*

kolēģe, kas šovakar skatījās izrādi kaukur no zāles beigām, ziņoja, ka izrādes laikā cilvēkiem nepātraukti mirgojuši telefoni - tipa ņemas pa internetiem vai smsesko. starpbrīdis vispār bija baigs - sēdēju pie programmiņām ar ieplestām acīm. pūlis nogāzās lejā uz foajē - liela daļa nervozi runā pa telefoniem, sarunās dominē vārdi nauda, banka, Swed, SEB, bet mazāka daļa grābj jakas un nesās prom. laikam drūzmēties pie bankomātiem. likās ka bezmaz karš sācies. kopējā telpas un cilvēku enerģētika ļoooti nospriegota un dzirksteļojoša. neomulīgi katrā ziņā.
kad atsākās izrāde, aizgāju uz Baroncentra RIMI, ar savu Swedbank karti nopirku aliņu un noskatījos uz cilvēkiem, kas drūmiem ģīmjiem diezgan pagarā rindā stāvēja pie SEB baņķīša. daži cilvēki histēriski prasīja kasierēm vai Swedbankas kartes pieņem uz ko kasieres atbildēji svētdienīgi laiskā neizpratnē boloties un brīnoties. bija arī daži tipiņi, kas ļoti uzjautrinājās par rindu pie bankomāta un smiedami fočenēja stāvošos ar saviem viedtālrunīšiem. diezgan sirreāla sajūta tai visā noskatīties.

akjā un viena kolēģe biedējošā balsī klāstīja, ka viņa jau neko nezinot, bet viņas mammas brālis, kas esot ļoti augsti stāvoša persona savā lauciņā (neatzinās kādā. droši vien, ka kafejnīcas īpašnieks vai kas tamlīdzīgs), esot teicis, ka esot baigi, baigi nopietnie sūdi.

tādas, lūk, ziņas no galvaspilsētas. žēl, ka bij jāstrādā šovakar un tas viss piespiedu kārtā jāpieredz.

nu pasakiet vēl, ka cilvēks ir jelkādā ziņā gudrāks par dzīvniekiem. ka tik nav otrādi!

p.s. vēl viens stulbuma piemērs - palasiet sastāvu tam izstrādajumam ar ko baro amīšu bērnus

p.p.s. korelācija starp abiem linkiem - no mazām dienām saēdas tādus draņķus un pēc tam to vien zin kā injicēt cementu sev un citiem dirsās.

*) nogulēju līdz pusvieniem (gribēju piecelties ap 9iem. vairākas reizes pamodos, paskatījos ārā un domāju - nē, nevar būt vairāk par 8iem un gulēju tālāk. pēdējā reizē iedomājos paskatīties arī pulkstenī un biju pilnīgās šausmās);
*) atlikušo dienu, graužot sēmenes, truli nodirnēju internetā;
*) drausmīgi pārēdos zupu;
*) aizvilkos uz darbu un atsēdēju garderobes haltūru;
*) nopirku sieviešu žurnālu;
*) atbraucu mājās un vēlreiz pārēdos to pašu zupu;
*) tagad atkal dirnu internetā. bet drīz pārmetīšos uz sieviešu žurnāla lasīšanu.

[vismaz rītdienai ir lieli, skaisti plāni. cerams izdosies!]

( kāpēc labāk nesapīties ar zirgveidīgajiem radījumiem un dzīvniekiem vispār )

a) grauzdēta pitas maizīte ar svaigiem zaļumiem, dārzeņiem, seitanu, DIY humusu un zemesriekstu sviesta mērci. pirms un pēc.

