*

iesakiet, lūdzu, kaut kādu daiļliteratūras kluci, kurā iegrimt un pazust uz kādu laiku. ideāli, ja līdzīgs Milorada Paviča "Hazāru vārdnīcai", bet derēs arī kaut kas Markesīgs, Tolkīnīgs, Geimenīgs, Umbertoekoīgs un tamlīdzīgs. ideāli, ja ir dabūjams latviski. man vienkārši gribas lasīt īstu grāmatu un negribas gaidīt piegādi. bet var arī angliski. labprāt arī aizņemos un pēc tam atdodu - neaplietu ar kafiju un bez cepumu drupačām starp lapām.

Ļoti, ļoti patīk vecās grāmatās atrast starp lapām izkaltētas puķītes. Šī vakara atradums - Bārdas “Zemes dēla” 1942. gada izdevumā. Puķītes sugu neatpazīstu. Maza, brūndzeltena, trausla. Diez cik gadi pagājuši kopš tās vasaras vai pavasara.

Kalendārs mani sauc ir Zirgs, kurš pazaudēja brilles pieaugušajiem. Ļoti skaisti.

P.S. Vispār man liekas, ka abas grāmatas der visāda vecuma cilvēkiem, es tikai nevarēju izdomāt, kā to labāk noformulēt

vakarnakts novembrī gulēju dīvānā, lasīju Žaumes Kabrē "Es atzīstos" (5os no rīta pabeidzu. nepilnās 2 dienās), uzdzēru savu pēdējo gadu mīļāko vīnu, bet vīrs turpat blakus sēdēja oranžās apenēs (ar lācīšiem) un uz ģitāras spēlēja variācijas par spageti vesternu tēmu.
šodien saule un zilas debesis. zemu virs ziemāju laukiem plivinās ķīvītes, augstu virs ziemāju laukiem planē peļu klijāni, pļavu lāmās bradā dzērves un kūlas klājienos peļo kaķi. zirgu krēpes pilnas vēja, bet paši zirgi pārgalvīgi pavasarīgi priecīgi.

es tā arī nesapratu, kas man īsti kaitēja. vakardienu pārsvarā pavadīju nespēkā guļot vai pusmiegā. līdz ap astoņiem vakarā mani pamodināja mammas zvans - pēc tā pamodos un - sajutos visai normāli. temperatūra vēl bija mazliet paaugstināta, bet kopumā - nekāda vaina. miegs vairs nenāca, līdz pieciem no rīta lasīju Tīta Aleksejeva "Svētceļojumu" (igauņu literatūra ir tik kruta). šorīt piecēlos - itinkā nekas nebūtu bijis. iesnu nav, deguns vaļā, temp. nav. jāatzīst, ka vienīgais medikaments ar ko ārstējos, neskaitot čagas un ingverus, bija kopumā 4 antihistamīna tabletes, jeb precīzāk - zyrtec. svētdien, kad deguns bija tā aizmakrofleksējies, ka likās, ka vai nu nosmakšu vai pārsprāgs galva, tas bija vienīgais mājās esošais medikaments, uz kura palīdzību varēja kaut mazliet cerēt. un reāli nostrādāja. varbūt man vienkārši bija alerģija pret kaut ko X?
tā vispār es ne visai labi māku slimot, gripas man nav bijis 10+ gadus un reizēm gadās gadi, kad tā arī nenoķeru nevienu puņķi un klepi. tāda ritīga augsta temperatūra pēdējo 10 gadu laikā ir bijusi 2x.

pavasaris gan tāds ar baltiem diegiem šūts. aizbraucu apsveikt zirdziņu 16. dzimšanas dienā un ļoti ātri gribējās kāpt mašīnā un braukt atpakaļ mājās. sabaroju zirdziņu ar svētku banāniem, pakasīju spalvmetošo kažociņu un tā arī darīju. virs Mūkusalas apļa redzēju vairākus varenus putnu kāšus laižamies. rīt jābrauc pabeigt Līgu pH3 ieraksts!

