Likantropiskās · piezīmes


Par cilvēkiem un mums.

Entries · Archive · Friends · Profile

* * *
Visa ziema smaržoja pēc hiacintēm, bet šovakar kāds noplēsis kārklam mizu un tās sulas pieplūdis pilns vējš.
* * *
es redzēju sapnī
Gāja briedis pa mežu, gar kalna tumšajām pēdām, gāja augsts un koki līgojās ap viņa sāniem. Ragi žuburu žuburiem kā ligzda, un ligzdā gulēja Saule. Briedis cēla galvu augšup un aurēja, koki drebēja un Saule šūpojās ragu ligzdā, un lija caur žuburiem. Kur Saule nolija, tur zeme atdzima; brieža auros dzima vējš. Pavasaris klāt.
* * *
Sapņojumi
Redzēju senas grāmatas, nodzeltējušas ādas vākos un ar tādām pat lapām, rakstītas ar roku brūnganā tintē, kurās bija rakstīts par jau aizmirstu maģiju, par raganības vēsturi, par vajāšanām un inkvizīciju, par zīmogiem, kas izsauc un noslēdz, par dziednieciskiem augiem un būtnēm no paralēlām pasaulēm. Bija attēls ar kādu burvi, kas tiek sadedzināta sārtā, taču smaida, un zem tā bija paskaidrots, ka daudzas sadedzināšanu uztvērušas kā atbrīvojumu no konstantās sabiedrības cīņas un nosodījuma pret viņu darbu, un kā iespēju veikt to netraucēti no tās pasaules, kur nu katrs nonāk pēc fiziskās nāves.

***

Redzēju būtnes kā briežus, kā stirnas, taču ne tādus, kā esam pieraduši redzēt. Augsti kā torņi, ar garām, trauslām kājām, bez acīm un ar kailu, bālu, krunkainu ādu, kas mazliet kā par lielu viņu miesai. Tie gulēja pazemē, salocījuši savas trauslās kājas zem krūtīm un teju kā miruši, bet to žuburotie ragi sniedzās ārpus pazemes – tie bija koki, vismaz, tā mēs tos esam pieraduši redzēt. Būtnes rāmi elpoja savā miegā, reizēm nopūtās, reizēm tie redzēja sliktus sapņus un to elpa kļuva strauja, un tad koki čabēja, līgojās, liecās bezvējā un lapotnes savija zarus viena ar otru. Taču bija brīži – rudenī, kad Saule aiz apvāršņa iet zemu un silti – kad būtnes modās. Tās cēlās, lēni un uzmanīgi, lai neiztraucētu virszemi, un purināja zemi no saviem pleciem. Veseli meži cēlās augšup, savīti ragu žuburi, un būtnes maigā klusumā, līgodamās kā koki bezvējā, izbaudīja vienīgo gaismu, kas nededzina viņu ādu.

* * *
Dzīvē man nepārejoši seko sajūta, ka kuru katru mirkli kaut kas noklikšķēs un es vienkārši aiziešu. Būšu tālu prom vēl pirms ķermenis pieskarsies zemei, it kā jebkura saikne būtu pavisam trausla, pavisam pagaidām un tā līdz galam uz vietas tāpat te nav būts. Allaž tikai uzrodas kaut kas, kas vēl uz mirkli notur manu uzmanību, taču ne ilgāk par to.
* * *
Nāve ir tikai mirklis, tikai nopūta.
Mēs tiksimies. :)
* * *
No dieviem un pusdieviem man viltnieki (tricksters) ir vienmēr bijuši tuvākie. Viņi negaida neviena sekotāja, jo viņiem pašiem ir ceļš, kam sekot. Viņi nepieprasa upurus, jo pašiem ir daudz, ko dot (un, ja ir kas paņemams, to viņi var paši). Viņiem nevajag pielūgsmes, ja ir Spēle, ko spēlēt. Iedot vienam iedvesmojošu sapni, piešķilt dzirksteli otram, atmodināt iekāri citā, pielikt pirkstu domino kauliņam un skatīties, kā viss aiziet pa savām vietām, kāršu nams uzceļ pats sevi un katru piemeklē tieši tas, kas visvairāk vajadzīgs. Piedevām, tas gandrīz vienmēr ir uzjautrinošs. :) Jā, iziet Labirintu kā spēli, izspēlējot pa jokam, izdziedot pa dziesmai, pat, ja rīkle pārgriezta vai brūcēs pil čūskas inde, nest Hagalaz kā starojošu zvaigzni pierē līdz pasaules galam un atpakaļ - tas man tīk.
* * *
Kad šī āda kritīs, mēs šausimies uz visām pusēm, tumšzili kā ziemas krēsla. Brāļi, mani brāļi, mūsu tik daudz.
* * *
Guli nomiedzī uz aizmigšanas robežas, pa kaķim pie katra sāna un vēl pa vienam uz sirds un kājām. Guli, bet tad uzliesmo kodīgi balta gaisma, apdziest, deg melnums un sāp, sāp, sāp, taču ne tavā miesā, un pamazām tumsā sajūti apveidu. Kaķis, pelēkstrīpots, stingi ieplestām acīm un atspulgā pēdējais, kas redzēts. Divas gaismas, kodīgi baltas, un sāp, sāp, sāp. Trieciens, sviediens, karsts slapjums, lietus, pazušana, un viss, vairs nekas, vairs nekad. Tu guli, bet neguli, svešas sāpes ir tavas un ak dievi, kaut es varētu tevi paņemt zem segas, siltumā, apskaut, dzīvu, bet nevaru taču. Tas ir pēdējais, ko juti, kaķi, un vairs nezini kur iet. Apķert ciešāk dzīvu kaķi, skatīties tālāk par kodīgo gaismu un lietus šaltīm tur, kaut kur - tumsā, un vest. Skaties, kaķi, seko, te būs mierīgāk, te būs siltāk. Skaties, te jau tumsā iznirst dzeltens smilšu ceļš un tajā paliek mūsu pēdu nospiedumi. Skaties, es nevaru vairs tevi apskaut, bet tur jau nāk Viņa, melnā dieviete ar kaķa galvu. Viņa apskauj tik daudzus, viņa pieņem visus, ej - arī tev tur ir vieta, es zinu. Ej, gan jau reiz vēl tiksimies.

