*

nepatīk ilgstošs stiprs vējš. rada sensoro overloadu un anksi. nepatīk, ka visu laiku gar mani kaut kas rīvējas un trinas un šņāc. un ir vēl arī auksts. tagad ir tāds. varu baudīt tikai īslaicīgi un kādā vējam piemērotā vietā - divdesmit minūtes pie jūras (liela ezera, hes dambja pie daugavas, kādā skatu tornī) ir maksimālā vēja baudīšanas doza, kas var sagādāt patīkamas sajūtas.

es droši vien varētu sakombinēt visnotaļ atbilstošu apģērbu, bet tas nekā nespētu mainīt manas domas par šobrīdējiem laikapstākļiem kā sliktiem.
apkārt kauc un gaudo, šņāc un lokās, krāc un aurē, kratās un tirinās, ārdās un plosās, pūš un svelpj - sviežot un triecot lietu un slapju sniegu logos.

divas dienas biju nogulējusi mājās auklējot depri. šorīt spīdēja saule, bija silts un putni dziedāja pavasari. es pēc vairāk nekā gada pārtraukuma pierakstījos pie terapeites un biju gatava doties ārā no mājas. aizbraucu uz stalli, aizjājām atkal apvidū. zirgs bija pilnīgs pavasara pulvermuca, bija arī ātra pārvietošanās, bet es biju labā garastāvoklī, attiecīgi problēmu ar bremzēm nebija nekādu - es biju nevis nasta, bet līdzvērtīgs ceļabiedrs. kā jau tam jābūt.
jau jājot mājup, sākās ļoti intensīvs horizontāls vējš, ar retām lietus lāsēm. kad biju noseglojusi un palaidusi zirgu aplokā un iekāpu mašīnā, lai brauktu mājās, sākās īstā vētra. viss pārvērtās siltā un slapjā, trakojošā pelēkumā. atklātajās vietās apkārt virpuļoja biezas un blīvas lietus vērpetes, bet braukt pa koku ieskautiem ceļa posmiem bija īpaši neomulīgi, jo gaisā lidinājās dažādas koku ķermeņa daļas. kādā no šiem posmiem pāri ceļam bija nogāzusies sausa egle. brauktuve nupat kā bija atbrīvota no stumbra, vidējais ātrums plūsmai ~20km/h, bet apkārt lido visai palieli zari un blakus zvārojas vecu egļu dzīvžogs. visai aizraujoša sajūta, nudien.

trijos naktī pamodos no ārprātīga trokšņa, ar kādu vējš trieca pret logiem un palodzēm lietu. ilgi nevarēju aizmigt domājot par šķībo priedi puramalā, elektrības vadiem, kas iet no šķūņa jumta uz mājas jumtu un turas uz puņķiem un ābeli ar cauro vidu, kurai visai tuvu stāv mašīna.

tagad pūš tā, ka gan jau nolauzīs un sakapās visu par ko es vakar sūdzējos un būs miers

4os naktī uzrāvos gultā sēdus, jo debesis bija pārklātas ar milzīgu skārda plāksni, pa kuru klintsbluķus svaidīdami, lēkāja rakšasi. Drīz tam visam pievienojās grandioza uguņošana, kas pilnībā izgaismoja istabu un caurvējš, kā no ķēdes norāvies, no visa spēka dauzīja visas neaizvērtās durvis un logus. Niknām šaltīm pret zemi un logos triecās lietus. Drīz pazuda arī elektrība. Šis bija viens no grandiozākajiem pērkona negaisiem manā mūžā. 7os no rīta ejot uz jogu bija pilnīgi medžik sajūta, likās, ka ir pilnīgi nomainījusies šīs vietas un visas pilsētas enerģētika.

Vilnītis šorīt noslepkavoja strazdu. Viņam vispār vienu brīdi bija uznācis jaukais periods, tagad atkal palicis traks. Atsācis rakt vulkānus dārzā (vairāk jau siltumnīcā), nolauza mammas mīļāko lilliju (viņa bija tikai vienā eksemplārā), pāris citas lillijas un vēl šo to. Toties man gulta stāv nesaklāta šobrīd, jo jaunskungs ieprinājies tajā gulēt un es taču nevaru viņa augstdzimtību traucēt.

Vispār es ceru, ka tas nenormālais lietus krusa, kas tagad gāž, nenositīs visu kas dārzā aug.

vakarnakt, ap diviem, bijām uz dambja pieņemt vēja peldes. zvaigznes mirdzēja spožāk un likās tuvākas, nekā ziemas spelgoņa naktīs. kaut kur uz Ulbrokas pusi zibeņoja negaiss, sapluinīti, dzelteni mākoņi auļoja neticamā ātrumā. raustījās elektrība. visur klabēja, čabēja, klaudzēja. Daugavā, pie Salaspils pludmales, viļņi kā jūrā. ielas noklātas ar zariem, bet čaukstošās rudens lapas skraidīja apkārt kā mazu, izbijušos zvērēnu bari. baigā dzīvības sajūta. un sajūta, ka atrodies pūlī - visu laiku raustīja, grūstīja, kratīja, glaudās. bet runājot rāva siekalas no mutes ārā.
toties kaimiņu ābelē āboli turas kā pielīmēti.

mjā, ņaukstēt par nolauzto saulespuķi, sašķaidītajiem tomātiem un sakapāto baziliku laikam ir muļķīgi. izbraucu riņķi ar riteni pa rajonu - brīžam bij grūti noticēt pašai savām acīm un gribējās vislaik pie sevis klusi čukstēt - pizģec, pizģec, pizģec. milzu koki izgāzti ar visām saknēm, mazāki nolauzti, puse no mežiņa, kas pa ceļam uz freakart mājām vispār nonesta nost. uz citiem rajčikiem bij slinkums mīties, bet tētis bij ar auto apbraucis un zināja stāstīt, ka piemēram Hesā esot rinda ar septiņām liepām izgāzta, jaunajos kapos bezmaz visi koki nolauzti, utt. utjpr.
tad jau mūsu vecās plūmes nelabais gals ir tikai likumsakarība, bet tas, ka slimā, satrupējusī ābele stāv kā stāvējusi ir vispār debesu brīnums.
visa Salaspils smaržo pēc svaigas koksnes un motorzāģu degvielas. skan arī.

