Likantropiskās · piezīmes


Par cilvēkiem un mums.

Entries · Archive · Friends · Profile

* * *
Pēcpušdiena.
* * *
Lielisks muzikālais atklājums - Filipa Glāsa pavadījums filmai "The Hours".
* * *
Biju pie elfiem. Ne pie Sidhe šoreiz, ne gaišajiem ļaudīm, bet tādiem normāliem, rosīgiem meža elfiem, kuriem bija lieta nodarāma un kur manu roku vajadzēja pielikt. Lieta tāda, ka krietni tālāk mežos goblini bija savu cietoksni uzslējuši un gaužām vajadzēja tādu pašdarbību apcirst saknē, lai nometnes neparādītos arī tuvāk elfu robežām, taču elfi nekādi nespēja cietoksnī ielauzties - tas bija aprīkots ar spēcīgām pretelfu maģijas barjerām un neviens tīrasiņu elfs cauri tikt varēja ij nesapņot. Bet es tak neesmu tīrasinis. Pirms uzdevuma vajadzēja vien nokāpt alās zem elfu mītnēm un ienirt apburtā ezerā, kas pastāstītu svarīgāko par katru, kas tajā kāpis un dāvātu tobrīd nepieciešamāko velti. Ūdens bija silts un mīksts, un smaržoja pēc ziediem. Apgūlos tajā un nogrimu, bet nemaz nebija grūti elpot - nē, bija viegli neelpot. Smaržīgs vieglums krūtīs un maigu krāsu ņirboņa visapkārt. Taču no dzelmes cēlās tumsa, blīva un dzīva, tā bija man tieši zem muguras, pletās un viļņoja kā spārni. Izniru ar divām smalki darinātām kara āvām, pa vienai katrā rokā, un ģērbies melnās ādas bruņās. Devos tālāk pa pazemes tuneļiem, kamēr biju zem goblinu cietokšņa; kamēr, neviena nemanīts, kāpu augstāk pa līkloču kāpnēm un gaiteņiem, kamēr šķērsoju bruģētu, lāpu izgaismotu pagalmu un parāvu sviru, lai atvērtu vārtus un ielaistu elfus. Cietoksnis bija celts no tumša, mitra koka un lāpu mirdzums plaiksnīja katrā spraislī un stenderē. Vienu āvu iespiedu rokā garāmskrienošam elfam, otru - pasviedu goblinam, un svilpodams devos projām. Tieciet nu paši galā! Bija jau laiks doties, tikai jāatrod vārti uz mājām. Goblinu cietoksnī bija sākusies tāda jezga, ka mazliet pat apmulsu laiktelpas gaiteņos, kuros dažādu pasauļu atbalsis sitās pret sienām kā dulnu sikspārņu bars. Teju apnika meklēt, taču tad saklausīju daudz ikdienišķākus trokšņus gluži līdzās viena laiktelpas siena sasvērās šķībi, sekojot saullēktam cilvēkzemē. Pa to arī nošļūcu. Lejup, lejup, līdz viens lēciens līdz zālienam un, it kā nekas nebūtu bijis, soļoju atpakaļ pie aizmigušās miesas, kamēr man garām mazliet drudžaini aizsteidzās radībiņi no citām pasaulēm - saullēkts gandrīz bija beidzies. Ceru, viņi paspēja atgriezties miesās.
* * *
Šonakt kāds, kas ir svešs, manī iegrūda nazi – tieši zem ribām, un vēl vilka to lejup pusmēness lokā. Nolādēts, - es paspēju sev mierīgi sacīt, - Ne atkal! – un tad manu mirstošo karkasu iegrūda šaurā upē ar neizturami zaļiem, stāviem krastiem. No pusmēness aizplūda siltums un sāpju nebija nemaz, tikai ūdens – melns, vecas asins pilns un biezs. Pūstošs ķermenis slīdēja pa straumei pāri klusam un tumšam bezdibenim, taču dziļāk doties vēl negribēju. Man bija labi. Tik rāmi tā šūpoties mēmos viļņos un redzēt tikai melnu un zaļu, melnu un zaļu… Sāku vēlēties tajā dalīties ar kādu, jo vai viss miers var vienai nāvei piederēt? Ķeroties zāles stiebros līdu ārā no ūdens, augšup pa stāvo krastu, un vienā rokā man bija nazis – tas pats, kas radīja pusmēnesi jau sen, pirms daudzām vasarām. Siltums bija turpinājis plūst, upe bija kāpusi augstāk arvien, un laiks tajā jau sen bija noslīcis.

