*

akjā, mājās braucot tak gadījās lielisks atgadījums.
braucu, logs vaļā, mati plīvo, muzons priecīgi skan, viss forši tā.
pārbrauktuve ciet, priekšā divi busiņi. stāvu, gaidu, priecājos, ka aizmugurē neviens nav, jo man joprojām bišķi raustījiens par uzsākšanu ar mazmotorGolfiņu slīpā vietā. protams, īsi pirms pārbrauktuve attaisās piebrauc kaukāds Opelis tieši pie manas pakaļas. nu tā, ka tuvāk vairs nevar. es saņemos un uzsāku ideāli, ne milimetriņu neatripojot. sākam braukt, a tie priekšējie busiņi kauko tur pēkšņi nobremzē un es savā otrajā ātrumā sāku bišķi raustīties un slāpt. bet nu ne ar kādu īpašu muļļāšanos nenodarbojos un braucu tālāk. aizmugurējais Opelis sāk nenormāli histēriski pīpināt. man vienā brīdī apnīk, izbāžu pa logu roku un parādu nepieklājīgu žestu. Opelis, neraugoties uz to, ka pretī brauc mašīnas, piebrauc blakus un sāk mani ļoti intensīvi spiest iekšā apmalē, kas atdala brauktuvi no gājēju ejas.
spieda, spieda līdz, mirkli pirms sapurnošanās ar pretimbraucošo mašīnu, panesās garām un aizbrauca.
sajūta neizsakāmi pretīga.