*

laiski sēdēju datorā, līdz pēkšņi izdomāju, ka gribu saulrietu. paskatījos avotos - saulriets notiek pēc mazpadsmit minūtēm. grābu riteni un gāzu uz dambi. īsti nepaspēju - bumbulis jau bija aiz kokiem. bet, kas pats pretīgākais - tur ir neizsakāmi daudz ar knišļmušiņveidīgiem kukaiņiem. pabraukt ar ļasiku gandrīz neiespējami - pilnas acis, deguns un mute. nu tā, ka liekas, ka minies cauri ķīselim kaukādam. ļoti neveģetārs izbrauciens sanāca. šitiem laikam sanācis pārziemot vēl labāk nekā odiem, pie kuru apjomiem esmu gandrīz jau pieradusi (drīzāk samierinājusies).

( tas )

viens ir skaidrs - kad dzīvesbiedrs pārdienas nau mājās, krietni vairāk gribas spamot šiten. nu ja - nav kam citam pastāstīt, kas jauns inešpasaulītē un ar ko izkomunicēt dienas runājamo normu.

r) man nenormāli riebjas, ka mani izprovocē iesaistīties sacensībā un/vai kautkā pierādīšanā, jo man nenormāli riebjas ar kādu sacensties un kādam kautko pierādīt. visbiežāk tā ievilkšana notiek, pateicoties manai brīžam līdz slimīgumam saasinātajai taisnīguma (vārds 'godīgums' šai gadījumā būtu par skaļu) izjūtai (bet reizēm vnk Ego bļaustās), tā, ka es to sākumā nemaz nepamanu. attopos tik tad, kad jau ar pilniem apgriezieniem sacenšos un/vai kādam kauko pierādu. tad man kļūst ļoti skumji, es jūtos dusmīga, piečakarēta un sasmērējusies un sevī vīlusies. un liekas, lai uz kuru pusi grieztos un, lai ko neteiktu un nedarītu, viss tāpat jau ir neglābjami nepareizi un negodīgi;

s) nostījos tiko pa LTV1 raidījumu par to, ka Smiltene ir viskrutākā pilsēta visā universā. lielākā daļa raidījuma bija tiešraide, bet visviskrutākais no visa, ko tur rādīja likās 96 gadus vecs onkulis, kurš jau 80 gadus taisa mucas, dara to joprojām, pie tam eksportē tās uz Vāciju. izskatījās krietni veselīgāks un dzīvespriecīgāks nekā mans, mūždien pie TV dirnošais, tētiņš. un vispār man gribas uz Smilteni ļoti;

šausmas šausmas, nu kā tā var izdarīties. es vēl saprastu kaukāds puskoklēcējs skirbents, bet ne jau nu LKA doktorante un visvisādu, ar subkultūrām saistītu lekciju lasītāja.
no objektīvās informācijas izvelk to, kas noder rakstā, tādējādi izmetot no grupas mūsu lielisko vīrieti un pataisot mūs par dumpīgu panku meiteņu duetu.
tas jau nekas, ka mūsu tuvākais sakars ar pankroku ir Dignas grebene.
un tas nekas, ka tekstiņā, no kura 99% viņa ņēmusi info par grupas izveidošanas gadu, ir arī skaidri un gaiši uzrakstīts, cik pilntiesīgu dalībnieku ir grupā (TRĪS!) un kāda dzimuma tie ir.
un raksta galerijas bildēm nav itin nekādu atsauču, vai norādes par to autoru.
ir jau jauki, ka kāds pamana un saka labus vārdus, bet tas nav attaisnojums pilnīgai informācijas sagrozīšanai.

p.s. lielā rakstītāja, kādu laiku atpakaļ bija Dignai izteikusi vēlmi mūs pieminēt rakstā par pankiem uz ko Digna bi atbildējusi, ka īsti nesaprot kāpēc un kāds mums ar to sakars.

