Likantropiskās · piezīmes


Par cilvēkiem un mums.

Entries · Archive · Friends · Profile

* * *
Vienmēr, vienmēr būs kāds, kas labāk par tevi zinās visu, kas esi, kādas dziņas tevi vada un kurp ej. Vienmēr būs kāds, kas ir tā apmaldījies, ka ķersies citiem pie kājām, lai apturētu arī viņus un iestāstītu, ka vispār taču nekādu citu ceļu nav un nekur nav vērts doties. :)
* * *
Vējš atvāzis žokli un smej, varenais vējš.
* * *
Krokodils aprija Sauli.
* * *
The white god has revealed himself.
* * *
An ounce less of willpower, pride and addiction, and this body would fall.
* * *
Bulkveža Brieža iela
* * *
tagad varētu ieurbt zemē rokas līdz plecam un sniegties pretim un satvert un vilkt to dzīvo kaut ko, kas mostas un rauj pēc elpas un aizrauj to
* * *
Visa ziema smaržoja pēc hiacintēm, bet šovakar kāds noplēsis kārklam mizu un tās sulas pieplūdis pilns vējš.
* * *
es redzēju sapnī
Gāja briedis pa mežu, gar kalna tumšajām pēdām, gāja augsts un koki līgojās ap viņa sāniem. Ragi žuburu žuburiem kā ligzda, un ligzdā gulēja Saule. Briedis cēla galvu augšup un aurēja, koki drebēja un Saule šūpojās ragu ligzdā, un lija caur žuburiem. Kur Saule nolija, tur zeme atdzima; brieža auros dzima vējš. Pavasaris klāt.
* * *
Sapņojumi
Redzēju senas grāmatas, nodzeltējušas ādas vākos un ar tādām pat lapām, rakstītas ar roku brūnganā tintē, kurās bija rakstīts par jau aizmirstu maģiju, par raganības vēsturi, par vajāšanām un inkvizīciju, par zīmogiem, kas izsauc un noslēdz, par dziednieciskiem augiem un būtnēm no paralēlām pasaulēm. Bija attēls ar kādu burvi, kas tiek sadedzināta sārtā, taču smaida, un zem tā bija paskaidrots, ka daudzas sadedzināšanu uztvērušas kā atbrīvojumu no konstantās sabiedrības cīņas un nosodījuma pret viņu darbu, un kā iespēju veikt to netraucēti no tās pasaules, kur nu katrs nonāk pēc fiziskās nāves.

***

Redzēju būtnes kā briežus, kā stirnas, taču ne tādus, kā esam pieraduši redzēt. Augsti kā torņi, ar garām, trauslām kājām, bez acīm un ar kailu, bālu, krunkainu ādu, kas mazliet kā par lielu viņu miesai. Tie gulēja pazemē, salocījuši savas trauslās kājas zem krūtīm un teju kā miruši, bet to žuburotie ragi sniedzās ārpus pazemes – tie bija koki, vismaz, tā mēs tos esam pieraduši redzēt. Būtnes rāmi elpoja savā miegā, reizēm nopūtās, reizēm tie redzēja sliktus sapņus un to elpa kļuva strauja, un tad koki čabēja, līgojās, liecās bezvējā un lapotnes savija zarus viena ar otru. Taču bija brīži – rudenī, kad Saule aiz apvāršņa iet zemu un silti – kad būtnes modās. Tās cēlās, lēni un uzmanīgi, lai neiztraucētu virszemi, un purināja zemi no saviem pleciem. Veseli meži cēlās augšup, savīti ragu žuburi, un būtnes maigā klusumā, līgodamās kā koki bezvējā, izbaudīja vienīgo gaismu, kas nededzina viņu ādu.