b) es nesaprotu kāpēc ir jādara kaut kas tāds: zinātnieki satraukušies par nelielu Černobiļas apkārtnē dzīvojošu Prževaļskas zirgu populāciju. 31 zirgs 1998. un 1999.gadā tika izlaisti Černobiļas piesārņojuma zonā, kur cilvēki bez atļaujas nevar iekļūt. Tas tika darīts, lai bagātinātu vietējo bioloģisko daudzveidību. (avots)
t.i. es nesaprotu, kāpēc gandrīz izmirusi un aizsargājama dzīvnieku suga (vēl) ir jāpalaiž bagātināt vietējo bioloģisko daudzveidību vietā, kura ir tik piesārņota, ka cilvēkiem tur aizliegts uzturēties?

akjā, mājās braucot tak gadījās lielisks atgadījums.
braucu, logs vaļā, mati plīvo, muzons priecīgi skan, viss forši tā.
pārbrauktuve ciet, priekšā divi busiņi. stāvu, gaidu, priecājos, ka aizmugurē neviens nav, jo man joprojām bišķi raustījiens par uzsākšanu ar mazmotorGolfiņu slīpā vietā. protams, īsi pirms pārbrauktuve attaisās piebrauc kaukāds Opelis tieši pie manas pakaļas. nu tā, ka tuvāk vairs nevar. es saņemos un uzsāku ideāli, ne milimetriņu neatripojot. sākam braukt, a tie priekšējie busiņi kauko tur pēkšņi nobremzē un es savā otrajā ātrumā sāku bišķi raustīties un slāpt. bet nu ne ar kādu īpašu muļļāšanos nenodarbojos un braucu tālāk. aizmugurējais Opelis sāk nenormāli histēriski pīpināt. man vienā brīdī apnīk, izbāžu pa logu roku un parādu nepieklājīgu žestu. Opelis, neraugoties uz to, ka pretī brauc mašīnas, piebrauc blakus un sāk mani ļoti intensīvi spiest iekšā apmalē, kas atdala brauktuvi no gājēju ejas.
spieda, spieda līdz, mirkli pirms sapurnošanās ar pretimbraucošo mašīnu, panesās garām un aizbrauca.
sajūta neizsakāmi pretīga.

Japānas varasiestādes gan mierina, ka vairums radioaktīvo vielu tika aizpūstas Klusajā okeānā, nevis apdzīvoto rajonu virzienā.
/TVNET/

a kas, Klusais okeāns nav apdzīvota vieta!???
turklāt varētu padomāt, ka Klusais okeāns nav planētas barības ķēdes sastāvdaļa.

nu nē, nē, nē, kā man šitas riebjas - Trīne iestiepa iekšā lielu, dzīvu, bet aizkostu peli. palaida vaļā. pele bļaudama paskrēja zem koridora skapja. es ar mokām šo saķēru un gribēju iznest laukā, šī man sāka kost pirkstā, tāpēc izmetu viņu uz balkona. ta viņa tur tā lēni un klibi skrēja kkur, ta nāca apvainojusies Trīne meklēt, kur ir viņas medījums un suns ar gulēja uz tā balkona... karoč pa visu to burzmu es tā arī nesapratu kur pele palika. ir trīs varianti, no kuriem vislabākais būtu, ja viņa ir nokritusi lejā no balkona un klibo prom. vēl var būt, ka viņa ielīda notekcaurulē, kas no jumta iziet uz balkonu un tas man nepatīk - ja viņa tur nomirs, tad pūs un smirdēs. jebšu viņa kaukā pamanījās ieskriet pīpētavā un nekas vēl nav beidzies. šis variants ir diezgan reāls, jo Trīne tur šobrīd kko dežūrē.

nu manispēc lai tie kaķi medī, tā ir viņu daba, bet kāpēc viņiem jāstiepj iekšā dzīvi radījumi un jālaiž vaļā? šī tak nav pirmā reize. esmu izglābusi jau pāris peles un vismaz divas ķirzakas. dažas esmu arī neizglābusi. viņi gan nes iekšā arī beigtus radījumus. piemēram, pirms divām dienām vecākiem no rīta pie gultas bija nolikts viens peļu nelaiķis.

