*

mīļie cilvēki, ja palaižamu zirgu mēģina glābt kāds, kurš saka šādus tekstus "Paskatieties paraolimpiskās spēles, kur piedalās zirgi ar visdažādākajām protēzēm!" tad man nākas tikai aizrīties ar karstu tēju un lūgt tūkstoš līdzjūtīgajiem budām palīdzēt man satīt ciešā kamoliņā un noturēt visas esošās emocijas.

zirdzinieku un veselā saprāta viedoklis (komentāros) http://zirgam.lv/2015/06/11/rugajos-notriektajai-kevitei-izgatavos-protezi/
slima suņa murgi http://www.delfi.lv/mansdraugs/zveru-dzive/46145555_kevites-mairas-nave-noslepumaina-biderem-aizdomas-par-launpratibu

es ļoti, ļoti priecājos, ka tā nabaga ķēve beidzot ir tikusi pāri varavīksnes tiltam un joņo pa zaļām debesu pļavām.

es nesen klusi cepos par ļoti sūdīgo "interviju" ar Tesu, kas publicēta jaunākajā Veto. tā kā es mazliet piedalījos arī tās tapšanas virtuvē, tad knapi novaldījos, lai neizgāztu te savu žulti. nupat šī lieliskā "intervija" ir iztulkota arī angliski. to darījis kāds gudrs cilvēks, kurš vārdu "konkrēti/s" tulkojis kā CONCRETE.

http://lauminja.wordpress.com/2014/10/02/sound-fetish-tesa

p.s. ak, mans indīgais komentārs joprojām gaida apstiprinājumu, taču betonu viņa ir paspējusi nomanīt. nu, nekas. baudiet pārējo tekstu.

p.p.s. te var dabūt "interviju" latviski http://www.failiem.lv/u/jmoevva

dārgie draugi, ja kādreiz rīkojat kādus tradicionālā stilā ieturētus godus sabiedriskā ēdināšanas uzņēmumā un, ja zināt, ka būs vismaz kāds veģetārietis, bet negribat apgrūtināt sevi ar speciāliem, viņiem domātiem, ēdieniem, tomēr vēlaties, lai arī viņi dabūtu paēst - lūdzu, vismaz nokārtojiet, ka kartupeļus kopbļodā neliek kopā ar gaļu, kā arī, lai svaigos dārzeņus neservē uz viena šķīvīša ar gaļas uzkožamajiem. paldies.

es tiešām nesaprotu kur jūs manā iepriekšējā postā izlasījāt, ka es sludinu pašārstēšanos, pašdiagnostiku un slavinu alternatīvo/netradicionālo medicīnu!!!??? es tur neviena vārda par to nerakstu!
tas, ko es vēlējos pateikt, ka manuprāt līdz galam uzticēties nevar nevienam, jo pasaule ir pilna ar korumpētiem ļaudīm, cilvēkiem, kuru zināšanu līmenis ir neadekvāti zems ieņemamajam amatam, kā arī to, ka nekas nav statisks un visu laiku atrodas procesā, tāpēc tas, ko šodien uzskatām par augstu medicīnas sasniegumu, pēc pāris desmitgadēm liksies tumsonība vai vispār būs aizliegts ar likumu kā veselībai kaitīgs. tā taču notiek nepārtraukti.

runājot par savu tēti - man liekas, ka nav forši, ka cilvēkam 61 gada vecumā, kuram joprojām patīk aizbraukt uz kalnu un paslēpot, ir jāsēž 52 cilvēku rindā un jādomā par šausmīgu un nopietnu ceļgala operāciju tikai tāpēc, ka ģimenes ārste nezina anatomiju vulgaris.

