*

labvakar, mani sauc Inese un es drīz dzīvošu Āgenskalnā.

labvakar, mani sauc Inese un es esmu mājās. pēc ~28h ceļā (8h līdz Deli, 8h lidostā, 5,5h ļotene nr1, 1h lidostā, 3h ļotene nr2, 1h sagaidīt koferi un atbraukt mājās. miegs tajā visā - labi, ja kopā 2,5h) + kofera izkrāmēšanas + nomazgāšanās (ironiski, bet mans sapnis par nirvānu karstā dušā izkūpējā gaisā, jo par godu manai pārbraukšanai kkas nojucis gāzes katlam un siltā ūdens gandrīz vispār nav. mazgājos tāpat kā Indijā - aukstā/viegli remdenā ūdenī), esmu beidzot apsēdusies uzēst pupu zupu, ābolu plātsmaizi un Tērvetes alu (paldies Jebkam, ka vismaz šis sapnis piepildījās). mans iekšējais pulkstenis šobrīd rāda 22:20, nevis 18:51, bet nākamnedēļ visai traka nedēļa paredzama (ar Tīrona Mielastu) un man totāli nav laika džetlagam.

Labvakar, mani sauc Inese un es šobrīd lasu grāmatu, kas sver ~1,6 kg. Jāatzīst, ka tas nav pārāk ērti.

labrīt, mani sauc Inese un man ir pilnmēness!

labvakar, mani sauc Inese un es tikko atcerējos, ka no rīta nosvēros un konstatēju, ka sveru 50 kg. iepriekšreiz svari šitādu ciparu rādīja, kad mācījos 10. klasē.

labdien, mani sauc Inese un es vakar normāli piemāvos.

viss sākās tāpēc, ka mums ar izrāžu vadītāju bija pēdējā šīs sezonas izrāde. sarunājām, ka iesim pēc tam dzert. gājām, gājām, bet viņa vienā brīdī kautkā sagriezās un aizgāja mājas, es paliku līdz otrajam vilcienam Ļeņingradā tērzējot ar Wateru (iedomājaties, izrādās es viņu jau 9 gadus pazīstu. kur paliek laiks?).
stulbākais ir tas, ka man ap 10iem no rīta zvanīja divi cilvēki no darba. to, ka es ar viņiem runāju, es atceros, bet ko - man nav ne mazākas nojausmas. kā lai to tagad uzzina?

bet tā vispār - mīļā vasara, lūdzu, lūdzu pacieties mazliet, man vēl reizīti jāaiziet uz darbu viss nokrāmēt un, tad es būšu pavisam un tikai tava.

p.s. lūdzu, uztaisiet man kāds saldējuma kokteili, citādi es drīz nomiršu.

labvakar, mani sauc Inese, bet vai patiešām???

labvakar, mani sauc Inese un es šobrīd jūtos ļoti samulsusi.

viss notika tā: šodien neaizgāju ne uz jogu, ne bijušās darba kolēģes izrādi, bet tīrīju istabu. tad atbrauca Kārlis no darba, mēs paēdām skābeņu zupu, noskatījāmies vienu Tvinpīkas sēriju (kopš nomira Līlends, mani šis seriāls ir sācis garlaikot mazliet), tad nogājām lejā un izdarījām divus sehus. tad Kārlis teica, ka paliks lejā pamuzōnēt, es nācu augšā taisīt tēju. ieraudzīju, ka man ir ēpasts no ērbaltik, kurā rakstīts par visādiem lētiem aviobiļetiem. tad pēkšņi istabā parādījās Kārlis, palūrēja man pār plecu un teica, ka moš man vajag nopirkt biļetus uz Itāliju - nu viņam ir komandējums ar Soņu Dženovā 8.-14.02. tagad manā kontā ir mīnus seēšmit lati un man ir divi aviobiļeti. viens uz, otrs no Itālijas. man nav ne jausmas, vai es varēšu dzīvot tai viesnīcā, kur dzīvos visi teātrinieki un vēl mazāk man ir jausma, ko par to visu teiks priekšniecība.