TE TAS RAKSTS

upd: aizrakstu viņai oranžajā vairākas iebildes par rakstu, tai skaitā to, ka neesam duets, bet truets un, ka mums ir arī viens pilntiesīgs vīrieškārtas dalībnieks, uz ko viņa atbild: un es īsti nesapratu, ko šis vīrietis dara grupā ?
tas nozīmē, ka, ja es esmu tupa diezgan, lai nesaprastu, ko Dzeltenajos Pastniekos dara Viesturs Slava, tad varu mierīgi viņu ignorēt un par grupas dalībnieku neuzskatīt. forši, ne?

upd2: pēc nelielas sarakstes oranžajā, raksts ir palabots. Kārlis ir atpakaļ grupā un tagad mēs spēlējam kaut ko līdzīgu pankrokam. atsauces bildēm gan joprojām nav pievienotas.

pa dienu biju jāt. tā kā Upenītei atkal parādījies hroniskais noberzums no vēderjostas, jāju bez segliem un izdevās saķert TO sajūtu. nu, kad visās zirga gaitās Tu mierīgi un nesaspringti sēdi, kājas brīvas un paniski nekrampējas zirgam sānos, kad vispār viss ir atbrīvots un līdzsvarā un zirga kustība ir Tava kustība. pavadas ar gandrīz pavisam nometu - t.i. devu maksimāli brīvas un garas un Upenīte gāja absolūti godprātīgi, bez jebkādiem ekscesiem. tā mēs tur abas forši izplezīrojāmies pa silto saulīti.
tajā pašā laikā bija atnākuši pajāt trīs slāviskā tipa, bet latviski runājoši cilvēki. esot teikuši, ka protot jāt, paši izvēlējušies ašākos zirgus un, tad es ar šausmām un riebumu skatījos, kā viņi tur darījās - vīrietis iekrampējies ārprātīgi cieši pievilktās pavadās, zirgam visa mute sāpīgi sarauta un dzen uz priekšu visnotaļ paklausīgo un pieklājīgā vecuma Eiropu. viena jaunkundze uz nebēdnīgās Lēdijas - rikšos jāt neprot, bet biksta tik zirgu, kratoties kā pelavmaiss, daudzot zirgam muguru un pati savu pakaļu un, arī, protams, rausta zirgam muti. Lēdija viņu vienā brīdī vienkārši nometa, bet tai dūša bija tik liela, ka pat kāpa atpakaļ un turpināja tādā pašā garā. otra jaunkundze tāda mierīgāka un mīkstāka, Kapella ar viņu uz muguras vienkārši klimta krustām šķērsām pa laukumu. uz to, ko trenerīte mēģināja viņiem pastāstīt, kas un kā pareizi darāms, viņi reaģēja ar jā, labi, labi un tik nejēgojas tālāk tāpat kā iesākuši. žēl man to zirgu. cilvēku patiesībā arī. es nesaprotu, kāpēc viņi vispār izdomā, ka viņiem ir jāmēģina jāt.

bet mājās ejot neplānoti ietrāpīju pikniku sezonas atklāšanā pie blin_da. tāpēc mana šīs dienas bērzu sulas, indijas rīsa sēnes un tējas diēta tika papildināta ar meloni un mazliet svētlaimi izraisošajiem zaļumu salātiem. un tagad es apsveru domu uzēst pamelu.

( a te tās bildes, kuras neieliku vakar )

aizvadīju mīļu ciemiņu un gribēju beidzot uzsākt velosezonu, bet tētis paspēja pirmais pagrābt manu mīļoto ļasiku, paziņot, ka aizbraukšot līdz ceham (3 min brauciens) pie kompresora piepumpēt riepas (nu viņas bija pilnīgi mierīgi braucamas, to mikronu es varēju arī ar rokas pumpi iesukāt). nu jau bez maz stundu kā pazudis. tikmēr diena izdziest, saule riet un es kļūstu arvien niknāka.

