Friends

Ipatikās čalītim skaņuplates.
Sistemātiski izgāju cauri visam savas iemīļotās mūzikas redzeslokam un atlasīju tikai pašu kodolu, kuru ievietoju savā Discogs profila Wantlistē. Tur šobrīd ir 276 albumi. Apnika digitālais tukšumiņš, vajag to aizpildīt ar būtisko, bagātinošo. Lēnām, pa platītei vai divām mēnesī!

Procesā uzzināju, ka mums ir kvalitatīva analogā ierakstu studija, kas taisa pamatā džezu - Jersika.
Ātri paklausījos visu katalogu un pirmo pamanīju Kuba albumu Laukumi, jo tajā sazīmēju ko tumšāku, ko abstraktāku, ko brīvāku un uz atmosfērīgu Ambient velkošu. Baigi iepatikās Jersikas darbs - tik tīrs, tik dinamisks, tik labs, tik viscaur uzteicams, ka tīrā bauda atskaņot. Baigi iepatikās Kubas muzicēšana un ceru vēl uz kādu albumu nākotnē, lai gan tur viss pajucis. Iedrošinoša zelta fonda kvalitāte - letiņi joprojām spēj rādīt priekšzīmi visai pasaulei un par to - fakin lepnums!

Tagad ņemu un pasūtu otru Jersikas katalogā pamanīto - svaigo Toma Rudzinska plati ABYSS II
Ātri paklausījos albumu un sapratu - nav īsti mans, bet tur ir daudz manējā. Ieskats albumā mani - dvēselē mataino plikpauri - neatbaidīja. Gluži otrādi - pirmie darbi akceptējas jau no pirmās klausīšanās reizes un pārējie skaņdarbi ir vien muzikālā loka paplašināšanas treniņa jautājums.

Značit un ko nu?

Značit man būs otra šanse baudīt lielisku un pat unikālu pasaules līmeņa džezu vislabākajā formātā un rituālā - plates. Procesā es bagātinos un mani ne nieka nerausta tas, ka pērku nemetālu - "trve" ir BS/Gatekeeping - daru, ko un kad gribu un, ja vajag izvilkt jēlu/nenoslīpētu/neiztirzājošu "filozofiju" - trve pret sevi, nevis aklas lojalitātes, jo mainīties nedrīkstot neviens, bet visiem esot jāmainās. Fakinie 'murikāņi ar savu tukšo bināro diršanu, kas regresā vien ved. Es varu teju reizē kratīt pačku, rūkt un notraukt asariņu par to, cik skaisti!

Mani gandarī tas, ka beidzot spēju dot, nevis par velti ņemt. Sajūta to visu darot? Bļā, cepī un latvieši - malači! Par tādu darbu galīgi nav žēl samaksāt plates cenu un saņemt to tieši no Jersikas vadītāja rokām, nemaksājot ne centa nevienam pašam starpniekam/liekēdim :)

https://www.youtube.com/watch?v=nNYY0QqEvxc

Atnāku ciemos pie skaistas sievietes, knapi apsēdos pie galda un man noliek lasīt Instagram postu uz 17 lapām par to, kā vienai ārzemju sievietei neveicas ar savu super seksīgo augumu, ka nepatīkama uzmanība un incidenti saistībā ar to, traumas atrautas viņas personībai izfiltrējot šos impulsus, interpretējot tos kaitnieciski.

