*

nakts bija silta un saule rietēja tik skaisti mēs trijatā tukšā autostāvvietā un pīpe un dūmi tālumā braucošo kravas vilcienu dunoņa stāstīja par mūžību un no krūmiem spindzošie odi par gaistošiem mirkļiem mans niķīgais miers pacēlās virs koku galiem un krita lejup smagi kā klavieres mēs saplūdām ar apkārtni zaudējot jebkuru formu un saturu laiks kļuva bezgalīgs un debesis zemas.