*

esi sveicināta tumsa un annuālie miega traucējumi. katru gad no jauna novembra vidū sākas. apm 2h pēc saulrieta (kas šobrīd ir jau ap četriem) sāk drausmīgi nākt miegs un neatkarīgi no tā vai paguļu diendusu vai nē - naktī nevaru aizmigt. + jo tumšāka un pelēkāka diena, jo sūdīgāk. ceru uz to sauli, ko sola nākamnedēļ.

neatceros vai esmu jau te kādreiz lielījusies vai nē, bet mana vecātēva brālis bija roņu kustības/ziemas peldēšanas aizsācējs Latvijā. bērnībā gan viņš nelikās nekas īpaši lielīšanās vērts - lielākā daļa ģimenes viņu uzskatīja par dīvaini un man bija no viņa drusku pat bail. viņš skaļi runāja, uzbāzās ar pašsacerētām straight-edge brošūrām un pašsastādītiem rūdīšanās vingrinājumu kompleksiem, ļoti piesējās visiem, kas smēķēja, dziedāja dīvainas un nesaprotamas dziesmas, staigāja garus gabalus ar kājām un, jā, līda aukstā ūdenī. man tas toreiz likās kaut kas pilnīgi nesaprotams un man ne prātā nenāca, ka es pati kādreiz līdīšu āliņģī. nu, lūk, es te tagad bezmiegā melanholiski klīstot pa internetu līkločiem netīšām uzskrēju virsū viņa dziesmām, kuras nezkāpēc ir saundklaudā un vienam video arī. cerams vēl kādam bezmiega māktam cibiņam būs prieks paklausīties.

mēnesis ārkārtas stāvoklī. tādā praktiskā ziņā viss joprojām labi - ko ēst ir, ko darīt arī, ir kur iet ārā, bet jūtu kaut kādu trauksmes apakšstraumi. baigi negribas neko darīt, gribas spēlēt Heroes (personīgais red flag), negribas darīt jogu. negribas pat braukt pie zirga, lai gan tas ir tas, kas mani tiešām iepriecina un nekad neesmu nožēlojusi, ka aizbraucu. cenšos savus erorus apiet, sarunājot ar staļļa saimnieci cikos un kad būšu, tas motivē tikt līdz mašīnai un sākt braukt, jo ir taču sarunāts. pēc tam jau ir labi un priecīgi. brīžiem naktīs sapņoju garus, nogurdinošus un ļoti sarežģītus, vārdos neieliekamus sapņus. pārreiz esmu modusies arī nosvīdusi pilnīgi slapja. mājās un dārzā neesmu izdarījusi gandrīz neko. vīrs arī pārstājis pievērsties saimniecības lietām - spēlē ģitāru, skatās Peaky Blinders vai taisa audio failus KVFR Dekamerona projektam. pusotru nedēļu nebijām bijuši veikalā. vakar bijām un, lai gan gandrīz vienīgā lieta, ko reāli vajadzēja bija maize, iztērējām veselu žūksni naudas, jo - ja nu sagribas to, ja nu šito, labāk jāpaņem tagad... apnicis arī internets. neskatos un nepatērēju nekādu ēkultūru. tikai no rīta un vakarā nočekoju ziņas un periodiski truli skrollēju soctīklus.

aizvakar gan bija ļoti forša diena. sapratām, ka dabas takas ir mīkstajiem un pēc manas dziedāšanas biedrenes - hidrobioloģes ieteikuma gājām pārgājienā pa džungļiem Rauzas krastiem. ļoti skaista upe, tepat mūsu rajčikā, kuras liela daļa ir dabas liegums, tāpēc, ka tajā dzīvo vairākas ļoti, ļoti retas gliemenes. tās gan nemācējām pamanīt, bet es pirmo reizi redzēju mežirbi, kuru nav nemaz tik viegli tā ieraudzīt. izbridāmies pa brikšņiem, kraujām, zvēru agorām un upes krastiem. nogājām tik nelielu daļu no upes, tā kā palika citām reizēm arī ko iet. vēl plānā ir turpat blakus esošā Šepka un Kapusila senkapi un pilskalns. ja kas, šādām aktivitātēm iesaku LVM GEO aplikāciju. var redzēt grāvjus un mazos celiņus + to, kas ir LVM, kas privātīpašums, t.i., kur var droši vazāties. pēc pārgājiena beidzot atklāju arī peldsezonu.

