*

šorīt jau agri no rīta esmu Plakanciemā. jāpaspēj neizskaidrojamo klepu saķērušais zirdziņš sabarot pirms vetārsta, jo pēc tam nabadziņš iespējams nedrīkstēs ēst un jāatved no ganiem. tas tiek izdarīts. atbrauc vetārsts. zirgs spītīgi neklepo un neko nesaka. jādzenā kordā, moš sāks rādīt kas par vainu. dzenāju kordā, ko parasti nekad nedaru - zirdziņš apvainojas. joprojām neklepo. laikam vienu reizi tik noklepojās un tai pašā brīdī vetārsts runā pa telefonu. dzirdam, cerībā, ka sāks klepot, jo pirmo klepu viņam kostatēju tieši pēc padzeršanās. ilgi dzer, liekot turēt nospiestu mehāniskās dzirdnes nipeli. kamēr neviena nav blakus, viņš itin labi prot pats viņu nospiest ar degunu, bet tiklīdz kāds ir klāt, tā jāspiež, citādi zirdziņš visādos veidos liek manīt, ka uz tavas sirdsapziņas drīz būs mokošā slāpju nāvē pie dieviņa aizgājusi radībiņa.
turpina neklepot. tiek nolemts taisīt endoskopiju. sākumā ceram uz beznarkozes pasākumu. uzdevums ir pierunāt zirdziņu stāvēt mierīgi kamēr viņam caur nāsi tiek ieslidināta endoskopa šļūka un dakters var izskatīt kas viņam tur iekšā darās. pāri zirgiem parasti jūtīgajai vietai pārslidinās bez iebildumiem, bet tur kur nevajadzētu būt problēmām, zirdziņam viņas ir - sāk raustīties un krist histērijā, uzlec man uz kājas un mēģina aiznesties ar visiem atsaišu stabiņiem. saprotam, ka bez narkozes tā lieta neies. taisam narkozi. man, protams, bezmaz asaras acīs skatoties kā zirdziņš lēnām aizmieg grīļodamies un žvārbādamies kā taisītos tūliņ saļimt. atkal nāsī lien endoskopa šļūka. dakterim sākumā liekas, ka aparāts sabojājies, jo priekšā tikai sarkans vien, sarkans vien rādās. beigās izrādas, ka zirdziņš iepriekšējā bāšanas laikā raujoties ārā drošvien saskrāpējis ar aparāta galu sev iekšu un notiek neliela asiņošana. kad nu viss kārtīgi izpētīts, nolemjam, ka ja jau narkoze, tad pie reizes jāapvīlē arī zirdziņam zobus. viņam tāda neparasta-nepareiza žokļu uzbūve, līdz ar to zobi nevienmērīgi aug, nevienmērīgi dilst un iespējams var kairināt augstlējas tādējādi izraisot klepu. te parādās jauna problēma - tā kā zirdziņš nezināmā veidā pirms vairākiem gadiem ganos izsitis pāris priekšzobus, nav iespējams viņa mutē nofiksēt mutes atpletēju, kas nepieciešams lai dakteris ar vīli varētu tikt klāt aizmugurējiem zobiem. dakteris ar asistenci nomocās visādos veidos, bet beigu beigās kaut kā daudz maz novīlē. pēc tam zirdziņš ir jāpieskata, lai neēd - viņš ir apnarkozēts, līdz ar to var ēdot aizrīties un nosmakt. ēst gan viņš grib - viss tāds aizmidzis, galvu nevar noturēt, bet mēģina snaikstīties gar sienu un zāli. pēc tam ir jaasistē pie vēl viena maza jauka ķēvuļa zobu vīlēšanas, kura saimniece pirmdienas rītā diemžēl nav varējusi pati ierasties. uzdevums - turēt ķēvuļa galvu uz pleca, kamēr notiek vīlēšana. ķēvulis maziņš, maziņš - nu tāds liels ponijs vispār. bet galva tik smaga, tik smaga. diez kā būtu bijis, ja man arī savam trīs reiz lielākajam zirdziņam būtu bijusi galva jātur.
pēc tam ir jāstāv ārā un jāpieskata abi zirdziņi - lai neēd, lai nemēģina norauties vai savā starpā sakauties (mazais ķēvuls tikai aizvakar iekārtojās uz dzīvi Plakanciemā, tāpēc abu starpā vēl nav īsti nodibinājušās draudzīgas attiecības). neēst vēlams stundas divas, bet tā kā atsevišķa, ierobežota vieta, bez pārtikas, kur šos palaist brīvībā, nav pieejama, tad tā arī šiem piesietiem jāstāv. mans zirdziņš itin drīz jau kļūst pavisam možs un lecīgs. dīdās, gorās, kārpa ar kājām zemi un visādos veidos pieprasa maizi un izklaides. izdomājam, ka palaidīsim zirdziņus turpat pie mājas, kur ir improvizēts aplociņš, no strāvai nepieslēgtas elektriskā gana lentas un īsa zālīte, ar kuru mazāka iespēja aizrīties. kā reiz sāk līt. ieeju iekšā, dzeru tēju un sapņoju par to, kā braukšu mājās, cepšu cepumus un gaidīšu vīru no komandējuma atpakaļ. ik pa brīdim pa logu vēroju ko dara zirdziņi. it kā mierīgi ganās. manējais gan tā kā diezgan apņēmīgi virzās uz no mājas attālāko stūri, kas vienlaicīgi ir arī ganiem tuvākais stūris. un vienā brīdī, protams, viņš ir prom. pārkāpis lentai un aizgājis. tā kā laiciņš jau ar labs pagājis, ņemu mazo ķēvuli un ar vedu uz ganiem. tur priekšā paveras posta aina - mans mīļais zirdziņš nevis kaut cik godīgi norāvis ieejas lentu (kurai viņš mazliet papūloties būtu varējis arī pārkāpt un kuru nebūtu arī liela bēda pēc tam sarmontēt), bet paņēmis uz masu veselu aploka posmu, izgāžot četrus stabus un saplēšot elektriskā gana lentas.
smagi nopūšos, eju atpakaļ. atslēdzu ganu no elektrības. sagaidu kad saimniece noliks gadu veco meitiņu gulēt diendusu, atstājot remontstrādnieku uzraudzībā un ejam cīnīties ar zirdziņa, nesankcionētās atgriešanās pie bara, sekām. knapi esam apzinājušas patieso kaitējumu, kas saimniecei zvana no mājām - bērns pamodies un bļauj. man tiek uzticēts kaut kā nebūt aiztaisīt ciet izpostīto gabalu un vēl aizstumt milzumsmagu ķerru ar siena ķīpām uz barošanas vietu. es palieku viena lietū, slapjumā, dubļos, odu mākuļos, ar nolauztiem stabiem un plīvojošām elektriskā gana lentām un pats galvenais - nulle pieredzi elektriskā gana labošanas darbos. ne es saprotu, kā ar to jocīgo urbi var izdabūt zemē caurumu, ne kā tās lentas tur jātin. karoč pilnīga bezcerība un izmisums. kautkā nebūt iestutēju zemē vienu stabu, ieskrūvēju distancerus un ar nenormālu čakarēšanos saviņķelēju lentas. nu viss tā pavisam uz puņķiem. stumšu tagad to nolāpīto sienu uz barošanas vietu. sāku stumt, a gumijnieki dubļos slīd, ķerra nozvārojas un siena ķīpas izgāžas zemē.
kļūstu arvien niknāka un niknāka. aizdabonu to sienu līdz vajadzīgajai vietai. ta vēl divas ķīpas ir jānoliek citā vietā, uz kuru jālien pāri grāvim. vienai ķīpai, no diviem kopā saturošajiem striķiem, palicis tikai viens. pasitu padusē, lienu caur to grāvi, atkal paslīdu, ķīpa izkrīt no paduses un izjūk pa dubļiem. pilnai laimei man sāk mesties kaukāda siena alerģija, kas nekad iepriekš nav novērota - kasās delnu locītavas un kakla priekšpuse.
ar dusmās sakostiem zobiem aizvelku ķerru ar darbarīkiem uz mājām, nosviežu salijušās drēbes, lecu mašīnā un tešu projām.

