*

miegs man ir kaut kas liels, ļoti sarežgīts un ļoti nesaprotams. kopš es sevi atceros, es esmu mocījusies ar bezmiegu un pēc tam izteiktām grūtībām pamosties, lai cik stundas arī nebūtu nogulētas. ir periodi, kad šīs problēmas pierimst vai samazinās, bet allaž vien tās atkal atgriežas. es atceros sevi pavisam mazu, guļot Tērbatsielas dzīvoklī, vienā istabā ar brāli, kurš miegā klusi šņāca. no loga nāca sārtidzeltena ielas gaisma un es vēroju plaisas griestos. kad man palika pavisam garlaicīgi, es aizgāju uz vecāku istabu un pabikstīju mammu. viņa vienmēr gulēja ārmalā. tad viņa īsti nepamodusies cēlās un nāca man līdzi - apgulās man blakus, iekrita caurā un pelēkā miegā. es turpināju skatīties griestos. pēc kāda laika viņa uztrūkās un aizgāja atpakaļ pie tēta. es izlikos, ka guļu, jo man bija viņas žēl.
man ir bijuši vairāki posmi dzīvē, kad es neguļu praktiski vispār - visu nakti nomocos neaizmigusi, no rīta eju uz lekcijām, pēdējās lekcijās sāku klanīties, bet kamēr aizbraucu mājās, miegs atkal ir pārgājis. ik pa pāris dienām atlūztu pēcpusdienā vai vakarā, bet naktī atkal esmu augšā. pirmajā kursā šāds periods ievilkās uz pāris mēnešiem, man sākās regulāras miega paralīzes. es pat gāju pie ārsta, bet miegazāles dzert atteicos. vienreiz iedzēru, bet no rīta man bija tik drausmīgi slikti, ka nekad neesmu domājusi to atkārtot.
es kādreiz pat vīriešus izvēlējos vadoties pēc tā, ka ar viņiem kopā varu labi un ātri iemigt (man bija trīs kritēriji - var labi iemigt, guļot ar viņu kopā + labs humors/prot un saprot tizlošanos + labs sekss). ar Kārli es sākumā gulēju ļoti labi, bet kaut kādā brīdī tas sašķiebās - varbūt tad, kad viņam daudz bija komandējumos jābrauc un es atgriezos atkal savā mītiskajā naktī.
tagad, kopš iepriekšējā pilnmēness, mani ir piemeties kaut kas līdzīgs. tas gan ir visai nogurdinoši, jo man ļoti labprāt gribētos dzīvot jēdzīgākā dienas režīmā. ja es aizmiegu pret rītu, es nespēju piecelties pietiekami agri, lai pirms darba paspētu aizbraukt pie zirga, pavingrot un padarīt kaut kādus mājas darbus.
kaut kādā ziņā naktis man vienmēr likušās īstākas par dienu. man bieži ir licies, ka tikai naktīs es dzīvoju/esmu dzīva pa īstam. bet man patīk saule, gaisma un dzīvība. es gribētu pārvākties uz to pusi. lai gan bieži vien, ja man jāiztēlojas gaisma, es to redzu kā samtainu, sargājošu, visaptverošu tumsu.
palasījos mazliet, kas man ~10 gados iekrājies zem taga "miegs". šis ir pietiekami daiļrunīgi, man šķiet. man kaut kur ir arī tāds ieraksts - "manī un naktīs ir mans spēks", slinkums meklēt kur un nav jau arī tik svarīgi. svarīgi ir tas, ka šobrīd manliekas, ka ar nakts spēku ir par maz. man ir vajadzīgs dienas spēks, bet lai pie tā tiktu, ir nepieciešams miegs un spēšana pamosties no rīta.

