Likantropiskās · piezīmes


Par cilvēkiem un mums.

Entries · Archive · Friends · Profile

* * *
Es uzaugu jūras malā un reiz es tur atradu sunīti. Kucēnu, viņš bija tik pelēks kā jūra un viņš skrēja man nopakaļus, un mammu, vai viņš drīkst nākt līdzi?
Viņš drīkstēja, viņš atnāca, es viņam devu desu un gribēju, lai viņš nāk pie manis istabā, bet mamma teica nē, viņam taču noteikti ir mājas, viņš grib atpakaļ.
No rīta viņa vairs nebija pie durvīm, tā kucēna, kurš nāca no jūras, un drīz mani vecāki atrada paši savu, šķirnīgu, smalku.
Kur tu esi, mans pelēkais suns? Es meklēju joprojām.
* * *
Es gribētu vieglāk.
* * *
Ō jā, bija labi piedalīties. Vajājam igauņu vergus sākot no 01:00. Skat! - Baltu ciltis - Pēdējie pagāni
* * *
Martā miris gruzīns vēlējās vēlreiz redzēt pasauli ar dzīva cilvēka acīm. Viņš reiz bija mākslinieks un redzēja tik daudz krāsu, cik ļaudis pat nezina esam. Es aizdevu acis, viņš todien lūkojās, aprija saulrieta debesis baudā un nākamajā naktī aizveda pie savas ģimenes, tur, kalnos, kur bija svētki un līksmība, kur lija vīns un tika kauts auns, jā, lija arī asinis, kur dziedāja dziesmas un apskāvās, un visi bija ģimene, ģimene, ģimene. Balts siers uz maizes, vecas sievas asaras par vīra mūžam dziedāto dziesmu, vīnogulāja karstā smarža, aitas vilna, un ō, neatsājiet šķīvjus tukšus, un kausus ne tik! Kalni kā mūris līdz apvārsnim.

Paldies tev, mirušais, dzīvais, es paņēmu otu rokā.

Mūzika:
dzīve uz zemes, nav tādas zemes
* * *
* * *
Šovakar es atradu savu dao
pāršķeltās aličās,
gruzīnu vīnā
un vecas sievietes bailēs
no nāves
* * *
Ne pagājšnakt, bet vēl nakti pirms tās, izslēdzu gaismu un gandrīz jau aizgāju gulēt, bet vēl taču Mēness, vēl jāiziet uz balkona, tikai uz mirkli. Bija Mēness un dārzs ap to, un gaiss rudenīgi dzestrs, tik patīkams pret ādu, un migla. Mīksti, apaļi vāli, iegūluši katrs savā šķērsielā starp mājām, izplājuši dūmakainos vēderus pret sudrabu debesīs un aizklājuši dzeltenās laternas; tajos varētu ietīties un aizmigt, tikai pirksti saltu. Sazin kā migla bija uzrāpusies līdz manam piektajam stāvam un pār plecu atskatoties redzēju, ka arī istabā ir vāls ievelējis, ietinot sevī visus tumšos kaktus un asos stūrus. Mēnessceļš uz grīdas bija piepeši kļuvis par atvērtām durvīm, un bija tik dzestri un viegli uz tā sliekšņa būt.

Un migla kā jau migla, tā nekad nav viena vai tukša, bet naktīs kā šī it īpaši. Tā ir baldahīns pār svētku gājienu, tā ir slēdzenē ielikta atslēga un neuzbāzīgi kaislīgs aicinājums pievienoties. Kuries, kuries, migla, kur ies'? Es jau nāk'! Ļauj tik apvilkt putnaspalvu apmetni, ļauj iedegt kaulu lāpas un likt briežragu kroni galvā. Es ir gandrīz gatavs.

Pret rītu pasaule bija jau cita.

* * *
Sapnī es jāšus devos uz jūru un bijām tur pavisam vieni, es un zirgs. Apvārsnis bija tālu, jūra bija tēraudpelēka un viļņi zemi. No jūras pret krastu smiltīs ūdens pieplūduši gāja zirga pēdu nospiedumi, un es atskatījos uz mūsējiem - jā, tie paši. Mēs atgriežamies jūrā. Labs, puika, labs...
* * *
skaisti akmeņi manās kabatās
un rīklē
* * *
Dead by daytime, alive by dusk.
* * *
* * *
Nelabums mosties, atgriezties. Labi, ka esi, nakts, kurā ielaisties kā ūdenī vēsā un veldzēties. Tu esi dzeldīgi maiga, tu izlīdzini, izdziedini visu, kas pārkaisis dienā pārlieku ilgā. Ap mums spieto sikspārņi un es arī mazliet varu katrai zvaigznei līdzi aizšauties. Paliks tikai rētas debesīs.
* * *
Dienās kā šī es sapņoju par seniem dieviem, par tumšiem dieviem ar gariem, pinkainiem matiem, kuros nez, rūsa vai asinis, tūkstošsauļu ugunī izbalojis melnums vai uguns pati kā dzīva. Viņu elpa ir auksta un debesis tajā sasprāgst lauskās; jā, tā rodas zvaigznes un tilti starp tām - no gaismas uz gaismu, un tumsā atpakaļ.
* * *
nes mani mūžībā
* * *
Par dalību šajā veikumā gan man liels prieks - Delve-"Glodenīte"
* * *
a disturbance in the skies
and darkness trembling
within the void

we are not what was intended

* * *
Vakar vācu pļavā tējas un skat - pļavmalā piestāj taksometrs (ko taksometrs dara gandrīz mežā?) un no tā izveļas visnotaļ piebriedis pusmūža vīrs ar pliku galvu un apaļām brillītēm uz deguna, rūtainā flīsa kreklā. Viss viņā tāds apaļš gluds, un tā nu viņš vēlās man pretī caur madaru džungļiem. Vārdu pa vārdam, vai varu viņam ieteikt smukas puķes, kuras vāzē ielikt sievai par prieku? Nē, nevaru vis, vācu tējām, nevis smukumam (un tādu īpaši smuku tāpat tuvumā nebija). Ā, nu tad vai varu ieteikt tējas? Viņš bērnībā ar māti tās laukos vācis, bet tagad viss aizmirsies. Protams, protams varu, un šķinu viņam vīgriezes, vībotnes, madaras. "Jā, piedodiet, neiepazināmies, mani sauc Jevgēņijs un varu jūs par velti aizvest mājās, es tepat Salaspilī dzīvoju!" Jevgēņijam nav papīra, kur pierakstīt, tāpēc viņš sava samsunga diktofonā sarkdams, mulsdams velk lauzītā latviešu valodā - "Tā zaļā, lapainā: Vī-bo-tne. Tā ar mazajiem ziediņiem, smaržo: Vī-grie-ze." Tie esot jocīgi vārdi, un man arī esot neparasts vārds. Jā, kā putns, es saku. Rādu ar pirkstu uz savu krūmā paslēpto velosipēdu un Žeņa māj ar galvu - jā, jā, saprotams, tad mani citreiz gan pavizināšot par brīvu, ja satiksimies. Paldies par tēju.
* * *
Istabā karājas piparmētru slotiņas, uz balkona - bērzi un vībotnes, pieliekamajā - sarkanais āboliņš, virtuvē - birztalu nārbulis. Vācamlaiks.
* * *
Iestājies PAS - PirmsAtvaļinājuma Sindroms. Viss besī.
* * *
Fantastiski un iedvesmojoši pavadītas brīvdienas, pie tam, jaunā vidē un darot to, kas visvairāk patīk. Tagad būs domājamais un darāmais visam gadam.
* * *

Previous