1) man neliekas godīgi, ka tā stunda uz priekšu ir jāgriež brīvdienu naktī, tādējādi nozogot stundu miega. a kāpēc nevar griezt, piemēram, darbdienas vidū, ko? (un nekomentējiet te man tagad par to, ka stundu uz atpakaļu arī griež brīvdienu naktī, tam ar šeit un tagad nav nekāda sakara);
2) man ir vesels bars ar ļoti sarežģītiem radiniekiem. nav tik viegli kā Kārlim - viņam visi tādi vienkārši, stipri, lādzīgi un mazliet mežonīgi kurzemnieki;
3) biju šovakar koncertā. uzzināju, ka divas marimbas kopā skan kā augstāko sfēru mūzika. izjutu cik jocīgi ir klausīties vienlaicīgu dragāšanu pa četriem bungu komplektiem un tā arī nesagaidīt itin nevienu ģitāru. bet viena liela marimba, viena mazāka marimba, ksilofons, metalofons, timpānu komplekts un tubulārie belli kopā vispār izklausās tik skaisti, kā es nezinu kas. ā un vēl tur spēlēja arī statīvā iekārtu skārda plāksni, jā, vot tieši tā arī tas viss bija.

un vēl p.s. 4) lai vecs, savu bārdu sačurājis āzis, sasper tos, kuri soulsīkā kā šāroto folderi pievieno kaukādas šausmas, kur viņiem iekšā stāv pilnīgi visi skaņdarbi atsevišķi un tad tu atrodot tādā, kko sev ļoti nepieciešamu, kāri, naivi cerīgi, ar satrauktu steidzību nospied download containing folder un viss uzkaras līdz aiznākamā mēneša trešajai ceturtdienai. vai arī, sliktākajā gadījumā, tu nemaz neievēro, kas noticis un tavs kompis lēni, bet nepielūdzami pildās ar visādiem sūdiem, par kuriem pēc tam nekā nesaproti kā tie te nākuši un uz kurieni iedami.

man ar laikam depresija (vai nu pašai sava, vai no Kārļa pielipusi) - nekādi vairs netieku ar sevi un saviem niķiem galā. nevaru nekā piespiesties darīt, kas jādara un pildīt pati sev dotus solījumus un apņemšanās. nu pilnīgi un galīgi neko. dzīvoju pēdējās nedēļas kā tāda inerta, recekļaina medūza, paijāju ego un mēģinu sevi nomierināt ar gan jau rīt, visu darīšu, viss būs. pati jau sāku sev riebties.
un manliekas, ka nekas nemainīsies kamēr neaizvāksies tas nomācošais sniegs un nebūs vismaz stabili 7 grādi plusā. lai gan tā jau ar tāda atmazka vien ir. ekh.

mums te vakar un šodien sanāk tādas baigās kultūras dienas. vakardien bijām -
1) kīnō uz Bērtona Alisi;
2) Dzelzceļa muzejā uz Katrīnas Neiburgas personālizstādi Patiesībā: darbs, ģimene, mīlestība, Dievs, bērni un muzikāli priekšnesumi (vispār neslikta, uz jūtu pavelk, bet ar Kārli nospriedām, ka tā tagad tāda modes lieta - iet pie cilvēkiem (it sevišķi veciem) un klausīties, kas viņiem sakāms. beigās sanāk tāds drošs ceļš ar sausām kājām pa Hermaņa iemīto Latviešu stāstu taciņu)
3) atkārtoti noskatījāmies Garo Dzīvi (nebiju redzējusi, kopš savas pirmās sezonas teātrī. šoreiz kaut kā labāk patika, lai arī likās mazāk smagi un vairāk izklaidējoši);
un šodien iesim uz:
4) Sinfonietta Rīga un Diāna Ketlere Lielajā ģildē (programmā Šūmanis, Stravinskis un Šostakovičs);
5) Mona de Bo jaunā albja prezentāciju Spīķeru koncertzālē.