( * )

gulēju, piecēlos, grūti un smagi griezu zirgam nagus, ēdu, biju uz animē programmu K.Sunī (noskatījāmies 2 filmas no piecām), biju nakts tirgū pēc bakližānīša, debešķīga arbūza un kazenēm, pastaigājāmies pa Rīgu, pirkām saldējumu Ķengaraga nočņikā, rakstīju par zirgu krāsām (kas bija jāpabeidz līdz 1.08.), piecos no rīta biju stallī, paspēju izjāt gandrīz pirms dunduriem, pa pļavu skrēja stirnas, kliedza dzērves un saule leca kā degošs apelsīns, pagulēju 3h, rakstīju par zirgu krāsām, ēdu, pagulēju 3h, tagad atkal rakstīšu par zirgu krāsām, nesaprotu vairs, kurš rīts, kurš vakars. vajadzētu aizbraukt nopeldēties.

jau otro nakti ārā liekas nedabiski gaišs decembra otrajai pusei. sniega nav, pilnmēnesi klāj mākoņi, bet gaisma ir. jau otro nakti guļu ļoti sūdīgi, katrā savā vai vīra pagrozīšanās brīdī pamostoties un pusmiegā domājot - ir vasara vai rīts? bet nav nedz viena, ne otrs. ir tikai bezgalīga decembra nakts.

man vasarā, it īpaši jūnijā, tik ļoti viss patīk - īsās, gaišās naktis, agrie rīti, vēlāki rīti, dienasvidus (vēlams tveicīgs), novakares, ka šķiet negodīgi, ka vismaz vienu mēnesi gadā nevar pilnvērtīgi nodzīvot bez gulēšanas. vispār ideāls variants būtu, ja apmaiņā pret iespēju negulēt visu jūniju, varētu saldā miegā nogulēt gada pretīgāko un grūtāk pārciešamo mēnesi - februāri.

p.s. cik ironiski - paskat manu iepriekšējo postu, kam ir birka "miegs" klāt.

nepietiek jau ar to, ka ir elles spelgonis, trešā progonoze jau vismaz nedēļu (izskatās, ka barometrs labprāt uzrādītu vēl augstāku atmosfēras spiedienu, nekā rāda šobrīd, bet nav vairs iedaļu), vēl arī pilnmēness nāk. notresījos visu nakti pa gultu kā lietuvēna apsēsta un skatījos visādas bezjēdzības. murgus nē, nekas baigi briesmīgs nebija, tikai un vienīgi nebeidzama, nogurdinoša bezjēdzība. jāatzīst gan, ka aizpagājšnakt sapņoju ko ļoti skaistu - metu ārā visādus krāmus un pēc tam piesnigušā dārza viena pēc otras uzplauka visādas krāsainas un liegas puķītes.



un kad Kārlis gāja uz darbu, Golfiņš nepieleca. kad man būs jāiet, mēģināšu vēlreiz. ļoti ceru, ka izdosies.

nu jau vairāk nekā stunda no īsākās gada nakts aizgājusi. bet diena bija patiešām, patiešām gara. pagulējusi vien divarpus štundeles, cēlos trijos augšā un devos uz Dabaszirgiem, kur bij ieplānota maza pasaulgriežošana. saulei lecot, četras plikas bābietes lecām ledusaukstajā (vispār gaiss bija ledusaukstāks, nekā ūdens) Misā peldēties, pēc tam joprojām plikas skrējām pa pļavu, baltos palagos rasu vācot, tad pasveicinājām Sauli un gājām pirms puķošanas patējot un pasildīties.
izstaigājām visas ganību pļavas, satikām zirgu baru mierīgi migliņā ganāmies. salasījām katra sev trejdeviņu zāļu pušķi ar tredeviņām labām domā iekšā un nopinām vaiņagus. es veselus divus - vienu sev, otru vīram. odus kārtīgi piebarojām (tas gan bija šausmīgi briesmīgi). pēc tam pārējās vīkšājās uz kaimiņsētā sakurto pirtiņu, bet es braucu mājā vīkšāties uz darbu. nujā, žēl, ka man darbs bij šodien, labāk būtu tai pirtī gājusi un vēlvisko darījusi. starp citu, šodien ir pirmā reize, kad es pat ne pusactiņas neiemetu teātra sezonas noslēguma ballē. nodarīju, kas darāms un jozu uz busu.
jocīgākais tai visā ir tas, ka man visu dienu nemaz nav nācis miegs, lai gan parasti miega trūkumu panesu ļoti sūdīgi. pa dienu mēģināju stundiņu pagulēt, jo likās - kā nu es tā bez gulēšanas uz darbu iešu. bet īsti labi negulējās. tik tagad sāk tādu ritīgu nogurummiedzību sajust (es vispār nekad mūžā neesmu jutusies tik normāli, pēc tik maz gulētām stundām pirms un pēc kurām ir viskas intensīvs darīts). bet mums vēl jāiet lejā kamīnā nokurināt pērno saulgriežu vainadziņi.

