*

piektdien
bija zirgiem vīlēt zobus. bija ļoti gara darbdiena. bija episkākā ziemeļblāzma ever
sestdien
bijām ar Līgām tehniskajā vizītē uz Savvaļu. ārprātīgā ziemeļu vējā uz bāzes jumta dziedājām rotāšanas dziesmas
svētdien
izstādīju siltumnīcā lielāko daļu tomātu un paprikas. un izkāru ārā podu puķes - ģerānijas, fuksiju, u.c. trakas salnas vairs nedrīkst būt
pirmdien
atkal pļāpāju ar Briedi par Grīnbergiem un revolucionāriem, pārmaiņas pēc dzīvajā nevis mesendžerī. iestājos Latvijas Kultūras akadēmijas absolventu asociācijā.

vakar bija visai spontāna kursabiedru tikšanās, uz kuru neticamā kārtā ieradās veseli 10 cilvēki. nekad, nekad, nekad tā vēl nebija bijis.
bija ļoti skaists un laimīgs vakars. dzerot un smejoties un priecājoties, ka neviens no mums joprojām neizskatās pēc tantes (vai onkuļa).

man ļoti patīk manas akadēmijas kursabiedrenes. pat satiekoties vidēji 1x gadā/arī 10 gadus pēc beigšanas mums ir par ko runāt un kopā justies labi .

ko darīt LU maģistra izlaidumā? iet atzīmēt ar LKA bakalaura kursabiedrenēm!

viena no spilgtākajām atšķirībām starp LKA un LU laikam ir referāti. neatceros, ka akadēmijā būtu bijis jāraksta kaut viens referāts. šur tur bija esejas, kaut kādas salīdzināmās tabulas, atceros arī, ka rakstīju darbu par valodas īpatnībām Čaka dzejā. bet četru gadu laikā nebija pilnīgi neviena referāta. toties sesijā bija smagi mutiskie eksāmeni, kuros jāatbild divi plaši jautājumi no kādiem apmēram 25. Ja semestrī ir kādi 8-10 priekšmeti, tas ir diezgan kreizī. Tagad, LU, sesija asociējas ar bezgalīgu referātu rakstīšanu. referāts tāds, referāts šitāds, un, ja neesat daudz bijusi uz lekcijām, rakstiet divus.
nezinu, kāds varētu būt ideālais variants, taču man patiktu vismaz vidējais aritmētiskais no šiem abiem. man noteikti nebūtu nācis par sliktu uzrakstīt kādu referātu akadēmijas laikā, nu tīri tā prasmju attīstīšanai (kad man pagājšemestr bija jāraksta pirmais referāts, es sērčoju guglē, kā tas jādara). tie mutiskie eksāmeni, uz kuriem bija jāgatavo miljons jautājumu noteikti apēda diezgan daudz nervu šūnu, bet es neteiktu, ka baigi daudz būtu palicis galvā, lai gan atzīmes man galīgi nebija sūdīgas. tagad LU besī, ka tiem referātiem nav praktiski nekādas atgriezeniskās saites. nosūti, saņem atpakaļ - "paldies, saņēmu" (vai arī nesaņem neko) un, tad gaidi, kad luis-ā būs izlikta atzīme. uz lūgumiem komentēt padarīto darbu - kas labi, kas slikti, ko vajadzētu labot/uzlabot - epastā neviens neatbild. pagaidām ir bijusi tikai viena pasniedzēja, kura tiešām iedziļinājās un komunicēja. rodas sajūta, ka citi nemaz nelasa, to, ko viņiem sūta vai arī - viņiem pilnīgi vienalga. bet tad priekškam likt studentiem rakstīt?

es pēdējā laikā drusku mokos ar visādiem anksietijiem utt., bet vakar LKA salidojumā biju tik priecīga, kādu neatceros sevi bijušu ļoti, ļoti sen. tāda pure priecīga. turklāt man izdevās dabūt profesoru Briedi uz vairāk nekā stundu tikai un vienīgi sev. tas gan nebija viegli, bet ļoti tā vērts. viņš visu laiku man stāstīja par to pašu revolucionāru Otto Grīnbergu, par kuru es te pēdējā laikā bieži rakstu.

ziniet, man vispār labāk patika studēt LKA (un ar vecajiem kursabiedriem). man likās, ka LKA ir tāda liderīga vieta, kur studenti ar pasniedzējiem dārzā dzer vīnu, bet LU tāda, khmm, piezemētāka un nopietnāka iestāde. bet izrādās, ka ir kaut kā otrādi, lai gan LU vīnu neviens ar mums nedzer. protams, tas atkarīgs no pasniedzējiem, bet tādu jucekli studiju procesā man vēl nebija nācies piedzīvot. arī to, ka pasniedzējs randomā izliek atzīmes, pirms vēl esi iesūtījis gala darbu, vai, ka vispār nav fiksēts datums, līdz kuram šis darbs jāiesūta vai, ka vēl dienu pirms eksāmena nav zināmi eksāmena jautājumi utt.

ak, jā - šodien uz Oblomovu bija atnācis mans mīļākais profesors. pazina, uzsmaidīja un viss foajē tik gaišs un saulains salikās.
izskatījās labi, par ko īpašs prieks - viņš jau toreiz, kad studēju, skaitījās vecs un ne pārāk sprauns. tagad viņam varētu būt ~ 83 gadi.

