*

Kad sviesta un krējuma spaiņi izpārdoti un sudraba rubli kabatā, jānoiet taču brītiņš atpūsties un iestiprināties pie sensenās paziņas - daži melš — traki mīļās līgavas — Blašķītes. Bet mīlestība, kā visiem zināms, nerēķinās ar telpu, ne laiku. Un tā īsie atpūtas brītiņi dažreiz izvēršoties par veselām dienām un garām naktīm.
Kad Blašķīte prātus diezgan atmiekšķējusi, īsam laikam uzcērtot pa stukolkai, un pēc tam brašie iebraucēji atgriežoties mājās dažs otrā, cits tikai vēl trešajā dienā; laimīgākie ierodoties tanīs pat ratos, kā iebraukuši, tikai tagad gurdeni atlaidušies un krākdami ratu tukšumā; neveiklākie bez ratiem un zirga, tāpat kājām vien; pirmie, kā otrie — tukšām kabatām, jo apaļie sudraba rubuli aizripojuši „tai velna spēlē" nezin kurpu; bet galvā saradies tīri vai šķidri karstais svins — tik smaga, ka vairs ne pagrozīt, ne noturēt!
No teiktā viegli izlobāms, kādas tieksmes valda Saldū un apkārtnē, un kur pārsvarā cilvēka necienīgie un rupjie izdzīves prieki, tur garīgās rosības aizvienam visai maz.