*

ja par garoziņām jaunajā darbā - outlook vide ir kaut kas neticami neērts, stīvs un tizls. es ļoti daudz laika pavadu vienkārši čakarējoties ar sīkumiem, ar kuriem googles vidē nebija nekādu problēmu.

pāris dienas vēroju cilvēku cepšanos soctīklos. nu arī es beidzot sagaidīju elektrības rēķinu. 49,18 eur. iepriekš vidēji maksājām ~22 eur. nu varu cepties tiem citiem līdzi.

parasti cenšos par tādām lietām necepties, bet atbraucu no Helsinkiem, aizgāju uz veikalu pēc pārtikas un drausmīgi sadusmojos par to cik maksā burkāni. ļoti sen nebiju pirkusi, jo kaut kad vēl ziemā nopirku lielo maisu Promo (maksāja 0.35 centi kg, bet tas bija ar atlaidi tobrīd). tagad viņi ir beigušies, gribēju iegādāties un, bļe - Smilčas topiņā parasti (un tādi jau apžuvuši) burkāni maksā 1.39 EUR kg. kamēr banāni tikai 0.99 centus. Helsinkos burkāniem uzmanību nepievērsu, bet, piemēram, tomāti un svaigi spiesta apelsīnu sula (no aparāta veikalā) bija ievērojami lētāk nekā šeit. un lielākā daļa pārtikas bija apm tādās pašās cenās kā Latvijā.

sajūsminos par tiem dabas bērniem, kam vakcīna lielākais ļaunums, bet ivermektīns - vot, tā ir štelle. tas nekas, ka saidefektu saraksts nezcikreizes garāks nekā vakcīnām šmakcīnām.
jauki tā piesārņot savu mīļo dabiņu. diemžēl pret tārpiem smadzenēs viņš nepalīdz. būtu vismaz dzēruši zāļu tējas un homeopātiju, nevis ivermektīnu.
This product should not be used in other animal species as severe adverse reactions, including fatalities in dogs, may result (suns var nomirt arī apēdot zirga (un droši vien arī cilvēka) kaku, kurš pēdējo pāris dienu laikā ir attārpots ar ivermektīnu).
Environmental Safety: Ivermectin and excreted ivermectin residues may adversely affect aquatic organisms. Do not contaminate ground or surface water.

un tie ir tie cilvēki, kas man ikdienā nāk pretī pa ielu.
p.s. nesen tieši attārpojām zirgus ar ivermektīnu. drusciņ palika pāri. moš kāds grib ieraut?

man besī, ka prasa vai nevar iedot bezmaksas pieeju telefonizrādei Rolanda dziesma. biļete maksā fakin piecus eiro. bet izrādes uzturēšana (tb LMT rēķins) ir 180 eur mēnesī + PVN. ejiet prasiet, lai Reirs jums nopērk biļetīti, bļe.

p.s. un izrādes reklāma TV ir nevis tāpēc, ka viņa pelnītu baigo piķi un mēs varētu atļauties reklamēties valsts televīzijā, bet tāpēc, ka mums līdz gada beigām jāiztērē reklāmas laiks, kuru dabūjām kā barteru par to, ka teātris.zip filmēja un kkad rādīs Perturbonu un šobrīd jau nekas cits nenotiek un nav ko citu reklamēt.

1) liekas ļoti stulbi, ka atverot valsts oficiālo ziņu portālu lsm.lv ir jāskrollē ļoti tālu uz leju, lai vispār uzskrollētu kādai random ziņai par Baltkrievijā notiekošo.

