*

ir perseīdu nakts, draugi. kaut kur esot arī blāva ziemeļblāzma. no nekurienes iznirst mirdzoši elfu tilti. uz divtūkstošo gadu vidu. uz deviņdesmitajiem. uz divtūkstošpiecpadsmito. konteksta kamolos satīti dūmi - no veipiem, no cīgām, no ķīmiskiem vīrakiem, no dīzeļa izplūdes gāzēm. uzpūt siltu, siltu elpu un konteksts pajūk uz visām pusēm. dzidras un vēsas augusta nakts debesis. kad šovakar aizbraucu peldēt-katru-dienu virs Niedrāja eglēm karājās mēness-mandarīna-daiva. lekna un sulīga. peldēju uz to. ūdeņi bija melni un zili un zeltaini balti. pēc tam apsēdos uz laipas, iemērcu kājas ūdenī, kurš nu likās ļoti, ļoti silts, mēness pēkšņi sāka slīdēt uz leju un cigaretes laikā bija pazudis aiz kokiem. kā nebijis. kā nebijuši mēs. manliekas, ka svīres ir prom. šodien debesis bija klusas. svīres prom, klāt peresīdas un nākamsvētdien Gaujienas kapusvētki.
šī bija savāda vasara. šī joprojām ir ļoti savāda vasara.

draudziņ, arī Tu tagad lasi manu cibu.

sarkanrīklīte istabā, uz lielā grāmatplaukta. šosejas vidū caur sapluinītu miglu lapsa dzenas pakaļ zaķim. pirmā perseīda. vai varbūt otrā.
konteksta kamoli ripo. lejā. Smilča ir riteņbraukšanas paradīze un elle. vienā mirklī tu minies augšā ar mēli pār plecu un vēl pāris reizes apmestu ap kaklu kā šalli - lai neierauj spieķos. otrā - ripo lejā ar gaismas ātrumu, cerot neiepist kādā bedrē un nenosisties.
man pietrūkst adrenalīna. pietrūkst auļot ar zirgu pa nokultiem labibas laukiem. pa tīrumiem, pļavām un Valmiermuižas jāšanas laukumu. atsāku nēsāties ar riteni. V3V ir tikpat soothing kā Mimī Pārkere. viņvakar satiku stirnāzi, rudu kaķi un pasaulē mazāko gliemezīti. un biškrēsliņus. man tik ļoti patīk kā smaržo biškrēsliņi. es gribētu tādas smaržas. biškrēsliņu smaržas. sapūsties un smaržot pēc biškrēsliņiem un saplūst ar grāvmalu vai Gaujmalu vai vienu mazu kaktiņu savā dārzā.
sarkanrīklīte man teica, lai parunāju ar priekšnieci. par darba grafiku. pirmdien kritīs perseīdas. trīspadsmitā, septiņpadsmitā un četrdesmitrešā. slepenas zīmītes tik cik melns aiz naga. tik cik matu uz galvas.
vai šīs miglas atnesīs tomātiem puvi? esmu izdalījusi visus kabačus. un kabači ir franču režisora smalkajā filmā.
katram savu kabaci. katram savu perseīdu. katram savu resno kaķi. tik rudu un resnu un mīkstu kā baltmaize. siltu kā krūtis.

svīres jau gandrīz nedēļu kā prom.
katru vakaru kļūst aizvien grūtāk ielīst ezerā.
neaizbraucu ne uz Sansusī, ne Gaujienas kapusvētkiem.
neredzēju nevienu perseīdu. mākoņi un miegs.
vakar visu dienu krāmēju ķieģeļus.

Vakar stundu pirms pusnakts peldēju tumsā, vējā un lietū. Starp sikspārņiem. Šovakar pusnaktī ūdens virsma gluda un nekustīga kā ledus, vien viegli trīsuļo zvaigžņu atspulgi un debesīs vēl atspīd kripatiņa gaismas. Komēta ir prom. Klāt pirmā perseīda. Viņas nāk, lai uzmirdzētu un dziestot rautu vasaru sev līdzi tumsā. Pa kumosam vien, pa kumosam vien.
Vēsi un atturīgi tavu vakaru apskāvieni, jūlij. Vismaz ezera ūdenī vēl pagaidām glabājas saule. August, es ceru, ka tu būsi maigāks un kaislīgs.