p.s. tikko atradu dārzā veselus divus peļu nelaiķus. gan jau ka viens no tiem ir no balkona nolecējs. laigantikpatlabivararīnebūttas.

man pēdējā laikā drausmīgi negribas atbildēt uz jautājumiem.
it īpaši tādiem - uz kuriem nav atbildes vai tā ir bezjēdzīga; uz kuriem atbildi var mierīgi uzzināt bez manas palīdzības; kurus uzdod jautāšanas pēc, bez īpašas ieinteresētības; kuru atbildēm nav nekāda sakara ar jautātāju; uz visiem klasiskajiem dežūrjautājumiem un tamlīdzīgi.
mani pat kaitina, tas, ka man uzdod šādus jautājumus un tad savukārt mani kaitina, ka mani tas kaitina.
īsti nevaru saprast kas man uznācis un kāpēc tā.

protams, tas nekādā ziņā neattiecas uz saturīgām sarunām, kur visi sarunbiedri (ieskaitot mani) ir patiešām ieinteresēti apspriežamajā tēmā vai, ja kādam patiešām var noderēt mana pieredze attiecīgajā jautājumā (bet tas jau tāpat iekļaujas ieinteresētībā).

man riebjas, ka saka - tāda ir dzīve, it īpaši lai attaisnotu kautko sliktu, nelabu, briesmīgu, kas noticis (nez kāpēc nav dzirdēts, ka kāds tā teiktu, kad notiek kaukas labs). man riebjas, ka saka - dzīve ir ciešanas, man riebjas, ka saka - dzīve ir grūta, man nenormāli, nenormāli riebjas, ka saka - dzīve ir cīņa. tas ir tik neizmērojami stulbi, slinki un bezjēdzīgi. nav taču nekādas lielas, vispārējas un objektīvas Dzīves ārpus no mums, ir tikai mūsu katra mazā dzīvīte un tā ir tieši tik laba vai slikta, kā mēs paši pret to attiecamies.
ja tev patīk cīnīties - tava dzīve būs cīņa, ja esi nolēmis slinkot un pūt, tad tava dzīve būs tāda, šitāda un ļoti grūta, ja esi izvēlējies ciest, tava dzīve būs sāpes un ciešanas. gluži tāpat būs arī tad, ja būsi nolēmis neuztraukties un rāmi pieņemt visu, kas ar tevi notiek - tava dzīve būs vienkārša, priecīga un skaista.
un vēl man riebjas, ka tiek aizmirsts, ka dzīve nav statisks un nemainīgs lielums. piemēram, ja esi vislaik dzīvojis dzīvi - cīņu, nekas neliedz (izņemot tavu paša šaurpierību, protams) tev vienā brīdī nolikt ieročus un dzīvot pavisam, pavisam citu dzīvi.
un man riebjas, ka katrs nevis vienkārši dzīvo tādu dzīvi, kā izvēlējies, bet mēģina savu izpratni par to uztiept citiem.

p.s.
šitā mana izlamāšanās ir lielā mērā izrādes Sāra Keina un, jo īpaši, tai sekojošās diskusijas ar režisoru un aktieriem, inspirēta.