*) pa ilgiem laikiem aizgāju uz jōgu. un netīšām trāpīju grūtnieču nodarbībā. tā kā aizgājusi biju, ta paliku un staipījos kopā ar veselu baru milzu vēderiem. varbūt tā ir kāda zīme?
*) biju darbā, nodarīju pēdējās pirmsatvaļinājuma lietas un uzzināju, ka man 6. augustā ir komandējums uz Cēsīm;
*) taisījām lielo krājumu iepirkšanas reidu Centrāltirgū;
*) kopā ar ex-kursabiedri bijām uz sava ex-pasniedzēja koncertu Pēterbaznīcā, kur uzmiedzām ar aci vienam citam ex-pasniedzējam. šis pārsēdās pie mums un beigās tā aizpļāpājāmies, ka mūs gandrīz ieslēdza baznīcā;
*) sēdējām kanālmalā un ēdām ķiršus;
*) Tesai bij tas koncis Depo. nospēlēja vidēji, ne baigi kruti, nedz arī slikti. pats Depo nu tā, īpašā bērnības aura ir zudusi. Guntis gan nāca aizdomīgi mīļi sveicināties. tajos laikos, kad es tur mēģināju disenes spēlēt viņš tik mīļš vis nebija (bet tas bija tik, tik, tik ļoti sen, ka tā vairs nau nekāda taisnība).

diezkas labs tas nav, bet tā kā naudas ziņā laiki tādi interesanti, saliku vortālā atlants.lv čupu ar saviem vecajiem skolas un akadēmijas darbiem. galu galā es skolu pabeidzu pirms 6 gadiem un akadēmiju pirms gada. tagad gaidīšu, kad manā kontā ieripos miljons par autoratlīdzību un es varēšu nopirkt jaunu kompi, kā arī atmaksāt studiju kredītu par pirmo kursu, kad vēl nebiju budžetā.

OUTBOUND FLIGHT:
Date: Sun 26/04
Departure: 22:40 Riga - Arrival: 03:10 Tbilisi
INBOUND FLIGHT:
Date: Thu 30/04
Departure: 03:25 Tbilisi - Arrival: 06:00 Riga

"- Pēdējā vēlēšanās ir svēta, – gruzīni atbildēja un sāka dziedāt par Tbilisi, Tbilisi, Tbilisi, par visdārgāko pilsētu pasaulē, par pilsētu, ko cēluši viņu tēvi, vectēvi, vecvectēvi un vecvectēvu vecvectēvi, par pilsētu, kur dzīvo viņu sievas un meitas, kur dzīvo meitu nākamie vīri, kur dzīvo viņi paši, un tādēļ ir jābrauc mājās, jābrauc mājās, jābrauc mājās, un lai nolādēta ir nāve un bojā eja, lai nolādēti ir tie, kas aizbēguši un neatgriežas, lai nolādēti ir tie, kas savā pilsētā nav uzbūvējuši mājas un ielas, nav iestādījuši dārzus un kokus, lai nolādēti ir tie, kuriem nav dēlu un meitu, un lai nolādēti ir tie, kuri nav savas meitas un dēlus izaudzinājuši labākus un skaistākus par pašiem, un lai nolādēti ir tie, kuri nav savas meitas un dēlus izaudzinājuši drosmīgākus un gudrākus par pašiem."
/"Tbilisi, Tbilisi, Tbilisi" - no Andra Jakubāna stāstu krājuma "Vakariņas ar klaunu"/

p.s. profesors Briedis ir viens no maniem vismīļākajiem profesoriem!

"pirmatnējā pasaules okeāna tumsā sākotnēji slēpušies astoņi labvēlīgi un postoši spēki, kuri kopīgi radījuši cietzemi ar pirmo uzkalnu. blakus uzkalnam tumšajos ūdeņos izaudzis brīnumains lotosa zieds, kurā atradies jaunais saules dievs Ra, kas visu pasauli padarījis gaišu. no pašradītās gaismas Ra bijis pārsteigts un, raugoties uz apkārtējās pasaules skaistumu, arī viņa acīs sariesušās asaras. tās kritušas uz brīnišķajām lotosa zieda lapiņām, un no Ra asarām uz tām radušies pirmie cilvēki"



šito es piefiksēju jau akadēmijas laikos, mākslas vēstures lekcijās pie foršās Lamsteras - ja vairumā radīšanas mītu cilvēks cēlies no kaut kā tumša un netīra, piemēram, māliem, dubļiem, asinīm utt., tad pēc ēģiptiešu kosmogonijas mēs esam dieva asaras, kas lietas par kaut ko gaišu.
un tas man vienmēr licies nenormāli skaisti.
p.s. man ļoti patīk tā grāmata, ko man šodien uzdāvināja Kārlis un man žēl, ka pohu dēļ man neizdodas viņu pietiekami kvalitatīvi palasīt.