un tagad par Alisi. es to filmu gaidīju divus gadus, kopš kaukur internetā uzraku, ka Bērtons viņu taisa. uztaisījis ir vizuāli krāšņu, bet stāstu gan pilnīgi sapisis. es saprotu, ka var ņemt gatavus tēlus un ar viņiem rotaļāties radot ar viņiem savu stāstu, bet nu tad tas ir jādara smalki un filigrāni, tā lai jaunais stāsts interesantumā un elpaizrautībā pārsistu iepriekšējo. tā būtu cieņa pret pirmstāstu. abet ko tas ērms ir uztaisījis - kaut kādu saldenu savārstījumu Gredzenu Pavēlnieka stiliņā, par kaut kādu tur iepriekšnoliktu ceļu, likteni un cīņu ar pūķi. viņš ir gandrīz pilnībā ignorējis visu to Kerola Alises briljanto absurdu un foršās fiškas (piemēram) utt. un, ja jau taisīja tā (kā uztaisīja), tad varēja pacensties piestrādāt pie pozitīvajiem tēliem, lai gribētos dzīvot līdzi viņu uzvarai. bet tā balto karaliene tāda pliekana plikpļekblonda dūdiņa, kas prot tikai uhh kniksēties un ahh klanīties. ļaunā, sarkano dāma likās krietni pievilcīgāka (viņas kavalieris gan ar tikpat bezgaršīgs, kā tā baltā lēdija). kādu laiku pēc noskatīšanās vēl diskutēju ar savu iekšējo Es par to vai tā visa nebija baigi glauna, gaumīga un eleganta ironija no Bērtona puses. bet nonācu pie secinājuma, ka, ja arī tā bija ironija, tad pilnīgi noteikt ne glauna, ne gaumīga, nedz arī eleganta. vēl iedomājos moš Disnejs kautkādā veidā aplauzis Timam spārnus, nu bet šaubos.
vismaz paldies dievam Alise beigās tomēr nesabučojās ar Cepurnieku (jāatzīst, ka tie abi forši tēli, cik nu viņiem iespēja tādiem būt, visnotaļ primitīvā stāsta ietvaros).
ai, nu bet ko nu es, es jau pēdējā laikā protu tik kritizēt un pelt.

ej prom ziema, ej prom sniegs, ej prom aukstums - jūs man esat ļoti, ļoti, ļoti apnikuši!

p.s. man šausmīgi gribas ar plānām auduma kediņām, pa sausu asfaltu, siltā novakarītē tā jauki tipu tapu tipu tapu tipu tapu.

svētdien: aizvadu ļoti patīkamiem iespaidiem bagātu dienu. nekas neliecina, ka man kaut kas varētu nebūt kārtībā;
pirmdien: pamostos 7os no tā, ka ir nenormāli auksti un krata drebuļi. līdz vakaram ir jau 38.4, komplektā ar vieglām galvassāpēm un mazliet jūtīgu mutes dobumu;
vakar: temperatūra bišķi mazāka, mute jūtīgāka un galvassāpes krietni lielākas (kas ņemot vērā, to, ka līdz pagājušā gada rudenim man galva vispār nekad nebija sāpējusi, ir diezgan biedējoši un nepatīkami). pēcpusdienā nodevīgi sazāļoju sevi ar ķīmiju un uz mīkstām kājām aizvelkos uz darbu;
šodien: temperatūra tik bišķi virs normas, galvassāpes vieglas, bet nenormāli sāp visa mutes iekšpuse. nu smaganas un tā, ka vispār negribas neko ēst, pat tēja kož. pēcpusdienā, gulšņājot pa dīvānu un drūmi veroties griestos, domāju, kur es varētu būt visu šito atrāvusies un, kas tas vispār ir tāds. taustos ar pirkstu pa muti un konstatēju, ka normāli uztūcis kreisais, apakšējais mutes stūris, nu galā aiz paša pēdējā zoba - EURĒKA! 97% skaidrs, ka viss šitas draņķa balagāns par godu lēnai un mokošai mana otrā gudrībszoba nākšanai pasaulē (un es vēl čīkstēju par pirmo - tas jau viegli un ātri kā sēne no sūnām izlīda ārā).

kad pirms gandrīz precīzi diviem gadiem satiksmes negadījumā šķīros no pāris priekšzobiem, likās, ka visādu ar mutes dobumu saistītu sāpju un ciešanu man pietiek līdz pašam mūža galam. še tev - kas tev (ne)dos.

bet tā vispār 6dien, 20.02. nāciet uz koncertu Dērtīdīlā



kā jau apmēram plakātā rakstīts, uzstājas:
Zemnieks un Kosmoss
Jēkabs Voļatovskis + Kaspars Rolšteins + Regnārs Vaivars
Delchia (LT)
Oorchach (LT)
sākums 20:00, ieeja - divīts

vairāk info šeitan, es tikai vispār necik nesaprotu, kāpēc un kādā sakarā tajā rakstā tik ļoti uzsvērts vārds pretenciozs*. izskatās, ka tam, kurš to rakstījis ir problēmas ar vārda nozīmes pārzināšanu un man nešķiet, ka tas ir īstais vārds publikas pievilināšanai. nevaru spriest par to Voļatovska+Rolšteina+Vaivara projektu, bet cik nu man no manas virtuves zināms, tad ZK pretenciozitāte galīgi nepiemīt. bet nu labi, tas tā.

