*

( komandējumā )

5.06.
ielidojam Minhenē. viesnīcas istabiņa maza, gultiņa īsa, vaifajs negrib sadarboties un ik pēc 5min prasa pārlogoties. izejam apgaitā pa pilsētu. favorīti - trakā upe (kurā pat sērfo), jaunais rātsnams (uzbraucām tornī) un akmens sejas. stārbaks. Spezi.

6.06.
foršas brokastis viesnīcā - var dabūt gabaliņos sagrieztus augļus. un nenormāli garšīgus kruasānus (kas varbūt nemaz tik labi ar nebija, jo es viņus ēdu krietni par daudz). vaifajs nedarbojas vispār. fūre ar dekorācijām nevar piebraukt pie teātra, jo kāds nolicis mašīnu neatļautā vietā. atbrauc evakuators. ap 12iem esmu pabeigusi darbu, kuram pēc plāna bija jāsākas 16os - uzkrāvusi izrādi. piedzīvoju piecas šausmu minūtes - brīdi izskatās, ka Rīgā neesmu iekrāvusi Žeņas bikses. atrodas zem Regīnas žaketes. skatuve/zāle šķiet kaukā līdzīga mūsējai un teātrim ir ļoti kruta kantīne ar lētu (valsts dotētu) silto ēdienu, tējām alus kausos, kūkām un aliņiem. nav smuku pastkaršu. paklīstam apkārt. preceļi un Spezi. Vecpilsēta maza, pa lielam viss jau apskriets. muzejus negribas - vasara taču, lai arī vēsāks nekā LV. atrodam vegānu paradīzi - ekošmeko veikals ar milzu vitrīnu pilnu ar dārzeņu burgerīšiem, dažādiem tofu izstrādājumiem, seitanu... vakarā ņemam un nelielā pulkā, uz viesnīcās terases, saļurbājamies vācu alus.

7.06.
kruasāni. Kārlis aiziet krāsot ceļā traumētās vietas dekorācijai. pohas un eksistenciālu skumju, vientulības sajūta. pieķeros Geimena "Amerikāņu dieviem". mēģinājums. nīkšana. preceļi un Spezi un gelatērija. Alvis rāda Hitlera iecienīto ložu un stāsta, ka taisot izrādes tajā teātrī allaž esot domājis, ko diez Ādolfs domātu par to. izrāde. pabeidzu lasīt "Amerikāņu dievus". pēc izrādes kantīnē festivāla atklāšanas baļļuks. mums uzlikts galds, kura galā dzied un spēlē basu kaukāda čiksa.

8.06.
kruasāni. Kārlis aiznes nodot aizvakardien izdzertās pudeles. ilgi spriežam par braukšanu uz BMW muzeju (vai iešanu uz Deučesmuzeum), līdz ieritinamies parka zālājā. preceļi un Spezi. atņemu Kārlim un izlasu Joņeva "Jelgava '94". aizņemos no kolēģes "Garšas fizioloģiju". izrāde numur divi. Elita aizmirst uzvilkt vienu apakšveļas detaļu, Keišs baltās, garās un ļoti svarīgās zeķes (viss beidzas laimīgi). nobūve. Kārlis krauj fūri, es sēžu kantīnē, sūcu aliņu, klausos kā džezīgu klavieru pavadījumā dzied kaukāda tipa slavena argentīniešu režisore. Elita ar nelabu bļāvienu atceras ka pirms vairāk nekā stundas pasūtījusi ēdienu. ēdiens skumjš un vēss stāv viņai aiz muguras, uz letes, pūļa vidū un gaida. dekorāciju fūre netiek prom, jo kāds nolicis mašīnu neatļautā vietā. palīdzam šoferim gaidīt evakuatoru. nesagaidam. ceram, ka viņš sagaidīja.