gribat vēl vienu stāstu, kurā darbojas arī šī pati ģimenes ārste?
ziemā tēta darba kolēģei vairākas reizes atkārtojās ļoti augsta temperatūra ar šausmīgām sāpēm vēderā un vēdera darbības traucējumiem. ģimenes ārste skandināja - vēdergripa, vēdergripa, vēdergripa. guliet mājās, dzeriet tabletītes. trešajā reizē bija tik traki, ka viņa izsauca ātros - aizveda uz slimnīcu un vēdergripa izrādījās kuņģa čūlas plīsums, kam sekoja operācija. tālāk seko visjautrākā stāsta daļa - operācija tipa veiksmīga, bet nākamajā dienā kolēģei sākas negaidīta reakcija - nevar aiziet nokārtoties, vēders uzpūšas kā 10 baloni, drausmīgas sāpes un sākas organisma saindēšanās. seko vēl viena operācija, kurā atklājas, ka iepriekšējās laikā ārste steigusies un pirms šūšanas ciet nav sakārtojusi zarnas, līdz ar to viens zarnas posmiņš sameties un nosprostojies (es neesmu mediķis, pārstāstu sev saprotamā valodā). pēc operācijas ārste bija pienākusi atvainoties un mierinājusi pacienti, ka jāmaksā būšot tikai par pirmo operāciju.

tētim pirms garajām maija sākuma brīvdienām uzpampa viens ceļgals. kāja kā bluķis un drausmīgi sāp. īsti neatcerējās, ka būtu sasitis vai pagriezis, lai gan atzina ka kko ložņājis zem mašīnas. neieslīgšu rindu un nosūtījumu kļančīšanas detaļās, bet tika pie rentgenuzņēmumiem. ģimenes ārste paskatījās - nu, jāāāa, redziet jums te divi tādi radziņi izauguši, būs jābrauc uz slimnīcu un jāoperē ārā. bet nu aizejiet pa priekšu vēl pie ķiruga uz konsultāciju. ķirugs Salaspilī pieņem dažas dienas mēnesī un tētis bija 52. dzīvajā rindā. tā kā lieta tik nopietna, tad izsēdēja rindu un... ķirurgs par nost operējamajiem radziņiem šausmās saķēra galvu - tie nav nekādi izauguši radziņi, tie ir kaut kādi izbīdījumi (nebūsim sīkumaini, es anatomijā orientējos ne labāk, kā ģimenes ārste) pie kuriem stiprinās ceļgala locītavas saites. lieliski, ne?

vispār runājot par ārstiem un mūsdienu medicīnu - jā, es piekrītu, ka ir visādi sasniegumi un notiek evolūcija un ir gadījumi, kad bez modernās medicīnas nekādi (piemēram, ciešot avārijā). tomēr es nesaprotu tos, kuri neiedziļinoties, ar putām uz lūpām aizstāv moderno medicīnu un farmāciju un ārstus uzskata par dieva(u) vietniekiem zemes virsū. galu galā laiku gaitā modernā medicīna ir ieteikusi, piemēram, nemazgāties, lietot dažādas spēcīgas narkotikas, krēmus, kas satur svinu. vai sudraba plombas, kas tiek lietotas jau nezcikilgi, bet tagad nezkāpēc pat Eiropas veselības komisija (vai kā viņu tur) tās atzīst par kaitīgām un grib 5 gadu laikā aizliegt to lietošanu. manliekas, ka ļoti daudz, kas no tā, ko šodien aizstāv tie zvērinātie modernās medicīnas aizstāvji un kas skaitās modernā medicīna, pēc pāris desmitgadēm tiks atzīts par kaitīgu un tumsonīgu pieeju.

par farmācijas kompānijām vispār nelabi paliek domājot.
http://www.madinamerica.com/2013/09/deadly-medicines-organised-crime-big-pharma-corrupted-health-care/

sakarā ar to, ka tagad tas Zirga gads, visādi glancēti un mazāk glancēti preses izdevumi ir pilni ar rakstiem un rakstiņiem par zirgu tēmu. nu, paskatīsimies mazliet kopā, ko tur ( stāsta )

es šaubos, ka var būt kas īpaši briesmīgāks, nekā šādos laikapstākļos pavadīt laiku no 8:40 līdz 23:00 Rīgas Kinostudijā. es nezinu, ko es darītu, ja nebūtu rīta pusmiegā iemetusi mašīnā pavisam nevegānu un daļēji izšķīdušu lapsādas vesti (kas ir krietni vecāka par mani un kādreiz bijis puskažoks). es to vilku pa virsu savam gana siltajam un biezajam āra mētelim un tikai tā knapi izvilku šo dienu (es tādā bomža izskatā aizklumburēju arī līdz Alfai mazliet uzpildīties ar siltuma sajūtu). ak jā, protams, ka crew uzkodu stūrītī pieejama bija tikai tēja Možums, par kuru, ja nemaldos, esmu jau iepriekš izteikusi savu visnotaļ kritisko viedokli. kad biju izsūkusi visu garšu, ko vien var izsūkt vairākkārt aplejot termosā savus zāļu tējas biezumus, neatlika nekas cits kā pārkāpt savu gandrīz līķi un dzert to sasodīto, sasodīto Možumu.