_______________________
* pretenciozs - tāds, kas pārspīlē savu nozīmību, pārāk pašapzinīgs, iedomīgs, manierīgs (Svešvārdu vārdnīca, R., 2005).

tā kā Ziemassvētki ir jau garām, tad laikam jāvēršas pie Lieldienu zaķa - mīļo garausīt, atnes man, lūdzu, savā olu groziņā arī jaunu virtuves plīti. citādi esošā mani nobeigs. šodien, piemēram, siera kūku, kurai jācepas 30-40 min, plīts cepa vairāk nekā divas stundas un tāpat es viņu izņēmu ārā, vēl bišķi par mīkstu, jo vairs nevarēju to izturēt. un tā viņa dara ar pilnīgi visu, ko liek viņai vēderā. digna vienreiz stundu viņā cepa biskvītu tortei - to, kurš normāli jācepj 20 minūtes, lielā karstumā, krāsni nevirinot.
nē, nu, protams, protams, labāk jau tāda nekā nekāda.
ā aizmirsu vēl pasūdzēties, ka tā plīts regulāri dod pa nagiem. es laikam šai mājā esmu vienīgā, kas vēl nekad nav atrāvusies. kaarl ir dabūjis desmit reizes. mana mamma arī. votkā.

pie reizes pierakstu te kūkas recepti, jo šī, vismaz priekš manis ir drošākā vieta, kur to darīt. lai nepazustu.
( cepjamā siera kūka )

šķirstu te tagad vakardienas avīzi un lasu, ka Latvija gatavojas ratificēt konvenciju, par istabas mājdzīvnieku turēšanu, kas aizliedz zvērus slīcināt, noslāpēt, nonāvēt ar strāvu vai indīgām vielām, apgriezt asti un ausis, amputēt nagus un ilkņus. nē, nu protams tas ir labi, ka tiek aizliegtas tādas lietas, bet es nesaprotu, kāpēc es nedrīkstu slīcināt kaķēnus, bet drīkstu sist bullim ar bomi pa galvu un griezt rīkli? kāpēc viņi grib ratificēt šitādu konvenciju, bet pirms tam mierīgi pieņēma to likumu par cūku rituālo kaušanu? un kāpēc viņi neaizliedz rolkūru (tas ir, kad zirgam nedabīgā leņķī piesien galvu pie krūtīm, iebāžot mutē vairākas trenzes un muti aizsienot ciet)? kāpēc drīkst laboratorijās turēt tos visādos mazos jūras radījumiņus (aizmirsu kā viņi saucās) un uz viņiem testēt ūdens piesārņojumu (ja šie apsprāgst tad ūdens ir netīrs)? cik ētiski ir zirgu, kurš daudzus gadus nokalpojis un palicis vecs, pārdot gaļā? kāpēc viņi neaizliedz to? varbūt arī vecus kaķus un suņus var pārdot gaļā, ko? un kāpēc mežacūkas, kas vienkārši ir cūkas un dara savas cūku lietas (tāpat kā mēs darām savējās) sauc par nekaunīgām? un tajā pašā rakstā minēts, ka katra mednieka gods ir nošaut plēsēju, cūkas šaut neesot tik prestiži un tāpēc ka plēsēji ir pārāk lielos apmēros izšauti, nav kas tās cūkas varētu izmedīt. un kuram vispār ir tiesības izvērtēt kurš dzīvnieks ir labāks vai sliktāks, kurš ir pelnījis, lai viņu neslīcina un kurš, ka viņam pārgriež rīkli? zvēri tak nav ne labi, ne slikti, viņi vienkārši ir un visi tie 'vai bet kaķīši tādi mīļi un pūkaini, bet cūkas ir netīras un smirdīgas' ir tikai cilvēka prāta radītas konstrukcijas. un, ja kāds grib te piesaukt to, ka kautkur Bībelē rakstīts, ka visi dzīvnieki radīti cilvēku labumam un izmantošanai, tad es gribu redzēt, kā tas piesaucējs katru svētdienu iet baznīcā, katru rītu un vakaru skaita tēvreizi un vairākas stundas dienā velta Svēto Rakstu studijām.