a) Datums: Pi 08/02
Izlidošana: 11:50 Rīga - Ielidošana 13:40 Milāna (Malpensa)
b) From Milan (Bergamo) (BGY) to Riga (RIX)
Sun, 14Feb10 Flight FR4714 Depart BGY at 10:20 and arrive RIX at 14:00

labvakar, mani sauc Inese un es šodien (gandrīz) izmēzu Augeja staļļus.

labvakar mani sauc Inese, es beidzot esmu mājās un arī manas mājas drīz (vismaz salīdzinoši) būs.
vēl es esmu ļoti, ļoti, ļoti nogurusi no visa, visa, visa.
nē, bet gulēt vēl neiešu. nav spēka.

labvakar, mani sauc Inese un šodien es dabūju jaunu māsīcu. nē, laikam pusmāsīcu, jo viņa ir mana tēta pusbrāļa meita, kurš par viņas eksistenci uzzināja diezgan nesen.
viņu sauc Elīna un viņa ir no citas pasaules.

es nezinu vai tas pārsteigs viņu, bet es pati esmu krietni pārsteigta -
šodien ir tāds gandrīz neiedomājams gadījums, ka esmu mājās pilnīgi viena pati. atbraucu no darba, nezināju, ko īsti lai padara. sāku skatīties Viskonti filmu "Roko un viņa brāļi" (1960), pēc kuras motīviem taisīta manis jau krustām šķērsām aprakstītā Regnāra izrāde "Bračkas". skatījos, bija forši, bet uznāca miegs. taisījos jau iet gulēt, bet sāku meklēt netā, kas ir oriģinālais izpildītājs tai dziesmai, kas skan izrādē. skatījos kko, tad man acu priekšā parādījās ģitaras tabi un es jau tesu lejā pēc dzīvesbiedra akustenes. teikšu atklāti - viens mediātōrs jau ir lupatās un par spīti tam, ka man jau sāk kkas sanākt (nu reizē ģitārēt un baurēt tā ka var saprast, kas tā vispār par dziesmu), drīz būs lupatās arī pirksti. ne es protu spēlēt, nedz ikdienā to daru.
bet sajūta laba. tāda galīgi jukusi.

UPD: un tikko man nāca apgaismība, ka ļoti smuku HC koveru tai dziesmai tak ir uztaisījuši Coalition (atrodas tajā splitalbūmā ar Boru). un vispār es miljons gadus neesmu klausījos hārdkōru.

Labrīt, mani sauc Krupju Papus un Buciņš ir Bubuča un Bučiņas bērniņš.

es zinu, ka man viss ir, bet man tomēr pietrūkst. man vajag vairāk kūsājoša dzīvesprieka un neticamu piedzīvojumu. man patīk plūdums, bet es gribu sajust straumi. brīvu, lepnu, palojošu straumi. es gribu iziet no krastiem. es gribu varēt sajūsmā spiegt mani sauc Inese un es esmu jukusi! nu vismaz pārgalvīgi smīnot. nevis kā pēdējā laikā tas tiek teikts - lai attaisnotu kkādu beziemesla nīgrumu.
man vajag kaut ko, kas man liek justies vairāk MAN. nu tādai, kādu es sevi vienmēr esmu pazinusi. kam dzīve izskatās kā aizelsuša cilvēka kardiogramma. tam neder jōga, tam neder rāmas pastaigas ar suni, tam neder gudras grāmatas un pīrāgu cepšana un labs sekss. tas viss ir labi, bet man vajag vēl kaut ko. man vajag sajust kustību un daudz, daudz, daudz svaiga gaisa. man vajag vairāk gaisa, ko elpot. tam neder arī tas, ar ko es to aizpildīju agrāk - dzeršana un drāšanās. neder arī tikai dzeršana un narkotikas neder un ballītes. es neticu, ka vēl kādreiz izdosies pieskarties tam mežonīgajam pasaules skaistumam salokoties neprātīgi griezošu kaņepju pienu un stundām ilgi joņojot pa tumsu ar ļasiku. es vienkārši esmu cita. tas vairs nestrādā. tas katliņš ir izēsts. es negribu skumjas, es negribu ilgas un arī izmisumu ne un dusmas vai vilšanos. es gribu visu to labo, kas man ir. tikai asāk. kontrastaināk (ne kategorijās labi/slikti, bet pastelis/flomasteri). dzīvāk. dzīvīgāk. spontānāk un impulsīvāk un niansētāk.
man vajag iedvesmu.
bet es pagaidām nezinu, kur un kā.
nezinu. varbūt man šobrīd vienkārši ir par daudz ziemas.