vakar, turpat - Dabaszirgu plašajās ganībās, gribējām ievākt lielu tiesu no ziemai nepieciešajiem tēju krājumiem, bet diezkas prātīgs nesanāca - nepārtraukti mainījās laikapstākļi, no vēsa un pamatīga gāziena, līdz karsējošai svelmei. beigās tik bišķi vīgriezes un pelašķus pielasījām. bet pats galvenais - es priekšpēdējā ganu pļavā atradu kalmes. es jau nezcikgadus esmu pēc viņu smaržas ilgojusies, bet viņas vislaik nedevās rokā. Līga jau ar teica, ka neesot kalmju viņas pļavās. bet es atradu. sagriezu smalki un izkaisīju pa guļistabas grīdu, lai smaršo.

bet vispār man gribas, lai pamazām uzaug kaukādas ikgadējas saulgriežošanas tradīcijas. nu tādas, kur dara visu, kas pašam patīk un interesē, nedara to, kas nepatīk un neinteresē un apkārt ir vēl vismaz daži, kuriem patīk un interesē apmēram tas pats.

( daži ilustrāciji )

pagājšnakts pašā melnumā pamodos no tā, ka kaķis sāk rīstīties un taisās pievemt gultu. paspēju izlidināt šo ārā. savukārt dzīvesbiedrs pamodās jau tā vairāk uz rīta pusi un dzirdēja, ka es miegā klusi smejos.

s) esu šo un to lasījusi par apzinātajiem sapņiem, bet pašai vienmēr bijis slinkums kauko nopietni viņiem pievērsties. ir gadījušies arī pāris nepatīkami badtripi, kuros sapriecājos par to, ka apzinos, ka sapņoju, bet beigās nonāku kaukādā pilnīgi bezcerīgā cilpā/bezizejā. nesen ar viens tāds bija, kurš beidzās ar to, ka man lai, ko es nedarītu, nedomātu, nemēģinātu, ir tikai bezgalīga asfalta siena apmēram 15 cm attālumā no acīm. bet vakar vakarā gadījās ļoti interesants piedzīvojums. jutu kā lēni laižos miegā, tad uz brīdi filma pazuda, bet pēc tam atkal atgriezās - es gulēju, bet biju pie apziņas un apzinājos, ka guļu. vēroju sevi it kā no iekšienes, jutu, ka elpa ir kā miegā, ķermenis smags un pilnībā atslābinājies. tad sāku domāt par to vai tā nav vienkārši kaukāda parasta miega paralīze, kādas man šad piemetās vairākus gadus atpakaļ. mēģināju lēni pakustināt rokas pirkstu - kustējās, bet līdz ar to, sajutu, ka slīdu ārā no miega un tūlīt pamodīšos. tāpēc pārtraucu jebkādas ķermeņa un prāta aktivitātes un drīz vien iegrimu pavisam parastā un neapzinātā miegā. droši vien izklausās savādi, bet esmu pilnīgi un nešaubīgi pārliecināta par to, ko piedzīvoju;

m) šodien bija pēdējā reize pusotru mēnesi garajam lekciju/praktisko nodarbību ciklam meditācijas jōgā pie Valda Svirska. ļoti, ļoti interesanta un iedvesmojoša personība, pilna ar siltumu, mieru, pacietību, sirsnību, iejūtību un gudrību. kopš regulāri praktizēju dažus no viņa ieteiktajiem koncentrācijas vingrinājumiem, esu palikusi manāmi līksmāka un priecīgāka. bet, ja arī sadusmojos vai apvainojos ir daudz vieglāk no šī stāvokļa izkļūt. manliekas, ka šīs nodarbības bija tieši, tieši tas, ko man šai dzīves posmā vajadzēja. mazliet jocīgi arī salikās, ka neskatoties uz manu specifisko darbalaiku man kaukā neticamā kārtā bija iespēja tikt uz pilnīgi visām nodarbībām. uz vienu gan nebiju pati sava tizluma dēļ.