redzēju Tēvus. nu ziniet, parasts Alvis. kaut kas pa vidu starp Latviešu mīlestību un Kapusvētkiem. nekā ģībstama tur toč nebija.

p.s. Laimīgu Jauno, Zirga, gadu!

pirms ~nedēļas mūsu ieliņas vidū izraka bedri un pazuda. tipa ūdensvada vilcēji. visām mūsu ieliņas mājām ir savi dziļurbumi un neviens nav pasūtījis pieslēgumu pilsētas ūdensvadam. mūsu ieliņa ir samērā dubļaina un lēni žūstoša, kuru pirms pāris gadiem, pēc ilgas kļančīšanas nobēra ar šķembām, tādējādi padarot kaut cik izejamu un izbraucamu.
šodien rakšanas darbi atsākās. tranšeja izrakta jau gandrīz līdz mūsu mājai. kaimiņa mašīna jau noslīka dubļos. kad braucu pie zirga, knapi tiku ārā no pagalma, jo priekšā aizlikta tehnika. braucot mājās tehnika (un tranšeja) bija izpletusies vēl labu gabalu uz priekšu, tāpēc mašīnu nobraucu gabaliņu tālāk, mazā placītī starp divu kaimiņu sētām. viens no tranšejistu brigādes vēl palūdza iebraukt placītī dziļāk, lai viņi tiekot garām, ko arī laipni izdarīju. es viņam vēl prasīju vai rīt tikšu ārā, šams teica, ka jā, noteikti un gan jau jūs brīdinās, kad būs iespēja netikt. uz ko es viņam atbildēju, ka šodien taču tiku ārā tikai brīnuma un sava auto mazo gabarītu dēļ un ka neviens mani nebija brīdinājis.
kad pēc kādas stundas mājās nāca vīrs, tad nobrīnījās kāpēc mašīna tik debīli nolikta. es gan nejutos īpaši debīli nolikusi, apstāstīju situāciju un nospriedām, ka būs labāk izbraukt Golfiņu pavisam ārā, uz lielās ielas. tad atklājās, ka es patiešām neesmu debīli nolikusi mašīnu. viņu debīli ir nolicis traktors. t.i. braucot atpakaļgaitā sametis slīpi, uzmetis uz sniega čupas un izdauzījis pakaļējo stiklu. mums ir traktorista telefona numurs un lieciniece.

bet pasakiet, man, lūdzu, kāpēc decembra beigās, kaukādā ieliņā x, kas nevienam nekad nav interesējusi ir pēkšņi jāvelk pilsētas ūdensvads, kuram neviens no ieliņas iedzīvotājiem negrib pieslēgties un kāpēc par to nevar brīdināt ielas iedzīvotājus, kuri tomēr vēlas izkļūt no saviem īpašumiem gan kājām, gan ar automašīnām?

man jau kuro gadu nāk vēmiens no tiem zilajiem Ziemassvētku rotājumiem Rīgā. es saprotu, ka Rīgas pilsētas karogs sastāv no baltas un zilas krāsas, bet visi tie zilie mirguļi pilsētā izskatās tik slāviski, tik auksti, tik nemājīgi un sveši. turklāt eksistē tak arī tāds Rīgas ģērbonis, kurā savukārt ir sarkans un dzeltens (zelts)...

