Likantropiskās · piezīmes


Par cilvēkiem un mums.

Entries · Archive · Friends · Profile

* * *
Mirkļi, kas sakrīt
Sakrite vēlme palūkoties augšup, atliecot galvu, ar zvirbuli, kas citādi būtu ietriecies man pierē - taču šoreiz mani skāra tikai zvirbuļa krūtežas un spārnu pieskāriens.
* * *
Reti kas līdzinās tai tirpinoši tīksmajai sajūtai dzirdes nervos, kad mūzikā noviļņo kāda reti patīkama modulācija.
* * *
Auļi vispirms, pa garu, garu pļavu, brīvām pavadām. Vējš izsit asaras acīs un pa priekšu auļojošais zirgs cērt zemes pa gaisu. Vēl mirklis, abi zirgi jau līdzās un liekas, ka asinis dun viņu soļu ritmā.

Pļavas galā griežam mājup. Zeltaina saulrieta gaisma, zeltains pērnās zāles lauks un no grāvja izlido zeltainu stirnu bars. Tās skrien gluži paralēli mums, zirgi paceļas lēkšos un traucamies kopā. Drīz stirnas nolemj griezties uz meža pusi, tieši mums gar deguniem, un Snikers tām slaidā lokā seko, līdz stirnas pazūd ēnās.

Tikai mirklis no dzīves.

* * *
Ideāli un sirds aicinājumi apmaldās un pazūd cilvēku vēlmē saredzēt un atzīt tikai vēlamo, prāta robežām patīkamo. Vēlamajā mirst sapņi un to sapņotāji, apklust iedvesma un sadrūp pamati, uz kuriem agrāk būvēti mērķi un cerības. Vēlamais ir pretīgs, pelēks un ērts mēris, kas prasmīgi nēsā visa dzīvā un vajadzīgā masku.
* * *
Cienītais monsieur Zirgs nu jau kopš sestdienas jaunajā (taču pazīstamā) dzīvesvietā un iejūtas labi. Pēc sviesta iepriekšējā mītnē tagad, domājams, mums abiem gribas vienkārši un mierīgi padzīvot savā nodabā. :D
* * *
Ithaqua
Antarktīda, polārā nakts. Man iepretim stāv jauna, pārbiedēta sieviete ar vējā plīvojošiem, gaišiem matiem. Plosās sniega vētra un vējš gaudo skaļi, dzīvi, kā satracināts nezvērs. Brāzmas nēsā sniega vālus, asus kā stikla lauskas, taču aiz tiem vienalga var nojaust auksti spožu zvaigznāju gaismu un bezdibenīgi melnu Visumu. Sieviete drebēdama man drudžaini stāsta, ka ir redzējusi Milzi - augstu kā daudzstāvu māja, albīni baltu, ar plēsīgām, sarkanām acīm un neproporcionāli gariem, izstieptiem locekļiem, bet, kas pats baisākais - ar divām savstarpēji saplūdušām, kroplām sejām. Tas esot vilcies starp kalniem un cauri nepielūdzami tukšām ielejām, ar nagiem atstādams rievas akmens grēdās un nepiesātināmā izsalkumā lūkojot pēc kaut kā dzīva.

Sieviete stāsta un stāsta, vēja gaudas pieņemas spēkā un brīžiem aizlūzt sāpīgi augstā kaucienā, un es smaidu. Viņa neredz un nejūt, ka ar basām kājām un plānā tērpā stāv līdz ceļgaliem sniegā, nāvējoši zemā temperatūrā un tālu no citām pasaulēm. Viņa neredz un nejūt, ka ir šķērsojusi tādas robežas, kuras līdz šim ir tikai nojautusi biedējošso un ātri aizmirstos sapņos; un vairs nemaz neatrodas nekādā Antarktīdā, bet jau soli aiz tās. Viņa nedzird, ka tas nav vējš kas kauc, bet divas nepiesātināmi izsalkušas rīkles, miroņelpa, polārajā naktī degošs plēsēja skatiens. Es pieklājīgi smaidu un māju ar galvu, es piekrītu visam, kas sievietei sakāms un piebilstu, ka noteikti viņa drīz atradīs savu nometni un būs drošībā. Vēja kauciens kļūst vibrējoši zems un tuvs, un es lūkojos pāri sievietes plecam, kur, ar ķetnām pašķirdams sniega vērpetes, tuvojas Milzis. Viņa redzokļi ir pieplūduši asinīm, tik izsalcis viņš ir, sejas savieno lēveru lēveri baltas ādas, un uz mirkli mēs raugāmies viens otrā. Esmu ceļotājs un zinu, ka viņš mani neskars. Zinu, ka varu klīst šajās zemēs un baltās šausmas tikai nolūkosies manās gaitās, velkoties gar horizontu. Savā ziņā, esam vienoti. Kaut kas ir aiz manis un apspīd mani ar rāmi zeltainu gaismu, kam pašai par sevi, šķiet, piemīt saprāts.

