SUROGĀTPASTS

šajā nogalē esmu paveikusi visai daudz noderīgas lietas. laikam vajadzētu alkoholu un izklaides turpināt atmest līdz visu rakstu darbu izpildes beigām. ar eksāmeniem jau ir citādāk, mācīšanās uz tiem nav tik laikietilpīga, lai gan esmu noklausījusi, ka daži biedri vēsā no nulles uzbliež cilvēkiem atrādāmu referātu pāris stundu laikā. man tā nesanāk. mani gala rezultāti parasti top, izejot cauri vismaz trīs melnrakstu fāzēm. divas dienas kā minimums.
ļoti iespējams, ka jau pēc mēneša, ja viss izdosies skaisti, labi un laicīgi, dzīvošu viena ikdienas pienākuma režīmā. tad tik būs vasarssvētki!

līksmoju par pirmo kārtīgo vasaras negaisu. bet vispār ir jūlijs, tāpēc es nesaprotu, kādas vēl lekcijas, kādas vēl esejas un referāti.

tev nebūs sava dzīvesbiedra aprasojušo alus pudeli iekārot

vadoties pēc pieredzes, cerēju, ka no rīta jutīšos krietni labāk. nekā tāda, turklāt atkal bija atgriezušās sāpes. lēnām vilkos uz darbu, stresojot, ko un kā darīt, jo taču knapi kustos, bet darbā jau tā ārkārtas režīms citas saslimušas kolēģes dēļ.
kad atnāca pārējie darba biedri, visi, protams, sataisīja lielas acis un draudēja mani tūliņ pat sūtīt uz slimnīcu, saņēmu telefonisku konsultāciju no kolēģes meitas, kura strādā par medmāsu, beigās šī uzprasījās ar brigādi atbraukt man pakaļ. pēc visa šitā šuma ar zvaniem, konsultācijām un ātrajiem, vēderam pievienojās baiļu sirds pārsitieni. laipni atsacījos, pretī dodot savu solījumu saukt palīdzību, ja paliek kaut bišķi sliktāk. es ceru, ka neko tādu man nevajadzēs darīt un izvilkšu līdz pirmdienas ģimenes ārsta apmeklējumam.
rīta sāpes dienas gaitā kaut kā pārgāja pašas no sevis, šad tad vien lēkmjveidīgi liekot par sevi atcerēties, bet vispār šodien jūtos krietni labāk ar visu to, ka neesmu iedzērusi nevienu atsāpinātāju.

esmu pārgurusi. vajadzētu pamācīties, bet acis krīt ciet. jāpafonē miegs ar multfilmu un šādā kompānijā jāsagaida mājās brūtgāns. visam pārējam šobrīd saku: ekskjūzmī

citu gadu vajadzībām ir jāpieraksta, ka pirmais pavasara pērkons šogad rīgā bija naktī no 12. uz 13. maiju. es gan to tā pavisam miegaini atceros, pat no rīta nācās pārprasīt.

šodien, lai arī ilgi nevarējām izšķirties starp ziedu, zemeņu vai garšaugu pildījumu, iegādājām jaunvasaru sludinošu ziedu palodzi.

balti skauž brūtgāna atvaļinājuma laukos ieilgums. šorīt zvanīja un līksmu balsi ziņoja jaunas dienas plānus, bet es jau otro dienu kā tāds atraitnes dēls savā drēgnajā tumškambarīti buru cauri literatūras un saulespuķu sēklas pakas.
šodien ļoti gribas atrast jaunu darbu. ofisā pie papīriem ar pieklusinātu radio skonto fonā. godīgi.