:( vīra ģimenē es jūtos kā citplanētiete, lai gan manā personīgajā pasaulītē citplanētieši ir viņi. es totāli tur neiederos, lai kā arī necenstos (jo tā taču ir ģimene un ģimeni neizvēlas);
:( mans antropoloģiskais pētījums par trakajiem kurzemniekiem ir paplašinājies ar jauniem datiem. es biju sākusi domāt, ka varbūt es pārāk vispārinu, jo var gadīties ka tādi ir tikai Kārļa vecāki, bet šī nedēļas nogale nodemonstrēja visā krāšņumā, ka vismaz Saldus apkārtnes cilvēki diemžēl tiešām perfekti iekļaujas manā vispārinājuma rāmī. pilnam komplektam satiku arī vienu iereibušu un neticami pozitīvu kurzemnieku, kurš paziņoja, ka to (pozitīvismu un sirsnīgumu) esot iemācījies no sievas latgalietes un pats, pirms es vispār muti biju atvērusi, raksturoja kurzemniekus atbilstoši mana antroploģiskā pētījuma datiem;
:( es jau sen ilgojos dzīvot kaut kur tālu laukos, bet pat, ja man izdotos kaut kā nokārtot visas praktiskās un finansiālās lietas, man šķiet, ka man būtu ļoti grūti iedzīvoties tā ārprātīgā provinciālisma dēļ. lai man piedod saujiņa ar nenormāli krutajiem, radošajiem, darbīgajiem latviešiem, kuri dzīvo pasaulē ar plašiem apvāršņiem, bet vidējais latvietis joprojām ir baurs. baurs, kurš dzīvo mazā, šaurā būrītī, ar nenormāli asām un treknām savējais-svešais robežām, aizdomīgs un noraidošs pret visu jauno, atvērto un vienkārši citādo. Rīga vismaz ir pietiekami atvērta un daudzgalvaina, lai būtu iespējams dzīvot ar tumsonību un šaurpierību saskaroties krietni samazinātā devā. no latvieša tieksmes uz salkanu patosu un bezgaumību (a la mērkaķis zīda kleitā) gan ir grūti izbēgt jebkur, kur vien sastopami latvieši, to viņi ved un nes sev līdzi pa visu plašo pasauli;
:( biju otrajās kāzās, neskaitot savējās, un visu laiku ārkārtīgi priecājos, ka mēs apprecējāmies tieši tā, kā apprecējāmies. es saprotu, ka šis pasākums tika veidots tāpēc, lai iepriecinātu vecākus un ģimeni, bet arī tādā gadījumā taču neviens neliedz to izdarīt gaumīgi (vispār es arī esmu ģimene un nejutos pārāk iepriecināta). tas, kas notika Saldus zagsā, vispār bija cirks - lai cilvēki nokārtotu tīri formālas un lietišķas padarīšanas ir iesaistītas trīs tantes - viena spēlē baisas melodijas uz sintiņa un dzied, viena skaita patosainus dzejoļus, trešā arī skaita dzejoļus, kārto papīru lietas un komandē;
:( latvietī parastajā tomēr sēž dziļa un arhetipiska pārliecība, ka jo vairāk gaļas, jo krutāk. viss kāzu galds lūza no vienas vienīgas gaļas. gaļa ar gaļu, ietīta gaļā un aplieta ar gaļu. uzkodās bez gaļas bija tikai un vienīgi siers. pat dārzeņu vai bezgaļas salātiņu nekādu nebija. protams, netika nokopta pat ne puse no tā visa, jo bija jau arī zupa (veģetāra!) un otrais (mums bija speciālas veģetāra porcijas). nujā un kāzu kūka sastāvēja no tīra želatīna. es, protams negaidu, ka kāzu galds būs raw vegan, bet es laikam sāku saprast, no kurienes ir gaļēdāju vidū izplatītais mīts, ka veģetārieši ēd tikai burkānus un salātlapas - jo gaļēdāji acīmredzot ēd tikai tīru gaļu, nemaz nezinādami, ka eksistē arī citi pārtikas produkti un domā, ka veģetārieši dara tāpat.

protams, bija arī jaukas lietas šajā nedēļas nogalē, bet tās man aknu negrauž, tāpēc par tām baigi negribas rakstīt. katrā ziņā pluss jaunlaulātajiem par to, ka nebija visas tās tukšās kāzu tradīcijas (es, protams, ticu, ka ir iespējams tās tradīcijas piekopt arī saturiski piepildītas, bet šis tiešām nebūtu bijis tas gadījums), bankets bija smukā vietā, izbrauciens līdz jūrai bija jauks. peldēties plikiem Skrundā pie Ventas tilta, ceļā uz Dirtfesto bija jauki un pats Mazais Zvērā ar mazo apmeklētāju skaitu likās diezgan jauks (līdz brīdim kad es drausmīgi nosalu un neizgulējos).