Turpinu piekrist un māt ar galvu sievietes izmisīgajiem vārdu plūdiem un zinu, ka citā sapņojumā viņu vairs nesastapšu.

* * *
reizēm tu spēj būt gluži burtiski atdevies velnam
* * *
* * *
Īslaicīgā atmiņas krīzē pazuda Golluma/Smeagola vārds. Mēģinājums aprakstīt - "Nu tas...tas...hobits deģenerāts..."
Tags:
* * *
Vienaldzība pret tuvāko
Jo vairāk pati apgūstu par savu dzīvnieku fiziskajām un garīgajām vajadzībām, jo lielāks rūgtums par to, cik daudzi izvēlas būt nezinoši laikmetā, kad pieejama visa nepieciešamā informācija, lai izdarītu izvēles. Protams, lielākā daļa ir arī pilnīgi vienaldzīgi paši pret savu labklājību, bet, kad uzņemies par kādu atbildību, kad apgalvo, ka viņu mīli, ka darītu jebko viņa labā, vienlaikus izvēloties tikai lētākās, ērtākās un ātrākās izvēles - tas jau vairs nav tikai skumji. Paceļ roku, kurš zina, ko tieši ēd viņa kaķis, suns, cits dzīvnieks, un kādu efektu tas atstāj uz viņa organismu? Kādas ir izvēles, kā varam to uzlabot, kādas ir viņu dabiskās vajadzības un kas ir tām tuvākais, ko varam sniegt, lai uzlabotu viņu veselību, labklājību, dzīves vispārējo kvalitāti? Galvenais - vai esam gatavi pārvarēt prastu slinkumu, lai tam pievērstos un lai atzītu, ka esam pieļāvuši kļūdas paķerot pirmo no veikala plaukta, uzticoties reklāmai, tradīcijai vai pieņemot, ka dārgs = labs? Lielākoties jau tas vienkārši neliekas ērti un izdevīgi. Meh.
* * *
Zemiskas atziņas -

Avokado tomēr ir garšīgs. Ļoti, ļoti.
Auzu piens arīdzan.
Labs falafels - vēl jo vairāk.
Cukini neatpaliek.
Melnais sezams arī foršs.
Rauga pārslas var kaisīt uz visa.
Izņemot varbūt uz kaķiem.

* * *
Cikls beidzies, vēlreiz var atpūsties.
* * *
Everyday I'm Hagalazing'
* * *
Decembra vidū apritēja divi gadi, kopš man oficiāli ir zirgs.
Neoficiāli viens otram esam tuvojušies visu mūžu. :)
* * *
Es gāju pa asfaltēta ceļa malu zaļā vasaras naktī. Debesis bija violeti zilas, piesētas pilnas lēni slīdošu zvaigžņu, zāles lauki abpus ceļam viļņoja maigā, siltā vējā. Manas pēdas bija basas un es jutu visu. Gaiss pievilcies sulīga mitruma. Šur tur pa kokam, arī caur to zariem vijās zvaigznes, karājās tajos kā ziedi, un kaut kur pļavās savu noti vilka cikādes. Putni, daudz putnu. Dzirdēju spurgšanu un lidošanu, spārnu vēdas tumsā, mazu nadziņu nosēšanos sev uz pleca un pazušanu pēc mirkļa, mīkstu gaisa vibrāciju pie vaiga. Dzirdēju simtiem dažādu balsu un dziesmu - dienas putni, nakts putni, mazputni, lielputni, maigie un plēsīgie - visi dziedāja, sasaucās, balss pāri balsij. Tās savijās vienā, katrai balsij sava nevainojamā vieta kopējā simfonijā; tā bija debesu dziesma. Un brīžiem visas uz mirkli apklusa, kad zvaigžņu ceļus aizklāja nelielas, šaudīgas tumsiņas, straujas un garspārnotas. Lēļi, viņi kliedza, un viss cits klusēja, klausoties nakts balsī.