*) kaukādā miljonajā skaņošanas reizē atklājās, ka mūsu klavierēm ir ieplaisājis rāmis, kas nozīmē ka viņas nemaz nav iespējams uzskaņot;
*) Kārļa pavisam jaunajam telifonam pagaist vibrozvans un gļučī austiņu ieeja;
*) nokritu no zirga;
*) piemetās galvassāpes (vakar nosāpēja visu dienu, šorīt atkal pamodos ar viņām);
*) vakar gāju uz staciju, lai brauktu uz savu foršo nodarbību, pērku biļeti, a kasiere saka, ka vilciens uz Rīgu kavēs vismaz pusstundu (brīnums, ka viņa pateica pirms es nopirku to biļeti - ir gadījies arī otrādi). stāvēju pēc tam vairāk nekā 20 min aukstumā un gaidīju busu (brīnums, ka nokavēju tikai 10 minūtes);
*) aizvakar vakarā konstatēju, ka no radiatoriem nāk nenormāls saltums. karoč gāzes katlam kaukāds erors - sildīt silda, bet kad viņam automātiski jāpārslēdz temprtūra, ta rubās ārā (tas tā vienkāršoti sakot);
*) un tagad pats labākais storijs -
gribējām šodien braukt uz kalnu. tētis no rīta saka, ka aizbrauks līdz bankai samainīt kaukādus zeķē noslēptus eiro, lai varētu samaksāt gāzes katla meistaram, būs pēc 20 min mājās un atdos mums mašīnu. telefonu līdzi nepaņem, jo viņam kā reizi šorīt baterija nokārusies un viņš strādā tikai piekonektēts elektrībai. aizbrauc un pazūd. izrādās tieši pie bankas mašīna divreiz noraustās un noslāpst. tā kā ielas mala pilna, viņš iemet neitrālajā un aizripinās līdz tuvākajai maliņai, lai netraucētu satiksmi. tas, par nelaimi, sanāk tieši zem zīmes, ka stāvēt nedrīkst. ieslēdz avareikas, ieskrien tuvējā veikalā palūgt piezvanīt mammai, lai viņa sazvana kādu, kas varētu viņu aizvilkt prom no turienes (brīnums, ka viņš zina no galvas tel.nr.). pēc 3 min iznākdams ārā redz, ka pašvaldības policija jau līmē šim pie loga protokolu ar 30 Ls sodu. viņš saka, ka mašīna saplīsusi, avārijas ugunis ieslēgtas un, ka viņš neko tīši sliktu nav darījis. menti atbild, ka neko nezin, ja reiz protokols ir iesākts rakstīt, tad tiks arī pabeigts un uz jautājumu, ko tad viņam vajadzēja darīt, atbild, ka vajadzējis aizstumt mašīnu līdz tuvējai stāvvietai (vot, parādiet man kādu, kurš viens pats var aizstumt Volvo V70 kādus metrus simts (tai skaitā ar pagriezieniem) pa šito netīrīto sniega-sāls pļurzu). pa to laiku mammai nav izdevies nevienu tēta glābēju sazvanīt un viņa zvana mums. es vēršos pie sava lieliskā Kaimiņa un sūtu viņu kopā ar Kārli tēti meklēt. izbraukājuši visu tuvējo apkārtni un tēti neatraduši, viņi atgriežas mājās. pēc kāda laika pārrodas arī pats tētis, kuru kāds labs cilvēks aizvilcis līdz servisam, bet visa šī ļembasta rezultātā viņš ir nokavējis obligāti apmeklējamos bezdarbnieku kursus.
karoč mašīna čupā, uz kalnu netikām, radiatori jau pāris stundas auksti utt.utjpr.

vismaz gāzes meistars ir atnācis un šorbīd tur kauko ņemas. es akal taisos iet lejā, kur Kārlis kurina kamīnu un lasīt tur grāmatu.