Guli, bet neguli, un no tāltālas tālienes murrr, murrr, murrr.

* * *
Kā rudens/ziema, tā man jāguļ uz zemes.

***

Starp citu, es arī tagad eju uz jogu.

* * *
if only I could
open a little door in my walls
and show the world
the wild things
the mad things
the lonely ones and the kind
they would tear down
the door and the walls
they'd soar high and below,
and bathe in a sea of blood
radiant, like gods

a black moon is rising
oh, Melosephene, my queen, see
how much we have grown

* * *
Melosephene, the Blind queen.
Mother of many, daughter of none.
* * *
Sapņojumi, ceļojumi
Kaķu dvēsļu samīļošana un aizvadīšana.
Jauni dēmoni, nepieredzējuši, pieredzes sniegšana un ņirgas.
Tāli, tāli ceļi un mērķi, sasniegšana, paņemšana.
Triumfs.
Asmeņi.
Karotājs.
* * *
Pēcpušdiena.
* * *
Lielisks muzikālais atklājums - Filipa Glāsa pavadījums filmai "The Hours".
* * *
Biju pie elfiem. Ne pie Sidhe šoreiz, ne gaišajiem ļaudīm, bet tādiem normāliem, rosīgiem meža elfiem, kuriem bija lieta nodarāma un kur manu roku vajadzēja pielikt. Lieta tāda, ka krietni tālāk mežos goblini bija savu cietoksni uzslējuši un gaužām vajadzēja tādu pašdarbību apcirst saknē, lai nometnes neparādītos arī tuvāk elfu robežām, taču elfi nekādi nespēja cietoksnī ielauzties - tas bija aprīkots ar spēcīgām pretelfu maģijas barjerām un neviens tīrasiņu elfs cauri tikt varēja ij nesapņot. Bet es tak neesmu tīrasinis. Pirms uzdevuma vajadzēja vien nokāpt alās zem elfu mītnēm un ienirt apburtā ezerā, kas pastāstītu svarīgāko par katru, kas tajā kāpis un dāvātu tobrīd nepieciešamāko velti. Ūdens bija silts un mīksts, un smaržoja pēc ziediem. Apgūlos tajā un nogrimu, bet nemaz nebija grūti elpot - nē, bija viegli neelpot. Smaržīgs vieglums krūtīs un maigu krāsu ņirboņa visapkārt. Taču no dzelmes cēlās tumsa, blīva un dzīva, tā bija man tieši zem muguras, pletās un viļņoja kā spārni. Izniru ar divām smalki darinātām kara āvām, pa vienai katrā rokā, un ģērbies melnās ādas bruņās. Devos tālāk pa pazemes tuneļiem, kamēr biju zem goblinu cietokšņa; kamēr, neviena nemanīts, kāpu augstāk pa līkloču kāpnēm un gaiteņiem, kamēr šķērsoju bruģētu, lāpu izgaismotu pagalmu un parāvu sviru, lai atvērtu vārtus un ielaistu elfus. Cietoksnis bija celts no tumša, mitra koka un lāpu mirdzums plaiksnīja katrā spraislī un stenderē. Vienu āvu iespiedu rokā garāmskrienošam elfam, otru - pasviedu goblinam, un svilpodams devos projām. Tieciet nu paši galā! Bija jau laiks doties, tikai jāatrod vārti uz mājām. Goblinu cietoksnī bija sākusies tāda jezga, ka mazliet pat apmulsu laiktelpas gaiteņos, kuros dažādu pasauļu atbalsis sitās pret sienām kā dulnu sikspārņu bars. Teju apnika meklēt, taču tad saklausīju daudz ikdienišķākus trokšņus gluži līdzās viena laiktelpas siena sasvērās šķībi, sekojot saullēktam cilvēkzemē. Pa to arī nošļūcu. Lejup, lejup, līdz viens lēciens līdz zālienam un, it kā nekas nebūtu bijis, soļoju atpakaļ pie aizmigušās miesas, kamēr man garām mazliet drudžaini aizsteidzās radībiņi no citām pasaulēm - saullēkts gandrīz bija beidzies. Ceru, viņi paspēja atgriezties miesās.
* * *
Šonakt kāds, kas ir svešs, manī iegrūda nazi – tieši zem ribām, un vēl vilka to lejup pusmēness lokā. Nolādēts, - es paspēju sev mierīgi sacīt, - Ne atkal! – un tad manu mirstošo karkasu iegrūda šaurā upē ar neizturami zaļiem, stāviem krastiem. No pusmēness aizplūda siltums un sāpju nebija nemaz, tikai ūdens – melns, vecas asins pilns un biezs. Pūstošs ķermenis slīdēja pa straumei pāri klusam un tumšam bezdibenim, taču dziļāk doties vēl negribēju. Man bija labi. Tik rāmi tā šūpoties mēmos viļņos un redzēt tikai melnu un zaļu, melnu un zaļu… Sāku vēlēties tajā dalīties ar kādu, jo vai viss miers var vienai nāvei piederēt? Ķeroties zāles stiebros līdu ārā no ūdens, augšup pa stāvo krastu, un vienā rokā man bija nazis – tas pats, kas radīja pusmēnesi jau sen, pirms daudzām vasarām. Siltums bija turpinājis plūst, upe bija kāpusi augstāk arvien, un laiks tajā jau sen bija noslīcis.

