dēlis grīdā

> Jaunākais
> Arhivētais
> Draugi
> Par sevi
> previous 20 entries

Oktobris 22., 2014


01:11
Pavasarī, gatavojoties izrādei, vajadzēja uzrakstīt stāstiņu par sievieti. Drusku pārtaisīts, patīk arī tagad, lai arī šodien es rakstītu citu stāstu. Tāpēc pērno var nodot Cibas valsts arhīvā.
''No viņas divdesmit četrām identitātēm viena ir sieviete. Ģertrūde no Grebenščikova ielas. Viņa strādājot pilsētas bērnu-zvēru dārzā. Vasarās, kad vakari ir vēli un iesiluši, viņa mēdz aizlaisties no turienes sarkanām lūpām un papēžkurpēm rokās. Nez, vai viņai vispār ir sava lūpukrāsa. Bārā viņa vienmēr dzer pokālu sarkanvīna. Pirmais malks sarauj vidukli un padara uzacis tumšākas. Un tā krāsa! Viņa ceļ pokālu acu augstumā un vēro cilvēku siluetus caur to. Tikvien vakara gaitā viņas glāze kļūst caurspīdīga un tukša. Ja viņa būtu dzimusi galvaspilsētā, viņa zinātu, ka sarkanvīns ir nevis dzēriens, bet vakara apgaismojums.''

(1 typina | typini)

Oktobris 19., 2014


22:42
Cik lieliski. Šonedēļ divreiz biju uz operu un abas - gan Verdi Rigoletto, gan Berga Lulū - bija par to, cik sapisti ir cilvēki. Un ļoti daudz līķu. Un mierīgi var identificēties ar visiem, jo tu nemaz neesi normāls un atzīts, ja negribi spēlēt šajā limonādē-groteskiādē. Slimi, bet tikpat patiesi cik patiess ir neveselīgs ideālisms.
Upd. Uzrakstīju, paskrullēju, palasīju, ko ezss typina, un atcerējos, cik dabā viss ir normāli. Watch the art level in your veins.

(typini)

Oktobris 14., 2014


01:58
Kāpēc skumjām un iesnām nedod slimības lapu, tak neko nevar padarīt, lai arī šai vajadzēja būt darba dienai un rīt šī darba augļu dienai. Un tad vēl te iesviestot, lai reprezentācija būtu līdzsvarā un cibulība burbuļo. Un vēl man ir plāns šorudenziem vest asociālu dzīvi, domāju, skumjas un citas mirklības pazīstu ganāmi labi. Gribu būt garlaicība.
Upd: Un dejot.

(5 typina | typini)

Oktobris 9., 2014


22:18

Kā nesmaidīt pasaulei, ja tev uz ielas iedod puķi puisis svītreniekā ar beisbola nūju otrā rokā.
Garastāvoklis:: aizkustināts

(3 typina | typini)

17:26

Dienas prieks - Sahāras rietumos no lokāļu mobilajiem savākts popsis. Džeki putina. Favoritēju Negib Ould Ngainich, Amanar arī zažigajet, bet par Moktaru vispār drīz filma būs, ja.



(typini)

Septembris 23., 2014


14:23

Tā vien gribas būt mājās. Jūtos aizkustināta rītā un vakarā par šito veiksmi. Un pa vidu var lēnām iekārtoties vai nedarīt neko. Iekārtoties var tā, ka vienā istabā procesēju sienas. Pirmo reizi mūžā taisu remontu. Aizgājušajā nedēļā divas dienas komunicēju ar sienām, drīz viņas pazīšu labāk nekā sevi. Tapešu plēšanas performance un tapešu mazgāšanas arheoloģija. Un visādi lieliskie personāži, kas atnāk un izsit vai aizģipsē sienā caurumus. Kāds izsit, kāds aizģipsē. Un tagad var šahtpelēt, no sirds un rajona un cik ilgi vien gribas. Citā istabā ir nobāzta visa uzaudzētā mantība. Nu pilnīgi riebj, cik uzaudzēta. Apdzīvotajā platībā ienesu tikai tās lietas, ko tiešām vajag, un acīs vispār nav krāmu. Krāmistabu ceru lēnām reducēt. Jo parastajā ikdienas dzīvē vajadzīgais tiešām ir saliekams ceļojuma mugursomā, tik madracītis padusē jāpasit, par ko pārliecinājos pēdējās pāris nedēļās. Visvairāk izbaudu to, ka tur nav interneta un skatiens nekur neatduras pret... grāmatām. Jā, grāmatām, ai heit buks. Gan jāpiebilst, ka internet-free zonā dzīvojot, esmu atsākusi lasīt biezu daiļliteratūru un skatīties filmas. Ja tā turpināsies, nez, kādu dienu sākšu vēl vijoli mācīties. Varbūt labāk nāciet ciemos.

