SUROGĀTPASTS

man laikam tikko beidzās sesija. tik liels ka tik ātrāk vēl nebija piedzīvots. rīt Č izlaidums. pat bail iedomāties par to ārprātu, kas mani sagaida. jau šodien vien visi kādas miljards reizes atrāvās iekšās. pēc darba ejam pirkt ceļojuma biļetes. pēc tam ir viena Č īsdiena un viena LU haltūras gardiena un tad kaut kad arī jāņu mikrōbrīvdienas.

melnajā piektdienā pēdējo reizi biju nezinu, bet gadi 5 pagājuši točna. vairs neatceros, vai manos mp laikos tur arī bija tik smacīgi. droši vien, ja arī bija, tad tas vēl nebija tik svarīgi. katrā ziņā vakar smakums kāpa acīs, converge laikā sasniedzot kulmināciju, tāpēc komforta ļaudis, lai arī loveconvergexxxforever, pēc pāris daudz dziesmām aizbrauca mājās.

1. pēc darba drūmi velcies uz bibliotēku
2. savācies grāmatas
3. vēl drūmāk velcies uz mājām, zinot, ka liela daļa nakts tiks pavadīta, rakstot referātu, kas rīt nododams
4. nopērc enerģijas dzērienu
5. atnāc mājās
6. ieslēdz datoru
7. ieej feisbukā
8. atver vēstuli
9. pēc tam, kad gadsimtiem ilgi esi cīnījies ar "klasīšu spēli", izlasi, ka pasniedzējs līdz tai pašai rītdienai vēlas analīzi par vēl vienu grāmatu

vakardien pusnaktī, kad galva bija atteikusies turpināt strādāt, izgāju ārā. izrādās, ka jau tik agri rīga ir pilna ar knapi kājās stāvošiem jauniešiem. ar kompanjonu izmetu krietnu loku pa dzertūžiem, kuros simts gadus kāja nebij sperta. nakts gaitā izdzēru tikai vienu minttu šotu coco loco un tikai vienu garšīgo alu fonteinā, bet šorīt, neraugoties uz prātīgajām devām, man bija tās paģiras, kad jāskrien uz veikalu pēc kolas, tomātu zupiņas un hamburgera. vispār jau sen ar paģirainām aizdomām glūnēju uz koskenkorvas produktiem. zināšu izvairīties.
šodien mājās atkal esmu viena. ieskaitot šodienu, ir atlikušas trīs dienas, lai izdarītu vienu recenziju par vēl neizlasītu krājumu un vienu referātu par diviem darbiem, no kuriem vienu arīdzan vēl neesmu izlasījusi. vienīgie traucēkļi- miegs, nogurums, negribēšana savākties un rītdienas darba maiņa.

sapnī aizceļoju uz dienu pirms maģistrdarba aizstāvēšanas. šajā dienā sapratu, ka esmu sajaukusi darba apjomu un man iztrūkst 20lpp. tā kā man vairs nebija naudas jaunai papildinātai izdrukai, līmēju uz baltām āčetri kaut kādas bildes, ar roku rakstīju klāt tekstus, lai kaut cik pietuvotos divdesmitniekam. to visu arīdzan nekādi neiesaiņoju, vien ieliku caurspīdīgā kabatiņā.

rīt laikam apritēs gads manai nesmēķēšanai ne cik, ne dūma. nē, nu, vispār jau nesmēķēju gandrīz trīs gadus, bet dažreiz tomēr tā kāja paslīdēja.
šobrīd gan varu apgalvot- daudzgalvu pūķis ir uzvarēts! man pat vairs dzērumā un sulīgu pīpmaņu kompānijā nevelk paniekoties.
tādas, lūk, lielības, kad citā nekā nav uz sirds.