man jau kādu laiciņu ir samaitājies miegs. pat ja eju gulēt galīgi nomiegojusies tāpat pāris stundas nevaru aizmigt. domāju visuko, klausos kā Kārlis elpo un cenšos pēc iespējas mazāk grozīties un traucēt. savukārt neatkarīgi no tā vai ceļos reizē ar dzīvesbiedru vai guļu kamēr pati pamostos, ir dulna galva, smagums un neizgulējuma sajūta. vakarrīt man pat pirmo reizi mūžā ta ka mazliet galva sāpēja. nu ne sāpēja, bet ļoti nepatīkami spieda vienā galvas pusē. sapņi ar pēdējā laikā tādi, ja ne slikti, tad ļoti sarežģīti un nogurdinoši.

tā vīgriežu tēja ir kkas nenormāli jaudīgs. no rīta uztaisīju lielo, lielo, pavisam lielo krūzi ar svaigo, vakar lasīto vīgriežu tēju. garšai, smaržai un nervu nomierināšanai. sanāca par stipru, tāpēc tos pašus biezumus aplēju ar ūdeni vēlreiz. apmēram pusstundu pēc tam, kad biju visu to izdzērusi, man uzgāzās milzīgs, smags un lipīgs miega mākonis, kuram pretoties bija pilnīgi neiespējami. nogulēju vairāk nekā 3h un nu, ar vidēji lielu piespiešanos, esmu piecēlusies augšā. turpmāk zināšu, ko darīt, ja vakarā nenāks miegs. un tā garša un smarža taču ir debešķīgas.

tagad gan jādzer cigoriņdzēriens un jāmēģina kārtīgi pamosties, tikt pie skaidras galvas.

*) ilgi nevarēju vakar aizmigt, gulēju sūdīgi un sapņoju sliktus sapņus (man bija nomirusi mamma).
*) suns pa nakti sagrauza/sadalīja reizinātājos angļu-latviešu vārdnīcu.
*) pirms īsa brīža slēdzot iekšā lampu uzsprāga spuldzīte (aizlidoja pa gaisu) un izsita korķus tā, ka nepietika ar koridōrī esošo korķu apskati, bija jāiet jāslēdz vaļā lielā elektrības kaste, kas ir ārā pie mājas sienas un jāčakarējas pa turieni. labi vismaz ka man bija aptuvena nojausma kas jādara - diena vienai pašai mājās, kur gandrīz viss darbojas ar elektrību (arī ūdens podā), bez tās elektrības būtu totāls dizāsters.



*) bet bet bet bet bet bet man nenenenenekas nekait, es vārīšu tētim zupu un eksperimentēšu ar saldiem un sāļiem veģetārajiem sušī un gaiaiaiaiaidīšu mājā Kārli.

man šonakt bija nenormāli laimīga un forša gulēšana/miegs.

"Dodos gulēt Ciānas kalnos, trīs Enģeļi galvā: viens redz, otrs dzird, trešais visu patiesību teiks"

ja gribi naktī gulēt dziļā un spēcīgā miegā un pamosties tīrs, spirdzīgs kā kalnu strauta ūdens, tad atstāj pa nakti skanēt viduslaiku vācu abateses, Hildegardes von Bingenas sacerēto mūziku.
Hildegarde (1098-1179) ir pirmā komponiste ar zināmu biogrāfiju. viņa gan bija daudz kas vairāk par komponisti - dzejniece, māksliniece, botāniķe, zinātniece utt. garīgajai dzīvei pievērsusies, jo jau kā bērns sākusi redzēt dažādas vīzijas, kuras turpinājās visu viņas dzīvi. vēl viņa zīmēja budisma mandalām līdzīgus mākslas darbus.
Hildegardes mūzika laikam ir viena no nedaudzajām lietām par ko esmu pateicīga komponistam un profesoram Paulam Dambim, jo visādi citādi mūsu starpā valdīja diezgan saspīlētas attiecības.
(ja kāds grib, meklējiet un velciet paši. pilns internets ira)



nu jā, es visu nakti miegā klausījos viņu un sapņoju arī kko ļoti maģisku, ko diemžēl īsti neatceros, jo galīgi neīstajā brīdī istabā ienāca mamma un prasīja vai nevaru iedot viņai cigareti. bet sižets bija par kko sakrālam ceļojumam līdzīgu. un tur bija sniegs.

vispār man nenormāli patīk, ka pamostoties var apmainīties ar naktī redzētajiem sapņiem.
patīk arī tad, ja nekas nav sapņots - ir jau vēl šis tas, ar ko no rīta mainīties.