Es atradu vecu, aizslēgtu stalli, kurā iekļuvu, un uz mani pāri pelēkām steliņģu durvīm lūkojās rāmu zirgu sejas. Krēslā visi likās pelēki un es nedzirdēju viņus elpojam. Pa staļļa gaiteni pretī nāca miroņi, vīri un sievas senās zemnieku drānās, viņi lūkojās man garām un viņiem nevajadzēja nekā. Mani reizē pārņēma riebums un žēlums, es viņus grūdu prom un viņi paklupa, neveikli piecēlās, soļoja tālāk, it kā nekas nebūtu noticis, kājas vecišķi vilkdamii pa auksto klona grīdu. Viņi aizgāja aiz sienām un es dzirdēju viņu šļūkšanu, drēbju čabēšanu, slāpētu stumdīšanos aiz mūra. To dzirdētu arī cilvēki, kas atnāktu no rīta, bet viņi neticētu, viņi nekad nav redzējuši miroņus staigājam un teiktu - tās ir tikai žurkas sienās. Ārpusē arvien pieauga lēļu dziesmas skaļums, viņi aizgūtnēm kliedza un tarkšķēja, pārmākdami citu putnu balsis spēcīgā unisonā. Likās - vēl mazliet, un viņu dziesmā spēšu saklausīt vārdus. Vēros ārā pa pavērtām staļļa durvīm un ceļu vairs nebija, tikai bezgalīgas, tumšzaļas un vējā viļņojošas zāles segtas pļavas, pauguri, birzis.

Ja neesat dzirdējuši, kā lēlis tarkšķ un kliedz -

http://www.youtube.com/watch?v=22a9exRUx2w
http://www.youtube.com/watch?v=UOAGUfBFcvM

* * *
Perfectly Lovecraftian
Nevainojami Lovkraftisks sapnis, ja vien neskaita to, ka šos simbolus un tēlus redzēju vēl krietni pirms uzzināju par Lovkrafta pasaulēm.

I have seen the dark universe yawning
Where the black planets roll without aim,
Where they roll in their horror unheeded,
Without knowledge, or lustre, or name.

~ HPL

Trešās personas skats bez personības, viedokļa, emocijām vai vārda, vērsts uz jaunu vēsturnieku melnā uzvalkā, glīti sasukātiem, tumšiem matiem, gkudi skuvušos, akadēmiski inteliģentu skatienu un aizrautīgu, mazliet zēnisku smaidu. Viņš notupies uz viena ceļa dzīvoklī, manā vecajā dzīvoklī uz Brīvības ielas, kad sienas dzīvojamajā istabā, sauktā par Halli, vēl bija baltas. Mēbeles, iekārtojums kā toreiz, vienīgi visa grīda atbrīvota un uz tās, ap Vēsturnieku, izkārtoti sena izskata, apdzeltējuši rakstu tīstokļi, melnā ādā iesieti sējumi, ar primitīviem grebumiem rotātas lādītes, cieši aizzīmogotas. Dažas no lietām kādreiz ir degušas, citas - ilgi gulējušas pamestās vietās, citas - aptraipītas ar tumšbrūniem traipiem. Vienu no grāmatām un kādu rulli Vēsturnieks tur rokās, it kā pozējot fotogrāfijai, un netālu redzami arī viņa pieraksti, tintes pudelīte, rakstāmspalvas, atvērtas klades un ar savādiem simboliem klātas piezīmju lapiņas. Viss ir sagatavots darbam. Dienasgaisma.

Noraustās gaisma.
Atgriežas gaisma.

Istaba jau ir tai laikā, kad sienas bija sarkanas. Visi tīstokļi ir atrauti, visas grāmatas - atvērtas, visas lādītes - atlauztas, atklājot tumšus artefaktus, kurus ir fascinējoši un instinktīvi nepatīkami uzlūkot. Pieraksti no kladēm un piezīmju lapiņām jau sen ir auguši un izstiepušies pāri grīdai un sienām, pieaugot rokraksta mežonībai un plašumam. Mēbeles ir salauztas un ar tām ir aizsisti visi logi, neļaujot saprast, vai ārā ir diena vai nakts. Brīvās vietas, kas vien nav aizsegtas ar pergamenta loksnēm, izrautām lappusēm, saburzītiem papīra gabaliem, kalpo par balstu desmitiem degošu sveču, kas izplata salkani taukainu smārdu un izgaismo telpu ar raustīgu, dzeltenu blāzmu. Ja dzīvoklī ir bijuši spoguļi, nu visi ir izsisti, sašķaidīti smalkās druskās līdz pēdējai lauskai, lai tuvumā nebūtu nevienas atstarojošas virsmas. Vēsturnieks notupies uz viena ceļa, kā iepriekš. Mati izpūruši, sen neskuvies, skatiens degošs un bālo, sastingušo seju klāj sarkani drudža pleķi. Viņš atrodas arkānā apļa centrā. Ap viņu un uz viņa ir ar brūnsarkanu vielu uzvilkti neskaitāmi piesaucoši un sargājoši simboli (es varētu tos atkārtot, es varētu...), zīmogi (kādi bija redzami senajos rakstu tīstokļos); izkārtoti akmeņi, sveces un artefakti. Tieši priekšā guļ atplesta viena no melnajām grāmatām, vissenākā, visaptraipītākā, un rokās vēl aizvērts tīstoklis, pēdējais. Vēsturnieks ieskatās acīs Trešajai Personai, sāk smaidīt, plaši atiežot zobus, un smaids ir mežonīgs, plēsīgs un triumfāls. Tīstoklis tiek atplēsts un tajā var redzēt Senajo izsaukšanas zīmogus.