bet laikam jāpastāsta atkal stāsti par mūsu medicīnas sistēmu. karoč, man sabojājās tā roka un ģim.ārste nosūtīja pie neirologa. pierakstījos tai pašā poliklīnikā, pie kuras vnk ātrāk varēja tikt - t.i. dakteres Turlajas. dabūju noklausīties nazālā, pīkstošā balsī izteiktās piezīmēs par to, cik vārga ir mūsdienu jaunatne, kaut ko padara un roka jau pagalam. vairākas reizes uzdeva vienu un to pašu jautājumu, turklāt vispār neklausījās ko es atbildu. slimības lapu atteicās pagarināt - neiešot jau papīrus smērēt, lai ejot nākamajā dienā uz akūto stundu pie ģim.ā. nujā un izrakstīja nosūtījumus uz rentgenu un neirogrāfiju. uz rentgenu aizgāju tai pašā poliklīnkā. kamēr tiku līdz rentgena taisīšanai mani vairākas reizes dzenāja šurpu turpu sakot - jums jāmaksā pirmajā stāvā/jums jāmaksā trešajā stāvā un kad beidzot, bija izdevies samaksāt (ne jau bez stāvēšanas rindā), tad trīs krievu bābas tur savā starpā vēl manis dēļ salecās. cik sapratu divas nebija apmierinātas ar to, ka mani tā dzenā, bet vienai likās, ka tas ir normāli. kas attiecas uz neirogrāfiju - to veic tikai dažās vietās Rīgā. ārste uzrakstīja uz lapiņas tās vietas un numurus, uz kuriem zvanīt, lai pierakstītos. zvanu uz vienu - man atbild ginekoloģijas nodaļa. zvanu uz otru - atbild, ka nekādas neirogrāfijas viņi neveic. ā, jā vēl jaukā neiroloģīte uz ražotāja reklāmlapiņas izrakstīja man multivitamīniņus.
ģim.ārste man ir sakarīga, bet sēdēšana akūtajās stundās pie viņas kab.durvīm (pieraksts kādu pusotru nedēļu uz priekšu) ir arī tāds nervus kutinošs piedzīvojums. dažādu tautību seniori bez maz matus plēš viens otram laukā, lai tiktu iekšā kabinetā. un es tomēr neeju uz kādu Maskačkas vai Ķengarga poliklīniku, es eju uz Pulss 5, kas ir blakus teātrim. agrāk gāju uz ARSu, bet tur nekas diži labāks nebija. ir nojausma, ka VC4 ir labāk, vismaz OVP tur bija ļoti patīkami iet (un tas attiecīgi maksāja par 9 Ls vairāk nekā Pulss 5), bet man viņš kaukā baigi nav pa ceļam.
esiet veseli, dārgie draugi!

man ir noriebies redzēt sniegu, saskarties ar sniegu un sniegs vispār.

pa LR1 tagad iet raidījums par zirgiem. sākumu nedzirdēju, tāpēc nesaprotu, kas tur runā. bet tur tikko teica, ka ja sporta zirgu pāris dienas izlaidīs padzīvoties aplokā, tad viņš vairs neklausīšot komandām!!! un ja hobijzirgam mēnesi padzīvošoties ganībās, pēc tam viņam vairs nevarēšot uzticēties un viss būšot jāsāk no jauna.
pilnīgs pizģec, neticiet nevienam vārdam, ko tur runā.
un tas ir valsts pirmais radio!!!

es apsolu sev katru jaunu dienu, bet pati pēc tam to sev nozogu.