laiks iet un runa iet un Valmieras festivāls bija un izbija, bija skaisti un nogurdinoši un labi un tagad es sēžu Sansusī un visu laiku līst, visu laiku līst, visu laiku līst un es vairs nekad negribu neko darīt ar nemierīgo zvēru izrādi, es gribētu kādu laiku būt viena un mājās un skatīties kā stirna grauž manām pupām lapas un nerunāt, vispār nearvienu nerunāt un neuztraukties un nelasīt čatus un nesaņemt epastus, neizdarīt izvēles un neuzņemties atbildību un neko neorganizēt un nekoordinēt. nāk rudens, aiz mākoņiem krīt perseīdas un es jau pirms vairākām dienām ievēroju, ka svīres jau palikušas pavisam maz un stārķi pulcējas baros. es gribētu skriet, jo esmu beidzot iemācījusies samierināties ar būšanu iesprostotai tajā lēnajā ritmā, kas man uzdzen klaustrofobiju. es gribētu iekurt plīti un uz plītsmalas cept poķīšus un es gribētu ietīties lietusmētelī un jāt pa pielijušu, smaržīgu mežu un redzēt sev apkārt sēnes. un man gribas, lai vēl ir silts un peldēt, peldēt no rīta un vakarā un naktī. sansusī, sansusī, sansusī.

vakar lapsas, bet šodien, jājot pa pļavām, uz visām pusēm kā popkorns lēca stirnas.
un debesīs tāpat sāk lekt perseīdas.
atradu kraukļa spalvu.

Šajā nedēļas nogalē ir viens no maniem mīļākajiem ikvasaras notikumiem - perseīdu maksimums. Es jau divas redzēju. bet, domājams, ka Sansusī tas izskatīsies īpaši medžik.

Faaak es tikko satiku Efrimu Menuku pilnīgi vienu pašu un sadūšojos ar viņu mazliet patērzēt. Viņš atcerējās ka spēlējis Rīgā ar ASMZ. Un GY!BE nospēlēja pizģec kruti. Stāvēju pašā priekšā un čurāju biksēs. Nezinu kā lai noklausās vēl Neirozi, manliekas manī vairs nekam nav vietas.

Es ceru, ka jūs veraties debesīs, jo tur krīt zvaigznes.

mani pēdējā laika literārie atklājumi:

e) to, ka ellē ir auksts, nevis karsts, pirms manis izdomāja jau kaut kāda itāliete Brodska Ūdenzīmēs;
p) Rūtai Mežavilkai ir dzejolis par perseīdu vērošanu uz saulē sasiluša dambja betona, Salaspilī.

Vasara vakar saplaisāja. Tagad pa visām spraugām stihiski lien iekšā rudens. Viss ož pēc rudens. Nakts gaiss vairs neglāsta un neveldzē, bet kož un dzeldē. Bet zvaigznes līst straumēm. Ar treknām, sarkanām astēm. Sienāži močī trance diseni, tālumā laiski sarejas suņi un pa brīdim no ābeles nolec kāds zaļš un tārpu sagrauzts ābolēns. Zvaigznes līst straumēm un zem tām ir liels, majestātisks un bezpersonisks miers. Uz mirkli mana personīgā bezgalība samijas vietām ar kosmisko. Tikai žēl, ka man salst.

perseīdas vakarnakt tinās pelēkos mākoņos, kā vatētās segās. vien mēmi zibeņi plaiksnīja pār Daugavu un silts vējš glaudīja seju. un tad pār zemes sauso un kaistošo miesu nolaidās lēns, mierinošs un melanholisks lietus. bet šodien gaiss ož pēc rudens.

perseīdas ir uzsākušas savu skrējienu. es tikai nekad nepaspēju ievēlēties. es nemaz nezinu, ko man vajadzētu vēlēties. manī ir uzsprāguši visi asinsvadi. visas vēnas un artērijas un kapilāri. visas mazās caurulītes, trubiņas un šļauciņas. viss dzīvības labirints. ienirt melnā, melnā, maigā ūdenī dziļi zem lielajiem greizajiem ratiem, zem lielā lāča. ūdens ir mana māte un mājas. es pati esmu ūdens. vienmēr esmu bijusi. upe. mana gultne ir dziļa un plaša, es lēni un mierīgi dodos uz okeānu. es visu nesu sev līdzi. mani tur gaida. pacietīgi un vienmēr - es varu nesteigties. ietīties miglā. visi tilti ir ietīti miglā. pretējā krasta nav un varbūt arī nekad vairs nebūs. virs miglas ir zvaigznes. viņas ir atgriezušās naktī. zvaigznes, kuras nāk apēst vasaru. kā tārpi saēd trūdošu miesu. tik svešādi tu smaržo. varbūt tu trūdi?