( šodien uz dambja )

es braucu garām Salaspils vecajiem kapiem - tur notika bēres un es domāju cik nejēdzīgi gan ir nomirt pavasarī. jāmirst ir rudenī. pavasarī taču nav jēgas. pavasarī ir jāmostas un jādēj olas. un vēl es šodien uzzināju to, ka pietiek ar pāris metriem, nospolētiem pa biezu un slidenu slapja sniega šļuru, lai rastos ilūzija, ka nevadāmajam ļasikam ir pilnīgi mīkstas riepas un, lai pakaļa saslaptu līdz pat apakšbiksēm. un, ja tādos apstākļos nomet ātrumu pēc tam iemīties ir nenormāli grūti. un man tas patika. patika, jā.

man ir padomā vēl viens eksperiments - pamēģināt 24h nerunāt. vienkārši klusēt.
šī doma man radās tikko, izlasot notikumu no Budas dzīves - īsi pirms Buda kļuva apskaidrots viņam jau bija pāris skolnieki. kādu dienu viņš ar tiem pastaigājās un tērzēja. tad muša nosēdās uz viņa pieres. iegrimis sarunā viņš automātiski notrauca to nost. pēkšņi Buda apstājās un aizvēra acis. izskatījās, ka viņš būtu guvis kādu ļoti vērtīgu mācību. Buda pacēla roku pie pieres, tā it kā muša tur joprojām sēdētu. viņa mācekļi nesaprata, ko viņš dara un sacīja, ka mušas tur vairs nav, uz ko Buda atbildēja - jā, bet šajā reizē es roku pacēlu apzināti. iepriekš tas tā nebija, iepriekš es palaidu garām iespēju būt apzinīgs/klātesošs. es biju pārāk aizrāvies sarunā ar jums un mana roka pakustējās mehāniski. bet tam vajadzēja notikt apzināti, kā tas notiek šobrīd. (to es izlasīju šajā grāmatā. viņu tagad diezgan pa lēto pārdod Rozes grāmatnīcā).

tik daudz, kas tiek darīts nedomājot, neesot klāt, bezapzinīgi. tieši tādā veidā tiek sastrādāts vairums visu bezjēdzību un muļķību. gan domās esot kkur prom no apkārtnotiekošā, gan arī esot domās par daudz iekšā kādā konkrētā jautājumā - tā, ka šīs domas un ilūzijas aizēno patieso realitāti.

tad nu iedomājos, ka klusēšana varētu būt labs treniņš klātesamībā. nu, atkarībā no tā cik reizes es tomēr ierunāšos (vai gandrīz ierunāšos) varēs spriest cik klātesoša es patiešām esmu tajā, kas notiek man apkārt, cik labi es spēju koncentrēties un, cik aktīvi darbojas mans ego. vispār man ir vēl visādas domas par visu šito, bet es pagaidām nespēju viņas noformulēt, jo tās ir tikko dzimušas un vēl nenogatavojušās.

galvenais nevilkt garumā šitās idejas realizāciju. tā, lai viņa nenosmok slinkumā.

čau mani turpina saukt Inese un esmu atpakaļ no Berlīnes.

( bišk bilžk )

labvakar, mani sauc Inese un es pēs pāris stundām braukšu uz Berlīni.

labvakar, mani sauc Inese un man riebjas.
labvakar, mani sauc Inese un es jūtos kā ugunskurā iemests šīfera gabals.
labvakar, mani sauc Inese un man ir Brālis. man ir arī viena bundža Ginesa. drīz vairs nebūs.
labvakar, mani sauc Inese un es neatceros, kad man pēdējo reizi būtu bijis patīkams janvāris. nu, labi, atceros, ka 2001. gada janvārim nebi nekādas vainas.
labvakar, labāk mani tagad nesaukt.

/no šejienes/