Lai arī Andrejsalas pasākums bija visai jauks un beidzot man tik nepieciešamajā citā kombinācijā, kaut kā ātri viss apnika un jau neilgi pēc pusnakts vīstījāmies iekšā četrstūra sapņos.
Līdz ar to sanāca gan izgulēties, gan doties uz Mellupiem pāris stundas ātrāk par iepriekš plānoto laiku. Izņemot to, ka pāri ceļam top jauna sociālā māja, dzimtenē viss pa vecam. Arī autobuss, kā ierasts, bija pilns ar dusmīgām, grūstīgām tantēm (nevienā citā savas pieredzes starppilsētu autobusā nekad vēl neesmu nomanījusi tik daudz kašķīgu cilvēku kā tas ir manā mošsērniekā. sāku bez maz savus kašķus skaidrot ar dzimtenes ietekmi). Esmu ļoti priecīga, ka māsa numur 2 ar vīru pārņem mājas apsaimniekošanu savās rokās. Viņi ir simts reizes ieinteresētāki, darbīgāki un neatlaidīgāki. Nepilna mēneša laikā, kopš viņi ir sākuši kārtot mājas atpirkšanu, ir uzzinājies, atklājies, noskaidrojies krietni daudz kas vairāk par māsas numur 1 pasīvās šiverēšanas trīs gadiem. Paveiktais gan nav nekas iepriecinošs- mājas plāns ir kaut kāds pilnīgi nepareizs un izrādās, ka līdz ar māju neatdalāmā komplektā nāk 5 hektāri zemes. Ne to zemi tik daudz vajag, ne kā, turklāt tas krietni padārdzina visu šo tā jau pasāļo prieku. Tagad ir jāmeklē rokā zemes īpašnieks, kuru neviens savā acī nav redzējis vairākus desmitus gadu, vien klīst kaut kādas leģendas par to, ka labu laiku jau apmeties ārzemēs. Bet būs labi un jābūt. Jo, kad es uzzināju par visām tām orģijām, kuras esot notikušas mūsu mājā pēc izvākšanās, man, goda vārds, pretīgums pārņēma ik milimetru. Zinu, ka tagad nekas tāds vairs neatkārtosies, sirds ir mierīga un tic, ka dokumentu lietas izdosies. Visa tā darbīgo roku maiņa gan ir nedaudz pabojājusi attiecības ģimenē, bet gan jau arī tas ar laiku sadzīs un aizmirsīsies. Galu galā ir tikai taisnīgi ļaut rīkoties tiem, kuri ir patiešām gatavi šeit un tagad māju pirkt, remontēt un dzīvot tajā. Iepriekšējos trīs gadus viņa kalpoja kā noliktava un/vai vietējo kretīnu dzertūzis un bordelis, turklāt bez skaidra plāna, kad sāksies remontdarbi, kad sāksies atpirkšana.
Labi, bet rīt atsākas darbu gaitas. Domājams, ka brīvāku režīmu nākotnē piedzīvošu ne ātrāk par jūnija vidu.
Uz divām dienām esmu atstāta mājās viena ar saulespuķu sēklām, daudz skolas darbiem un ik pa brīdim salutējošiem elektrības vadiem. Laikam beidzot trešdien nāks elektriķis pārvilkt vadus, citādi mazliet jau apnīk ikdienot kā uz adatām. Arī šodien, prombraucot, brūtgāns uzticēja man vadu pieskatīšanas amatu. Es gan paliku dusmīga, jo šāda manis biedēšana ar "viss var gadīties" visdrīzāk beigsies ar dzirdes halucinācijām un negulētu nakti.

darbā vēlams tērpties ērtos, tumšos un izturīgos paltrakos. vienīgo reizi, kad uzdrošinājos uzvilkt kleitu, saplēsu zeķbikses divās vietās. tā, lūk. tāpēc no darba brīvajās dienās šausmīgi priecājos uzpucēties. šodien, piemēram, iešu uz andrejsalas frīkbaiku slēgumu, bet esmu uztērpusies kā uz kaut kādu izlaidumu jau nu nē, bet tuvu tam. nemaz nerunājot par to, ka ārā, iespējams, iešu tikai pēc stundām četrām kā minimums, bet jau esmu gatavā puķīte rozīte.

es neizturami gribu vasaru un viena pienākuma režīmu. labi, ka vēl nedaudz protu kaunu, citādi vienaldzīgi jau labu laiku atpakaļ steberētu no a uz b, atstājot visu dievišķā "kā būs, tā būs" rokās.
ir pienācis maģiskais pavasaris un ārs ir patīkamāks par visu. nedēļsvidū piedzīvoju pusotrdienu ilgus laukus. vispār jau īsus, bet ar iespaidīgiem tulznu rotājumiem. un bija vizbulītes, bērzsulas un nemainīgi kretīniski dzeltens taurenis.
svētdien braukšu uz mellupiem. pēdējo reizi tur biju maija beigās 2012.

šorīt braucu uz kaut kādu pašausmīgu rajonu pēc grāmatas. bibliotēkā kaut kas tur nebija ar datoriem, programmām un tamlīdzīgi, man gandrīz draudēja grāmatas nedabūšana. turklāt izskatījās, ka nevienam tas nerūp, jo, kā paziņoja bibliotekāre- šodien taču esot īsā diena. kad sāku žēloties par to, ka speciāli no centra braucu uz šejieni un tā, un šitā, izrādījās, ka pastāv tomēr lapiņas un pilspalvas funkcija jebšu manu rezervāciju atzīmēja tur.
pēc tam devos pēc katetrām, bet veikala stiklā rēgojās paziņojums par pārcelšanos uz kaut kādu dārzaugļu ielu. ja būtu zinājusi, ka tā atrodas salīdzinoši netālu, gadiem ilgā problēma jau būtu atrisināta. nu, nekas, ieskriešu pēc nedēļas, kad grāmata atdodama.
visam pa vidu neskaitāmi zvani no mammas un telefoniski centieni piedabūt pie darba viņas datōru. vēl biju bankā, uzzināju, ka kredīta atmaksa apstādināta pavisam, kamēr vēl skaitos studente. ļoti labi, atlikušā gada laikā bez vērā ņemamiem maka iztrūkumiem sakrāšu parāda summu. vēl nodarbojos ar mājas pucēšanu, gatavošanos rītdienas piknikam, svētdienas organizēšanu, vēl vajag mācīties un vajag beidzot brokastis.