( # )

Saļikā šodien smaržoja pēc zaļiem, saulē sakarsušiem āboliem.

( bet Rīgas HES ir nolaidis ūdeni )

p.s. man lūdzu šitikpat siltu vakaru un vēlams arī nakti, pēc nedēļas, kad būs manu mīļo perseīdu maksimums.

pirmo reizi perseīdas apzināti mēģināju skatīties 2007ajā. un no tās reizes arī palikušas visspilgtākās atmiņas. izšķirstīju savu žurnāli un izbrīnījos, ka tas nekur nav aprakstīts.
karoč, savācāmies bariņš pilsētasbiedru ar riteņiem un braucām uz dambi. likās, gan ka plāni pilnīgi izgāzīsies, jo debesis bija apmākušās un pērkonainas. taču brīnumainā kārtā tieši mums virs galvām debesis noskaidrojās. bija karsta, tveicīga augusta nakts. mēs sagūlāmies rindiņā un dienas saulē sakarsušās slīpās betona nogāzes un skatījāmies. tieši virs galvas krita zvaigznes, viena pēc otras, viena pēc otras. bet pretī - otrpus Daugavai, melni padebeši un negants negaiss ar spilgti žuburainiem zibeņiem. mēs gan bijām arī sakurījušies (vai sadzērušies kaņepju pienu?), bet tās nakts sajūta manī joprojām dzīvo pavisam, pavisam spilgta. viens no jumtu raujošākajiem dabvērojumiem manā dzīvē. vienu gadu mums ar Kārli izdevās atkārtot ko līdzīgu - silta nakts uz dambja, perseīdas, bet negaisa vietā tikai rūsa pamalē.

tā kā debesis tādas pusskaidras, ta bijām uz dambja mēģināt kādu perseīdu ieraudzīt, bet tas mēness joprojām bliež kā traks. es dabūju 6 vai 7, Kārlis divas, bet vilkate nevienu.

sliktā ziņa ir tāda, ka es grasījos šovakar aplūkot perseīdas, taču ir apmācies un grabinās pērkons.
labā ziņa toties ir tāda, ka vegan pilngraudu (auzu-miežu) pankūkas, ar saldo indijas riekstu "biezpienu" un lielajām krūmmellenēm garšo debešķīgi.

svētdienas novakarē vīrs mani iesēdināja mašīnā pie trim vīriešiem un mēs uzsākām ~5h garu ceļu pie ceturtā vīrieša Lietuvijas lielākajā mežā. pilnīga nekuriene, kur pa kreisi dzīvo vilku bars ar trim īpatņiem, pa labi ar deviņiem, kuri nekautrējas ziemā pie iebraucamā ceļa noēst mežacūku. elektrība izpaužas kā trīs led spuldzes un radio, kuru darbināšanai akumulators jālādē reizi pusgadā. tualete ar divām sēdvietām un milzu logiem. divi dīķi un, 20 min kājāmgājiena attālumā, apaļš milzezers. malamuts Meška. ugunskurs, krītošas zvaigznes, personīgais pavārs, alus, kas dzesējas upē. pretīgi smirdoši cigāri komplektā ar sēmenēm.

( tālu Lietuvā )

bet vakarnakt bija tieši tāda augusta nakts, kādas es dievinu. tveicīga, tumša, zvaigžņota. ar grandioziem daudzžuburu zibeņiem pamalē. redzēju savu pirmo šī gada perseīdu, nepaspēju ievēlēties vēlēšanos, bet vēlāk plika peldējos Lielajā Ansī.

bet jūs tikai neaizmirstat, ka šonakt/rītnakt ir jāskatās kā zvaigznes krīt un jau laikus izdomājiet, ko vēlēties!


p.s. kopš es tā ikgadēji cenšos tai vērošanai pievērsties, man ir izveidojies kaukāds tāds priekšstats kā tam visideālāk būtu jānotiek:
neliela, bet izmeklēta un ārkārtīgi patīkama kompānija;
sutīgi tveicīga nakts;
Daugavmala, tepat pie Salaspils;
un dienas saulē kārtīgi izsilis un sakarsis dambja malas slīpais betons, uz kura visiem rindiņā jāsaguļas uz muguras un jāskatās debesīs.

šogad ļoti krāšņs tas zvaigžņu lietus.
un saulē sasilusī dambja nogāze ir ideāla vieta tā baudīšanai.