ja nu kāds sagribēs te kauko diskutēt vai vienkārši kasīties, es uzreiz gribu pateikt, ka šim postam nav tieša sakara ar veģetārismu vs. gaļas ēšanu. kā jau esmu minējusi iepriekš, tā ir tēma par kuru man visvairāk riebjas diskutēt. šis ieraksts ir par acīmredzamo absurdu, liekulību un paštaisnumu un stulbumu un nekonsekvenci un negodīgumu un necieņu pret citu būtņu dzīvībām un visukotādu.
paldies par uzmanību, esmu beigusi.

ir labi, ka tādā vietā, kā dzelzceļa stacija ir daudz pulksteņu, bet visnotaļ nejēdzīgi ir, ka tie visi rāda dažādus laikus.
ja vienā pulkstenī tu ieraugi 20:50, bet nākamais, kas ir pēc pāris metriem rāda 20:56, ir visai grūti saprast vai vērts mēģināt paspēt uz vilcienu 20:52 vai tomēr ne. tur pie RIMI vispār ir divi pulksteņi tieši viens otram blakus (viens kā pulkstenis, viens kā ekrāns, kura malās ir ziņas un reklāmas) - tiem vienmēr ir vismaz 3 minūšu starpība.

p.s. to, ka lielais stacijas pulkstenis mēdz uz katra no saviem sāniem rādīt atšķirīgus laikus, laikam nemaz nav vērts pieminēt.

14. novembris - Andromedīdu plūsma - vāja plūsma, kuru novērot netraucēs Mēness gaisma, tā kā pastāv iespēja pamanīt arī salīdzinoši vājus eksemplārus. Šīs "krītošās zvaigznes" ir Biela komētas atliekas, kas 1845. gadā sadalījās divās daļās. Pateicoties šim notikumam, 1885. gadā Andromedīdas bija īpaši krāšņas - aptuveni 13 000 meteoru stundas laikā. Īsts zvaigžņu lietus! Lai arī mūsdienās no šī krāšņuma nekas nav saglabājies, daži no eksemplāriem ir tik lieli, ka nonāk līdz zemei un kļūst par meteorītiem (īstiem). Novērojumiem vislabākais laiks ir no plkst. 22iem līdz plkst. 1-2 naktī.

17.-18. novembris - Leonīdu šovs! Ja gadījumā netiekat uz Rīgu, lai paskatītos salūtu par godu Latvijas gadadienai, nenokariet degunu, bet ceriet, ka 17. novembra nakts būs skaidra, jo šogad gaidāms "zvaigžņu lietus", kas būs tāda kā "pusvētra". Mēness nemaz netraucēs, kad Zeme dosies cauri Tatla komētas atstātajām atlūzām. Stundas laikā tiek prognozēti vairāki simti meteorītu. Zinātnieki domā, ka šogad Zeme lidos cauri tai pašai atlūzu daļai, kas 1466. gadā izraisīja vēstures pierakstos atrodamo spēcīgo "zvaigžņu lietu", kuru novēroja visā Eiropā. Nenokavējiet šo notikumu! Sāciet vērot pirms pusnakts un droši variet turpināt līdz pat rīta ausmai, bruņojušies ar pacietību, siltu tēju, cepuri, cimdiem un ticību, ka debesis nebūs apmākušās.
/zis iz it/

a man pašai pēdējā laikā vispār nav ko teikt. varbūt arī ir, bet negribas. es tikai skatos un brīnos, skatos un brīnos.
valstīm ir robežas, pacietībai ir robežas, pieklājībai arī un vēl visam kam, bet nu acīmredzami stulbumam robežu nav.
mīlestībai gan arī ne un tas silda, jā.
tā visādi citādi viss labi, paldies.

man jau kādu laiciņu ir samaitājies miegs. pat ja eju gulēt galīgi nomiegojusies tāpat pāris stundas nevaru aizmigt. domāju visuko, klausos kā Kārlis elpo un cenšos pēc iespējas mazāk grozīties un traucēt. savukārt neatkarīgi no tā vai ceļos reizē ar dzīvesbiedru vai guļu kamēr pati pamostos, ir dulna galva, smagums un neizgulējuma sajūta. vakarrīt man pat pirmo reizi mūžā ta ka mazliet galva sāpēja. nu ne sāpēja, bet ļoti nepatīkami spieda vienā galvas pusē. sapņi ar pēdējā laikā tādi, ja ne slikti, tad ļoti sarežģīti un nogurdinoši.