man jau vairākus gadus urdīja klusa vēlme aiziet apstīties kā tagad ir Nacionālajā teātrī, bet es nedomāju, ka viņa realizēsies tik šausmīgā veidā.
mammai kaukas bija uzgrūdis biļetes uz "100 grami Žurkas ' 2012", šodien 12:00 no rīta un viņai nebija ar ko iet. es lauzos, lauzos, lauzos, bet beigās pielauzos, jo domāju, ka sen nav ar mammu nekur iets un, ka pati tak gribēju to Naciķi apstīties. tā rezultātā es guvu briesmīgāko teātra pieredzi savā līdzšinējā mūžā. šis māsterpīss aizēno pat iepriekšējo topa līderi - Džiļa "Dārznieku Kamalu".
man pat trūkst vārdu lai to ārprāta balagānu aprakstītu, tur bija viss, kas man riebjas reiz desmit - bezgaumīgas parodijas, popūriji, ākstīšanās vidusskolnieku amatierteātra līmenī, klišejiski un sen nodrāzti jociņi, latviski tizla skatītāju iesaistīšana un neizskaidrojama bezjēdzība. biju gatava iet prom pēc pirmā cēliena, bet mamma vēl naivi cerēja, ka otrais būs labāks. diemžēl bija tieši otrādi. otrais cēliens likās vispār tāds - hmm, esam uztaisījuši sūdīgu izrādi, bet cilvēki tak samaksājuši naudu, tāpēc jāuzbliež otrais cēliens, lai izrāde garāka un cilvēkiem rodas ilūzija, ka viņi apmaiņā pret savu naudu kko ir ieguvuši.
pārējiem (90% publikas bija kundzītes ap sešdesmit) gan likās ka patika. skatītāji gāja totālā vakara vadītāja pavadā - kā puisītis piesit kājiņu visi aplaudē kā traki. atsauksmītes Naciķa mājaslapā arī diezgan sajūsminātas.
šausmīgi žēl aktieru, kam tai visā jāpiedalās, žēl ieguldīto resursu, žēl par absolūtas gaumes trūkumu. un kas tā vispār par komēdiju, kurā ir labi ja 2 smiekīgi joki?
atbraucu mājās, apstījos netā, kas ir režisors un gandrīz paģību - Valters Sīlis, mans paralēlkursabiedrs. likās tak normāls, saprātīgs čalis toreiz.

dienas gaišā puse -
man vienmēr ir patikusi Rīga saulainās svētdienu pirmspusdienās. un tik ļoti sen nebiju nekur gājusi kopā ar mammu. tāda maģiska bērnības sajūta, ejot ar viņu pa pilsētu uz teātri. šīs sajūtas vārdā pat atļāvos saldējuma kokteli teātrī izsūkt. mamma mani mazu daudz uz teātriem vazāja. noskatītās izrādes neatceros, bet to kā vienmēr dabūju saldējuma kokteili gan. laikam jau tā mierīgā ārpusmājas pabūšana kopā ar mammu atsver teātrī pārdzīvotās ciešanas, lai arī traumu tas ir atstājis. nezinu, kad atkal būšu gatava tuvoties Naciķim.

p.s. izrādes treileris ieskatam

http://www.tvnet.lv/auto/satiksme/416470-iesaceja_klume_fotoradara_novietosana
http://www.diena.lv/latvija/zinas/fotoradaru-slepsanu-ierosinajusi-valsts-policija-13939691

pāris nedēļas atpakaļ mani arī nofočēja. atzīstu - pārsniedzu ātrumu. par kādiem 10 km/h. sods gan vēl nav piesūtīts.
fotoradars bija paslēpts mašīnā, kas stāvēja novietota ceļa malā tieši pirms zīmes Nr.519 "Apdzīvotas vietas beigas". ceļa mala bija apzīmēta ar balto, nepārtraukto līniju - kas nozīmē, ka šai vietā aizliegts apstāties, par stāvēšanu nerunājot. mašīna nebija trafaretēta, nebija bākuguņu. nebija ieslēgtu avārijas gaismu un avārijas trīsstūra. mašīnas atrašanās tur bija klajš CSN pārkāpums. protams, esmu vainīga - man vajadzēja rātni braukt uz 50 līdz pašai zīmei un sākt uzņemt ātrumu tikai pēc tās, bet mana taisnīguma sajūta brēc par to, ka CSN pārkāpējus ķer pārkāpjot CSN t.i. no sērijas par - visi dzīvnieki ir vienlīdzīgi, bet daži...
veh.

nepietiek jau ar to, ka ir elles spelgonis, trešā progonoze jau vismaz nedēļu (izskatās, ka barometrs labprāt uzrādītu vēl augstāku atmosfēras spiedienu, nekā rāda šobrīd, bet nav vairs iedaļu), vēl arī pilnmēness nāk. notresījos visu nakti pa gultu kā lietuvēna apsēsta un skatījos visādas bezjēdzības. murgus nē, nekas baigi briesmīgs nebija, tikai un vienīgi nebeidzama, nogurdinoša bezjēdzība. jāatzīst gan, ka aizpagājšnakt sapņoju ko ļoti skaistu - metu ārā visādus krāmus un pēc tam piesnigušā dārza viena pēc otras uzplauka visādas krāsainas un liegas puķītes.



un kad Kārlis gāja uz darbu, Golfiņš nepieleca. kad man būs jāiet, mēģināšu vēlreiz. ļoti ceru, ka izdosies.