Tātad, nazis. Es sastapu cilvēkus savā ceļā, ar glāžaini ieplestām acīm un rīklē iesprūdušu kliedzienu. Viņi sastinga un nespēja bēgt, un es nesteidzīgi grūdu viņos nazi – tieši zem ribām, un vēl vilku to lejup pusmēness lokā. Dziļāk. Lai aizplūst, lai pārplūst. Viņu ķermeņi sadaloties vēlās lejup pa krastu un ūdens tapa tik kluss un melns kā vēl nekad. Es vairs nebiju viena skaistajā mierā un bezdibeņa atplestais klēpis mani sauca mājup.
Labāk sadedziniet mani, kad miršu.

* * *
Sapņoju par vētru klinšainā krastā, tik spēcīgu un melnu, ka pat jūra no viļņu galotnēm līdz pašām dzīlēm bija melna kā janvāra nakts. Dzelme rēkdama atvērās, un no tās izkāpa metāliski vizošs nezvērs, titāns, viss no ūdens un aukstuma radīts, bet no drūpošām klintīm viņam pretī, zemestrīču pavadīts, nāca otrs nezvērs, no uguns, akmeņiem un zemes izmīcīts. Viņi ķērās viens otram pie rīkles un cīnījās. Zeme līgojās un viņu niknums arvien pieauga, un kā ierocis tika izmantots viss, kas trāpījās pa ķetnai - klintis, viļņi, vējš, zvaigznes un krastmalā haotiski dziedošu priesteru pulks. Ar katru triecienu abi titāni auga lielāki, līdz viņiem vairs nebija vietas uz Zemes, un tad milži sagrāba pašu Zemi un trieca to pret nebūtību, izšķaidot to bālās māla pikās. Visums liecās zem viņu svara un kauca, un drīz vairs nebija nekā, ko sagraut. Uguns un akmeņu titāns atkāpās nedefinējamā, salti vērojošā tumsībā, kas bija Tartars, bet ledus būtne ar gariem, sudrabainiem nagiem rausa kaudzē tukšumā izkaisītās Zemes paliekas un no māliem mīcīja jaunu pasauli.

***

Sapņoju par Sātanam atdotu ķermeni, lai būtu par tiltu, par vārtiem tam, kas nedrīkst palikt nepateikts; destrukcijai, kas nedrīkst tikt pārprasta vai apspiesta. Biju tuvu tam, redzēju svešu (tik tuvu, tik tuvu) dvēseli savās acīs un biju mierā ar visu, kas ir.

* * *
Kolēga - Nāc, uzcienājies ar maizīti.
Es - Nē, paldies, negribas. /apskatos tuvāk/ ...un uz tām ir pastēte.
K. - Jā, ļoti garšīga, mājās taisīta.
E. - Noteikti. Taču, Pastēte.
K. - Ā, sapratu - bet tā taču nav gaļa!
E. - Pastēti taisa no aknām.
K. - Nu ja. Un aknas nav gaļa.
* * *
Kolēga "gaidībās" nolēmusi nekrāsot matus ar hennu, jo tad bērns piedzimšot ruds.

WHAT.

(+ ruds bērns tagad laikam skaitās zomg un nelaimīga mūža lāsts nabaga pēcnācējam)

* * *
Savulaik biju ļoti zvērināts gaļēdājs un man likās, ka, ja ēdienreizē nav gaļas, tā nekādi nevar būt nedz izteiksmīga, nedz daudzveidīga.
Jāsaka, kopš ēdu veģetāri (cenšos vegāni pamazām), ēdu tik daudzveidīgi, garšīgi un interesanti kā nekad iepriekš savā dzīvē.
* * *
Kaķis ielien saviem apmēriem daudz par mazu būvētā kaķmājā. Ielien, taču pēcpuse iekšā netiek. No kaķmājas skan slāpēti un aizvainojuma pilni blējieni.

***

Kaķis eksplozīvi atvemj spalvu kamolu. Paskatās, paskatās un sāk ar to spēlēties.

***

Kaķim konjunktivīts. Es ar savu Ocuheel tagad skaitos Sātanzzz.

* * *
Viņpus nomoda
Pelēkbrūns izcirtums. Miris. Ir vēss, mitrs. Viņš stāv pašā tā vidū. Dažus soļus aiz viņa muguras - briedis. Miris. Sagumis, kakls sašķiebts pāri plecam, galva neredzama, mugurā un sānos - bultas. Dažas salauztas. Gaiss...ir piepildīts. Skan ēteriska, fiziski auksta mūzika. Tā iesēžas šūnās un dzen saknes. Tā paliek zem ādas. To var redzēt. Daudzkrāsaini skaņu viļņi vijas visapkārt, ceļas un krīt. Viņš caururbjoši lūkojas tajos un tālāk par tiem. Vienaldzīgs. Nodreb brieža mugura. Ceļgalos līgojoties, tas ceļas un pagriežas ar purnu pret stāvētāja muguru. Ļoti, ļoti miris. No ragu žuburiem karājas sūnas un ķērpji. Seja ir nopuvusi. Nekas daudz vairāk par kaulu nav palicis. Mūzika ir neizturami skaista. Brieža krūtis vago tārpi. Tas sāk šūpot galvu, noliec to. Atkāpjas dažus soļus un ar varenu triecienu metas ar ragiem stāvētājā. Uz brīdi satrupušie ragu gali izurbjas cauri viņa saules pinumam, taču tad briedis pazūd. Paliek viņā. Vienaldzīgs. Gaiss pilns trūdu un sāpīga skaistuma.