ak šausmas. tikko, ciezdama milzu sāpes, gandrīz izkūkoju prātu. atkal jau kārtējā pēdu neveiksme. šoreiz, draiskā solī pārvietojoties no virtuves uz istabu, ar kāju pirkstiem iedunkāju pagriezienu. bija sajūta, ka visus labās kājas pirkstus esmu sastūmusi iekšā pēdā. ielēkājot istabā, sajutu nepieciešamību noģībt. pirmajā brīdī es Lido ārsta balsī sev sacīju: tipisks lūzums. tagad mazais piecpirkstu nabadziņš ražo lauzošas sāpes, bet, paldies dievam, viss kustīgs un nezils

nevaru atļauties būt droša par savas veselības kārtību. jau šodien par pļāpām vien iztērēju milzu naudu, tāpēc ļoti ceru, ka analīzes tomēr neuzrādīs nepatikšanas. zaudējumu gan izjūtu tīri matemātiski, jo vizīte pati par sevi bija ļoti, ļoti noderīga arī uz priekš priekš dienām.
vēl beidzot nokārtoju isic. piektdien jāiet pakaļ. ar čehijas braucienu ir tā- sākumā gribēja visi, bet tagad neviens, tāpēc izskatās, ka brauksim vien ar autobusu un divatā.

šīs bija visskaistākās brīvdienas šajā gadā. viennozīmīgi. sestdienas vakarā puspaģiraina, nogurusi un ļoti izslāpusi pēc mīlestības izdomāju, ka pavadīt lounlij nakti vecrīgā būtu tikai kaut kāds liels un skumjš pārbaudījums. metu nepieciešamības pie malas un reisā desmitos naktī devos uz laukiem. autobuss bija pilns ar šņabi dzerošiem cilvēkiem. lielākoties visai agresīviem, bet bija ļoti glītu krāsu saulriets, kas remdināja kilometru garumu un ik pa brīdim uznākošo kāri pēc ģībšanas.
laukos ierados jau vasaras naktī. iztukšojām pa alam jūrmalā un devāmies pie miera seksī danielas stīlas verandā.
vakardien jau no rīta metāmies pie darba. es tiku vispirms pielikta pie mašīnas mazgāšanas, jo neko citu meitenes īsšortos neprotot. visam pa vidu netīšām iegādājāmies velosipēdu, kas bija diezgan skaidrs mājiens tam, ka vakarā nepieciešama ekskursija. ekskursijā bijām ne tikai mežos, labību un kartupeļu plantācijās, bet arī puķu pļavās, kur pielasīju lielu klēpi ar jāņziediem. pa ceļam uz kapiem satikām stirniņu, pēc tam devāmies uz dambīti plunčāties. dambīša džoker klubs izmasēja miesas un līdz ar saprašanu, ka jādodas mājās, sāka gāzt lietus. labi, ka visai īslaicīgs, jo tomēr atradāmies kaut kādos elles laukos apmēram pusotras stundas braucienā no mājām. šodien ļoti sāp pakaļa, niez odu kodumi, sūrst apdedzinātie pleci un miegs nāk neparasti, bet ir darbs, ir vakariņas, ir referāts un rīt no rīta vēl viens rīdzisks pārbaudījums- ārsta apmeklējums, kurš tika nozīmēts arīdzan kā obligāts slimības, kura man tur tās divas reizes spieda nomirt, diagnosticēšanas procesā.

izdomāju, ka neizturēšu šodienas vientulību pilsētā un tas nekas, ka lielākais uzdevums ir vienkārši aizmigt. braucu uz laukiem pēc čēesmit minūtēm.

vakardiena bija tāda diena, kas labprātāk varēja arī nebūt. es dzīvoju reizrēķina tabulā un bail, ka citādāk nemaz nemēdz būt.
bet jauki bija satikt bijušo kursa biedreni un esošā darba kolēģi reizē. šodiena ir mācīšanās diena, bet rīt no rīta braucu uz vieniem fiksajiem laukiem. neesmu tur bijusi kopš sen.

pamodos un migrēna. ar šādu grūtības pakāpi darbā būšu pirmo reiz, jes.

eu, nu, nevar būt, ka pāris pēdējā laikā iegādātie garie svārki un pusgarās kleitas man ir iemācījušas piedienīgu izskatu. tikko uzvilku vienu no pagājušās vasaras dvīņu kleitām un šausmās iekliedzos: es taču šitik plikpakaļaina nevaru ārā rādīties!
nekā nebija, pakāpeniski jāradinās atpakaļ pie vecās labās piedauzības.

