*

to kā esmu pavadījusi šo vasaru lieliski izsaka mani fizikālie izmēri:
džinsiņas, kuras janvārī pērkot derēja kā uzlietas, maijā likās, ka bišķi ta ka gurnos spiež, tagad vairs nepakam nelien uz pakaļas virsū.
pizģec - 6 kg pa 3 mēnešiem piegremoti klāt!

tad rīt sākas septembris, ja? es jums teikšu tā, ka šogad tāda īsta, priecīga un silta vasaras sajūta man bija apmēram nedēļu. nu ne tā, ka no vietas, bet salasot kopā pa atsevišķām dienām. plus vēl Portugāles brauciens.
viss pārējais dīkstāve, gaidīšana, nīgrošanās, klupšana, ķeršanās, maldīšanās, apjukums, nepārliecība. neviens no lielajiem un mazajiem plāniem nav realizēts (atskaitot mājkonci), remonts ar nav pabeigts. kārtīgi nav pabūts itin nevienā vasaras festivālā, kurus es jau izsenis gaidu vairāk nekā Ziemassvētkus, Jāņus, dzimšansdienas utt. utjpr.

nē, nu labi, apmēram 10 gadus ilgi novērojumi liecina, ka īsti forša ir katra otrā vasara un tā, kā iepriekšējā bija nenormālkruta, tad jau nav ko daudz brīnīties. vispār tas attiecas ne tikai uz vasarām, bet uz visu gadu. cik pastos un padomāju atpakaļ, tad vismaz kopš 1999. gada varu konstatēt šādu likumsakarību savā dzīvē. iepriekšējais gads bija brīnišķīgs - šitas gads man nepātraukti ta ka pa celmiem un purvājiem iet. lai arī nekas grandiozi šausmīgs (vismaz pagaidām) nav noticis, tomēr konstanti notiek kkādas lielākas un mazākas nebūšaniņas - gan darbā, gan mājās, ar vēlmi skoloties, ar naudām, ar sadzīvi, ar sapņiem, iecerēm un iekšējā miera un līdzsvara sajūtu. nu karoč visur.

atļaušos būt naiva/optimistiska/reālistiska/stulba/māņticīga/vatever un klusi gaidīt, kad 2009 būs galā.
vottā.
priekā!

besī ārā - paņēmu palasīties jaunāko žurnāla Veto numuru - visi raksti un intervijas beidzas vēl īsti nemaz nesākušies. es nesaprotu, kāda tad jēga vispār taisīt rakstu, ja viņš ir tik īss un niecīgs, ka neko nemaz nepastāsta, tikai atstāj kaitinošu nepabeigtības sajūtu? Tu sāc lasīt, ieinteresējies, gribi kko uzzināt, nepacietīgi pāršķir nākamo lapu - a tur jau nākamais raksts sākas. šitā pati tendence novērojama arī citos preses izdevumos, tāpat ir, piemēram, arī ar 2/3 no Ilustrētās Vēstures (un Zinātnes arī) rakstiem. un vēl šo to. pagaidām vēl vismaz Rīgas Laikam šito nevar pārmest.
nē, nu vispār, kas attiecas uz Veto - es jau sen esmu nosolījusies viņu vairs nekad nepirkt. šito, ko taga lasu, dzīvesbiedrs iegādājās aiz garlaicības lidostā. šitas žurnāls, lai arī sola daudz un dod cerības uz patīkamu laika pavadīšanu, izrādās tukšs, snobisks, absolūti nedraudzīgs un nesirsnīgs. vairākas reizes ar vislabākajiem nodomiem esmu ķērusies pie kārtējā numura un vienmēr, vienmēr esu vīlusies.

es zinu, ka ja man kkas ļoti interesē es varu sameklēt un izlasīt par to cik biezu vien grāmatu vēlos (tas gan neattiecas uz intervijām), bet ir taču arī brīži, kad gribas pavalstīties pa dīvānu un pašķirstīt kko prātu atpūtinošu, bet tajā pašā laikā kvalitatīvu. katrā ziņā šitā čupiņa ar krāsainu, glancētu, makulatūrā nepārstrādājamu papīru ne tuvu nav to 3 Ls vērta, ko par viņu prasa kioskā.