***

Kad esi laika saistīts, tas ir nedaudz kā kalnu grēda vai sabangots okeāns. Cieši ir augstas smailes un dziļas ieplakas, stāvi kritumi un lēzenas nogāzes. Tu manevrē laika uzstādītajos noteikumos, reizēm apmaldies, reizēm savainojies un parasti tas beidzas ar nāvi. Tuvplānā tas ir intensīvs, nozīmīgs; tas vibrē kā zeme pirms izvirduma un katrs nākamais vilnis var būt tas, kas tevi ķers.

Kad dodies tālāk par nomodu, tālāk par Sapņojumu un esi nemirstīgs...nē, esi mūžīgs, tad nozīme zūd. Intensitāte rimstas. Okeāns izlīdzinās. Vēro to no tāluma un tas, kas šķiet augsti viļņi un asas smailes, atklāj savu patieso seju - cik tālu skatiens sniedz, vien rāms, kluss tuksnesis. Frekvence ir izlīdzināta viendabīgā līnijā, un kaut kur starp šo līniju un nekadību esi tu, ceļotājs un ceļa audējs. Laika vairs nav. Realitātes izplūst un murrā esībā, kas nav nedz pārtraucama, nedz sākusies. Esi tālu...

Es šonakt atkal biju tālu. Ar tālienes apziņu sevī staigāju arī Sapņojumā un biju...kas? Nemirstīgs, tik vien. Ar melnu fraku, sarkanbrūna zīda oderētu, visu cilindru un melnkoka spieķi rokā, un tā. Ar baltām laka kurpēm, jo ko gan tik nemirstīgais nevar atļauties! Man bija gana laika, lai nesteidzīgi slīdētu pa ielām, ar pirksta galu nedaudz piešķiebjot cilindra malu galantā sveicienā kādam tirgonim - jo Laika, tieši Laika man nebija it nemaz! Kad sākās kapājoša lietusgāze, es gāju atmuguriski caur to un ļāvu sev izmirkt, jo vai gan viss reiz neizžūs? Okeānus ieskaitot! Citi slēpās zem kokiem un lūkojās... Lietusgāze pārklājās ar ledus kārtu, kļuva par sniega vētru un Laikā pienāca ziema. Biju jau ārpus pilsētām un ielām, biju vietā, pelēki sarmainā klajumā, kur reiz - sen, sen - bija audzis mežs. Nu tur bija vien akmens pelēks un augsts koka stumbrs ar aplauztiem zariem - mūžīgs, kā es. Mēs runājām par visiem pirmsākumiem un visām beigām, kas kopā pieredzēti. Runājām, taču manas lūpas nepakustējās ne reizi. Man nebija ne auksts, ne silts, un arī elpas man nebija - kamdēļ gan to. Ieradās vēl divi tādi, kā es. Ģimene. Viņus satieku reizi mūžībā, allaž - soli ārpus Sapņojuma, soli viņpus visa, pie Mūžības koka. Un tā mēs sēdējām, sniedzām viens otram veltes un runājām bez elpas, bez vārdiem. Bez mīlestības - jo arī tā, gribi vai nē, ir laicīga, definējama, nosaucama vārdā un taustāma noteiktās aprindās. Nē, ir kas cits, kas mūs sasauc reizi mūžībā, un tam nav raksturīga mīlestības ekstātiskā maģija. Lielais Vienojums tiecas dzilāk, rāmāk, pamatīgāk un nemaināmāk. Tas ir nācis līdz ar tevi ārpus pirmsākumiem un beigām, un tajā neesi viens. Brāļi, mani brāļi...

Kā lai apraksta bezlaicību būtnēm, kuras definē Laiks?

* * *
Divu dienu retrīts ārpus Rīgas un divas lieliskas pastaigas ar suni pielika punktu tam, ko tāpat jau zināju. Jānokļūst ārpus Rīgas, pavisam. Iespējas, laipni lūgtas!
(Un lietusdeju, lietusvārdu periods arī ir sācies.)
* * *
I will find you and I will kill you.
* * *
Mirkļi, kas sakrīt
Sakrite vēlme palūkoties augšup, atliecot galvu, ar zvirbuli, kas citādi būtu ietriecies man pierē - taču šoreiz mani skāra tikai zvirbuļa krūtežas un spārnu pieskāriens.
* * *
Reti kas līdzinās tai tirpinoši tīksmajai sajūtai dzirdes nervos, kad mūzikā noviļņo kāda reti patīkama modulācija.
* * *
Auļi vispirms, pa garu, garu pļavu, brīvām pavadām. Vējš izsit asaras acīs un pa priekšu auļojošais zirgs cērt zemes pa gaisu. Vēl mirklis, abi zirgi jau līdzās un liekas, ka asinis dun viņu soļu ritmā.