Ja Dobeli varētu pielīdzināt īstai un glītai Kurzemes skaistulei, kas dziļā vientulībā pošas un rotājas un, savām sapņainām acīm tālumā raudzīdamās, gaida sirds princi, tad Saldu nevar citam pielīdzināt, kā īstās žīdietes Jaunjelgavas māsai, kas palikusi turklāt vecmeitās, kaut gan žīdietēm, ari nesmukām, šāda klizma gadās gaužām reti. Bet šai nu tāda nelaime gadījusies, jo ārkārtīgam nesmukumam pievienojies vēl daudz svarīgāks trūkums precinieku acīs — kroņa (pūra) naudas trūkums, tā ka viņu pat ne paunas žīds nav gribējis ņemt. Un tā nu viņa sēd pinkaina un netīra, īgnuma un žults pilna, Ciecēres upītes- malā saņurcītā un nosmulētā uzvalkā un raugās nekautrīgi apkārt, kā pasakainam putnam līdzīgā Fama, kam tikpat acu, ausu un mēļu, cik spalvu, jeb, kā mūsu tauta savā spēcīgā izteiksmē saka — īsta žīdauka.
Bet kauču veca, neglīta, īgna un pretīga — viena viņai netrūkst: apbrīnojamas ēstgribas. Un kad viņa no plašā apkārtnē izsūktās zemes sulas un taukiem gatavo šabu vakariņas — visa pilsētiņa pludo degušu tauku un sagruzdušu sīpolu un svētiņu smacīgos tvaikos.

/Valdis "Kurzemē" (1928)/

šon dabūju savu pirmo šī gada zsv dāvanu (jeb pirmā skaitās lietots ledusskapis no mammas?) - manas foršās kursabiedrenes (un I. Astahovskas) sastādīto grāmatu. guļu gultā, lasu un man acu priekšā visu laiku rādās aina - ir (laikam) 2003. gada vasara, klubs Depo, Lediņa disene mazajā zālē, ļoti maz cilvēku, ļoti daudz cigarešu dūmu. Hārdijs uzliek Cauro tumbu un lēni un lācīgi virpuļo ar savu milzīgo vēderu, gandrīz tukšajā, bet biezi piesmēķētajā zālē. tā ļoti skaisti un ļoti sirreāli.

Nolēmu, ka jāpaeksplorē romānu sērija "Mēs. Latvija XX gadsimts". Sāku ar Gailes "Stikliem" - it kā ok, bet kaut kas mani visu laiku kaitināja un likās neīsts (vai ne līdz galam? vai nepārliecinošs? vai nenoticams?). Tad pieķēros izdaudzinātajai Bērziņa "Svina garšai". Arī it kā ok, bet viss sākas ar spoileri - t.i. atbrīvošanos no priekšādiņas, kad skaidri zināms, ka grāmata beidzas 1941. gadā. Esmu izlasījusi kādas 3/4, situācija sāk sabiezēt un hitlerpolitika uzņem apgriezienus. Attiecīgi skaidrs, ka viss beigsies ļoti slikti un zūd motivācija lasīt tālāk. Nē, nu tas bija skaidrs jau tad, kad galv. varonis tapa apgraizīts, bet skaidrs bija arī tas, ka līdz vācu laikam Matīss noteikti izvilks. Tā jau forši tie citāti no tā laika aktuālas preses, vēsturiskās detaļas, valoda utt.
Ko man vēl no tās sērijas vajadzētu palasīt?

teicams mārketings. pirms pāris gadiem, braucot uz Gaujienas kapusvētkiem, lasīju tikko iznākušo "Latviešu kapusvētki. Identitātes rituāls". Šogad braucot uz Gaujienas kapusvētkiem, varēšu lasīt tikko iznākušo "Kopā kapos".

noskatījos "Četri monologi un divi stāsti", vispār forši, bet man pirmā daļa - "Trīs stāsti" - laikam patika labāk. to es skatījos pagājšvasar, dīvaini, bet neesmu par to neko šeit rakstījusi. "Četros monologos..." likās drusku par izstieptu gabals par studentu, bet tas nu tā - ja ļoti gribas piekasīties. kopumā ļoti labi pavadīju laiku. jāatzīst gan, ka vērtējot šo mākslas darbu grūti abstrahēties, no tā, ka tur spēlē mani draugi un paziņas, bet izskatījās, ka izrāde patika arī pārējiem skatītājiem, kuri visi noteikti nebija pazīstami ar izrādes dalībniekiem.