a) naktī, sapnī pamatīgi piekāvu Jāni Smirnovu, īsāk sauktu par Smiri;

b) klausos tagad jauno Muse albumu (iznāks septembrī, bet soulsīkā var dabūt, pēc kvalitātes spriežot, melno ierakstu). neviena dziesma diezko neuzrunā, liekas tāds diezgan nekāds.
šajā sakarā nezinu, uz ko lai vēl gaida un cer. visas jaunās grupas ir garlaicīgas, bet visas vecās labās viena pēc otras izdod sūdīgus albumus.
zinu, ka es te regulāri gānos (un noteikti vēl gānīšos) par šo tēmu, bet pēdējais jaunatklājums mūzikā, kas sīkās daļiņās sašķēlē visus iekšējos orgānus un savieno kopā pilnīgi jaunā kārtībā bija A Silver Mt. Zion un tas bi pirms vairākiem gadiem. ā nu varbūt vēl Pētera Vaska Klavierkvartets ir kkas no šķēlējošās sērijas. man akūti vajag jaunu un iedvesmojošu muzonu!

p.s. nu paskataties kaut vai uz postroku - tā vietā, lai beigtu vienveidīgi ļurināt un domātu par mūziku, viņi visi mēģina izfiškot viens par otru pārgudrākus un sarežģītākus grupu nosaukumus. ko pie pie velna nozīmē - We Followed Tigers, The Winter War in Tibet, God Is An Astronaut, Tangled Thoughts of Leaving, Sad Lovers and Giants, The Same But 100 Times Better, We vs. Death, If Trees Could Talk, Long Distance Calling, From the Sky utt., utjpr? tie ir grupu nosaukumi jeb rindiņas no sliktākajā nozīmē jukuša cilvēka poētiski slimās daiļrades? (šitos un vēl miljons citus tamlīdzīgus nosaukumus var izlasīt pabrovsojot pa pāris postroka komūnas un sirensaunda bloglapām)
visur, visur tikai tukšas formas bez satura, ak jel!

upd: ja jau par jaunumiem un muzōnu, tad, ja kas, Radiohead jauno dziesmu These are My Twisted Words var fōrfrī novilkt viņu mājaslapā. normāla tāda.

bet bet bet bet bet bet bet bet bet bet bet bet bet bet bet bet bet bet bet bet bet bet bet bet bet bet bet bet bet bet bet bet bet bet bet bet bet bet bet bet bet bet bet bet bet bet bet bet bet bet bet bet bet bet bet bet bet bet bet bet bet bet bet bet bet bet bet bet bet bet bet bet bet bet bet bet bet

manām mājām jau bija jābūt mājās, bet manas mājas ir vēl tikai Prāgā, ar salūzušu un neremontējamu busu. un mana šīsdienas atklāsme ir tā, ka izmisums un slikts garastāvoklis ir ļoti dārgs prieks, nu jo lēts nav nedz alkohōls, nedz cigaretes, nedz starptautiskās telefonsarunas, nedz arī jauna turbīna busam.

1) tikko tepat rajčikā redzēju sievieti, kas veda saitē ļoti skaistu vācu aitu suni. ļoti īsā saitē. tiklīdz suns mēģināja kkur pasnaikstīties apkārt, paošņāties un padarīt savas suņu lietas, tā viņa viņu rāva atpakaļ un vicināja ar rīksti viņam pa purnu. sieviete diezgan jauna un visnotaļ cienījama paskata. vēl pavisam nesen es redzēju līdzīgu situāciju, kur suni ar lielu bozi (kas nekādā gadījumā nebija štociņš) bija izvedis pavecs onka. toreiz es mēģināju šādu rīcību izskaidrot ar vecuma plānprātu. tagad nezinu. mēs visi esam cilvēki un manuprāt tam vajadzētu nozīmēt ko labu.

