*

t) pirmais Oblomova bloks ir beidzies. vakarvakar pēc izrādes visi izskatījās mežonīgi pārguruši. izrāde ir piedzimusi, mana sestā sezona teātrī sākusies un vasara ir prom. pavisam, pavisam prom.
Oblomovs spītīgi negrib un negrib saīsināties, pirmizrāde vispār beidzās 23:20, tas ir piecas minūtes pirms aiziet pēdējais vilciens uz Salaspili. gribi negribi nākas paplašināt savu komforta zonu autobraukšanā. pārvietoties pa, ar dārgām mašīnām pieblīvēto, teātra pagalmu un trāpīt šaurajā vārtrūmē. pagaidām visi dzīvi.
un, ja pēc Oblomova mēģiem bezjēgā migu ciet, ta pēc izrādēm aizmigt nevaru. vakarnakt ar notrinos pa gultu līdz nezincikiem (galvā vislaik skanēja Costa Diva) un šorīt tikai 11os spēju uzcelties;
v) kārtējo reizi apstiprinājās manas dzīves likums - katra otrā vasara ir krutāka, spilgtāka un krāsaināka. tāda bija pagājšgad. šogad viss šausmīgi rāmi un mierīgi. ievērojamākais notikums laikam bij pirmais laivu brauciens manā mūžā. ar zirgu sanāca salīdzinoši mazāk darboties, nekā biju domājusi, jo visu jūliju bija tie vājprātīgie dunduri. nujā, bet viss labi tā. pašiem jau ar neko īsti vairāk negribējās, kā luņot pa māju;
l) bet vispār par īsu likās šī vasara. drošvien tāpēc, ka teātra sezona beidzās vēlāk nekā citus gadus un sākās ar nenormāli ātri - ar komandējumu uz Cēsīm pašā augusta sākumā un Oblomova mēģosnīkšanu. es vispār tagad labprāt vēl vienu maiju vai jūniju nodzīvotu. bet ir jau labi, ir jau labi arī tā kā tagad ir.
f) gaidu kad ieslēgsies rudens uzrāviens. parasti man ir tāds.

šitā vasara bija ritīgi forša. jūnijs tāds pagarlaicīgs, toties viss jūlijs noceļots un augustā kārtīgi pa festivāliem izbraukāts. un zirgi bija un daba bija un karstums bija. pagājšvasar pavisam otrādi - jūnijs bija foršs ar Portugālsbraucienu un mājkonci, bet visa pārējā vasara diezgan bōring. pat nevienā festivālā nepadzīvojāmies, tikai tik cik aizbraucām uz Mīlas Vasaru, nospēlējām un braucām prom. rudens sajūta ar pagājšgad piemetās krietni ātrāk.
vēl es šovasar, atšķirībā no pagājšvasaras, krietni mazāk domāju, ķēru atklāsmes vai urķējos būtības dzīlēs. protams, bija arī visādi garīgi ieguvumi (piemēram, tas ceļojums šausmīgi daudz ko iedeva un atklāja), bet kopumā vairāk vienkārši biju un dzīvoju. un forši bija tā būt un dzīvot.
ak jā, un tik daudz skaistus saulrietus, kā šovasar, laikam iepriekš nebiju redzējusi. trāpīju arī uz pāris saullēktiem.

tagad klāt rudens apcerīgums. liekas, ka galvā šausmīgi savairojušās visādas domas, kas lēni slīd šurpu turpu kā zivis ēnainā dīķī. gribas viņas pamakšķerēt, papētīt un palaist atkal projām, lai peld. un plāni ar šādi tādi realizējami - beidzot jāpabeidz Duetas Kjū ieraksts. un jāatsāk regulāri darīt jōgu. bija jau plāns no šonedēļas, bet diemžēl tā nodarbība, uz kuru varējām abi tikt, tika atcelta. un vēl viskas tāds foršs un labs. cilvēkus gan diezko negribas. vismazāk gribas kādu piedzērušos cilvēku tuvumā, festivālos izbaudīju līdz pašai augšai tādus.

( a te random bildes, kas ienākušās pa augustu )

tad rīt sākas septembris, ja? es jums teikšu tā, ka šogad tāda īsta, priecīga un silta vasaras sajūta man bija apmēram nedēļu. nu ne tā, ka no vietas, bet salasot kopā pa atsevišķām dienām. plus vēl Portugāles brauciens.
viss pārējais dīkstāve, gaidīšana, nīgrošanās, klupšana, ķeršanās, maldīšanās, apjukums, nepārliecība. neviens no lielajiem un mazajiem plāniem nav realizēts (atskaitot mājkonci), remonts ar nav pabeigts. kārtīgi nav pabūts itin nevienā vasaras festivālā, kurus es jau izsenis gaidu vairāk nekā Ziemassvētkus, Jāņus, dzimšansdienas utt. utjpr.

nē, nu labi, apmēram 10 gadus ilgi novērojumi liecina, ka īsti forša ir katra otrā vasara un tā, kā iepriekšējā bija nenormālkruta, tad jau nav ko daudz brīnīties. vispār tas attiecas ne tikai uz vasarām, bet uz visu gadu. cik pastos un padomāju atpakaļ, tad vismaz kopš 1999. gada varu konstatēt šādu likumsakarību savā dzīvē. iepriekšējais gads bija brīnišķīgs - šitas gads man nepātraukti ta ka pa celmiem un purvājiem iet. lai arī nekas grandiozi šausmīgs (vismaz pagaidām) nav noticis, tomēr konstanti notiek kkādas lielākas un mazākas nebūšaniņas - gan darbā, gan mājās, ar vēlmi skoloties, ar naudām, ar sadzīvi, ar sapņiem, iecerēm un iekšējā miera un līdzsvara sajūtu. nu karoč visur.

atļaušos būt naiva/optimistiska/reālistiska/stulba/māņticīga/vatever un klusi gaidīt, kad 2009 būs galā.
vottā.
priekā!

labdien, mani sauc Inese un es gribu pamazām izvētīt no sevis ārā jebkuras bailes, šaubas, izlikšanās, slēpšanās, melošanas un vispār jebko tamlīdzīgu. man tas nav vajadzīgs. vispār jau tas ir nepārtraukts process un gribas ticēt, ka diezko daudz no tā visa man nav. gribas arī iemācīties nelaist neko tādu no jauna sevī iekšā. pareizāk sakot nevis nelaist, bet vnk, lai tā nebūtu un viss, jo nelaišana saistās ar kkādu piepūlēšanos, bet es gribu, lai tas ir brīvi un plūstoši un dabiski. tagad es to rakstu tāpēc, ka tas sāk likties arvien svarīgāk un nozīmīgāk un nepieciešamāk.