vēl interesanti, ka man ļoti, ļoti patika Kivirehka romāns "Vīrs, kurš zināja čūskuvārdus", "Rijkuris jeb Novembris" ar likās ok, bet, kad mēģināju lasīt tos stāstus, tālāk par otro laikam netiku, kaut kā šķita garlaicīgi un kaitinoši. toties uzlikti uz skatuves man patika visi, gan no pirmās izrādes, gan otrās.

tas, ko es domāju par mākslu, ir apmēram tas, ko Tarkovskis domā par mākslu. ideālistiski, bet man patīk ideālisms. neesmu pat redzējusi visas Tarkovska filmas, bet lasu viņa "Scuplting in Time" un ir tāda mierinoša māju sajūta.

šodien biju uz Anitras Rozes grāmatas "Caur krāsu logu" atvēršanu. tāds mazs un patīkams pārsteigums, bet tur ir dažas manas bildes un izteikta arī pateicība par palīdzēšanu. es par to visu biju pilnīgi aizmirsusi, viņa man sen atpakaļ rakstīja un uzdeva jautājumus par zirgu krāsām un lūdza kādu bildi, nesen atnāca aicinājums uz prezentāciju. grāmatu dabūju, drusku pašķirstīju, par zirgu krāsām, protams, ir neprecizitātes, bet tas jau tā normāli tāda apjoma darbam, kur zirgi galīgi nav centrālais tēls un, kas ir no izteikti valodnieciska aspekta veidots. kopumā liekas ļoti foršs izdevums, kurā ielikts pamatīgs darbs.
ieskats saturā šeit

visādi citādi, man laikam ir skumīgi, ka šajā un nākamajā nedēļā uz lekcijām darba dēļ tieku tikai trīs dienas. man patīk iet uz lekcijām, lai gan es tam neredzu nekādu praktisku jēgu. man ir interesanti un man liekas forši, ka mani stimulē domāt.

mani pēdējā laika literārie atklājumi:

e) to, ka ellē ir auksts, nevis karsts, pirms manis izdomāja jau kaut kāda itāliete Brodska Ūdenzīmēs;
p) Rūtai Mežavilkai ir dzejolis par perseīdu vērošanu uz saulē sasiluša dambja betona, Salaspilī.

( turpinot par aktuālām tēmām )

izrādās, ka es lasu dīvainas grāmatas

Krāslavā par sevišķu gardumu uzskatīja svaigu gurķi ar medu. Tikko šķītu gurķi nomizoja, sagrieza šķēlītēs un aplēja ar svaigu medu. Ēda un apgalvoja, ka tā sagatavots gurķis ir labākais gardums, svaigs gurķis ar medu veicinot kuņģa darbību un radot arī omulības sajūtu. Gurķi ar medu dēvēja par krāslaviešu nacionālo ēdienu, bet Krāslavu - par gurķu galvaspilsētu. Gurķi tur ļoti labi padevās, izauga neparasti lielas ražas. Katra krāslavieša dārziņā bija dažas gurķu vagas, un saskaņā ar vietējām paražām katrs garāmgājējs, pazīstams vai svešs, bez atļaujas prasīšanas drīkstēja pieiet gurķu dobei un nošķīt vienai reizei gurķus. Uz ielas bieži gadījās redzēt - iet krāslavietis, rokā trauks ar medu, bet kabatā gurķis.
Jēgers, dz. 1930, Krāslavā, 1963, E 6, 172.
/Linda Dumpe, "Latviešu tautas ēdieni. Latvijas vēstures institūta etnogrāfisko ekspedīciju materiāli", 2009)

izmatoju savu jocīgo saaukstēšanos, lai izlasītu līdz galam 1,6kg smago grāmatu - jebšu Balanjo "2666". ziniet, man patikās. visvairāk pirmā un pēdējā daļa un vismazāk priekšpēdējā (tur bija par daudz līķu un es vienu brīdi apsvēru iespēju pārtraukt lasīšanu).

Labvakar, mani sauc Inese un es šobrīd lasu grāmatu, kas sver ~1,6 kg. Jāatzīst, ka tas nav pārāk ērti.

es kādu laiku atpakaļ priecājos par grāmatu Ziemeļvidzemes ainavas noklusētie stāsti - tikko tā man uzleca virsū pdf formātā.
varbūt kādam noder.

the unexamined life is not worth living