Tātad, nazis. Es sastapu cilvēkus savā ceļā, ar glāžaini ieplestām acīm un rīklē iesprūdušu kliedzienu. Viņi sastinga un nespēja bēgt, un es nesteidzīgi grūdu viņos nazi – tieši zem ribām, un vēl vilku to lejup pusmēness lokā. Dziļāk. Lai aizplūst, lai pārplūst. Viņu ķermeņi sadaloties vēlās lejup pa krastu un ūdens tapa tik kluss un melns kā vēl nekad. Es vairs nebiju viena skaistajā mierā un bezdibeņa atplestais klēpis mani sauca mājup.
Labāk sadedziniet mani, kad miršu.

* * *
Sapņoju par vētru klinšainā krastā, tik spēcīgu un melnu, ka pat jūra no viļņu galotnēm līdz pašām dzīlēm bija melna kā janvāra nakts. Dzelme rēkdama atvērās, un no tās izkāpa metāliski vizošs nezvērs, titāns, viss no ūdens un aukstuma radīts, bet no drūpošām klintīm viņam pretī, zemestrīču pavadīts, nāca otrs nezvērs, no uguns, akmeņiem un zemes izmīcīts. Viņi ķērās viens otram pie rīkles un cīnījās. Zeme līgojās un viņu niknums arvien pieauga, un kā ierocis tika izmantots viss, kas trāpījās pa ķetnai - klintis, viļņi, vējš, zvaigznes un krastmalā haotiski dziedošu priesteru pulks. Ar katru triecienu abi titāni auga lielāki, līdz viņiem vairs nebija vietas uz Zemes, un tad milži sagrāba pašu Zemi un trieca to pret nebūtību, izšķaidot to bālās māla pikās. Visums liecās zem viņu svara un kauca, un drīz vairs nebija nekā, ko sagraut. Uguns un akmeņu titāns atkāpās nedefinējamā, salti vērojošā tumsībā, kas bija Tartars, bet ledus būtne ar gariem, sudrabainiem nagiem rausa kaudzē tukšumā izkaisītās Zemes paliekas un no māliem mīcīja jaunu pasauli.

***

Sapņoju par Sātanam atdotu ķermeni, lai būtu par tiltu, par vārtiem tam, kas nedrīkst palikt nepateikts; destrukcijai, kas nedrīkst tikt pārprasta vai apspiesta. Biju tuvu tam, redzēju svešu (tik tuvu, tik tuvu) dvēseli savās acīs un biju mierā ar visu, kas ir.

* * *
Kolēga - Nāc, uzcienājies ar maizīti.
Es - Nē, paldies, negribas. /apskatos tuvāk/ ...un uz tām ir pastēte.
K. - Jā, ļoti garšīga, mājās taisīta.
E. - Noteikti. Taču, Pastēte.
K. - Ā, sapratu - bet tā taču nav gaļa!
E. - Pastēti taisa no aknām.
K. - Nu ja. Un aknas nav gaļa.
* * *
Kolēga "gaidībās" nolēmusi nekrāsot matus ar hennu, jo tad bērns piedzimšot ruds.

WHAT.

(+ ruds bērns tagad laikam skaitās zomg un nelaimīga mūža lāsts nabaga pēcnācējam)

* * *
Savulaik biju ļoti zvērināts gaļēdājs un man likās, ka, ja ēdienreizē nav gaļas, tā nekādi nevar būt nedz izteiksmīga, nedz daudzveidīga.
Jāsaka, kopš ēdu veģetāri (cenšos vegāni pamazām), ēdu tik daudzveidīgi, garšīgi un interesanti kā nekad iepriekš savā dzīvē.
* * *

Previous