kas jums jauns?

liekas, ka joga un/vai neirofīdbeks kustina kaut kādas apraktas un iecementētas un tālu noslēptas skumjas. no kurām gribas bēgt un izvairīties un stūķēt atpakaļ tumsā. kurām negribas skatīties acīs. tāpēc aug anksietijs. negribas jogu, negribas fāstot. gribas ēst un dreifēt pelēkā krēslā. bet es cenšos saņemties un čukstēt sev ausī Adrienes vārdus - your practice has your back. kaut kā ir jānoturas un kaut kā jāiznirst tām skumjām cauri, otrā pusē. manliekas, ka šī nav pirmā reize, kad viņas mēģina tikt ārā. es ļoti ceru, ka viņām izdosies un, ka man izdosies nestāvēt viņām ceļā (un nenoslīkt). citādi būs slikti.

vispār jau man iet labi. mans eksistences pamatstāvoklis pēdējā laikā ir pārsvarā labs, man neriebjas celties un būt un dzīvot un es jūtos visai mierīgi, rāmi un priecīgi. īpaši, ja spīd saule. miega traucējumi/bezmiegs arī, kā parasti, samazinās proprocionāli pieaugošajam dienas garumam un gaismas daudzumam.

koronavīruss atcēla marta otrajā pusē plānoto komandējumu uz Briseli. un pēc pāris minūtēm NABĀ pie Uldīša būs Līgas pH3.

next level shit - es tikko prokrastinēju Heroes spēlēšanu, tb nodarbi, kuru parasti piekopju prokrastinējot!!!
paņēmu kompi ar domu paspēlēt Heroes un paprokrastinēt gulētiešanu, bet sakārtoju galīgā vaildā aizgājušo desktopu, saorganizēju visādus darba failus, piekārtoju darba kopīgo draivu, iztīrīju visādus temporary failus utt. kādas stundas divas tas viss notika.

kopumā šis decembris nav baigais izņēmums miega traucējumu jomā. it kā nav tik drausmīgi kā citus gadus, bet tomēr visai klasiski - šausmīgi mēdz nākt miegs stundu-divas pēc saulrieta (ap 17/18). neatkarīgi no tā vai izrubos ap to laiku vai nē, naktī savukārt miegs tā baigi nenāk. un no rītiem šausmīgi negribas un nespējas celties, īpaši tajās izteikti pelēkajās dienās.
D vit rātni sāku dzert jau oktobra beigās.

es te kādu mēnesi praktizēju intermittent fastingu. to klasisko 16:8 variantu, lai gan pārsvarā sanāk fastinga daļu pastiept par 1-2h garāku. ļoti patīk. ļauj citādāk paskatīties uz savām attiecībām ar ēdienu. fiziski arī patīkami - galva skaidrāka + uzlabojies miegs un miega ritms.

janvāra beigas, kad diena ir jau izaugusi vairāk nekā par stundu, ir laiks, kad parasti uzlabojas situācija ar miega traucējumiem. bezmiegs vairs neklājas pāri vairāku stundu garumā un no rītiem ir daudz vieglāk pašpamosties, atlīmēt acis un celties augšā.
es gan pirms pāris nedēļām atradu veidu, kā bezmiegu piemānīt. nesaprotu kāpēc ātrāk nebiju iedomājusies - vnk random guided meditation for sleep jūtjūbā - izvēloties pēc garuma un tā, lai neriebjas konkrētā balss. izrādījās, ka tas man strādā nenormāli labi, turklāt pēc dažām reizēm, kad noklausījos kārtīgi, es vairs neklausījos kārtīgi, bet aizmigu +/- 10-15 min laikā. tas ir aizraujoši cik neticami viegli ir apmānīt savas smadzenes.
ok, nezinu vai tas darbojas arī periodā, kad man parasti ir vistrakāk ar nevarēšanu aizmigt, bet nekas, nešaubos, ka novembris pienāks ļoti drīz un varēšu notestēt.