Es tāds - nesapratu!
Es negribu lasīt kaut ko tādu, mums nav sarunāts tagad lauzt zobenus par asiem jautājumiem - es tikko esmu ieradies šajā skaistajā rudens dienā, nopaijājis visus ciema kaķus, kurus reiz saucu par savējiem. Man vēl auksti vaigi, bet tu man spied kaut ko lasīt iz resursa, kurā es ne bez iemesla vairs neesmu, kuru ne bez iemesla pametu. Kāpēc? Vai es tieku apsūdzēts un man tagad ir audzinošā literatūra jālasa, kāpēc? No viņas izskan diezgan mērāma vispārinājumu čupiņa vīriešu uzvedības jautājumos, caur kuru manu lielu viņas sāpi. Tātad, es savā ziņā tieku vainots tajā, ka esmu vīrietis un mēdzu iekārot un arī iekarot lietas. Mani, tikko ieradušos ciemos, cenšas audzināt un īsti netiek uzklausīts, ka nevēlos neko no šī tagad šķetināt. Ir redzams, ka esmu ieradies "nepareizajā" brīdī jeb emociju kulminācijā un cilvēkam vajag kaut kur to negatīvo enerģiju nogrūst. Un te pagadījos es, kurš jau ir šīs rīcības dēļ diezgan iekšķīgi nosvilināts un ne reizi vien arī reāli aizsvīlies...

Ehh, labi - es noteicu.
Ja tas tev ir tik svarīgi, tad nolasi man, lūdzu, jo es nelasīšu kaut ko man derdzošā platformā. Es nelasīšu kaut ko, kas randomā apsūdz un uzvelk. Viņa ņem un arī lasa. Pirmo minūti, trešo, piekto... Lai neizplūstu konkrētā posta detaļās: vienā putrā sievišķis sametis 1) pensionāru aizrādījumus par viņuprāt pārāk atkailināto un maucīgo 14 gadus veco ķermeni; 2) iekāres pilnus svešinieku skatienus; 3) reālus privātās telpas aizskārumus un 4) tiesības sabiedrībā ģērbties kā grib, netiekot skatītai kā gaļai u.tml.
Klausos bik ar jurista ausīm, jo runa ir par noziegumiem līdzīgu priekšmetu - klausos un domāju: jā, sūri - šis konkrētais jau traktējams kā noziedzīga rīcība. Jā, sūri - šis traktējams kā neadekvāta rīcība, kas aizskar privāto telpu, bet bīstamību nerada. Nē, te gan vienkārši herņa, bet viņas skatījums uz to jau ir ar traumas raksturu, līdz ar ko viss viņas namiņš ir šķībs un krāsots pārlieku tumši - redz sabiezinātās krāsās lietas. Heh, te gan viņa varēja radīt stratēģisku elementu no sava ķermeņa - panākt atšķirīgas lietas, balstoties uz kailas ādas procentu konkrētajās situācijās. Nē, te gan viņa totāli šauj garām, drāmu taisa, bet tas ir saprotami - tipiska aizstāvības pozīcija, kas apaugusi vēl ar visādiem kompleksiem par savu sasodīti skaisto augumu... Nē, te gan auzas - ir tiesības, bet katrai tiesībai pretim ir arī pienākums. Ir rīcība un ir sekas, nedzīvojam naivā Leiputrijā, there be monsters! ( ... tālāk ... )

Interesanti ir vērot to pakāpi, kādā amerikanizācija ir skārusi Latvijas sabiedrību.
Viens interesants novērojamais elements: operatīvā transporta gaismas un skaņas signāli medijos Vs CSN noteiktais un LV dabā notiekošais.

Skatamies tās pašas LDz veļu multenītes - 2. sezonas epizodi Šoferīša smūtijs.
Kādas gaismas mentiem attēlotas pakaļdzīšanās situācijā? Kādas gaismas ir realitātē pie mums novērojamas šajos gadījumos? Ko pie mums nozīmē tie retie gadījumi, kad ieslēgts arī sarkanais? Šiem simboliem nav bezmērķīgs raksturs un tie katrā valstī mēdz būt stipri atšķirīgi.
Daļēji piekritīšu, ka nodarbojos ar piesiešanos, bet nu - te acīmredzama putra animatoru galvās un kino ietekme, kuru jau var apspriest un analizēt! Beigu galā - neviens nenāca un ar varu neteica, kā ko krāsot, bet tika automātiski krāsots pēc ASV ģīmja, nevis tā, kas reāli notiek aiz animatoru loga un tā, kas noteikts CSN. Kino > novērojumi dabā > normatīvie akti - vai šādi jādzīvo? : D