karoč šodien diena ne visai tāda. vajadzēja labāk pieņemt tēta piedāvājumu braukt uz kalnu, bet tā kā pagājšnedēļ netiku vispār un šonedēļ šī bija vienīgā iespēja, ta gāju uz stalli.
Kapella jau tīrot un seglojot likās tāda nīgra. treniņa sākumā, kamēr iesoļojāmies un es viņai neko neprasīju, tikmēr viss mierīgi, bet tiklīdz mēģināju sākt kaukādu strādāšanu tā sākās visādi zili brīnumi. ta mēs stāvam un neejam uz priekšu neparko. ta mēs baidamies no pilnīgi jebkāda troksnīša (arī no tā, ka pašai sniegs gurkst zem kājām). ta izlokam kaklu kā zutis uz visām pusēm un purinamies. un pēc tā visa vēl sākam nēsāties un mētāt pakaļu. tā rezultātā ceturtajā mešanas reizē, kas tika apvienota ar normālu panešanos, tomēr nenoturējos (manas pieēsmit santīmu slēpošanas bikses ir tīri okei normālai jāšanai, bet, ja jāmēģina noturēties visai aktīvos āzīšos, tad tomēr pārāk slīd pa segliem) un piezemējos uz sasalušas zemes ar asti pa priekšu. pēc tam arī ar pārējo muguru un pakausi (forši, ka izvēloties starp silto cepuri un ķiveri, izvēlējos par labu ķiverei), uz brīdi paliekot bez elpas. kamēr es tur rīstījos, Linda pārņēma niķupodu un man pie rokas vadājot Rēbusu nenormāli nosala kājas. ak, jā un es taču paspēju nokrist arī ejot uz stalli - paslīdēju ar saviem jāšanas gumīšiem un blaukts zemē uz kreisā sāna.
tagad normāli sāp asteskauls, muguras lejasdaļa un jūtu kā sāpes lēnām izplatās uz augšu pa pārējo muguru, bet rīt un parīt diezgan hc darbdienas priekšā.

forši vismaz, ka vīrietis ar suni bija atnākuši pēc treniņa pretī un mājās mani sagaidīja ļoti smukas puķes vāzē.

gāju uz vilcienu, lai brauktu uz savu foršo nodarbību, kuru bezmaz visu dienu gaidīju. stacijā konstatēju, ka man nepietiek skaidras naudas biļetei un, līdz baņķītim vairs paspēt nevar. atlika nīgri nākt atpakaļ mājās, pa ceļam nopērkot mandarīnus, banānus, riekstus un puķukāpostu, ko gremot un iemetot aci humpenē, vai tur nav parādījies mans jaunais, foršais ziemas mantelis (nē, nav, protams).
tagad esmu sapīkusi, vīlusies un dusmīga uz sevi (būtu ieskatījusies makā pirms iešanas ārā, varētu trūkstošās naudiņas pagrābt no santīmu burciņas).

mierinu sevi, ar domu, ka, ja būtu aizbraukusi uz Rīgu, mani notriektu tramvajs, vai es nogāztos pa slidenajām stacijas tuneļa trepēm un lauztu sprandu. un labi gan, ka tā negadījās uz darbu braucot, lai arī uz nodarbību man gribējās vairāk, nekā jelkad varētu gribēties uz darbu.
vismaz pabaudīju bišķi sniegu ārīgā veidā un izdomāju, ka nevaru sagaidīt, kad sniegs būs pietiekami nopietns, lai iejūgtu Upeni kamanās un izbraukātos pa Bot.dārzu. pa šito ziemu varētu iemācīties pati jūgt un kučierēt.

paldies par uzmanību, es ļoti labi apzinos cik šis posts ir bezjēdzīgs.

fūūū, beidzot ir sniegs!!! citādi man šis rudens asociējas ar bezgalīgiem dubļiem. pirmkārt tāpēc, ka īsi pirms sūdīgā laika sākuma, viņi izpostīja visu Raiņielu - nocirta kokus, sāka rakt grāvi, bāzt tur iekšā caurules un bērt to visu ciet. līdz ar to iela pilna ar ekskavatoriem, traķiem, smilts un šķembu čupām. kamēr tas nebija izpleties pa visu ielu, varēja vēl kaukā pa citām ielām apkārt apiet, bet nu jau labu laiku tādas iespējas vairs nav un izskatās ka tie dubļudarbi tur vilksies vēl veselu mūžību. brien tik pa pāris centimetru biezu, slapju un slidenu mālu kārtu. krutākais bij, kad viņi mainīja apgaismes stabus - vecās laternas bija noņemtas, jaunās vēl nebija uzliktas un ta vairākas dienas pēc kārtas jaklumburē pēc darba pilnīgā tumsā pa to pārrakto ielu mājās. otrkārt tāpēc, ka treniņi arī visi dubļu pielieti. neatceros, ka pagājšruden būtu bijis tik traki. un treškārt tā dubļu daudzuma, ko iekšā sanes suns pat pēc pāris minūšu izskriešanas pagalmā, dēļ. bet nu jā, nu jau ir labāk. tik tas sniegs varētu kļūt mazāk slapjs un kūstošs pēc iespējas ātrāk.