2) šis tāds ne visai svaigs, nogruzījos jau kādu laiku atpakaļ, bet ja jau izsakos par politiku/medijiem, tad pie reizes - ir visa tā riga.unseen jezga. protams, ka ar narkotočkām jācīnās un, protams, arī man negribētos dzīvot vienā poģītī vai blakus točkai, kuras tuvumā uzpildās nocietušies klienti un, protams, forši, ka ir kkāda pilsoniskā iniciatīva. bet visa tā retorika komentāros par padibenēm, kas jāiznīcina un jāaizslauka un kas tik vēl ne, arī no oficiālo iestāžu puses... atkarība ir slimība un visdrīzāk tās saknes meklējamas tajā pašā sabiedrībā un iekārtā, kas to tagad norej. vispār nekāda compassiona. nesen klausījos vienu podkāstu, kurā kāda ieviete, kas ikdienā strādā par sociālo darbinieci, par atkarībām teica, ka lai to uzveiktu, ir jāspēj vai nu pašam atkarīgajam vai tiem, kas ar viņiem strādā, atrast kaut ko, kas rada siltāku sajūtu par to warm tingling feeling, kas rodas konkrēto atkarību piekopjot (no sērijas, atkorķē pudeli un sajūties silti un labi, jo zini, ka pēc brīža būsi numb un kādu laiku nejutīsi to tukšumu, kas tevi bez tās vielas vai darbības grauž). ļoti piekrītu viņai. apmēram par to pašu ir arī Gabor Mate "In the Realm of Hungry Ghosts: Close Encounters with Addiction" - superīga, bet smaga grāmata.

pasaulē nav nekā skaistāka par maiju, bet maijobris nav nekāds īsts maijs. mēģināju sevi visādi mierināt, ka vēsums jau forši, jo pavasaris notiek pakāpeniskāk un ir ilgāk baudāms, nevis uzsprāgst pāris dienās kā pie +25, bet nupat jau sāk tiešām noriebies. labi vismaz, ka līdz šim nekas nav nosalis. saprotu, ka nav labais tonis sūdzēties par laikapstākļiem un kam gan interesē to lasīt, bet man tiešām besī.

tikmēr meteolapa.lv: Arī nākamās nedēļas lielāko daļu saglabāsies vēss (+7...+14) laiks ar brāzmainu ZR puses vēju, pa laikam līs (nedēļas griezumā vairāk nokrišņu valsts austrumos, saulaināks Kurzemē).

"A. J.: - Padomāsim, kas notiks nākamajā dienā - pēc tam, kad maisu saturs tiks nopublicēts. Man kā cilvēkam, kas to visu vēro no malas, patiesībā ir vienalga. Taču mani uzrunā skolotāja, kas trīsdesmit gadus ir mācījusi saviem skolēniem par latviešu kultūras darbiniekiem, stāstot, ka viņi bijuši izcilības. Kas notiks ar izglītības sistēmu, ar kultūru? Nu, nevar taču izlabot un sasmelt to, kas nepareizi izdarīts 1990., 1991. un citos gados. Ko ar šo «mantojumu» iesākt? Ja maisi tiks publicēti - un tas acīmredzot tā notiks -, būs dzimtas, kuras dzīvos ar štempeli uz pieres, kas nozīmēs - viņi ir zemāka kasta, viņiem radinieks ir bijis čekas aģents. Tas, kas tagad notiek, ir latviešu sarīdīšana. Kaitina, ka paši latvieši to neredz un nesaprot. Ir dažas emocionālas dāmas, kuras padomju laikos varbūt bērnudārzā gāja, bet tagad pieprasa publicēt aģentu sarakstus..."

ja skolotāji labi mācītu vēsturi un totalitāras varas darbības principus, tad nebūtu jāsatraucas, ka atverot čekas maisus sagrūs latviešu kultūra. drausmīgi stulba intervija.
es, piemēram, nejūtos emocionāla dāma, bet man ļoti gribas, lai atver čekas maisus, es ceru, ka varbūt varētu kaut ko vairāk uzzināt par savu vecvectēvu. lai gan viņš varētu būt arī no cita plauktiņa un atrasties nevis maisā, bet kādā kastītē (visdrīzāk Maskavā). un, ja viņam liekas, ka būs dzimtas, kas dzīvos ar štempeli uz pieres, tas nozīmē, ka viņš pats ir gatavs tos štempeļus spiest un džadžot. nešaubos, ka kādam būs nepatīkami, bet ir pagājis pietiekami ilgs laiks, lai normāli, izglītoti, ar veselo saprātu un emocionālo inteliģenci apveltīti pieauguši cilvēki gluži labi spētu čekas maisos atrodamo pārstrādāt.