Pļavas galā griežam mājup. Zeltaina saulrieta gaisma, zeltains pērnās zāles lauks un no grāvja izlido zeltainu stirnu bars. Tās skrien gluži paralēli mums, zirgi paceļas lēkšos un traucamies kopā. Drīz stirnas nolemj griezties uz meža pusi, tieši mums gar deguniem, un Snikers tām slaidā lokā seko, līdz stirnas pazūd ēnās.

Tikai mirklis no dzīves.

* * *
Ideāli un sirds aicinājumi apmaldās un pazūd cilvēku vēlmē saredzēt un atzīt tikai vēlamo, prāta robežām patīkamo. Vēlamajā mirst sapņi un to sapņotāji, apklust iedvesma un sadrūp pamati, uz kuriem agrāk būvēti mērķi un cerības. Vēlamais ir pretīgs, pelēks un ērts mēris, kas prasmīgi nēsā visa dzīvā un vajadzīgā masku.
* * *
Cienītais monsieur Zirgs nu jau kopš sestdienas jaunajā (taču pazīstamā) dzīvesvietā un iejūtas labi. Pēc sviesta iepriekšējā mītnē tagad, domājams, mums abiem gribas vienkārši un mierīgi padzīvot savā nodabā. :D
* * *
Ithaqua
Antarktīda, polārā nakts. Man iepretim stāv jauna, pārbiedēta sieviete ar vējā plīvojošiem, gaišiem matiem. Plosās sniega vētra un vējš gaudo skaļi, dzīvi, kā satracināts nezvērs. Brāzmas nēsā sniega vālus, asus kā stikla lauskas, taču aiz tiem vienalga var nojaust auksti spožu zvaigznāju gaismu un bezdibenīgi melnu Visumu. Sieviete drebēdama man drudžaini stāsta, ka ir redzējusi Milzi - augstu kā daudzstāvu māja, albīni baltu, ar plēsīgām, sarkanām acīm un neproporcionāli gariem, izstieptiem locekļiem, bet, kas pats baisākais - ar divām savstarpēji saplūdušām, kroplām sejām. Tas esot vilcies starp kalniem un cauri nepielūdzami tukšām ielejām, ar nagiem atstādams rievas akmens grēdās un nepiesātināmā izsalkumā lūkojot pēc kaut kā dzīva.

Sieviete stāsta un stāsta, vēja gaudas pieņemas spēkā un brīžiem aizlūzt sāpīgi augstā kaucienā, un es smaidu. Viņa neredz un nejūt, ka ar basām kājām un plānā tērpā stāv līdz ceļgaliem sniegā, nāvējoši zemā temperatūrā un tālu no citām pasaulēm. Viņa neredz un nejūt, ka ir šķērsojusi tādas robežas, kuras līdz šim ir tikai nojautusi biedējošso un ātri aizmirstos sapņos; un vairs nemaz neatrodas nekādā Antarktīdā, bet jau soli aiz tās. Viņa nedzird, ka tas nav vējš kas kauc, bet divas nepiesātināmi izsalkušas rīkles, miroņelpa, polārajā naktī degošs plēsēja skatiens. Es pieklājīgi smaidu un māju ar galvu, es piekrītu visam, kas sievietei sakāms un piebilstu, ka noteikti viņa drīz atradīs savu nometni un būs drošībā. Vēja kauciens kļūst vibrējoši zems un tuvs, un es lūkojos pāri sievietes plecam, kur, ar ķetnām pašķirdams sniega vērpetes, tuvojas Milzis. Viņa redzokļi ir pieplūduši asinīm, tik izsalcis viņš ir, sejas savieno lēveru lēveri baltas ādas, un uz mirkli mēs raugāmies viens otrā. Esmu ceļotājs un zinu, ka viņš mani neskars. Zinu, ka varu klīst šajās zemēs un baltās šausmas tikai nolūkosies manās gaitās, velkoties gar horizontu. Savā ziņā, esam vienoti. Kaut kas ir aiz manis un apspīd mani ar rāmi zeltainu gaismu, kam pašai par sevi, šķiet, piemīt saprāts.

Turpinu piekrist un māt ar galvu sievietes izmisīgajiem vārdu plūdiem un zinu, ka citā sapņojumā viņu vairs nesastapšu.

* * *
reizēm tu spēj būt gluži burtiski atdevies velnam
* * *
* * *

Previous