Par to arī viss stāsts un mini cepiens: ja tiktu lietoti pareizi simboli jau no bērna kājas, šis ieraksts neeksistētu un varbūt vairāk ļaužu uz ielas spētu nošķirt kino no realitātes - šobrīd ar šo (un realitātes uztveri kopumā) daudziem ir problēmas un diemžēl - nejokoju!
Reiganam, piemēram, arī šķita, ka reāli ir piedzīvoti notikumi, kas realitātē notika tikai filmēšanās laukumā. Cilvēka uztvere ir savdabīga manta, jāņem vērā tās īpatnības un jātur Modris pār notiekošo.

Īsumā - operatīvā transporta simboli, to nozīme LV:
- Zils bez skaņas: nav jādara nekas, tik jāņem vērā brīdinājums, ka tāds te blakus eksistē un jābūt gatavam aši reaģēt.
- Zils ar skaņu: jādod ceļš, neapturot transportlīdzekli. Ja tu apstājies pie zilā, esi pelnījis pa seju, jo pārkāp CSN prasības un radi situācijas.
- Zils + sarkans ar skaņu: jāapstājas malā un jāgaida uz VIPekļu eskortu, kolonnu noslēdzot mentu auto tikai ar zilajām gaismām (bez skaņas).

Ministru kabineta 2015. gada 2. jūnija noteikumi Nr. 279 "Ceļu satiksmes noteikumi", 27. punkts. https://likumi.lv/ta/id/274865#p27

Sākot strādāt skolā un sniedzot atbalstu nopietnāka izmēra kolektīvam, iezīmējās interesantas lietas: 1) cilvēki nav informēti par reklāmbloķētājiem un 2) reti, kurš resurss ir tik kretīnisks, ka nelaidīs pa durvīm iekšā, ja nenovilksi bikses pusmastā un GDPR logā nenospiedīsi "Pieņemt visu" vai nepiekritīsi izslēgt reklāmbloķētāju. Šāda agresīva pieeja datu zagšanai nav daudz, kur pasaulē novērota, bet letiņiem ir savi piemēri, ar kuriem lepoties - tādas kreisas lapas kā tvnet, apollo...

Kaut kas, ko es lietoju kopš neatminamiem laikiem, izrādās, ka sabiedrībai nav zināms.

Kā tā? Reklāmbloķētājs:
- sargā tavu maku, jo liels daudzums reklāmu jūtūbē ir krāpšana un tu beigu galā tur neej, lai iepirktos;
- sargā tavus nervus - tev nav jāskatās neprasītas reklāmas, tev nav jādīlo ar saraustītu saturu, tu redzi visu viengabalainu;
- sargā tavus datus un nervus - aiz viltus Download pogām, kuras nāk no feikotām reklāmām, slēpjas vīrusi un citas nejaukas lietas;
- sargā tavu mobilā rēķinu - ja nav bezlimita nets, tad reklāmbloķētājs ietaupīs naudu, nerādot datus sūcošās reklāmas - tu redzi tikai saturu;
- ļauj baudīt Spotify un YouTube bez reklāmām, bez Premium. Laba sajūta ir čakarēt čakarētāju, Zen stāvoklis!

Uzliku visai skolai, lai apgūst šādu lietu un tiek praktiski informēti, ka cilvēks nav bezspēcīgs uzņēmumu riebeklību priekšā. Lai apgūst, kā efektīvi sūtīt dirst šo visu būšanu. Uzdevumi.lv sūdzas, piemēram, bet esmu jau uztaisījis video instruktāžu kā darīties un daudzi jau zina loģiku - turam ieslēgtu visu laiku un, kad kāds obligātais saits rājas par reklāmbloķētāju - tad individuāli tajai lapai pielaidību varam mīkstināt.