es nesaprotu kāpēc valsts iestādē ir jābāž savā lapā info, ka iespējams aizpildīt un iesniegt konkrētu iesnieguma veidlapu elektroniski, ja piedāvātais pdf fails nav editējams un neviens konvertors nespēj viņu pārkonvertēt editējamā doc failā. kas tā ir par aizpildīšanu elektroniski, ja man ir tas sūds jāprintē ārā, jāpilda ar roku un jāmeklē kur viņu atkal ieskenēt, jo man nav pietiekami jēdzīgs apgaismojums, lai viņu vnk nofotogrāfētu ciešamā kvalitātē?

vakar pa tumsu braucu ciemos uz "Stiebriņiem" (kaut kur ne ļoti tālu no otrā Tukuma apļa, pa kreisi). braucu tumsā, pa vidēji sūdīgu asfaltu, uz kādiem 70, pretī brauca mašīna, pārslēdzu no tālajiem uz tuvajiem. pēkšņi asfalts beidzās un es ielidoju drausmīgās bedrēs. mašīna pāris reizes palecās kā zaķis un bija vismaz viens drausmīgs troksnis. brīdinājuma zīmes par ceļa seguma maiņu vai bedrainu ceļa posmu tur nebija. tur vispār nebija nekādas zīmes, tikai tumsa un bedres. līdz galamērķim aizbraucu (jo tas bija 5-7 min attālumā), bet no rīta mani gaidīja pilnībā mīksta kreisā priekšējā riepa. labi, ka nebraucu uz 90 un, labi, ka vēl nebiju uzlikusi ziemenes.

visādi citādi "Stiebriņos" gāja lieliski - pirtiņā pabarojām veļus, izdziedājāmies un maizes krāsnī izcepām maizi un lazanju

paldies, mīļo Ušakov, par iespēju vienpadsmitos vakarā 20 minūtes stāvēt sastrēgumā pie Mākslas muzeja, kopā ar kaudzi autobusu, trolejbusu un neprātīgi brēcošu ātrās palīdzības mašīnu

mīļais Āgenskalns. atkal mēģināts nozagt kāpnēs pieslēgtos riteņus. iepriekšreiz ieskādētais sūda saslēdzējs, ko es izmantoju, lai pieslēgtu priekšējo ratu ir gone. bet ķēde izskatās apknaibīta un sapists slēdzenes gumijas pārvalks.

šodien šīs sezonas pirmā īstā darbdiena. ļoti iedvesmojošs sākums.

ne dienas bez pārsteigumiem. pieceļos, eju mazgāties. nav ūdens.

velkom tu āgenskalns. zvilnēju dīvānā, lasīju jauno RL, dzirdu kkādi jocīgi knikšķīši kāpņutelpā. pārņēma nelāga sajūta. paveru durvis - apklust. paņemu lukturīti, sāku spīdināt augšā - kur pretim bēniņu durvīm pieslēgti mūsu riteņi. stūrī atspīdēja divi purni. kamēr skrēju pie, jau guļošā, Kārļa, viņi paspēja notest lejā un pazust. mentiem piezvanīju, bet, ko nu tur noķers. abiem riteņiem saslēgi visai saknaibīti, bet pušu vēl nebija.
mums vispār parādes durvis ir slēdzamas. kaimiņš, kurš dzirdot jezgu izskrēja kāpņu telpā, teica, ka pirms 40min nācis mājās un bijušas ciet.

faaak, nezinu, kur tagad bāzt adrenalīna rašu. labi, ka bija aliņš ledītī.

jāpērk beisbolene un kriptonīta saslēdzēji.

ja šajā pasaulē man kaut kas riebjas, tad tas ir kārtot izmantotās literatūras sarakstu un atsauces. pat, ja es cenšos visu darīt uzreiz darba gaitā, tāpat ir beigās jāiet cauri kaut kādai biezai, sāļai putrai.

pirms 2-3 naktīm redzēju vienā naktī divus sapņus par avārijām. nebija gan nekas gaļains un asiņains, bet ar nepārprotamu manu iesaistīšanos. vakar pirmo reizi piecu gadu laikā noskrāpēju sānu teātra vārtrūmē un pašķaidīju spoguli. tad skaitās, ka man tagad jāgaida tā otra avārija arī?