Pēkšņi viņš sadzird troksni, kas citiem nav dzirdams. Tas ir vājš, taču ne ar ko nesajaucams, tā ir kustība, švīkstēšana, līšana, vīšanās tieši aiz sienām, tā ir vibrācija, kas liek sirdij sisties svešādā ritmā un elpai kļūt gārdzoši smagai; tas ir sens visums, kura nedzīvi dzīvā pulsācija kā okeāna viļņi sitas pret gaistošās realitātes vārtiem, tiecoties izlauzties jaunos medību laukos. Vēsturnieks sastingst, viņa rokas notrīc un smaids netverami transformējas dzīvniecisku šausmu izteiksmē, skatienā mijas pretestība un alkas. Viņš pietrūkstas kājās un skriešus metas ārpus apļa, skriešus pa gaiteni, līdz vannasistabai, kuras durvis ir rūpīgi aizbarikādētas un aizzīmogotas gan ar fiziskām, gan maģiskām barjerām. Tur ir palicis vienīgais neskartais spogulis. Nežēlojot rokas, kas drīz asiņo, Vēsturnieks rauj nost, ko agrāk pats nostiprinājis, līdz durvis ir vaļā, un viņš metas telpā, durvis aizs sevis aizcērtot un cieši tās noslēdzot. Trešā Persona paliek ārpusē. Citiem nedzirdamais troksnis kļūst skaļāks, tas bango, vaid, rēc, un sitas pret spoguļa virsmu no otras puses, to caurvij neprātā dzimusi tauru un bungu kakofonija un stikla plaisāšana, jā, stikls jau plaisā. Bet pāri visam - no čukstiem līdz eksaltētiem kliedzieniem augusi Vēsturnieka balss. Viņš sākumā pinas vārdos, tie klūp viens pāri otram un liekas vien nesakarīga murdēšana, līdz skaidrāk un skaidrāk ir dzirdama viņa skandētās vārsmas - Ia! Ia! Cthulhu Fthagn! Ph'nglui mglw'nfah Cthulhu R'lyeh wgah'nagl fhtagn! Saucienos ir dzirdama ekstāze, šausmas, ārprāts, atklāsme, histērija, un tiem pievienojas citi, balss pār balsij, pirmatnīgas un necilvēciskas, vienīgās, kas skandētos vārdus spēj izrunāt patiesi pareizi; tās, no kurām tie reiz dzimuši nešķīstā radīšanas aktā. Noskan ass stikla salūšanas troksnis, liekas, Vēsturnieks ir tajā triecies ar rokām, un viņa skandēšana top par augstu, panikas pārņemtu kaucienu, tad guldzošu gārdzienu, un pa durvju spraugu pēc mirkļa sāk sūkties asinis. Nē, viņš nepārgrieza rokas, asiņu ir par daudz, un nu viņa balsi vairs nevar dzirdēt nemaz, tikai smagu šļūkšanu, valstīšanos pa mitru virsmu, garenu ķermeņu slīdēšanu un locīšanos, kā cilvēka ķermenis nekad nevarētu izlocīties. Blīva masa smagi triecas pret durvīm, tiecoties pārraut pēdējos vārtus.

Pazūd gaisma.

Viss notiekošais pavadīts ar SKAŅDARBU.

***
Yes, yes, how delightfully, bloody YES!
* * *
Cilvēki spēj gluži neticami nogurdināt.
* * *
Mans veltījums [info]vaarna :


</span>
* * *
Nirvāna ir starp mirkļiem, kad lapa atraujas no zara un, kad tā pieskaras zemei. Vēl tā ir tukšā debeslaukā, mirkli pēc lapas lidojuma. Kā arī visos tajos mazajos dzen momentos, kas katram ir individuāli. Jāpasēž mazliet starp zemi un zaru.
* * *
Cilvēki dod vārdus nenozīmīgām lietām un aizmirst tos nozīmīgajām.
* * *

Previous