man vai nu drausmīgi nāk miegs vai tikpat drausmīgi nenāk un tas viss drausmīgi neatbilstošos laikos

vispār jau man patīk novembris, ja viņš ir vienreiz gadā un nepārsniedz savas oficiālās robežas. bet tas neliedz viņam radīt miega traucējumus, kā arī padarīt dienas krietni par īsām, lai kaut ko jēdzīgu ārā darāmu varētu paspēt (īpaši tad, kad esi izcīnījis cīņu ar miega traucējumiem un beidzot ticis ārā no gultas).

+ vīrs nolicies ar plaušu karsoni, vīratēvam necirkulē asinis kājā (trombi) un zirgs kaut kur uzplēsis aci.

Hellou bezmiegs mai old frend

negaidīts pavērsiens manā dzīvē - man vakaros ir sācis nākt miegs, lai gan no rītiem nav obligāti jāceļas. jau kādu laiku. līdz šim nekad ar to neesmu saskārusies. kad strādāju parasto cilvēku darblaiku, vienkārši spiedu sevi iet laicīgi (t.i. līdz kādiem vieniem) gulēt, lai varētu pārciest nākamo dienu, lai gan miegs tā baigi nenāca. tagad ņem un nāk, ap pusnakti jau toč lūstu nost. tas gan nenozīmē, ka varu baigi agri no rīta pamosties. tāpat vālēju pa 9-10 stundām, līdz ~10iem.

lielākā problēma ir tajā, ka es nesaprotu, kurš tad tagad ir mans produktīvākais laiks visādu darbu un haltūru darīšanai. līdz šim tas bija vakars, no kādiem deviņiem vakarā līdz aptuveni trijiem naktī. ja ieplānoju darīt tajā, tad zināju, ka izdarīšu. tagad vairs nestrādā, bet neviens cits produktīvs laiks no manas diennakts sajūtas nav uzmirdzējis.

nogulēju 12+ stundas un tāpat nespēju atlīmēt acis vaļā. saules un gaismas trūkums sāk sasniegt kritisku punktu. moš jāiet uz Ļermontova ielu pēc kaut kādām nebūt tabletītēm?
no gaismas trūkuma sākt mirt arī mani istabaugi. citronzāle jau pirms pāris nedēļām. šorīt paskatījos uz rozmarīnu un sapratu, ka viss, atpakaļceļa vairs nav. ingvers arī jau uz robežas. un es nedzīvoju pagrabā.

tvnet: Cik daudz miega mums patiesībā ir vajadzīgs? Atbildi varētu sniegt augļu mušiņas

pirmo reizi ir tā, ka vēl vairākas dienas pēc miega paralīzes ik pa laikam noreibst galva. tāda diezgan krīpīga sajūta

ceturtdienas vakarā, droši vien pēcatlūguma eiforijā, kūkoju līdz trijiem naktī, neuztraucos par to, kā nākamajā dienā uz darbu, jutos kā es un tas bija patīkami. piektdien pirmo reizi savā biroja karjerā aizgulējos. par veselām 20 minūtēm (man darbā jābūt 9os un es ceļos 8os, tā kā tas ir diezgan nozīmīgs laika sprīdis). turklāt nevis vienkārši aizgulējos, bet aizgulējos ar pretīgu, sen nebijušu miega paralīzi, kas bija sajaukusies ar sapni, kurā man bija jāpaspēj ielekt aizejošā vilcienā, bet es nespēju pakustēties, pat muti atvērt nespēju. kad ar drausmīgām mokām pamodos un izlecu no gultas, kādu brīdu streipuļoju un reiba galva un turpināja būt grūti kontrolēt savu ķermeni. jāpiebilst, ka darbu es nenokavēju.