tā vispār es vairs nevaru pabraukt ar golfu. mašīnu, kas braucot slāpst nost (nu kaut vai, kad noņem kāju no gāzes, vnk samazina ātrumu vai bremzē. slidenā laikā pagriezienos tas vispār ir ļoti "jautri", jo noslāpstot atslēdzas stūres pastiprinātājs), ķurai reizēm ir gandrīz neiespējami ielikt pirmajā ātrumā (otrajā arī mēdz būt grūti), no kuras regulāri izgaist eļļa, kam nav salona spoguļa, nestrādā aizmugurējā ščķotka un, kam krīt nost ātrumkloķa gala bumbulis (apakšā ir tāds abrazīvs izbīdījumus, kuru vairākas reizes esmu līdz asinīm iecirtusi rokā, cenšoties ielikt pirmajā. un tas bumbulis ir vairākkārt līmēts klāt ar divkomponentu līmi). karoč, kad mēs tiksim līdz golfa pārdošanai - nepērciet viņu. nu, ja es līdz tam nepaspēšu viņu samīcīt otrajā, sapnī solītajā, avārijā.

man liekas, ka visa problēma ir tajā, ka intelektuālais prāts salīdzinājumā ar arhetipisko domāšanu, ir attīstījies tikai tik ilgi, cik nepieciešams, lai nožāvātos. savējais-svešais arhetips ir viens no spēcīgākajiem. prāti var domāt par augstāko humānismu, multikulturālismu, globālismu; par brīvību, brālību un vienlīdzību, bet brīžos, kad tiek apdraudēta drošība, izdzīvošanas instinkts dziļi iekšā brēc pēc robežām. pēc stingri nocietinātas savējie-svešie līnijas. robežas dod drošības sajūtu, bet jebkurā gadījumā tās ir imagināras, nepastāvīgas, mūžam mainīgas. un, protams, ir jau patīkami arī to "savējo" zonu paplašināt. to grib visi, tikai katrs savā veidā. gan Islāma valsts bombījot, gan vecie Rietumi - atverot robežas un taisot visādas "savienības".

man, protams, liekas, ka tas, kas notika Parīzē ir briesmīgi. bet Beirūtā arī bija briesmīgi. viskautkur nepārtraukti notiek briesmīgi. un kā ir ar tiem cilvēkiem jaunattīstības valstīs, kuri velk nožēlojamas dzīves raktuvēs ar pamazām sairstošām plaušām, lai mēs varētu lietot viedierīces? jā, jā, es maisu visu vienā katlā, jo ciešanas paliek ciešanas un nāve paliek nāve - neatkarīgi no tā kādās drēbēs to ieģērbj. un tad es domāju - par ko tieši mēs sērojam? tie mēs, kuriem nav nekādu personisku sakaru ar Parīzi/Franciju/kādu tur mītošu būtni. un kāpēc mēs nesērojam par Beirūtu? un man rodas sajūta, ka mēs sērojam tikai tāpēc, ka mums bail. jo tas notiek tuvu. svešais ir uzbrucis savējam. mēs vienkārši un dzīvnieciski baidāmies paši par sevi. Beirūta, Sīrija, utt., ir tālu un abstrakti. posts un nelaimes, kas tur notiek - nenotiek ar "mums". tas notiek ar viņiem - svešajiem. Rietumi, par spīti savas sekularitātes uzsvēršanai, piesauc kristīgās vērtības priekšā pakaļā. piedošana, iecietība, bla bla bla. bet, kad kāds pārkāpj robežas, tad pēkšņi aktuāla ir atriebība un taisnīgais sods. bet vai tad tiesa un sods nav Dieva instance? cik ērti - miera laikos apgaroti kristieši, bet sākoties karam - acs pret aci, zobs pret zobu. un cik gadsimtus kristietība, šī maigo jēriņu reliģija, nodarbojās ar terorismu? ar uguni un zobenu. ar ko "mēs" esam labāki par tādām islāma valstīm? ar to, ka esam jau šim posmam izgājuši cauri? bet varbūt nemaz neesam? man riebjas politika, bet pat cenšoties no tās maksimāli turēties pa gabalu, nevar nepamanīt, ka Rietumiem patīk domāt citu vietā. zināt, kā ir vislabāk un pareizāk. un nav svarīgs kādā mērcē tas tiek pasniegts - reliģiskā, demokrātiskā, komunistiskā, bla bla bla. un vai tiešām "briesmoņi" nāk tikai no "svešajiem"? no bēgļiem, no musulmaņiem, no citādajiem? a Breivīks? visi tie slimie cilvēki, kuri ASV skolās apšauj klasesbiedrus? jebkurš no mums var izvēlēties - sagādāt kādam citam ciešanas. vai nesagadāt.