visu dienu periodiski uzplūst iekšējs jautājums par to, ko man nozīmē 18. novembris. nekad neesmu īpaši svinējusi (iespējams kaukad bērnībā tika apēsta kūciņa kopā ar vecākiem pie televizora), nejūtos nedz baigi patriotiska, nedz arī nacionālistiska. tajā pašā laikā nevarētu arī teikt, ka man būtu pilnīgi vienalga. kaukādā ziņā es jūtos pateicīga tam, ka šī valsts ir tikusi dibināta un, ka man ir iespēja dzīvot neatkarīgā un demokrātiskā (nu vismaz teorētiski) Latvijā. man vienmēr ir riebies dzirdēt visādu emigrantu (tai skaitā mana miesīgā brāļa) izteikumus, par to cik te ir slikti un pretīgi un, ka nav vērts te dzīvot (vairāk vērts, protams, ir vergot kaukādu sūda darbu par lielāku naudu, kura tāpat dzīvi diži pilnvērtīgu un laimīgu nepadara. un darba nedēļas beigās aiziet uz pabu piedzerties kopā ar britu padibenēm, kuri saklausījušies stāstus par mazo, jauko, naivo Latviju, kur zeltenes dziedādamas staigā, brauc uz šejieni uzčurāt Brīvības piemineklim). it kā mūsu valsti un mūsu zemi un mūsu mājas būtu jāveido un jābūvē kādam citam. jāiztaisa sterils eiroremonts un jānodrošina tāda ekonomiskā situācija, kad par melnstrādnieka algu var atļauties plazmas televizoru un pa servilādes luņķim katru otro dienu. un tad visi tie balamutes lepni nāktu atpakaļ un apmierināti burkšķētu, ka tagad vismaz ir kā pie cilvēkiem. man liekas, ka, lai būtu kā pie cilvēkiem ir pašiem jābūt Cilvēkiem. nevis bezgalīgiem patērētājiem un pārtērētājiem. viss ir pašiem jādara, nevis slinki jākasa kules un jādzīvo maldīgās ilūzijās, ka kaukāds abstrakts jēdziens "Eiropa" (vai "Rietumi") par visu samaksās, neprasot neko atpakaļ (to es par tiem kredītiem visvairāk).
un vēl - es esmu pilnīgi pārliecināta par to, ka ja Tev nav izdevies izdomāt kā palīdzēt pašam sev, vienlaikus palīdzot arī valstij un līdzcilvēkiem, tad Tu vienkārši neesi pietiekami ilgi un pietiekami cītīgi domājis. vai neesi gribējis izdomāt. es ticu, ka to var. jā, es pati arī neesmu neko tādu izdomājusi, bet es to godīgi atzīstu un savu pilsonisko kūtrumu apzinoties, man ne prātā nenāk tukši dirst cik te viss ir slikti un nožēlojami un cik stulbi ir tie cilvēki, kuri izvēlas palikt šeit, nevis brauc trulināt savas smadzenes caurām dienām mazgājot traukus.