2) kas attiecas uz mani, tad zvērs atkal ir nēedis, nikns, nobijies. viņš tagad atņirgs zobus, ievilks asti kājstarpē, ņems riteni un ar visai pieticīgu somas saturu (labāk mazāk, nekā necik) mīs uz Rīgu.

braucot mājās no ciemošanās aizdomājos par to kā un kāpēc cilvēki šķiras, it īpaši par vienu konkrētu šķiršanās paternu, kurš ir visai populārs:
reizēm gadās, ka kāds no diviem kopā esošiem cilvēkiem, kuru attiecībās mīlestība ir neapšaubāmi klātesoša, sava slinkuma un egocentrisma dēļ ierosina šķirties jo tā tev būs labāk. es tevi mīlu, bet daudz daru pāri, tā tev būs vieglāk, utt. un tad viņš domā, ka ir cēls un augstsirdīgs un labs. ka ir pelnījis apbrīnu un žēlošanu. ka ir lielais un īstais cietējs. un vienalga, vai viņš to atzīst vai nē, viņš klusībā grib dzirdēt, kā otrs saka nē, nē, tu esi labs un brīnišķīgs un lielisks. tā nav augstsirdība, tas ir zemisks gļēvums. tā ir bezatbildība un infantilisms. tas ir pilnīgi absurdi (ja jau tu mīli un gribi to otru, kāpēc tad tu piedāvājies viņu pamest, tā vietā, lai izaugtu no tās problēmas ārā?). tas ir kā pabarot savu Ego ar milzu torti, kas sastāv no lauku sviesta biskvītiem, putukrējuma un saldsaldas zemeņu zaptes. un šāds šķiršanās paterns ir daļa no lielāka un vēl nožēlojamāka paterna - ziniet, kā šādi cilvēki nodzīvo savas dzīves? viņi ir ar kādu kopā, līdz atkal sākas iepriekšējās problēmas un tā vietā, lai strādātu ar sevi, lai kļūtu pieauguši, viņi vienkārši nomaina partneri. viņu attiecību ilgstamība ir atkarīga no konkrētā partnera pacietības mēra.
nav jau jābrīnās par to, cik šāda uzvedība ir iecienīta - ļoti labi iederas patērētājsabiedrības rāmjos - pērc (pielauz, pielabinies, iekaro), patērē, izmet (pamet). tik vienkārši un līdz pretīgumam nožēlojami.
es zinu, ko runāju, man kādreiz ir tā gadījies. un es ļoti ceru, ka man vairs nekad nekas tāds nebūs jāpiedzīvo. vēl stulbāk ir, ja tu tam otram patiešām no sirds pasaki nē, nē, tu esi labs un nav jau nu nemaz tik ļoti jāmokas. es visu saprotu un tā. viņš gaida, ka otrs visu izdarīs viņa vietā. tad viņš dzīvo tālāk tāpat kā līdz šim, kasot vēderu un apmierināti ņurdot, līdz atkal kkas sakrājas un vajag ieņemt savu cildeno lomu. un, ja tajā visā ir tā īstā mīlestība, tad šitādas lietas viņu pamazām atšķaida, sadrumstalo mazos kriksīšos un izkliedē pa visattālākajiem kosmosa nostūriem, līdz pienāk brīdis, kad viņu vairs nav iespējams sakopot, sasaukt atpakaļ. tad pienācis laiks nolūkot atkal jaunu upuri, pašam slēpjoties cietēja ādā.
vottā viņš ir.
nedariet tā. nevajag. tas pazemo gan pašu, gan to otru cilvēku. es zinu, ka es ticēšu mīlestībai, draudzībai, cieņai, sapratnei, pašaizliedzībai, labajam, drosmei un neizmērojamajam pasaules skaistumam. es bezgalīgi ticēšu sev. kamēr vien elpošu un arī pēc tam. es nedomāju, ka ir kaut kas cits, kam vēl būtu vērts ticēt. ja kādam tas viss nav tieši šajā brīdī, tas taču nenozīmē, ka tas neeksistē vispār un, ka pēc tā nevajadzētu tiekties. daudziem nav naudas, bet tajā pašā laikā daudziem ir un tas nenozīmē, ka tie, kuriem tās nav neticētu naudas eksistencei, viņi tic un krampjaini to iekāro. kāpēc gan netiekties pēc kaut kā, kas patiešām piepilda, nevis tikai ņem, iztukšo, patērē, pārtērē?

