*

t) pirmais Oblomova bloks ir beidzies. vakarvakar pēc izrādes visi izskatījās mežonīgi pārguruši. izrāde ir piedzimusi, mana sestā sezona teātrī sākusies un vasara ir prom. pavisam, pavisam prom.
Oblomovs spītīgi negrib un negrib saīsināties, pirmizrāde vispār beidzās 23:20, tas ir piecas minūtes pirms aiziet pēdējais vilciens uz Salaspili. gribi negribi nākas paplašināt savu komforta zonu autobraukšanā. pārvietoties pa, ar dārgām mašīnām pieblīvēto, teātra pagalmu un trāpīt šaurajā vārtrūmē. pagaidām visi dzīvi.
un, ja pēc Oblomova mēģiem bezjēgā migu ciet, ta pēc izrādēm aizmigt nevaru. vakarnakt ar notrinos pa gultu līdz nezincikiem (galvā vislaik skanēja Costa Diva) un šorīt tikai 11os spēju uzcelties;
v) kārtējo reizi apstiprinājās manas dzīves likums - katra otrā vasara ir krutāka, spilgtāka un krāsaināka. tāda bija pagājšgad. šogad viss šausmīgi rāmi un mierīgi. ievērojamākais notikums laikam bij pirmais laivu brauciens manā mūžā. ar zirgu sanāca salīdzinoši mazāk darboties, nekā biju domājusi, jo visu jūliju bija tie vājprātīgie dunduri. nujā, bet viss labi tā. pašiem jau ar neko īsti vairāk negribējās, kā luņot pa māju;
l) bet vispār par īsu likās šī vasara. drošvien tāpēc, ka teātra sezona beidzās vēlāk nekā citus gadus un sākās ar nenormāli ātri - ar komandējumu uz Cēsīm pašā augusta sākumā un Oblomova mēģosnīkšanu. es vispār tagad labprāt vēl vienu maiju vai jūniju nodzīvotu. bet ir jau labi, ir jau labi arī tā kā tagad ir.
f) gaidu kad ieslēgsies rudens uzrāviens. parasti man ir tāds.