bet atgriežoties pie 18. novembra - man kopš bērnības ir tāda iekšēja pārliecība, ka tam, kuram ir svētki (nu tur dzimšanas diena, vārda diena, kāzas, bēres, vatever) pienākas īpaša uzmanība. nu ka tā ir viņa diena un, ka viņam ir tiesības izvēlēties un noteikt kā to aizvadīt. piemēram, tai pašā bērnībā bija tradīcija, ka jubilārs izvēlas kādas spēles tiks spēlētas dzimšansdienas ballītē un kādus kārumus viņam visvairāk gribētos cienastā. un šodien, esot Rīgā, es domāju par to, cik Latvijai (kā valstij, kā zemei, kā kaukādam kopējam tautas egregoram) varētu savos svētkos būt priecīgi ap sirdi, no visa tā jēgu pārdzērušā pūļa, kas bļaustīdamies un atkritumus uz visām pusēm svaidīdams drasēja pa Vecrīgu. nu ka pareizāk būtu, ja tas pūlis izklaidētu un iepriecinātu viņu, nevis izklaidētos uz viņas svētku rēķina. es domāju par to, kā būtu, ja vismaz vienu dienu tas laiks, ko cilvēki iznieko rejoties Delfu un citu protālu komentāru lapās, tiktu pavadīts kautkā lietderīgi (nu kaut vai lasot ceļmalas atkritumus) - pēc kautkā tāda būtu vismaz par kripatu mazāk par ko pašiem pēc tam vaukšķēt.
nujā un tad es izdomāju, ka no nākamā gada moš jāiedibina sev tradīcija par godu savas dzimtenes dzimšanas dienai izdarīt kauko kopējam labumam un priekam. nu tā klusiņām savā nodabā kautkur kautkas jāsakārto, jāsavāc, jāsalabo, jāizdara, jāziedo utt. nu manliekas, ka itin nemaz nav grūti atrast un ieraudzīt vietu/lietu pie kuras vajadzētu savu (kaut uz brīdi) čaklo roku un sirdi pielikt.

labi, kaķīši, man nāk miegs, ceru, ka šitas palags ir kaucik saprotami uzrakstījies. un par tiem emigrantiem - es ļoti labi zinu, ka viņi visi nav tādi, kā es te rakstu. es pati pazīstu tādus. tā ka par to man te nepiesienaties, ja. labāk nepiesienaties vispār. ja ļoti gribas, pamēģiniet tā vietā kauko labu izdarīt. kautvai, gaidot ikdienišķo un saskābušiem ļautiņiem pārbāzto trolejbusu, pasmaidīt, pacelt pāris atkritumus no zemes un iemest tos atkritumu urnā.

daudz laimes dzimšanas dienā!

1) šodien darbā palasījos Sestdienu, kura mētājās TBR, a tur intervija ar Ziedoni iekšā. un viš tur saka, ka viņam patīk izrāde. ka viņš skatās uz Znotiņu un, ka viņam liekas, ka viņš pats tur tā ir. nuvot, tagad, lai visi tie, kas Ziedoni šīs izrādes sakarā žēloja un kratīja ar pirkstiem, ka tā nedrīkst par lielo tautas dzejnieku izņirgāties, lai izplēš šito rakstu no žurnāla, saveļ bumbiņā, iebāž mutē, kārtīgi sakožļā, norij un iemācās pasmieties paši par sevi. es ticēju, ka uz Ziedoni šai gadījumā varēs paļauties!

2) mājās braucot izdomājām, kāpēc ir tik maz jaunu un foršu mūzikas ierakstu. ja jau trīs gab Duetas Kjū dalībniekiem ir tik grūti savākties kopā, lai pabeigtu ierakstu, grupām kurās ir vēl vairāk dalībnieku, tas droši vien ir pavisam neiespējami, tāpēc arī nav pasaulē nekā jauna un laba, ko klausīties. nuvo, atnākam mājā, atveru draugiem.lv, a tur priekšā vēstule ar atkārtotu uzaicinājumu spēlēt Takā. ko lai tagad daram, nezinu;