with or without you

manas mājas nav mājās

es vienkārši gribu te mazliet izlamāties un izčīkstēties, lai netīšām neizlādētu to visu pret kādu, kurš to nemaz nav pelnījis.
tātad:
es esmu nenormāli nogurusi no tās nepārtrauktās agresijas un bļaušanas, kas ir jaunajā izrādē. tur taču nav neviena silta, mīļa vai sirsnīga brīža. tā izrāde ir pilna ar neiecietību, necieņu, bezjēdzību un bezcerību un stāsta par cilvēkiem, kuri neprot mīlēt ne citus, nedz arī paši sevi. es tiešām nesaprotu, kāda jēga kko tādu radīt un rādīt.
es esmu nogurusi no tā, ka daži cilvēki nevar izdarīt savu darbu laikā, kā rezultātā es nevaru kvalitatīvi veikt savējo. tas taču ir absurds, ka ģenerālmēģinājuma vidū uzpeld cienījamā kostīmu māksliniece un paziņo, ka esot sadomājusi nomainīt pāris kostīmus. starp citu, vēl vakardienas caurlaides mēģī nebija sagādāti vismaz trešdaļa kostīmu. man taču ir jāzina, kas kuram aktierim kurā brīdī jāvelk un izrādes laikā jāpalīdz ātri pārģērbties (smieklīgi, ka Kaspars Znotiņš šodien izrādes laikā aizskatuvē ātri pārģērbjoties pats pie sevis purpināja "es tagad sametu visu čupā, es tagad sametu visu čupā...").
un es esmu nogurusi no tā, ka man pa lielam jādara arī izrādes vadītājas darbs, jo pati izrādes vadītāja objektīvu iemeslu dēļ to nevar paspēt. un vēl jāklausās aktieru burkšķēšanā, ja kkas ir ne tā. forši, piemēram, ja izrādes vadītāja lūdz, lai es palaižu "Bračkas" un sīkāk neko nepaskaidrojot aiznesas uz paralēli notiekošu izrādi. nu jā teātrī pirmajā vietā ir Aktieris, par tehnisko personālu jau pofig.
katrā ziņā, ja man no rīta nebūtu bijuši divi labi seksi es manliekas, ka būtu jau reizes 50 uzgājusi gaisā vai apraudājusies.
bet tā vispār jau viss ir labi. trakākais ir garām (esmu nosēdējusi jau 8 pilnos mēģus/izrādes) vēl jāizcieš rītdienas pirmizrāde un divas izrādes nedēļas nogalē (es, protams, netieku uz Skaņu Mežu) un tad līdz jūnija sākumam būs miers no šitām šausmām.
galu galā es esmu mājās. no stacijas atvesta ar mašīnu (no vilciena līdz mašīnai mani aiznesa) un pabarota ar brīnišķīgām vakariņām un rīt varēšu paspēt arī kaut cik izgulēties. vēl es šodien dabūju pirmo vārddienas dāvanu. un mani, brīdī, kad kunģis jau sāka rauties čokurā, bet laika sadabūt pārtiku nebija, pārsteidza ar negaidīti no mājām atvestām pusdienām un tā...

man ļoti gribētos pāris dienas pabūt kkur laukos. tur, kur ir mežs, pļava, ūdens, klusums un miers. kur nav cilvēku, neviens nebļauj un nestreso.

kamēr mamma Londonā, tētis darbā, Kārlis mēģī un jōgā un kamēr es gāju uz savas biedrenes un viņas biedreņu izstādes atklāšanu (pareizāk sakot, kataloga prezentāciju), tikmēr Radža iekāpa gultā, no gultas uz galda un izēda milzīgu bļodu ar visādiem riekstiem un rozīnēm.
un ko es tagad likšu pie saldās maizes, ko man šovakar vajadzētu izcept?

un redzkur tā izstāde (apskatāma Rīgas Mākslas telpā no 27. aprīļa līdz 5. jūnijam)



nu jā un izstādes nosaukums "Vīrietis un kleita" ir tikpat pretrunīgs un grūti kopā saliekams kā atbalstītāji - Jelgavas desu kombināts un Ajūrvēdas centrs "Džīva Šaktī".