Pirmais attīrīšanās solis: slēgt savu inbox.lv kontu un pārvākties uz jebko citu. Otrais solis: dzēsties no soctīkliem vai, ja akūti nepieciešams, lietot tos tikai šamējo ekscesus ierobežojošā WEB pārlūkā. Trešais: reklāmbloķētājs. Ceturtais: izsekotāju jeb trekeru bloķētājs. Piektais: sponsoru bloķētājs tutrubā... Tikai pēc šī rituāla internets atkal kļūst lietojams.

Jā, arī Chrome pārlūkā (defaultais darbam) nets kļūst lietojamāks, lai gan Google izrāda vēlmi to visu nokaut. Par laimi civilizētā sabiedrībā ir likums un atbildība. Tāpēc tur, kur šie pastāv un tiek piemēroti, riebīgu uzņēmēju rokas ir sasietas un iespējas gānīties pret cilvēku - ierobežotas. Tāpēc reklāmas joprojām ir bloķējamas arī Chrome pārlūkā. Arī Edge (MS brendēts pārlūks uz konkurenta produkta bāzes - defaultajām aitām).

Dzīves pieeja:
Man nav jāklausās tavas reklāmas vietā, kurā es neierodos ar domu tērēt naudu. Uz šīs vides sakoptības premises bāzes arī viss attiecīgais prātuļojums un fiziska rīcība. Mans pienākums nav skatīties reklāmas, tavas tiesības nav visu publisko ēteru piegaudot ar vēlmi kļūt turīgākam. Reklāmdošanai nav jābūt industrijai, kurā atceltas ētikas normas un cilvēktiesības. Bet, tā kā tieši tāda tā šobrīd ir, tad nejūtu absolūti nekādu aizturi bloķēt šamējo aktivitātes it visos līmeņos.
Ja no bloķēšanas "cieš" mazāks cilvēciņš (pirātisms ķipa lol) - sorry, esi šī kara upuris un padomā drīzāk, kur velti savu laiku un enerģiju.

Raksta bratans:
Sveicieni no Gundas jubliejā - tu neesot soctīklos, tāpēc palūdza nodot!

Es domāju:
Cilvēks ir mana krustmāte. Mans tālruņa Nr. nav mainījies gadus 20. Kas pēkšņi notika, ka nevar piezvanīt vai uzbliezt SMS? Tikai soctīkli eksistē, ja? Tā viš ir, tā viņš ir. Tieši tik sīkiem solīšiem visas šīs platformas panāk pretējo - mazāk sociāla kontakta. Par sveicieniem protams, ka paldies, bet situācija skaidri iekrāso tās līnijas, kuras ieraugot, pametu soctīklus pirms gadiem vairākiem, jo nevēlos būt tās ainas daļa.

Soctīkli ir laika un gara cietums ar ekspluatīvu biznesa modeli tā kodolā.

Socializēšanās notiek ārpus ekrāniem, vienmēr notikusi. Ekrāni sniedz tikai ilūziju, kas degradē patieso un tie mūsu kabatās eksistē vien vienu paaudzi. Vienu fakin iztekti slimu paaudzi, kuru stūrē tādi silikāta ielejas ķirzakcilvēki ēlieni sociopāti kā geitss, zucc, musk, altman un whatnot. Nav brīnums, ka, sekojot šajai bandai, visas dzīves vērtības ap dirsas rajonu, spiegošanu un ekspluatēšanu vien rādās: kāds gans, tādas aitas.