1) man vajadzētu tādu absolūti bezkaislīgu un taisnīgu būtni blakus, kas sit ar pannu pa galvu, tiklīdz manī sarosās kaut mazākie neiecietības, iedomības, augstprātības, paštaisnuma, aizkaitinājuma, nesavaldības un visa tamlīdzīga iedīgļi. piemēram, mans tēvs spēj mani nokaitināt līdz viršanas temperatūrai sekundes simtdaļas laikā, pat nedarot neko sliktu. bieži vien pat mēģinot darīt kko savuprāt labu. un tas man riebjas;

2) man patīk un interesē un gribas darīt tik daudz dažādu lietu, ka es nepieķeros un neatdodos nevienai no tām. beigu beigās nedaru vispār neko. man riebjas, ka neprotu izvēlēties, kam dot savu sirdi, dvēseli, spēku un tad rauties tajā virzienā, iet pa to vienu ceļu. man riebjas mans bezmērķīgums;

3) man riebjas mans slinkums un kūtrums arī.

1) vakar kādu laiku pavadīju kādās dz.d. svinībās ar visai raibu un neviendabīgu apmeklētāju kontingentu un tas kļuva par visīstākajām augstprātības lamatām. tur bija vairākas savā starpā konkurējošas sievietes (citreiz ir arī tādi vīrieši, vnk šoreiz nebija), kuras klaiņo riņķī jaukdamās citu sarunās ar savu ES, ar savu vienīgo pareizo VIEDOKLI, savu vērā ņemamo PIEREDZI jebkurā jautājumā, nomācot citus ar savām skaļajām balsīm, valšķīgajiem smiekliem un nepārtraukti rijot (visas bija manāmi tuklas). es pārsvarā sēdēju stūrī vai centos aizvirzīties tur kur viņu nav (lai gan viņas nekļūdīgi prata noteikt, kur kādam cilvēku bariņam sāk rasties kāda interesanta saruna un uzreizi bija klāt, nogalinot sarunu ar SAVĀM domām par to visu, kas pārsvarā nebija nekas jauks un pozitīvs). mēģināju būt mierīga, iecietīga, pazemīga un izjust pret viņām tikai žēlumu, bet neizbēgami manī auga arvien lielākas domas par to, cik labi, ka es neesmu tāda kā viņas un, ka tādi nav mani draugi un aizkaitinājums un nīgrums. nuvo un no šitās augstprātības man šodien ir uzmetusies aukstumpumpa;