3) vakar uz mūsu ielas parādījās labi pastāvējusi, neiela suņa maita. nu tāda, kas izskatās krietni jau zemē padzīvojusi. galvaskausiņš jau nopuvis tīrs un balts, a pārējais ķermenis tāds kaulu, kažoka un bišķi vēl gaļiņas murčkulis. pilnīgvai pretīgi iet pa to pusi, tumsā bail vispār iekāpt. labi, ka vismaz nesmird. un labi, ka iela mums tāda īsa un pakavveida - var iziet pa otru galu arī. diez, kur tāds ērms varēja uzrasties?

viņi jau otro dienu zāģē nost smukos Raiņielas kokus. protams, tas būs jauki, ja viņi beidzot savedīs kārtībā to grāvi, kas reizēm ļoti nelabi smirt (manliekas, viņi tur grib taisīt trotvāru virs to grāvi), bet tie koki tomēr liekas pārāk augsta cena par to. kaut viņi neiedomātos ķerties klāt arī otrai ielas pusei, kur auk mani mīļie kastāņi.

nākamreiz es mazos, mammas izaudzētos čilī pipariņus, tīrīšu un griezīšu cimdos. nu jau vismaz pusotra stunda riņķī, bet joprojām ritīgi dedzina roku. degunu, kuru pakasīju ar to roku, arī. nekāda mazgāšana ar ziepēm un ūdeni nelīdz.

bet ieliku trīs burkas ar baklažāniem ziemai (par pamatu ņēmu šo recepti, bet, protams, ar saviem uzlabojumiem. šķiet, ka sanākuši garšīgi).

ļoti, ļoti, ļoti jocīga sajūta, pēc visa tā garā brauciena un pēc tam vēl festivāla, būt savās mājās pavisam vienai pašai. pat suns nava, suns ar vecākiem Smiltenē un Kārlis palikās Saldū līdz rītdienai. nu labi, abi kaķi ir kaukur te araund.

Zvērā bija forši, likās, ka par īsu bišķi, bet nākamnedēļ izrādās būs jābrauc uz Labu Dabu un vēl pēc tam ir Mīlas Vasara. jā, bet runājot par Zvērā nepatika tas, ka tur vairs nav nekā no trū pankuhas atlicis. milzīga izklaides mašinērija un viss. nu kā DIY panku pasākumā ieeja var maksāt 15 Ls un, kā tur var nedrīkstēt steidždaivot, kā var būt, ka nikni apsargi brutāli grūž nost cilvēkus no skatuves? stulbi arī, ka nebija iepriekšgadus praktizētā akcija, ka pēdējā dienā par katru salasītu atkritumu maisu dod aliņu. nu, ne jau man to aliņu vajadzēja, bet tur palika milzīga miskaste, kuru mazie par to čuralu būtu ar prieku naski savākuši un visi no tā būtu ieguvēji.
un nesalīdzināmi mazāk pazīstamu cilvēku kā agrāk. mēs paliekam veci.

meklējot pavisam citu info uzdūros ļoti jaukai intervijai:

Simptomi vara iekšķīgam trūkumam ir, ja izkrīt mati, ir nieze, augsts holesterīna saturs un infekcijas, trausli kauli. Bieži vien trausli kauli ir tieši tāpēc, ka trūkst varš nevis kalcijs. Varš ir daudz svaigā gaļā, aknās, jūras produktos, ko veģetārieši nelieto. Tāpēc arī viņi vairāk par 55 gadiem nedzīvo.

ieteiktu tam ēzelim noskatīties, piemēram, lielisko filmu par raw vegan ģimenīti, kuras galva jau pāri savam mirstamajam vecumam izskatās krietni veselīgāks, nekā viņš un pat spēj aktīvi nodarboties ar klintīs kāpšanu utt., utjpr.

Breakthrough (An Inspiring Raw Food Documentary) (filma ir diezgan lēna, bet patiešām laba. zem tā linka ir gan info, gan iespēja novilkt. kam slinkums vilkt, var skatīties arī google video)

p.s. a diez viņš pats patiešām ēd svaigu gaļu?