marts

Posted on 2017.03.28 at 20:08
man:: pusprokrastinēju
skan: Amen Dunes - Song to the Siren
Tags: ,
Ja Dobeli varētu pielīdzināt īstai un glītai Kurzemes skaistulei, kas dziļā vientulībā pošas un rotājas un, savām sapņainām acīm tālumā raudzīdamās, gaida sirds princi, tad Saldu nevar citam pielīdzināt, kā īstās žīdietes Jaunjelgavas māsai, kas palikusi turklāt vecmeitās, kaut gan žīdietēm, ari nesmukām, šāda klizma gadās gaužām reti. Bet šai nu tāda nelaime gadījusies, jo ārkārtīgam nesmukumam pievienojies vēl daudz svarīgāks trūkums precinieku acīs — kroņa (pūra) naudas trūkums, tā ka viņu pat ne paunas žīds nav gribējis ņemt. Un tā nu viņa sēd pinkaina un netīra, īgnuma un žults pilna, Ciecēres upītes- malā saņurcītā un nosmulētā uzvalkā un raugās nekautrīgi apkārt, kā pasakainam putnam līdzīgā Fama, kam tikpat acu, ausu un mēļu, cik spalvu, jeb, kā mūsu tauta savā spēcīgā izteiksmē saka — īsta žīdauka.
Bet kauču veca, neglīta, īgna un pretīga — viena viņai netrūkst: apbrīnojamas ēstgribas. Un kad viņa no plašā apkārtnē izsūktās zemes sulas un taukiem gatavo šabu vakariņas — visa pilsētiņa pludo degušu tauku un sagruzdušu sīpolu un svētiņu smacīgos tvaikos.

/Valdis "Kurzemē" (1928)/

Comments:


putnu novērotājs
[info]_re_ at 2017-03-28 21:31 (Saite)
kruta un pārsteidzoši
mama drama
[info]virginia_rabbit at 2017-03-28 22:12 (Saite)
agree
*
[info]inese_tk at 2017-03-28 22:19 (Saite)
Kad sviesta un krējuma spaiņi izpārdoti un sudraba rubli kabatā, jānoiet taču brītiņš atpūsties un iestiprināties pie sensenās paziņas - daži melš — traki mīļās līgavas — Blašķītes. Bet mīlestība, kā visiem zināms, nerēķinās ar telpu, ne laiku. Un tā īsie atpūtas brītiņi dažreiz izvēršoties par veselām dienām un garām naktīm.
Kad Blašķīte prātus diezgan atmiekšķējusi, īsam laikam uzcērtot pa stukolkai, un pēc tam brašie iebraucēji atgriežoties mājās dažs otrā, cits tikai vēl trešajā dienā; laimīgākie ierodoties tanīs pat ratos, kā iebraukuši, tikai tagad gurdeni atlaidušies un krākdami ratu tukšumā; neveiklākie bez ratiem un zirga, tāpat kājām vien; pirmie, kā otrie — tukšām kabatām, jo apaļie sudraba rubuli aizripojuši „tai velna spēlē" nezin kurpu; bet galvā saradies tīri vai šķidri karstais svins — tik smaga, ka vairs ne pagrozīt, ne noturēt!
No teiktā viegli izlobāms, kādas tieksmes valda Saldū un apkārtnē, un kur pārsvarā cilvēka necienīgie un rupjie izdzīves prieki, tur garīgās rosības aizvienam visai maz.

Previous Entry  Next Entry