātā miegā. droši vien izklausās savādi, bet esmu pilnīgi un nešaubīgi pārliecināta par to, ko piedzīvoju;

m) šodien bija pēdējā reize pusotru mēnesi garajam lekciju/praktisko nodarbību ciklam meditācijas jōgā pie Valda Svirska. ļoti, ļoti interesanta un iedvesmojoša personība, pilna ar siltumu, mieru, pacietību, sirsnību, iejūtību un gudrību. kopš regulāri praktizēju dažus no viņa ieteiktajiem koncentrācijas vingrinājumiem, esu palikusi manāmi līksmāka un priecīgāka. bet, ja arī sadusmojos vai apvainojos ir daudz vieglāk no šī stāvokļa izkļūt. manliekas, ka šīs nodarbības bija tieši, tieši tas, ko man šai dzīves posmā vajadzēja. mazliet jocīgi arī salikās, ka neskatoties uz manu specifisko darbalaiku man kaukā neticamā kārtā bija iespēja tikt uz pilnīgi visām nodarbībām. uz vienu gan nebiju pati sava tizluma dēļ.

biju atkal uz vinjāsjōgu, hārdkōrs tāpatās, bet gāja jau labāk. gan tāpēc, ka bija skaidrs, kas tur vispār notiek, gan arī tāpēc, ka pasniedzēja bija labāk sastrukturizējusi nodarbību - nebi nonstopā jāmočī tās vinjāsas, bet nodarbības vidū varēja pasēdēt, paelpot pranajāmu un beigās vēl pāris ierasti statiskās āsanas, kas pēc visa tā ārprāta likās nenormāli vieglas un šķita, ka mūžību varētu viņas noturēt. vispār secināju, ka man kaukā jākačā roku musīši, jo tieši rokas mani nodod pirmās. un tik daudzās vinjāsās viena no pamata un izejas pozīcijām ir mans ļoti nemīļais suns, kas skatās ar galvu uz leju, kurā jāiemācās atslābināties un atpūsties pirms turpināt ciklu, bet, ja rokas sāk ļodzīties un raustīties, to izdarīt ir ļoti grūti.

bet visas labās lietas manī ieēdas ļoti, ļoti lēni un pakāpeniski, bet vismaz pamatīgi. nu, piemēram, es ļoti lēnām izslēdzu no savas ēdienkartes līķus, manlieks vairāki gadi pagāja kamēr pienāca tā diena, kad skaidri zināju, ka viss, vairāk nē. toties bezjebkādas nožēlas vai frustrācijas vai vēlmju apspiešanas. kas attiecas uz jōgu, tad es viņu ar retu regularitāti (apm. 1x nedēļā) daru trešo gadu, bet tikai pēdējā laikā sāku izjust patiesu iekšēju prieku jōgošanas laikā - izbaudīt pašu procesu. agrāk, protams, bija prieks un brīnumjaukā sajūta pēc nodarbības, bet pati nodarbība likās vairāk kā tāds pasmags darbiņš, kurš jāizdara, lai būtu labi pēc tam. un tā prieka un viegluma sajūta arī palīdz tagad katru rītu apzinīgi pildīt sūrja namaskara un pamazām sāk prasīt pēc vēl kaukādu elementu ieviešanas ikdienas praksē. jā, citreiz tas mans lēnums dzen izmisumā, gribas visu ātri un uzreiz, bet nesanāk un šķiet, ka es neko nevaru un nekad neko neizdarīšu, bet tad vienreiz sanāk apstāties, pamest skatu atpakaļ un izrādās, ka tik garš ceļa gabals noiets un tik daudz, kas labs izdarījies. ka ir sabūvēts pamats un dziļa iekšēja pārliecība, nevis virspusēji pārskriets pāri un pēc tam pamests novārtā. tad ir atkal spēks iet tālāk un ticība gaišai nākotnei un tam, ka jēga ir.

patiesa pacietība rada prieku.

vo, vo, vo, redzkur ķermenis sniedz skaidru atbildi uz manu iekšējo jautājumu vai vakar bišķi par daudz nesabļāvu uz garderobes jauniņo. sabļāvu gan, jo kakls nepārprotami taisās uz sāpēšanu. bet mazliet pelnījusi viņa bija, jo īsi pirms jāsākas izrādei, sataisīja pilnīgu haosu mazajā zālē un nevis prasīja palīdzību, bet mēģināja izlikties, ka viss ir pilnīgā kārtībā un vēl runāja pretī. tā ka man nekas cits neatlika kā tapt bargai, lai ieviestu kaukādu kārtību. nekas, sataisīj daudz ingverenes ko jemt līdzi uz šodien paredzēto torčīšanu darbā. dzeršu to, nīkšu un domāšu daudz, daudz visādas labas domas.

a pāris Sveicieni Saulei katru rītu ir baigi kūl.