SUROGĀTPASTS

es šodien biju pieaugušu vīru pasākumā, tur bija tik jauki. lai gan man šķiet, ka šobrīd jauki ir visur, kur nav jāraksta bakalaura darbs. dzērām aliņus un ēdām suķi. pirmo reizi dzēru pirmo reizi tautās izvestu iļģuciema(?) dzērveņu un ābolu alu. bija ļoti salds, sintētisks, lipīgs nealus, pēc pus glāzes uz mēles gala sāka sēdēt salkana garša. varbūt bīršeiku dāmām garšos, bet es jau tomēr esmu normāla vecene, izdzēru ar mocībām, pie tam visai dārgs.
līdz bakalaura nodošanai tieši nedēļa. man ir 33 lapu melnraksts no 40 lapu minimuma, vēl klāt nāks obligātais divu lapu ievads un lapu garais secinājums, tātad labākajā gadījumā, ja no vadītāja nesaņemšu kaudzi ar "izņemt, neder, šito nevajag", vēl jāsagrabina 4 lapas. es ļoti ceru, ka nekas netiks aumaļām izrauts no mana līdzšinējā teksta, jo, goda vārds, man pat nav skaidrs, ar ko aizpildīšu šīs četras. klaču daļā varu atviegloti nopūsties par daļu no kursa meitenēm, kurām, kā vakar uzzināju, vēl pat nav sasniegts pus apjoms. neesmu viena tāda bez zeltīto burtu bildes.
rīt braucu pa dienu uz mellupiem svinēt māsas mazajam dzimšanas dienu.

atsevišķiem cilvēkiem ir vienkārši jābeidz sev melot un turpmākās dzīves kapeikas jāpelna, piemēram, lopu kautuvē. šodien berga bazārā nedaudz kavēju tikšanos, tāpēc, nezinot īsti, uz kuru pusi atrodas randiņa iestāde un lai nevajadzētu lieki tērēt minūtes maldoties, pavaicāju tur pat ar roku aizsniedzamam apsargam ēkas virzienu. viņš gan man atbildi sniedza, bet ar tik savilktu seju un dusmīgā balsī, it kā es būtu viņu pirms tam grūstījusi, pliķējusi un apsaukājusi. es jau arī nekad neesmu bijusi kaut kāds pieklājības etalons, tomēr nekad neesmu bijusi rupja pret cilvēkiem pilnīgi bez iemesla, pie tam, ja no manis neko vairāk par mutes paplātīšanu neprasa. un vispār atrodiet man darbu, ja

no vienas puses- kaut tā nākošā piektdiena pienāktu pēc desmit mūžībām. no otras puses- jes, cik priecīga un nevaru sagaidīt barto koncertuuu.

vakarnakt ar visu pērkoņtēvu vienā ritmā vajadzēja skriet ārā cauri ielām, parkiem padot lietussargu. pērkons nav mana lielākā fōbija, bet priekšroku dodu istabas zemsegas negaisa pārlaišanai. īpaši vēl iedomājoties, ka kaut kāda nakts, ka kaut kāda dziļa vientulība. tieši pirms iziešanas dramatisma paspilgtināšanai izlasīju a. krauzes retvītoto ziņu: ''Tikai manā mājā ir dzirdami kaimiņi, kas bļauj - "Nē, mēs visi mirsim zibens dēļ!''
beigu beigās ielās saņēmu tādu romantisma devu un kastaņu ziedu smaržiņas nāsī. pilsētas bērni šļakstinājās eļļu un benzīnu peļķēs. viss izskatījās tik pareizs.

virs četrstūra jumtiem pirmais šīs vasaras pērkona negaiss. 14:14- tomēr nav. 14:25- varbūt ir. 14:57- tikai lietus. 23:45- IR!

šorīt daudz īpašāk negribēju celties no gultas. nu jau varu sacīt, ka bakalaura darbs nododams nākošnedēļ, bet man tur vēl tik daudz ko rakstīt, labot, domāt, padoties un atkal saņemties. cik idiotiska cīņa par bezdarbu, ja tā padomā.

es laikam nākošnedēļ strādāšu tik daudz kā vēl nekad, tāpēc šodien dzeru alu, kafiju, makaronus un mūziku.

pēc desmit stundu rakstīšanas kļuvu galīgi kreizī, tāpēc atļāvos aiziet uz flowers of romance, ko gribēju atļauties jau kādas divas ex-nedēļas vismaz. ļoti patīk, īpaši onkulis, kurš dzied ar sejas izteiksmi "kā man besī, ka mani nenēsā uz rokām un besī arī, ka nēsā". izdomājām, ka vajag noorganizēt spēli labādabā.un depo vakardien bija mana bērnība. pie skatuves sadzērušās lēkāja un kratīja pačku divas mazas meitenītes, kamēr pārējie glīti sakrustojuši kājiņas un rociņas vēroja un ausīja koncertu. viņas droši vien domāja- cik mēs visi esam garlaicīgi. vismaz mazā santa, kas agrāk kratījās un mētājās ar matiem pie skatuves, tā domātu.
lai gan mazajai santai tā grupa nemaz nepatiktu, viņai vajadzētu sātaniskāko metālu. vēl es biju pārseksīgā pazemes valstībā, bet neko vairāk nedrīkstu teikt, jo, iespējams, mani tagad izseko valdība.
muzeju nakts, ja miedziņš nenogalinās, man tomēr būs- līdz četriem vismaz esmu apņēmusies rakstīt bakalauru.:)

es tikko tā iedomājos, ja gita būtu manā vietā un viņai pajautātu, kāpēc tie tur pārmainīja atsevišķas rindiņas oriģinālam, viņa atbildētu, ka, vot, droši vien zajobs uznāca.
žēl, ka arī manā maciņā šobrīd ir tieši tāds pats arguments. desmit stundas no vietas bakalaura. es sāku sarunāties ar sevi mēlēs, izdomāt dīvainus jokus un smieties. drīz sākšu dedzināt lupatas.