sadzīves ķibeles parasti piemeklē tad, kad mājās nav neviena prātīga cilvēka. tā, nu, vakar pa dienu visam dzīvoklim atņēmās elektrība komplektā ar spēcīgu grauzdētas gumijas smaku. kaimiņam darbdiena, bet brūtgāns igaunijā, nācās telefoniski kontaktēties un, rociņām drebot, kaut ko tur darīt ar drošinātājiem un tamlīdzīgi.
līdz desmitiem naktī baudīju klusumu un pārtiku no peldošo svecīšu gaismiņas. kad pārradās brūtgāns kompānijā ar lukturi, konstatējām, ka koridorā bija sākuši degt vadi. šobrīd mūs pie gaismas uztur kaut kāds apšaubāms vadu murskulis, kurš kopā turās uz goda vārdu. teikšu, ka riebjas.

jēziņ, kāda man šodien prāta nespēja. nekas nestrādājas, nekas nedomājas. galvā tukšums.

vispār žēl, ka pamodos ar tik niecigu paģiru sajūtu. gribētos visu dienu gulšņāt pie televizora ar lielo fantas pudeli, tikpat saburzītai pusšķebīgi aizripināties pēc fāstfūda un atpakaļ vecajos pēļos. šobrīd izskatās, ka pēc kabaču brokastīm un karmu uzlabojošām bērzu sulām, nāksies sākt strādāt.
bet vispār, jā, vakar ārpasaulē jutos kaut kā ļoti ievainojama.

es vairs neprotu celties cilvēku laikā. šorīt miegs pārgāja bez desmit septiņos. tikai, nez kāpēc darba dienās šis laiks nav vairs tik vienkāršs?!
esmu ļoti nopriecājusies, jo visa nākošā nedēļa ir kā viena gara gandrīz brīvdiena. jāaiziet pirmdien uz trīs stundu darbu, jāpasēž divas stundas lekcijās un jāaiziet uz darbu piektdien. viss pārējais būs lauki, pavasaris un nedaudz grafiks, jo gluži nopriecāt visu nedēļu skolas darbu dēļ nedrīkstu.
vakar, šķiet, tikai ceturto reizi dzīvē apmeklēju dailes teātra izrādi. biju sagatavojusies uz lielākām šausmām, vienīgi nedaudz žēl, ka pašas izrādes beigas īsti neatceros, jo biju aizņemta ar cenšanos nenoģībt no pēkšņās deguma smakas, kas sapildīja visu zāli, sitot ciet elpu.
līdz rītdienas vakaram mājās esmu pilnīgi viena. tā nav bijis ļoti sen, tāpēc biju apņēmusies veidot meiteņu nakstkreklballīti ar nagu lakošanu, peņa formas kūkām, piedauzīgiem dzērieniem un tamlīdzīgi. protams, muļķības, bet viena šķebīga dāmu balle ārpus mājas šodien gan ir plānā. tik šķebīga un tik dāmu, ka kopā ar pusdienu kabaci iegādājos obligāto pirmsāriešanas spēka un izturības tilpumu

vakar divas stundas klausījos inas ai sink. kad beidzot izlēmu nākošnedēļ pasaudzēt savu nervu sistēmu un jau tā viduvējo atmiņu par angļu valodas kārtību un tīrību, neapmeklējot šīs burvīgās lekcijas, lēdija ina pēkšņi sapsihojās un paziņoja, ka sāks bonusot uz lekcijām nācējus, citādi pēdējā laikā auditorija gaužām patukša.
dilemma.
pēcāk, jā, es biju tik ļoti apnikusi ( arī trīs stundu darba maiņā gāja diezgan briesmīgi) , ka tā vietā, lai ietu mājās lasīt šodienas pēcpusdienā referējamo grāmatu, aizvilkos pāralu kompānijā uz mēģtelpu. vakaru pavadīju vienas mikro vārdadienas noskaņās. bet bija labi, bija līksmi.
tagad var saprast, ka žigli jāķeras klāt mājas darbiem, bet nevar saprast, ko darīt vakarā. gribētu un vajadzētu koncertu, tikai abiem četrstūra iemītniekiem bail norauties no ķēdes, jo abiem rīt agra un svarīga diena.

šorīt izdomājām beidzot nopirkt katetras un izdurt man ausis. viss beidzās ar to, ka trijos pēcpusdienā ievēlāmies četrstūrī ar katrā rokā pa humpalmaisu. un bez nevienas katetras.
nav lemts šajdzīvītē.

viens gan- es NESPĒJU klausīties mūziku bērniem, tāpēc darbu parasti iefonēju ar radio, kamēr kāds, man nemanot, uzliek to nolāpīto lāčuku, bļe.

šodien bijām lielupē. neatceros, kad pēdējo reizi manas kājas tik ļoti vēlējās atbrīvoties no manis.