*

miegs man ir kaut kas liels, ļoti sarežgīts un ļoti nesaprotams. kopš es sevi atceros, es esmu mocījusies ar bezmiegu un pēc tam izteiktām grūtībām pamosties, lai cik stundas arī nebūtu nogulētas. ir periodi, kad šīs problēmas pierimst vai samazinās, bet allaž vien tās atkal atgriežas. es atceros sevi pavisam mazu, guļot Tērbatsielas dzīvoklī, vienā istabā ar brāli, kurš miegā klusi šņāca. no loga nāca sārtidzeltena ielas gaisma un es vēroju plaisas griestos. kad man palika pavisam garlaicīgi, es aizgāju uz vecāku istabu un pabikstīju mammu. viņa vienmēr gulēja ārmalā. tad viņa īsti nepamodusies cēlās un nāca man līdzi - apgulās man blakus, iekrita caurā un pelēkā miegā. es turpināju skatīties griestos. pēc kāda laika viņa uztrūkās un aizgāja atpakaļ pie tēta. es izlikos, ka guļu, jo man bija viņas žēl.
man ir bijuši vairāki posmi dzīvē, kad es neguļu praktiski vispār - visu nakti nomocos neaizmigusi, no rīta eju uz lekcijām, pēdējās lekcijās sāku klanīties, bet kamēr aizbraucu mājās, miegs atkal ir pārgājis. ik pa pāris dienām atlūztu pēcpusdienā vai vakarā, bet naktī atkal esmu augšā. pirmajā kursā šāds periods ievilkās uz pāris mēnešiem, man sākās regulāras miega paralīzes. es pat gāju pie ārsta, bet miegazāles dzert atteicos. vienreiz iedzēru, bet no rīta man bija tik drausmīgi slikti, ka nekad neesmu domājusi to atkārtot.
es kādreiz pat vīriešus izvēlējos vadoties pēc tā, ka ar viņiem kopā varu labi un ātri iemigt (man bija trīs kritēriji - var labi iemigt, guļot ar viņu kopā + labs humors/prot un saprot tizlošanos + labs sekss). ar Kārli es sākumā gulēju ļoti labi, bet kaut kādā brīdī tas sašķiebās - varbūt tad, kad viņam daudz bija komandējumos jābrauc un es atgriezos atkal savā mītiskajā naktī.
tagad, kopš iepriekšējā pilnmēness, mani ir piemeties kaut kas līdzīgs. tas gan ir visai nogurdinoši, jo man ļoti labprāt gribētos dzīvot jēdzīgākā dienas režīmā. ja es aizmiegu pret rītu, es nespēju piecelties pietiekami agri, lai pirms darba paspētu aizbraukt pie zirga, pavingrot un padarīt kaut kādus mājas darbus.
kaut kādā ziņā naktis man vienmēr likušās īstākas par dienu. man bieži ir licies, ka tikai naktīs es dzīvoju/esmu dzīva pa īstam. bet man patīk saule, gaisma un dzīvība. es gribētu pārvākties uz to pusi. lai gan bieži vien, ja man jāiztēlojas gaisma, es to redzu kā samtainu, sargājošu, visaptverošu tumsu.
palasījos mazliet, kas man ~10 gados iekrājies zem taga "miegs". šis ir pietiekami daiļrunīgi, man šķiet. man kaut kur ir arī tāds ieraksts - "manī un naktīs ir mans spēks", slinkums meklēt kur un nav jau arī tik svarīgi. svarīgi ir tas, ka šobrīd manliekas, ka ar nakts spēku ir par maz. man ir vajadzīgs dienas spēks, bet lai pie tā tiktu, ir nepieciešams miegs un spēšana pamosties no rīta.