gulēt galīgi nepatika, bet man jau kādas divas stundas nenormāli patīk šits rīts. ceru, ka patiks visa diena. un es šodien klausīšos tikai Billiju Brāgu.

neapšaubāmi zem 'dzert un drāzties' dziļi, dziļi apakšā, vismaz personīgi man, slēpjas 'miers un mīlēt', kuri man neliekas tik skaļi kladzināmi riņķī un, no kuriem nekādu īstu Duetas Kjū superhītu ar neuztaisīt. tas tā vairāk priekš sevis.
vispār es laikam esmu izveseļojusies. nu, ja neskaita vēl pāris kreveles un pāris zobus. jo es atkal kā agrāk un, kā vienmēr nevaru aizmigt. nesekmīgi nopūlos ap to nu jau stundas trīs. ja tas tā turpināsies, es manliekas, ka izdomāšu sprāgušu žurku no kaimiņu pagraba ārā. ja ne to, tad vismaz vēl kko gudru.

manis pēc tagad var nākt svētais pēteris un piedāvāt man vip ieeju paradīzē, vai velns un mēģināt mani aizraut uz elli, kuru esmu pati sev krietni sakurinājusi. es viņus iekšā nelaidīšu. manis pēc man var piedāvāt jebko uz visas šīs pasaules apmaiņā pret vēl pāris negulētām stundām un es atteikšos. manis pēc var kaut pasaules gals pienākt. man pohui, ka ārā ir ideāls ļasikbraucamais laiks, kādu gaidu jau mēnešiem. šitās divas gandrīz nonstopā negulētās un nodomātās diennaktis mani ir novedušas absolūtā vienaldzībā pret jebko, kas nav miegs un gulēšana. es slēdzu iekšā biezbasīgu regeju un liekos saulītē uz pīpētavas dīvāniņa gulēt.

es zinu no kā dzimst bezmiegs. tie ir sērīgi ziloņi, kas naktīs klusi staigā pa namu jumtiem. bāž snuķus skursteņos un sapņus sūc. noslāpē tos, izkaltē un vasarās, kad neviens neguļ pa naktīm, ēd tos brokastīs. ne redzēt viņus var, ne dzirdēt. viņi vibrē. viņi aizvibrē miegu. novada lejup pa notekcaurulēm. tie ziloņi kā zibensnovedēji.
es gribu pateikt, ka mīlu Meiteni, kas uz durvīm ar lieliem, krāsainiem burtiem raksta, to, ko es uzdrošinos tikai pati savās acīs ierakstīt. ierakstīt ar burtiņiem sīkiem, tik mikroskopiskiem, kādi nav pat kabatas formāta Bībelēs. tā Meitene zina cik saldi reibinošs reizēm ir pārgalvīgs izmisīgums. es ticu, ka Viņa zina, kāds milzīgs dzinējspēks piemīt niknumam un kādā neglābjamā neapdomīgumā tas mēdz beigu beigās iedzīt. nē, tas nav par viņu, tas ir par mani. un es patiešām nezinu, kā tagad lai visu šito pabeidz. es nezinu arī cikkārša kuce es īsti esmu. divkārša jau nu noteikti.
labrīt.

stulbais Bezmieg, nu ka atstājies no manis un savāc līdzi visas tās stulbās domas, kas ir manā galvā!!!
es negribu, lai ir kā vakar, kad iegrimstu mierinošā un ar neizskaidrojamas laimes sajūtu piepildītā miegā tikai ap 7iem no rīta, pēc 5h nomācošas vērpšanās pa gultu un, negribu, lai ir kā šorīt, kad gandrīz katastrofāli aizguļos un knapi, knapi nenokavēju darbu, kurā jābūt apm. 15:30 un, kurā ierodos pēdējā brīdī kā īgns, neizgulējies, nepaēdis, nekārtīgi saģērbies un nemazgājies kunkulis, ar tik netīru ķesku, ka tā pirmo reizi sapīta tizlā bizītē, lai ar savu netīrību nekrīt tik ļoti acīs un, kurš vispār nesaprot kas un kāpēc ir jādara.
galu galā man rīt jau 9os skolā jābūt.

p.s. un Deep Purple songs Child in Time ir kkas nenormāli kruts. un nu jau ir tik tālu, ka es gribu ēst. pusdienas visdrīzāk, jo brokastis es paēdu ap 23iem vakarā, kad atbraucu no darba.