ir labi būt līdzjūtīgam. ir labi izrādīt atbalstu. uzlikt karodziņu uz profila bildes. bet man gribētos, lai tas notiek tāpēc, ka mēs esam līdzjūtīgi citu cilvēku ciešanām. nevis tāpēc, ka mums bail (un mēs aiz ārēja žēluma klusi priecājamies "labi, ka tas nenotika ar mani"). un, ja mēs esam patiesi līdzjūtīgi, tad ir vienalga vai ir notikusi nelaime Parīzē, Beirūtā, Zolitūdē, Ukrainā vai jebkurcitur. tad ir vienkārši cilvēks, kas jūt līdzi otram cilvēkam ciešanās. nevis kārtējā "balto cilvēku" augstprātība.
un, protams, ir dabiski baidīties. ir dabiski negribēt ciest un mirt un ir dabiski pārdzīvot par "savējiem". bet pasaule kļūst arvien mazāka, mēs visi tiekam diezgan lielā ātrumā spiesti kopā. tuvāk viens otram. bēgļu plūsmas, imigranti, emigranti, globālisms, tehnoloģijas, dzeramā ūdens trūkums, ekoloģiskās katastrofas un klimata pārmaiņas, karš, dažādu kultūru satikšanās/sadursmes/mijiedarbības bla bla bla. tautu staigāšana ir neizbēgama, tā jau notiek. manliekas nav slikti jau laicīgi trenēties visus uztvert par "savējiem". jā, daži no viņiem noteikti ir jukuši, daži muļķi, daži ļoti forši, daži ļoti, ļoti savādāki utt., utjpr. civilizācijas ir cēlušās un kritušas. kāpēc gan lai Rietumi un to dominance būtu mūžīga? tiešām - kāpēc gan? jo īpaši tāpēc, ka tieši Rietumi ir aizdirsuši un izsaimniekojuši lielāko daļu planētas. pakļāvuši un izmantojuši.

jā, jā, tukša diršana. es pati, protams, gribu dzīvot mierīgi savu baltā cilvēka dzīvīti. bakstīt ar pirkstu telefonā, ēst vaniļas pākstis, kakāt klozetpodā un justies drošībā. iluzorā protams. un nav tā, ka man šausmīgi gribas, lai mana mazā mīļā sērdienīte Latvija piebrauc pilna ar bēgļiem, krieviem un ko tur vēl ne - kas nu kurā laikā aktuāli. bet manliekas arī ka visi cilvēki ir cilvēki. visiem gribas ēst, dzert, gulēt, čurāt, kakāt, jumtu virs galvas un vairoties. ne es labāka, ne sliktāka par kādu sīrieti, krievu, liberastu, pederastu, suni, cūku vai tārpu. un patiesībā jau nevienam nekas šeit nepieder. tikai nāve ir for sure.
es vispār ļoti cenšos turēt muti par visiem šiem jautājumiem un savas "netikumīgās" domas paturēt pie sevis, bet diemžēl ieskatījos pāris rakstos, ko aizgūtnēm šāro pa visiem soctīkliem un drusku uzvilkos.

besī, ka man jāstrādā pie izrādes, kurā izmanto dzīvus trušus.
vispār besī, ka izrādē izmanto dzīvus trušus.

eu nu kāpēc man jūlija vakarā ir jāvelk vilnas zeķes?