tētis aizvakar Saļikā uz Rīgas ielas veica apgriešanās manevru. tuvumā neviena kustoša transportlīdzekļa nebija. apgriezās, priekšā gājēju pāreja un pāri sākusi iet sieviete ar bērnu. nobremzēja. tūlīt pakaļā ielidoja neznokurienes uzradies Yamaha superbaiks. tētis izleca ārā un skrēja skatīties vai dzīvs. parastās trenūzenēs tēpries braucējs, jau bija uztrausies augšā un zvanījās pa telefonu. pāris minūšu laikā ieradās mašīna - kkāda čiksa atveda arī trenuškās tērpušos tētuku ar aliņu rokās, kurš apgalvoja, ka visu esot redzējis un, ka tētis esot izbraucis motociklam priekšā un bezmaz speciāli nobremzējis. vēl pēc pāris minūtēm ieradās papildspēki uz četriem motocikliem. garām brauca pašvaldības policija. piebremzēja, paskatījās, nogrozīja galvu - viss skaidrs un aizbrauca tālāk. tētis, būdams vieglā šoka stāvoklī, nobijies un viens pats, šķīrās no 160 Ls un tika no viņiem vaļā. labi vismaz, ka Radžai, kas sēdēja bagažniekā/pikapā nekas nekaiš.
diez, ja tētis tur nebūtu bijis, tas motociklists būtu notriecis sievieti ar bērnu vai nebūtu?

šodien pirmo reizi dzīvē saskāros ar kaut ko tik neiedomājamu kā TĀRPAINS APELSĪNS. nejēdzīgākais ir tas, ka tā bija arī mana pirmā saskarsme ar jauno, vakar atvērto lielveikalu Selver, kuram turpmāk vajadzētu kļūt par mūsu galveno pārtikas ieguves vietu (jo citu alternatīvu Saļikā īsti nav).

ja tagad nav marta beigas, tad es esmu milzīgs mutantķengurs, kuram soma ir gan priekšā, gan pakaļā un, kurš var uzlekt deviņstāvenes augstumā.
bet tā, kā ir marta beigas un es neesmu mutantķengurs, tad es gribu zināt, kur ir tie solītie +15 grādi!?

šitā ziema točna ir, Kārļa vārdiem izsakoties, kā ritīgi riebīgs un truls urla - kad pēc pamatīgas izplosīšanās kārtīgā ballītē ir beidzot pienācis laiks doties projām, viņš tomēr vēl škandalē, bļaustās, piespļauda kāpņu telpu, izbārsta trepēs atkritumu maisu, pievemj stūrī un, šobrīd pa logu skatoties, liekas arī, ka uzstreipuļo atpakaļ līdz dzīvoklim, kur tik labi pavadījis laiku, un piekakā pie durvīm.

džīzaskraist, teātra administrācijai ir izdevies sastādīt ģeniālu repertuāru janvārim:
2. - 4.01. man ir totāls hārdkōrs - jātiek galā ar 8 izrādēm, kas notiek paralēli, dažādās Daugavas pusēs.
no 5.01. - 27.01. man nav vispār neviena izrāde un ir pilnīgi brīvs (un ko es darīšu un kāda būs mana janvāra alga!?).
savukārt no 27.01. - 31.01. atkal hārdkōrs, tikai nedaudz mazāks - 8 izrādes 5 dienās.

žīzes kraist! šīsdienas Izklaidē mūsu grupas nosaukums uzrakstīts vispār šitā - Duets KŽ

labdien, mani sauc Inese un mani nenormāli kaitina, ja miermīlīgu un labi domātu godīgumu nedomājot un neieklausoties automātiski tulko kā viltīgu psiholoģisku triku kkāda tur pašlabuma gūšanai vai diplomātiskai pielīšanai.

viena no briesmīgākajām dienām kāda man jebkad bijusi:
a) skolā sūdi (rīt uzzināšu ar ko tas beigsies) - vaina mana 100%
b) darbā sūdi (jautri, ja 5 min pirms jāsākas izrādei atklājas, ka ir pazudušas Daudziņa bikses, par kurām atbildīga esmu es un vienīgajam cilvēkam, kurš vēl varētu kko par viņām zināt, ir izslēgts telefons. beigās Vilis pats sadabūja sev kkādas citas bikses un nospēlēja izrādi ar tām) - vaina mana vismaz 80%
c) gangrēna, plaušu karsonis un zobi - vaina mana hvz cik procenti
+ pilnam sodību sarakstam atļaušos pieskaitīt arī personiskās dzīves nedienas, kuras pēdējā laikā man ir defoltas. par savu vainu šajā sakarībā neko nezinu un negribu zināt.