a kas beigu beigās nabaga zirdziņam par vainu? nez, endoskops rādīja, ka trahejā kaukādi svaigi sarētojumi, kas elpojot iespējams kairina un izraisa klepu. kā tādi radušies - nav skaidrs. dakters teica, ka izskatoties vai nu pēc ķīmiska apdeguma (tipa kauko ne to apēdis) vai varbūt biti vai lapseni ierijis un sakosts. izrakstīja homeopātijas kursu 10 dienām (tas gan man liekas nenormāli kruti, ka Latvijas galvenais zirgu ārsts ārstē ar homeopātiju) un pēc tam skatīsies vai būs labāk. labā ziņa tāda, ka ar plaušām viņam viss labi. un beigās noplēsa par visu šo kopā (endoskopija, zobu apvīlēšana, vizīte un zāles) 76 Ls. par spīti tam, ka vizītes maksu uz trim dalījām, jo viņš to mazo ķēvuli vīlēja un vēl vienu ķēvi konsultēja. tas viss notika apmēram divas stundas un kopā viņš no mums dabūja kādus 150 Ls. bet labs viņš ir jā. arī jauks un patīkams. un pret zirgiem patiešām izturas ar cieņu un mīlestību.

un man noteikti vajadzēja visu šito garo palagu uzrakstīt, lai kaut kā sagremotu visu to plašo emociju lērumu, kam šodien nācās iziet cauri. beidzot jūtos kaut cik nomierinājusies. fū.