ja gribi naktī gulēt dziļā un spēcīgā miegā un pamosties tīrs, spirdzīgs kā kalnu strauta ūdens, tad atstāj pa nakti skanēt viduslaiku vācu abateses, Hildegardes von Bingenas sacerēto mūziku.
Hildegarde (1098-1179) ir pirmā komponiste ar zināmu biogrāfiju. viņa gan bija daudz kas vairāk par komponisti - dzejniece, māksliniece, botāniķe, zinātniece utt. garīgajai dzīvei pievērsusies, jo jau kā bērns sākusi redzēt dažādas vīzijas, kuras turpinājās visu viņas dzīvi. vēl viņa zīmēja budisma mandalām līdzīgus mākslas darbus.
Hildegardes mūzika laikam ir viena no nedaudzajām lietām par ko esmu pateicīga komponistam un profesoram Paulam Dambim, jo visādi citādi mūsu starpā valdīja diezgan saspīlētas attiecības.
(ja kāds grib, meklējiet un velciet paši. pilns internets ira)



nu jā, es visu nakti miegā klausījos viņu un sapņoju arī kko ļoti maģisku, ko diemžēl īsti neatceros, jo galīgi neīstajā brīdī istabā ienāca mamma un prasīja vai nevaru iedot viņai cigareti. bet sižets bija par kko sakrālam ceļojumam līdzīgu. un tur bija sniegs.

sapnī paskatījos kalendārā un konstatēju, ka līdz maģistra darba nodošanas dedlainam palikušas divas nedēļas. sāku baigi entuziastiski rakstīt, bet atjēdzos, ka es taču nemaz šogad nestudēju un, ka man nekas nav jāraksta. tad nodomāju, ka ja jau tāda ērka rakstīt, tad varētu tomēr uzrakstīt un pēc tam kkur izmantot.
moš tas nozīmē, ka kko tomēr vajag iet vēl pamācīties, tikai nezinu ko. starp citu, šī rīta sapņi esot labvēlīgi un piepildoties.

( un Smiltenē gāja nēēēnormāli forši )

čau. darbs beidzies, sezonas noslēguma balle noballēta, 0.7 Jēgers izdzerts (gandrīz un gandrīz vienatā) brīnumainā kārtā nezaudējot veselo saprātu un līdz sezonas sākumam 20.08. darbā jāparādās vien pāris reizes.
no oficiālajām lietām vēl tikai izlaidums - 21.06. 12:00 LKA Ludzas ielā 24
bet pēc tam vakarā būšot šitā:

viss patiešām ir septiņi.
paldies, tiem, kuri atšķirībā no manis nešaubījās.

laikam jau sanāk, ka man ir kājminamā domāšana
jo
izbraukājos pa dambi kopā ar Steve Von Till - As The Crow Flies ar sajūtu, ka varētu aizjāt aizmīties palsi dūmakainajā saulrietā un izgaist. pēc tam iebraucu Larikā pēc viena zemeņu sidriņa, ielavījos Botāniskajā dārzā un pakūkoju uz betona, pie dīķa, klausoties putnos, vardēs un zivju plunkšķos, un kādas reizes septiņas klusītiņām, pie sevis nodziedot Īno - By This River.
apmēram šitā, tikai bez Ivo -

tagad liekas, ka galvā viss ir sakārtojies, izfiltrējies un, ka esmu pilna ar bezdibenīgi dziļu rāmumu.

labi, čau - man ir apmēram 12h, lai mēģinātu iemācīties 60 bakalaura eksāmena jautājumus.

septiņi septiņi viss ir septiņi
man ir septiņi tev ir septiņi
sekss ir septiņi un bakalaura darbā arī septiņi.

bet pretīgi, ka pasniedzēji izmanto b.d. aizstāvēšanu, lai risinātu savstarpējās rīvēšanās un parādītu personīgās ambīcijas. lai arī strjoma šodien nebija un viss, protams, beidzās labi, jūtos kā caur daudzstāvu nama atkritumu vadu izlaista.
uzēdīšu pirmo pārtikas kumosu šodien, ņemšu ļasiku un braukšu pameditēt. vēl jau rītdiena priekšā.

labvakar, mani sauc Inese un es šobrīd esmu 38,2 grādus pēc Celsija karsta. man ir viens pureklis un viens nepabeigts bakalaura darbs, kurš jānodod rīt no rīta.
nē, es nečīkstu. es ironizēju un sarkazēju.

jo mazāk laika man palicis (nū šobrīd apmēram 12h), jo raitāk, rāmāk un priecīgāk man tas bakalaurdarbs rakstās.
un es nemaz nenožēloju, ka vakardienu pavadīju vāļājoties sava dārza mauriņā ar diviem lieliskiem, bārdainiem vīriem.