*

ārprāc cik burvīgi ir vētras naktī nokļūt Vecmīlgrāvī tur kur Daugava ietek jūrā, līdz bākai nevarēja aiziet jo pāri molam skalojās milzvilņi, tie adatainie mežonīgā ātrumā pa gaisu lidojošie smilšgraudi tik sāpīgi dzīvīgi sitās sejā un šļakatas, ostā lēni un šūpīgi centās iebraukt kuģis, zemu caur šķidriem mākoņiem slīdēja lidmašīnas un spīdinājās apaļmēness un mazzvaigznītes, vējš auroja it kā būtu no visa spēka atsitis elkoni pret galda stūri, un rāva prom mūsu zaļganos dūmus.