9.06.
kruasāni (skaidrības labad piebildīšu, ka katru rītu pirms ķēros pie kruasāniem, apzinīgi ēdu augļus). Alvis paziņo, ka Depam paliekot 50 gadi un, ka viņam viņš allaž besījis. iekāpjam tranvajā, aizbraucam līdz Nimfemburgas pilij. tur ir forši ūdensputni (ar visām ligzdām), vardes, ainavu parks, botāniskais dārzs un vāvere. atgriežamies viesnīcas rajonā. apēdam falafelu (maize un mērce burvīga, pats falafels varēja būt labāks un sīpolu mazāk). pošamies uz lidostu. ar pirmo mašīnu aizbrauc aktieri un daļa tehnisko. viņu šoferis pa ceļam dzied Vāgneru. mēs izbraucam mazliet vēlāk, ar čali, kurš kā izskatās nezina kur jābrauc. šķērsojam upi šurpu turpu vairākas reizes un beigās pa bāni patešamies garām pagriezienam uz lidostu. šķiet to pamana visi, izņemot busa vadītāju. rezultātā ceļā uz lidostu pavadam 2x ilgāku laiku un arī pati lidosta mani izbesī. izkratamies cauri negaisa mākonim. mājās uz galda gaida pirmās zemenes no dārza.

parādījām (un rīt arī rādīsim) "Kabalas noslēpumus" teātrī, kurš esot kādreiz bijis Ādolfa ļoti iecienīts.

Minhene ir detaļu pilsēta. te ir pilns ar akmens sejām un mošķiem. vēl te ir pilnīgi traka upe, kas galvu reibinošā ātrumā, šņākdama, traucas cauri pilsētai. ja kādu laiku skatās straumē, sāk reibt galva, bet, ja skatītos ilgāk, droši vien paliktu nelabi. par upi trakāks ir tikai viesnīcas vaifajs - atslēdzas ik pēc nedaudzām minūtēm un tad atliek tikai cerēt, ka internetā atvērsies tā lapa, kurā atkal un atkal no jauna jāieraksta loginneims un parole. nebūs mums te nekāds geimofthrouns.

bez visādiem citādiem jaukumiem Berlīnes brauciens deva man arī vienu ļoti vērtīgu atziņu - man nenormāli riebjas atrasties narkotisko vielu reibumā!
agrāk es kurīju daudz un bieži, bet tagad gandrīz gadu (kopš 2008. gada aprīļa) nebiju to darījusi. nedarīju, jo neprasījās un negribējās. Berlīnē, sēžot skvotā un gaidot vakariņas skatījos uz pāris apgandžojušamies cilvēkiem (grams gandžas 6 eiro) un likās, ka viņi atrodas paralēlā pasaulē, kurā ir ļoti interesanti. skatījos, skatījos uz viņiem un domāju - nu moš tomēr. vēlāk vakarā, pēc konča mazliet uzsmoļīju un uz reiz nožēloju. mani pārņēma nešaubīga pārliecība, ka esmu nenormāli sevi piečakarējusi un nodarījusi pāri. līdz riebumam pazīstamā apkurīšanās sajūta, kas agrāk likās tik forša, šoreiz radīja tikai neizsakāmu un arī momentāli neizpildāmu vēlmi tikt no viņas ārā (tāpēc sadzēros saldu tēju un gāju gulēt). visa apkārtējā pasaule likās, kā nodalīta no manis ar stikla sienu - tādā ziņā, ka ir neiespējami to adekvāti uztvert un komunicēt. bet tā paralēlā pasaule izrādījās kkas ļoti truls un nožēlojams (priekš manis).

+ starp citu, esmu jau rakstījusi, ka marihuāna bija vispār pirmā lieta, ko es savā mūžā pīpēju un tas notika 2000. gadā Londonā. toreiz uz Londonu braucu ar busu, pa ceļam uz 8h piestājot Berlīnē, kad arī pabiju tur pirmo reizi.

( es Berlīnē pirms 8,5 gadiem (ar gariem matiem dabīgā krāsā) )

+ es nenoliegšu, ka zāles pīpēšana man ir sagādājusi arī daudz patīkamu brīžu (piemēram, šādi un šādi un šādi). bet tagad es zinu to, ka šitas uz mani vairs nestrādā un nav man nepieciešams.

+ man nav arī nekādas vēlēšanās nosodīt tos, kuri domā un dara citādi. lai labi velkas. un ar šo postu es negribu cieti nosolīties to vairs nekad mūžā nedarīt. nedarīt, ja negribas, gan.

čau mani turpina saukt Inese un esmu atpakaļ no Berlīnes.

( bišk bilžk )

labvakar, mani sauc Inese un es pēs pāris stundām braukšu uz Berlīni.