šodien tāda ieskāba diena.
pirmo reizi saskāros ar kolikām savam zirgam. tipa 24/7 ārā dzīvojošiem zirgiem aukstā laikā mēdz būt problēma ar dzeršanu - viņi dzer mazāk nekā viņiem vajadzētu dzert ēdot tādu rupjo barību kā siens. turklāt Radis pieder mazkustīgākajai bara daļai. kamēr viena daļa iet ālēties un dauzīties, viņš ar dažiem domubiedriem paliek pie barotavas rīt sienu, bet kustības ir nepieciešamas normālai vēdera darbībai. nuvo, šodien aizbraucu un skatos, ka zirgs taisās ta ka uz vārtīšanos, bet nevārtās. drīzāk mēģina šļūkāt ar vēderu pa zemi - kolikas tātad. nācās dzenāt zirdziņu kordā, pa sporta modei, kamēr vēders atkal sāka normāli darboties un viņam izdevās izspiest savus zirgābolus. process bija diezgan ilgs, bet beigas laimīgas. labi, ka izdevās iztikt bez vetārsta saukšanas, mans maks par to ir ļoti priecīgs. vispār labi, ka gadījās tāds viegls gadījums - radās pieredze un zināšanas kā jārīkojas un kā noteikt, kad točna jāzvana ārstam (ja pulss pārsniedz 80 sitienus minūtē. normāls ir 30-50 sitieni).

un man riebjas, riebjas, riebjas aukstums. ir nenormāli pretīgi -20 grādos iekāpt aukstā mašīnā un braukt mājās. šķiet, ka rokas ar visiem cimdiem piesalst pie stūres un diezgan strauji pārvēršas nejūtīgos ledus klučos. kaut cik atsila tikai tad, kad jau griezu iekšā Saļikā.

fevrālis jau izsenis ir mans nemīļākais gada mēnesis.

( pūkains zvērs ar gremošanas traucējumiem )

vakar noskatījos Regnāra jauno izrādi Čulimska.
drausmīga. nepārtraukti bļauj. vēl trakāk nekā Bračkās.
aplūkotās problēmas īsti neliekas problēmas. un pat, ja kaut kur pasaulē tā notiek, es nesaprotu kāpēc tas ir jārāda teātrī. un vēl kā baigā māksla un smalka cilvēku attiecību analīze.
neredzu neko, ko šī izrāde var iedot. ja patiešām vēlas tikai parādīt, ka kaut kur uz šīs planētas ir cilvēki, kas dzīvo un uzvedas tā, kā parādīts izrādē, tad var taču taisīt dokumentāriju.
tu beigās vienkārši izvelcies no zāles balkona, noguris no nemitīgi augstajiem toņiem, nesapratnē nafig tas viss vajadzīgs un vispār jūties kā sūdā iekāpis - gluži kā Krasts pirmajā ainā.
fui.

manlieks otra briesmīgākā izrāde, ko esmu redzējusi JRT, pēc Džiļa Dārznieka Kamala.

mani sāk pārņemt pavisam negrozāma pārliecība, ka plīts mūsu mājās atrodas kaukādā nolādētā vietā. par veco plīti, jau esmu daudz te lamājusies - visu viņa cepa stundām ilgi un nevis cepa, bet kaltēja. pirms, laikam, pusotra gada nopirkām jaunu. nu ne kādu baigi krutu, bet vismaz ar atpazīstamu zīmolu - indesit. un šitā dara akurāt tāpat. nu jau atkal 15 min cepami mafini cepas 40 min un ārā no krāsns nāk ar cietām, necaurkožamām garozām un jēliem vidiņiem. grozi temperatūru kā gribi vai cilā pannu augstāk zemāk - nekas nemainās. ar maizīti notiek līdzīgi. vienīgais, kas izcepas pieklājīgā ātrumā ir piparkūkas un siermaizes.