* * *
Dzīvē man nepārejoši seko sajūta, ka kuru katru mirkli kaut kas noklikšķēs un es vienkārši aiziešu. Būšu tālu prom vēl pirms ķermenis pieskarsies zemei, it kā jebkura saikne būtu pavisam trausla, pavisam pagaidām un tā līdz galam uz vietas tāpat te nav būts. Allaž tikai uzrodas kaut kas, kas vēl uz mirkli notur manu uzmanību, taču ne ilgāk par to.
* * *
Nāve ir tikai mirklis, tikai nopūta.
Mēs tiksimies. :)
* * *
No dieviem un pusdieviem man viltnieki (tricksters) ir vienmēr bijuši tuvākie. Viņi negaida neviena sekotāja, jo viņiem pašiem ir ceļš, kam sekot. Viņi nepieprasa upurus, jo pašiem ir daudz, ko dot (un, ja ir kas paņemams, to viņi var paši). Viņiem nevajag pielūgsmes, ja ir Spēle, ko spēlēt. Iedot vienam iedvesmojošu sapni, piešķilt dzirksteli otram, atmodināt iekāri citā, pielikt pirkstu domino kauliņam un skatīties, kā viss aiziet pa savām vietām, kāršu nams uzceļ pats sevi un katru piemeklē tieši tas, kas visvairāk vajadzīgs. Piedevām, tas gandrīz vienmēr ir uzjautrinošs. :) Jā, iziet Labirintu kā spēli, izspēlējot pa jokam, izdziedot pa dziesmai, pat, ja rīkle pārgriezta vai brūcēs pil čūskas inde, nest Hagalaz kā starojošu zvaigzni pierē līdz pasaules galam un atpakaļ - tas man tīk.
* * *
Kad šī āda kritīs, mēs šausimies uz visām pusēm, tumšzili kā ziemas krēsla. Brāļi, mani brāļi, mūsu tik daudz.
* * *
Guli nomiedzī uz aizmigšanas robežas, pa kaķim pie katra sāna un vēl pa vienam uz sirds un kājām. Guli, bet tad uzliesmo kodīgi balta gaisma, apdziest, deg melnums un sāp, sāp, sāp, taču ne tavā miesā, un pamazām tumsā sajūti apveidu. Kaķis, pelēkstrīpots, stingi ieplestām acīm un atspulgā pēdējais, kas redzēts. Divas gaismas, kodīgi baltas, un sāp, sāp, sāp. Trieciens, sviediens, karsts slapjums, lietus, pazušana, un viss, vairs nekas, vairs nekad. Tu guli, bet neguli, svešas sāpes ir tavas un ak dievi, kaut es varētu tevi paņemt zem segas, siltumā, apskaut, dzīvu, bet nevaru taču. Tas ir pēdējais, ko juti, kaķi, un vairs nezini kur iet. Apķert ciešāk dzīvu kaķi, skatīties tālāk par kodīgo gaismu un lietus šaltīm tur, kaut kur - tumsā, un vest. Skaties, kaķi, seko, te būs mierīgāk, te būs siltāk. Skaties, te jau tumsā iznirst dzeltens smilšu ceļš un tajā paliek mūsu pēdu nospiedumi. Skaties, es nevaru vairs tevi apskaut, bet tur jau nāk Viņa, melnā dieviete ar kaķa galvu. Viņa apskauj tik daudzus, viņa pieņem visus, ej - arī tev tur ir vieta, es zinu. Ej, gan jau reiz vēl tiksimies.

Guli, bet neguli, un no tāltālas tālienes murrr, murrr, murrr.

* * *
Kā rudens/ziema, tā man jāguļ uz zemes.

***

Starp citu, es arī tagad eju uz jogu.

* * *
if only I could
open a little door in my walls
and show the world
the wild things
the mad things
the lonely ones and the kind
they would tear down
the door and the walls
they'd soar high and below,
and bathe in a sea of blood
radiant, like gods

a black moon is rising
oh, Melosephene, my queen, see
how much we have grown

* * *
Melosephene, the Blind queen.
Mother of many, daughter of none.
* * *
Sapņojumi, ceļojumi
Kaķu dvēsļu samīļošana un aizvadīšana.
Jauni dēmoni, nepieredzējuši, pieredzes sniegšana un ņirgas.
Tāli, tāli ceļi un mērķi, sasniegšana, paņemšana.
Triumfs.
Asmeņi.
Karotājs.
* * *
Pēcpušdiena.
* * *

Previous