*

Ja Dobeli varētu pielīdzināt īstai un glītai Kurzemes skaistulei, kas dziļā vientulībā pošas un rotājas un, savām sapņainām acīm tālumā raudzīdamās, gaida sirds princi, tad Saldu nevar citam pielīdzināt, kā īstās žīdietes Jaunjelgavas māsai, kas palikusi turklāt vecmeitās, kaut gan žīdietēm, ari nesmukām, šāda klizma gadās gaužām reti. Bet šai nu tāda nelaime gadījusies, jo ārkārtīgam nesmukumam pievienojies vēl daudz svarīgāks trūkums precinieku acīs — kroņa (pūra) naudas trūkums, tā ka viņu pat ne paunas žīds nav gribējis ņemt. Un tā nu viņa sēd pinkaina un netīra, īgnuma un žults pilna, Ciecēres upītes- malā saņurcītā un nosmulētā uzvalkā un raugās nekautrīgi apkārt, kā pasakainam putnam līdzīgā Fama, kam tikpat acu, ausu un mēļu, cik spalvu, jeb, kā mūsu tauta savā spēcīgā izteiksmē saka — īsta žīdauka.
Bet kauču veca, neglīta, īgna un pretīga — viena viņai netrūkst: apbrīnojamas ēstgribas. Un kad viņa no plašā apkārtnē izsūktās zemes sulas un taukiem gatavo šabu vakariņas — visa pilsētiņa pludo degušu tauku un sagruzdušu sīpolu un svētiņu smacīgos tvaikos.

/Valdis "Kurzemē" (1928)/