*

vakarnakt filmas skatīšanos [par to moš vēlāk uzraxtīšu] pārtrauca absolūti lieliskais negaiss. izgāju uz balkona pastīties, kas notiek un tur arī paliku sēžot apm. stundu ar muti vaļā no brīnumiem. līdz šim man likās, ka realitātē tā nenotiek un, ka tādi negaisi ir tikai filmās.
tādus - neticami garus, zarainus, resnus, spožus zibeņus, kas nepārtraukti krustām šķērsām izgaismo debesis, gaišas kā dienā, tikai ar tādu neomulīgi pelēkvioletsarkanu krāsu, es nebiju redzējusi. pēc zibeņiem vēl varēja debesīs redzēt palikušas dūmu svītras [nu tādas kā no ļotenēm] + pavadošā skaņa - neiedomājami drūma, dobja, lēna, visaptveroša un radīja sajūtu, ka kkas neticami smags gāžas no augšas pret zemajām debesīm un, ka tās tūlīt saplaisās un sagrūs pār zemi. vispār jau man trūkst vārdu, lai to ārprātu aprakstītu, to vajadzēja redzēt pašiem.
kad sāka pavisam traki gāzt lietus, gāju iekšā un mēģināju noskatīties līdz beigām filmu, bet sāka nepārtraukti raustīties elektrība un ap 4iem no rīta uz stundu pazuda pavisam.