2) tās pašas vakar apmeklētās svinības lika aizdomāties par dekoratīvo kosmētiku - cik daudz savas dzīves laika vidēji sieviete velta kosmētikai, cik daudz dabas resursu (kosmētiku pa lielam taisa no naftas, kas drīz izsīks un iesaiņo plastmasā, kas mūžam nesdalās) tiek bezjēdzīgi patērēts un, kas no tā vispār kko iegūst? iegūst, protams, kosmētikas ražošanas industrija un sieviešu žurnālu industrija (jo tur var izlasīt kā tagad ir modē krāsoties un, kāda kosmētika jāpērk). sievietes tikai un vienīgi zaudē daudz laika (ko pavada pelnot naudu, ko pēc tam izgrūž par kosmētiku, ko pavada veikalā pērkot kosmētiku un ko pavada kosmētiku uzklājot/noklājot). un tagad padomāsim kāpēc ir jākrāsojas. es varu iedomāties tikai divus variantus (kas tiek visvairāk tiražēti sabiedrībā) a) lai piesaistītu tēviņu uzmanību; un b) lai patiktu pati sev (manliekas, ka viens netiražēts, bet ļoti izplatīts krāsošanās iemesls ir lai izskatītos labāk par citām mātītēm). abi divi (trešajā vispār bail iedziļināties) man liekas vienlīdz slimi - a) sanāk, ka vīrieši ir kkādi pamuļķi, kam patīk sakrāsotas lelles, un kurus var iemānīt savos valgos ar labi bieza pūderkrēma slāni (un man neliekas, ka tie, kas patiešām ir cienīgi saukties par vīriešiem tādi ir, bet nu ja grib nogrābt tādu pamuļķi tad man nav ko teikt. nez, ja es būtu vīrietis man diezko nepatiktu glāstīt un skūpstīt pūderainu vaigu); b) kas tā ir par sabiedrību, kurā tev ir jākrāsojas, lai patiktu sev? kurā tu jūties pārliecināta par sevi, tikai zem iespaidīgas kosmētikas kārtas? un kā tad mājās? kad esi viena un neuzkrāsojusies tu sev nenormāli riebies? tagad ilustrējošs piemērs no personīgās pieredzes - es ikdienā kosmētiku nelietoju. nu reizēm skroptu tušu, bet arī to arvien retāk. nuvo, aizeju tāda neuzkrāsojusies uz darbu, satieku sen neredzētu kolēģi, viņa tā skatās, skatās uz mani un prasa vai es neesot slima - tik bāla un tā. cita kolēģe sāka smieties un teica, ka es jau tik neesot skropstas uzkrāsojusi. man neliekas īsti vesela tāda sabiedrība, kurā tu bez kosmētikas citiem liecies slims un, kur žurnālos rakstīts, ka modē ir izskatīties dabiski un paskaidrots kā to panākt ar dažādiem tonālajiem krēmiem!
es saprotu, ka ir lietus, vējš un aukstums - ka var būt sausa āda un vajadzēt uzsmērēt krēmu. es saprotu, ka pilsēta ir pilna putekļu un, ka vajag nomazgāt seju ar kkādu speciālu līdzekli, kas nav nenormālsausinošas ziepes, lai justos tīri un svaigi. un es saprotu, ka svētkos vai ejot uz ballīti gribas izcelties un mirdzēt un uzkrāsot acis, vai ka vnk piemetās nepārvarama un sievišķīga kāre uzposties. bet to visu pārējo, to iezieķēšanos 10 pūderkrēma kārtās katru dienu un nicinošu skatīšanos uz tām, kas nevēlas tam tērēt savu laiku un naudu es nesaprotu gan.

1) mans mīļais ir mājās;
2) draugos paklausījos dziesmas no Dzelzs Vilka jaunā albūma Teātris un man kauns. tas nav teātris, tas ir lēts balagāns. ir pat dziesma, kurā visnotaļ Mārpliski tiek dziedāts re-vo-lūc-ija-nāc. un katrs no lirikās izmantotajiem tēliem, jau ir vismaz reizes trīs ir apviļāts iepriekšējos albūmos - liekas, ka Juris ar sinonīmu vārdnīcu rokā pārrakstījis vecās dziesmas, nu labi, ne viens pret vienu, jo atšķirībā no otrā albuma un palodzes sēž nevis viņš pats, bet kaukāda sieviete. izskatās, ka viss tas īstums un godīgums, kas pirms nepilniem 10 gadiem mums ar Lauru lika dzīties viņiem līdzi uz končiem pa visu Latviju ir nosmacis naudā, taukos, ikdienībā, ģimenes dzīvē un vecumā;
3) es ļoti mīlu mūziku un tāpēc man žēl, ka man pēdējā laikā, ar retiem izņēmumiem, nav nekas labs par to sakāms. man negribas izklausīties pēc nīgras, kašķīgas vecenes, bet patiešām no šogad iznākušajiem albumiem, vienīgais, kas man patīk ir Bens Frosts, tas ko kaarl bi ielicis.
4) pēdējā laikā mēdzu sapņos redzēt beigtus putnus. vienreiz zvejoju no dīķa laukā mirušus kraukļus, šonakt akal divi beigti baloži mētājās istabā pie miskastes.

svētdiena kā cukurvate, tikai man galvā etiķis