( destrojs )

redzkur, draugi, jums neliels ieskats tajā, kā bij stāvēt pie loga un tai visā noskatīties. tik neaizmirstiet labi skaļi uzgriezt, jo tas troksnis bij tāds, ka lai sazinātos ar ģimenes locekļiem vaidzēja bļaut.

VIDEJO

p.s. tētis reportēja, ka visā Saļikā koki esot sagāzti un dažas ielas neesot izbraucamas. tagad satriekti simtlatnieki ar motorzāģiem to visu likvidēt. var arī labi dzirdēt kā tas notiekas.

šitas bija vājprātīgākais negaiss manā ne visai garajā mūžā. un es domāju, turpmākajā mūžā arī daudz tādu negadīsies.
karoč vienā mirklī debesis sagriezās ar zemi kopā, vējš ar mežonīgu spēku un apdullinoši skaļu troksni trieca pret logu gigantiskus krusas graudus. vienu brīdi likās, ka stiklu izsitīs.
zibeņi kaukā jocīgi atspīdēja mājas iekšpusē. nekad tā vēl nebiju redzējusi, nu tāda sajūta, it kā iekšpusē zibeņotu. es nemaz nemāku aprakstīt to, kas notika. nav man tādu vārdu un mākslinieciskās izteiksmes līdzekļu.

ārā pilnīgs destrojs - dārzs totālās lupatās. lielās skaistās saulespuķes pagalam, eņģeļtaures, vīnogas un kaņepes saplosītas. plūme pilnībā nolauzta (ardievu, tkemali), sīpoli izrauti no zemes. balkona puķu kastes norautas lejā, puķu podi sašķaidīti, vannasistabā un pagrabā gāžas ūdens, siltumnīcas jumtam norauti pāris stikli un izšķaidīti pa dobēm un viss, kas vēl dārzā palicis dzīvs mirkst milzu ūdens paltīs, kurām pa virsu peld krusas ledus kārta.
šausmīgi, šausmīgi skumji noskatīties kā mamma staigā pa dārzu un klusi noskatās tai postažā

( destrojs )

nevaru vien beigt priecāties par šīsdienas laikapstākļiem => lipīgi tvanīga un medaina tveice => normāls urogans (likās, ka neizbēgami nolūzīs plūme, bet tomēr nenolūza) => pērkoni, zibeņi (mākoņi skrēja gandrīz tik ātri, kā tajos tizlajos kadros, ko vnm liek dokumentārijos) => svaigs un ritmiski rimts lietus, dūmakaini pelēkas debesis un košumkošs viss, kas dārzā, zāle utt.

p.s. jau var redzēt, ka mūsu (guļ)istabas jaunā grīda būs kkas ļoti, ļoti silts, mājīgs un smuks.

vakarnakt filmas skatīšanos [par to moš vēlāk uzraxtīšu] pārtrauca absolūti lieliskais negaiss. izgāju uz balkona pastīties, kas notiek un tur arī paliku sēžot apm. stundu ar muti vaļā no brīnumiem. līdz šim man likās, ka realitātē tā nenotiek un, ka tādi negaisi ir tikai filmās.
tādus - neticami garus, zarainus, resnus, spožus zibeņus, kas nepārtraukti krustām šķērsām izgaismo debesis, gaišas kā dienā, tikai ar tādu neomulīgi pelēkvioletsarkanu krāsu, es nebiju redzējusi. pēc zibeņiem vēl varēja debesīs redzēt palikušas dūmu svītras [nu tādas kā no ļotenēm] + pavadošā skaņa - neiedomājami drūma, dobja, lēna, visaptveroša un radīja sajūtu, ka kkas neticami smags gāžas no augšas pret zemajām debesīm un, ka tās tūlīt saplaisās un sagrūs pār zemi. vispār jau man trūkst vārdu, lai to ārprātu aprakstītu, to vajadzēja redzēt pašiem.
kad sāka pavisam traki gāzt lietus, gāju iekšā un mēģināju noskatīties līdz beigām filmu, bet sāka nepārtraukti raustīties elektrība un ap 4iem no rīta uz stundu pazuda pavisam.

ārprāc cik burvīgi ir vētras naktī nokļūt Vecmīlgrāvī tur kur Daugava ietek jūrā, līdz bākai nevarēja aiziet jo pāri molam skalojās milzvilņi, tie adatainie mežonīgā ātrumā pa gaisu lidojošie smilšgraudi tik sāpīgi dzīvīgi sitās sejā un šļakatas, ostā lēni un šūpīgi centās iebraukt kuģis, zemu caur šķidriem mākoņiem slīdēja lidmašīnas un spīdinājās apaļmēness un mazzvaigznītes, vējš auroja it kā būtu no visa spēka atsitis elkoni pret galda stūri, un rāva prom mūsu zaļganos dūmus.