es nesaprotu šo gadalaiku. netipiski ātrā vasaras pienākšana sagroza manu galvu. jūlija mēnesis- saka sajūtas un dažreiz arī mana valoda. es ceru, ka pēc divarpus nedēļām, kad sāksies mans mikrō atvaļinājums, viss satilpināsies pareizos izmēros. lai gan atkal skumjas: atvaļinājums līdz ar jāņiem un, kā saka mana mammīte un pēdējos gados arī es: pēc jāņiem laiciņš grieztin griežas uz rudens pusi.
runājot par vasaras plāniem- tādu ir. turklāt laika vērotāji saka: vasara vismaz divu iemeslu dēļ ir viscerību laiks atrast to jauno manā patikā izaudzēto darbu.
rīt eksāmens, plānā garo darba nedēļu pagarināt ar nogali pēc iespējas mājās, lai sasteigtu skolas darbus un cerību kādreiz no tiem tikt vaļā.

divu nedēļu laikā jāuzraksta divi referāti, 2 esejas un 2 recenzijas. un man ir šausmīgi bail, ka ir vēl kas, par ko esmu aizmirsusi, jo šajā semestrī apjukt prasību klāstā, kuras mainījās gandrīz visos priekšmetos ik nedēļu, būtu tikai normāli. ak jā, un trešdien jāuzraksta pirmais un (atkal cerams) vienīgais šīs sesijas no galvas mācāmais eksāmens.
negribu uz darbu, gribu mācīties.

bet rīt ir pirmais jūnijs un man ir tik ļoti skumji.

man pat sāka iepatikties mana vientulība ar skolas darbiem, kuri, kā izrādās, prot arī samazināties, ja tiem ķeras klāt. šodienas rīgā paredzēta runa, brūtgāna atgriešanās, novakares aliņš un cerams ļoti laicīga aiziešana gulēt.

pēc astoņu stundu ilga veselīga miega manī ir tāda sajūta, it kā nebūtu gulējusi itin nemaz. pabeidzu runu, tagad būtu jāuzraksta teorētiskā daļa, bet tāds miegs, tāda vate, ka nākas pielietot kafijas kompresi, ko pēdējā laikā kaut kā vairs negribas un neprasās. ļoti vajag šodien nokārtot runas priekšmetu, lai pienākums ārā, vasara iekšā. vajagvajagvajag
akjā, pēdējā laikā man ļoti bieži skolas vajadzību dēļ jāiemet aci bībelē. visa tā sakarā šonakt sapnī redzēju grēku plūdus.

šodien darbā atkal sašuvos par jaunākajām herņām un labi vien ir, ka to padzirdēju no trešās personas. es darba vietas noklusēšanas politiku neizprotu, tāpēc droši vien, ja manis pašas klātbūtni kāds tik ļoti izbesītu, točna neciestu simts reizes, pietiktu ar pāris, lai spļautu ārā visu, ko domāju. tur spļaudās tikai kolēģu lokā, bet ienaidnieks kļūst par draugu divreiz dienā. labi, nav mana darīšana, kamēr vēl pati neesmu paņemta pie dziesmas.
skolā jau otro dienu, ņemot vērā to, ka šīs abas dienas man bija jāreferē, iet pārsteidzoši labi. un pavisam interesanti ir tas, ka daļa pasniedzēju neliekas ne zinis par sesiju, kas jau nākošnedēļ (nē, vispār jau liekas zinis, bet šausmīgi izvairīgi un nekonkrēti), tāpēc divos priekšmetos joprojām nav skaidrs, vai eksāmens būs vai nebūs. ja nebūs, tad šosemestr sprukšu cauri ar tikai vienu visai nenopietnu eksāmenu, pārējie gala pārbaudījumi ir esejas vai referāti. pirmo reizi šitā.
un ja šovakar&šonakt&rīt līdz 18:00 tikšu galā ar retoriku un pat aiziešu viņu nokārtot, tad vispār galīgi kūls viss, kas šonedēļ un skolā.

nepriecājos, ka sonogrāfija uzrāda kārtību. cerēju, ka būs kaut kas bišķiņ, mazlietiņ, vajadzēs nedaudz atturēties, nedaudz pasaudzēties, padzert kādu zālīti, ievērot kādu diētiņu un miers. bet, nē, esmu joprojām neziņā un nesaprašanā. jāpiesakās uz cita veida pārbaudēm. atkal rindas, atkal stresi, naudas tērēšanas un.
vismaz referātu šodien pratu uzrakstīt laicīgi. vēl jāiet uz skolu, bet man jau gribas mājās.