(11 typina | typini)

Septembris 12., 2014


21:33
Visas priedes ir slapjas un visi joki, ko var noplēst, ir melni. Tā ziņo no meža. Es jau nāku.

(1 typina | typini)

Septembris 11., 2014


20:46

Smieklīgi. Pašai vērot, cik īstēriska kļūstu, kad kāds mēģina mani aizplānot tālāk nekā pati varu. Vai gribu. Saplānojiet nu kārtīgi manus neesamības melnos caurumus.

(typini)

Septembris 10., 2014


13:34
Klausos Alan Lomax 1947. gada ierakstu no viena Misisipi darba cietuma un jā - točna vajag iemācīties dziedāt blūzu. Tur ir tāds stāvoklis, kādu vispār gandrīz nepazīstu ne ķermenīgi, ne garīgi. Jaudīga, bet relaksēta intensitāte, seksīga vienaldzība, bez iespējas just kaut ko citu, apspurgties vai plivināties. "22", the nickname for the lead singer of this version. Dziesma ir apmēram par to, ka tu no rīta pamosties blakus kaut kādai mizerijai Bertai vai trijām, nevar saprast, katrā ziņā laikam cilvēks ir pārsteigts, jo, lai šito te konstatētu, nemitīgi jāpiesauc mātes kungs, saldais Dievs, beibijs un arī nevar saprast, kurš ir kurš. Lūk, kādam ir jābūt steitam, lai verbalizētos tāda plūsma? "It takes a good-lookin' woman, Lord, Baby, To make a good-lookin' whore, Lord, sugar." Laikam vajag kapli.

(typini)

Septembris 9., 2014


06:46
Vē.

(4 typina | typini)

Septembris 8., 2014


16:52

Ungāru trad. koncerts bija tik labs, ka gandrīz pārstāju domāt. Laikam nemaz nav slikti, ka man tik īsa pieredzes atmiņa - šodien atkal no jauna sapratu, kāpēc t. s. tradicionālā mūzika pavelk arī tad, kad no etniskuma metas nelabi. Ne jau etnisku jūtu vai kolekcionāra intereses dēļ, tam vispār nav nozīmes skaņas priekšā. Tīras, lielas skaņas spēks no dūdu un rata liras burdona un visa, kas tur iekšā veidojas un vzirbinās, bez nekvalitatīviem vadiem, forsēšanas, masām vai centības, kas visu mēdz ideāli sačakarēt - kā ienirstot aukstā tumšā ezerā vai ēdot kvalitatīvu gurķi vai tml. Pēc pēdējā gabala un aplausiem viens no mūziķiem piebilda - it's over. Aizlaidos no diskusijas, jo likās vardarbīgi vāvuļot kaut ko pa virsu. Pēdējā laikā esmu pasākusi kļūt arvien mazvārdīgāka, vispār negribas vāvuļot, vienvakar jau samulsināju Andromedu, nez kur tas ved. Bet es atceros, ka tā jau ir bijis - ja pārstāju laist muļķi, atnāk tā klusēšana.

(4 typina | typini)

Septembris 5., 2014


20:20

Neaizgāju ne uz kino, ne teātri. Aizgāju uz veikalu pēc kafijas. Pa žubīšu, bišu, medus un puķu ielu. Ir zebrainas un cirtainas debesis un atpakaļceļā priekšgājēji pīpē kaut kādu travku, tik smaržīgu, ka mēģinu turēties dūmu grīstē, katrā kabatā pa avokado un pārējo brokastu rokās žonglējot - šejienes ieliņas tā vien provocē uz tādu omulību. Šodien uzzināju, kā rodas tā kafija "2 in 1". Tā ir kafija kārļa gaumē ar četrām vai piecām karotēm cukura. Tikai nevajag izmaisīt. Un jāpielej drusku aukstā ūdens no krāna. Kārlis ir foršākais sugas vārds, tas ir tik foršs, ka pat nav žēl, ja tas nav tavējs kārlis. Šeit man ir pavisam mazs internets un rezultātā esmu sākusi darīt kaut ko gandrīz aizmirstu - lasīt biezu grāmatu, kas nav jālasa. Toties ir jātulko (ne jau grāmata) un tas notiek fucking lēni un leimi. Bet uzmundrina tas, ka eksistēju kaut kur tai biezajā grāmatā pa vidu.

(1 typina | typini)

Septembris 3., 2014


18:08

Es biju šokā. Savajadzējās pasaules dīvaināko mūziku - tādu, kur vispār nevar saprast, kas notiek. Varēju atcerēties šo to, kas mani ir pārsteidzis, bet ne mulsinājis - viss likās normāls un uztverams, gan noizs, gan afrikāņu bardaks, dienvidslāvu gangas un viss cits, pat "10 Wild, Bizarre and Obscure Music Genres". Toties uzzināju, kas ir lowercase music, un priecājos par to.