nu ko, ir svētdienas vakars, rīt jāiet uz darbu, ir gandrīz trīs naktī...

pagājšnakt sapnī dziedāju. sajūta bija tik reāla, ka moka ziņkāre vai es nedziedāju pa īstam. bet Kārlis gulēja savā ierasti ciešajā miegā un neko nav dzirdējis. nogulēju kaukādas 13h pēc praktiski negulētās nakts Saldū.

+ dīvaini, bet es pēc svētkiem sveru par kg mazāk nekā pirms.

"Šomēnes Alūksnē saule spīdējusi tikai sešas stundas"

manliekas, ka man ir seasonal affective disorder. kopš novembra beigām baigi mocos ar miegu. vispār nevaru aizmigt, pat, ja esmu nogurusi un nāk miegs. aizmiegu ap 5/6 no rīta. celties, protams, pēc tam negribas. enerģijas nav. pa brīžam, uz dažām dienām paliek labāk un, tad atkal aiziet. baigi produktīvi arī tas laiks neizmantojas - vai nu guļu gultā un garlaikojos vai dirnu internetā. vajadzētu rakstīt referātus, bet, ja ir nogurums, galva nestrādā. vispār grūti koncentrēties.
ja tā padomā, man visi trakākie miega problēmu periodi ir bijuši tieši vēlā rudenī un ziemā.

kādus desmit gadus nebija bijusi miega paralīze. šorīt bija.

pagājšnakt izglābu Kārli no citplanētiešiem (labi, ka bija auksts un es nedirnēju virtuvē, bet guļamistabā pie kamīna, citādi mēs nezinām, ar ko tas būtu beidzies), bet šodien nolasīju lekciju par zirgu krāsām un par to dabūju necerēti patīkamu papildinājumu neesošajam budžetam, uzdāvināju sev 2 kleitas no humpalām, saņēmu vienu no visskaistākajām apsveikumkartiņām mūžā, aizvainoju tēti (jo man īstajā brīdī nebija ar ko viņu apsveikt) un pārcietu drausmīgu stundu, kurā izmisīgi vēlējos pagulēt, bet visa pasaule bija sadevusies rokās, lai tas nebūtu iespējams.

šī diena bija kaukāda katastrofa, bet manliekas viņa tāda būtu arī, ja es būtu gulējusi vairāk nekā ~2,5h. nekas, tagad guļu gultā apsegusies ar lācīšu sedziņu, dzeru alu, graužu sēmenes un cenšos neaizmigt, lai nepamostos ap pusnakti un nebūtu jāmoka vēl viena bezmiega nakts.

labvakar, mani sauc Inese un es esmu mājās. pēc ~28h ceļā (8h līdz Deli, 8h lidostā, 5,5h ļotene nr1, 1h lidostā, 3h ļotene nr2, 1h sagaidīt koferi un atbraukt mājās. miegs tajā visā - labi, ja kopā 2,5h) + kofera izkrāmēšanas + nomazgāšanās (ironiski, bet mans sapnis par nirvānu karstā dušā izkūpējā gaisā, jo par godu manai pārbraukšanai kkas nojucis gāzes katlam un siltā ūdens gandrīz vispār nav. mazgājos tāpat kā Indijā - aukstā/viegli remdenā ūdenī), esmu beidzot apsēdusies uzēst pupu zupu, ābolu plātsmaizi un Tērvetes alu (paldies Jebkam, ka vismaz šis sapnis piepildījās). mans iekšējais pulkstenis šobrīd rāda 22:20, nevis 18:51, bet nākamnedēļ visai traka nedēļa paredzama (ar Tīrona Mielastu) un man totāli nav laika džetlagam.