*

"A. J.: - Padomāsim, kas notiks nākamajā dienā - pēc tam, kad maisu saturs tiks nopublicēts. Man kā cilvēkam, kas to visu vēro no malas, patiesībā ir vienalga. Taču mani uzrunā skolotāja, kas trīsdesmit gadus ir mācījusi saviem skolēniem par latviešu kultūras darbiniekiem, stāstot, ka viņi bijuši izcilības. Kas notiks ar izglītības sistēmu, ar kultūru? Nu, nevar taču izlabot un sasmelt to, kas nepareizi izdarīts 1990., 1991. un citos gados. Ko ar šo «mantojumu» iesākt? Ja maisi tiks publicēti - un tas acīmredzot tā notiks -, būs dzimtas, kuras dzīvos ar štempeli uz pieres, kas nozīmēs - viņi ir zemāka kasta, viņiem radinieks ir bijis čekas aģents. Tas, kas tagad notiek, ir latviešu sarīdīšana. Kaitina, ka paši latvieši to neredz un nesaprot. Ir dažas emocionālas dāmas, kuras padomju laikos varbūt bērnudārzā gāja, bet tagad pieprasa publicēt aģentu sarakstus..."

ja skolotāji labi mācītu vēsturi un totalitāras varas darbības principus, tad nebūtu jāsatraucas, ka atverot čekas maisus sagrūs latviešu kultūra. drausmīgi stulba intervija.
es, piemēram, nejūtos emocionāla dāma, bet man ļoti gribas, lai atver čekas maisus, es ceru, ka varbūt varētu kaut ko vairāk uzzināt par savu vecvectēvu. lai gan viņš varētu būt arī no cita plauktiņa un atrasties nevis maisā, bet kādā kastītē (visdrīzāk Maskavā). un, ja viņam liekas, ka būs dzimtas, kas dzīvos ar štempeli uz pieres, tas nozīmē, ka viņš pats ir gatavs tos štempeļus spiest un džadžot. nešaubos, ka kādam būs nepatīkami, bet ir pagājis pietiekami ilgs laiks, lai normāli, izglītoti, ar veselo saprātu un emocionālo inteliģenci apveltīti pieauguši cilvēki gluži labi spētu čekas maisos atrodamo pārstrādāt.