Mūzika: Steve Roden - Bell Is the Truth

(3 typina | typini)

Septembris 2., 2014


18:09

Pārvācos uz pagaidu mājām, kas laikam ir manas mīļākās Rīgas mājas. Tur vienmēr ir dzestrs, labs miegs. Vakarrīt nebija grūti pamosties 8.30, jo bija jāsmejas par sapni. Biju aizklīdusi uz kādas lielpilsētas nomali - tālumā daudzstāvenes, autobusa galapunkts, meža mala. Ļoti gribējās ēst un, par laimi, autoostā pie kašu lodziņiem varēja pasūtīt arī ēdienu. Pirms manis stāvēja divi vīri un viens resns ūsainis gribēja ar mani sarunāt, lai ņemu to pašu, ko viņš - ēdienu "Sabojātās pusdienas", jo viņš gribot extra marinētos gurķīšus. Ēdiena sastāvā bija vistas gaļa, marcipāns un marinētie gurķīši.

(6 typina | typini)

Augusts 28., 2014


19:37 - Pārvākšanās hronikas

2008. gada rudenī draudzene aizbrauca studēt uz Berlīni un līdz ar viņas istabu Rīgas centrā mantoju arī maisiņu ar naudu. Visādas svešzemju ceļojumos pāri palikušas monētas. Maisiņš neatvērts dzīvoja kādā nomaļā iedzīves stūrī līdz šaibaltdienai, kad, krāmējoties uz (aiz)nākošo mītni, nolēmu viņā ielūkoties. Tā nu tikko kļuvu bagātāka par 8 eirām (cik nu bieži tālajā 2008. gadā sanāca uz tādām eiru zemēm braukt...). Atradu arī latu ar sēni un skudru. Monētu fetišš man svešš, tomēr sēnes un skudras ir cienījami ļauži, gan jau kaut kā sadzīvosim.

Mūzika: Holliger - Telemann - Oboe concerto in d minor

(typini)

Augusts 25., 2014


14:25

Viens gan man zinātnē patīk - ka tur var un vajag darīt lēni. Laikam nav daudz profesiju, kurās var atļauties pateikt - uz to es varēšu atbildēt pēc diviem gadiem.

(4 typina | typini)

Augusts 23., 2014


22:02

Pat nebija ienācis prātā, ka šodien vienkop satikšu visus* gotu draugus (nu labi, viena no viņiem nav gote, bet viņa ir introverte). Kamēr viņi katrs savā nodabā bija gotiski, es aiz sajūsmas kopā ar salātiem apēdu lapseni, kura man iekoda mēlē un smaganās.
* Chi, ja gadījumā tu esi gote, kāpēc tu tur nebiji?


(2 typina | typini)

Augusts 21., 2014


14:28

Mjā, es tikko sapratu grāmatvežus.
(Un man sāp galva, protams.)

(typini)

Augusts 20., 2014


18:48

Ekvadora ir pirmā valsts, kuras konstitūcijā definētas arī dabas tiesības. Voilà, čaptēr seven.
http://pdba.georgetown.edu/Constitutions/Ecuador/english08.html
Turklāt viņiem okeāna krastā ir pilsēta Manta. Reiz jau bija sanācis lasīt par tur dzīvojošām runām (Runa people) un atkal viņi. Gribu šo grāmatu - par to, kā viņi pārvēršas par pumām un savus suņus nevis staidzina kā normāli cilvēki, bet, emm, tripina?
http://news.nationalgeographic.com/news/2014/08/140803-rain-forests-ecuador-amazon-runa-anthropology-ethnography-puma-booktalk/

(5 typina | typini)

Augusts 19., 2014


14:25 - mūžīgā follija

"And in trying to explain the splitting of white light into a spectrum, he came up with the beautiful notion that the width of the coloured bands matches the mathematical proportions of a musical scale. People had traditionally counted no more than five colours in a rainbow, but for his theory to work Newton needed more, so he introduced two ‘semitones’, orange and indigo, and we’ve been counting seven colours in a rainbow ever since."

"Personally, I shall maintain faith in the principle of eternal folly, comforted by the thought that nearly every idea that ever crosses my mind is most likely unoriginal or wrong, or both – though just occasionally our grey matter is actually capable of producing something new."

Ņauki.
http://aeon.co/magazine/world-views/how-fossilised-ideas-live-on-in-language-and-science/

Mūzika: Dawn Penn - You don't love me (no, no, no)

(typini)

> previous 20 entries
> Go to Top
Sviesta Ciba