*

man riebjas, ka saka - tāda ir dzīve, it īpaši lai attaisnotu kautko sliktu, nelabu, briesmīgu, kas noticis (nez kāpēc nav dzirdēts, ka kāds tā teiktu, kad notiek kaukas labs). man riebjas, ka saka - dzīve ir ciešanas, man riebjas, ka saka - dzīve ir grūta, man nenormāli, nenormāli riebjas, ka saka - dzīve ir cīņa. tas ir tik neizmērojami stulbi, slinki un bezjēdzīgi. nav taču nekādas lielas, vispārējas un objektīvas Dzīves ārpus no mums, ir tikai mūsu katra mazā dzīvīte un tā ir tieši tik laba vai slikta, kā mēs paši pret to attiecamies.
ja tev patīk cīnīties - tava dzīve būs cīņa, ja esi nolēmis slinkot un pūt, tad tava dzīve būs tāda, šitāda un ļoti grūta, ja esi izvēlējies ciest, tava dzīve būs sāpes un ciešanas. gluži tāpat būs arī tad, ja būsi nolēmis neuztraukties un rāmi pieņemt visu, kas ar tevi notiek - tava dzīve būs vienkārša, priecīga un skaista.
un vēl man riebjas, ka tiek aizmirsts, ka dzīve nav statisks un nemainīgs lielums. piemēram, ja esi vislaik dzīvojis dzīvi - cīņu, nekas neliedz (izņemot tavu paša šaurpierību, protams) tev vienā brīdī nolikt ieročus un dzīvot pavisam, pavisam citu dzīvi.
un man riebjas, ka katrs nevis vienkārši dzīvo tādu dzīvi, kā izvēlējies, bet mēģina savu izpratni par to uztiept citiem.

p.s.
šitā mana izlamāšanās ir lielā mērā izrādes Sāra Keina un, jo īpaši, tai sekojošās diskusijas ar režisoru un aktieriem, inspirēta.