pilnībā iegrimusi bakalaura klabināšanā, pēkšņi pamanīju, ka manos pēdējos uzrakstītajos teikumos divas reizes vārds "dzejolis" uzrakstīts kā "nedzejolis". smiet vai raudāt, neko nesaprotu. kur, kāpēc, kādā sakarā, kas par to maksā, kam tas ir izdevīgi un kas, pie velna, tas ir?

toties man mājās ir daudz priecīgas zivis gan konservos, gan maisiņos.

ļoti žēl, ka pupas, bietes, kāpostiņi neauga pie ministru kabineta ēkas jau pirms pāris gadiem, tad vārda dienas huligānu dāvana nesastāvētu tikai no samteņu un citu puķaugu stādiem, kas pieēkas apstādījumos atrodami, bet arī no pēcsvinību brokastīm.

es galīgi esmu trauksmaina, nenoturīga pret stresu, depresīva, nedroša, apdomīga, pieticīga, neirotiska un es galīgi neesmu sabiedriska, avantūristiska, sociāli aktīva, akurāta, zinātkāra, piekāpīga, saticīga, savaldīga, atklāta, vienkārša, ekstraverta un labvēlīga.
ārprāts, kā vispār kāds ar mani vēl grib draudzēties? moška vienīgi neirotisms ir drukas kļūda un tur patiesībā ir erotisms. tad man sanāktu vismaz viena laba īpašība.
viens ir skaidrs- man draud normālas elles liesmas. :(

šorīt šausmīgi gribēju brokastā gaļu, bet centrāltirgus paviljona mēles un diafragmas veidoja manī vēmekļus, bet lielveikalu cīsiņos un tamlīdzīgi sastāvā vieni vienīgi mehāniski atrauti gabali. sabēdājos, saskurinājos. nopirku tunci konservā, sieru un akmens cietu avokado. es gribu iet ārā un man ļoti patīk, ka brūtgāns novērtē ar uz galda atstātiem alus santīmiem manu šī brīža sūkājošo ikdienu.
ā un es zinu sava izlaiduma oficiālo datumu un pulksteni. cerams, ka būšu pilntiesīga tur ierasties pati :)

nē, tas nav bakalaura darbs, tas ir seksij taim.* lai īsi un bez meliem noraksturotu izlases grupas, rakājos pa profiliem un mājas lapām, bet biogrāfijas izslīd no pirkstiem un neviļus ieslīd pleijlistēs un tad baigi smuki un ilgi jādejo.
_
* tas, protams, attiecas tikai uz seksij darba daļām, kuras es saprotu, kuras patīk un kuras nav milzīga apjoma zinātniskā stila angļu valodā.

aizgāju uz veicīti it kā vecim pēc gaļas, bet labi zināju, ka grozā netīšām iekraušu kādus akcijas alus vecenei.
dzeltenās cenu zīmes gozējās vien pie šļuraliem un aliem, kurus par tādiem uzskatu, lai gan lietojusi neesmu, piemēram, šļuralus cēsu premium pinte.
tā, nu, iegādājos vienu tādu, cerot nesaindēties, un vienu lāčplēša dižalu, cerot nenomirt. tikai pie izejas pamanīju, ka lāčplēsim ir 7 grādi, kas pat ir mazliet mīļi, jo atgādina valtera, depo un vanšu pakājes laikus, metāls, žūsti un elīnis.
ja piedzeršos, apsolu uzrakstīt ko sexxxīgu.

šodien ir tik silts, tik silts, tik pienenītes un maijpuķītes, ka es te tagad sēžu četrstūrī, dzeru mazliet alu un klausos jauno dambi.

es vairs neticu, ka uzrakstīšu bakalaura darbu un palikšu dzīva. mans kakls un mana mugura.

man liekas, ka atsevišķiem cilvēkiem rodas orgasms no randiņu sistemātiskas atcelšanas pēdējā brīdī.

laukos bija tik burvīgi, safočēšu savas ar ērkšķiem sadurstītās rokas un likšu desktopā, lai ik reiz, kad sagribas izvemt bakalauru, sirsniņa atmaigst pavasarīgi.
pirmais pērkona negaiss iejūrēja tālumā, vien pāris minūšu smiltis, zari, ziedi, miskastes juku jukām nelabā troksnī un čuš. uz mirkli pat iestājās rudens.
ir ļoti liela apņēmība tuvākās divas nedēļas strādāt dienu un nakti. nav jau arī īpaši daudz laika līdz galarezultāta nodošanai- apņēmība reiz divi.