Ja cilvēks nav fēcē, viņš ir miris

Lazy Processing psiholoģijā - pamatīga šmigla, kas spēj aizēnot pat radnieciskas saites. Kāda velna pēc lai kāds labprātīgi gribētu atrasties fēcēs un likt katru savas dzīves mirkli algoritmam uz paplātes? Aļo? Jo viegli to mēmi, to herņu, to AI ģenerēto mēsliņu pārsūtīt kā sveicienu, devalvējot sociālo vēl zemāk, jo tas cilvēks noteikti nav pašu vārdu vērts?
Jo darbs ir tas, kas runā par vārdu un izgaismo - kur tukša diršana, kur kas jēdzīgs. Soctīkli indeed ir tukšuma tualete, atsēdēts laiks uz Doomscrolling poda, neko sociālu īsti neiegūstot no darījuma, kurā tu, sēžot šajās platformās, esi objekts - reklāmvērošanas bots, nekas vairāk. Un, lai tu vairāk skatītos reklāmas, tevi vairāk šūmē - negatīvisms notur uzmanību vairāk. Negatīvisms kā valūta.

Un drīz tu esi prosta salauzta marionete, kas neredz vairs pat to vietu kartē, kurā gaisu velc plaušās: galva pilna svešu mēslu, amerikanizācija.

šī bija ļoti veļīga nedēļa.
pavasarī dabūju 3 dažādu aso pipariņu stādiņus no Melnā stārķa kunga. pagājšnedēļ, beidzot, ar K starpniecību aizsūtīju Ancei atpakaļ podiņus un našķu paciņu nodošanai tālāk. svētdien izrāvu no siltumnīcas pēdējo pipariņu, kurš tur nebija nosalis un joprojām gatavināja mazus dzeltenus pipsīšus. pirmdien Ance atrakstīja, ka našķu paciņu diemžēl vairs nav kam atdot.
trešdien atnāca ziņa, ka vienai no Līgām diezgan pēkšņi aizgājusi mamma. viņa ļoti drosmīgi pati parastā mašīnā atveda mammu mājās no slimnīcas, iekārtoja garāžā, pati apmazgāja, pati saģērba un gribēja, lai pirms oficiālās izvadīšanas paši tuvākie var no viņas lēni un mierīgi atvadīties mājās ar veļu dziesmām fonā. manliekas, šis ir pareizais way to go, es gan nezinu vai pati tā varētu. so vakarrīt ar dažām no Līgām braucām uz Gulbeni dziedāt bērēs, kurām paralēli notika arī Melnā stārķa kunga bēres Rīgā. jāsaka, ka veļu dziesmas iegūst pavisam citu garšu, ja viņas dzied blakus aizgājējam un šņukstošiem palicējiem. tā bija grūta, bet svētīga pieredze. manliekas labi nebēgt no satikšanās ar nāvi. it kā jau nav patīkami un vieglāk liekas izvairīties, bet tomēr baigā svētība un kaut kas liels, tīrs, īsts un patiess, atšķirībā no mūsu ikdienas kapitālistiskajā (ne)realitātē.
pēc tam atbraucu mājās, izmazgāju matus, uztaisīju wannabe kariju, pabaroju sevi, U un K un braucām spēlēt konci Cēsīs. bija ļoti, ļoti jauks veļu vakars Malā. biju ar Malu sarunājusi, ka uzvārīs lielu putras katlu veļiem - pirms koncerta nolikām skatuves priekšā un aicinājām visus klātesošos domās lūgt savus veļus uz mielastu. nodziedājām lielāko daļu no jaunā, joprojām topošā veļu albuma un šo un to no pirmā albuma. pēc tam triecām veļus atpakaļ tur, no kurienes tie nākuši un visi kopā ar publiku mielojāmies ar veļu apgramstīto un apsvētīto putru. bija arī pilna Mala sanākusi, mums likās, ka varbūt neviens nenāks. liekas, ka viss baigi labi salikās tai noskaņā un putrā un visā. jūtos ļoti pateicīga. nogurusi arī.

Grūti ir saglabāt pozitīvu skatu uz dzīvi, esot Latvijas galvaspilsētā - vietā, kurā koncentrējas teju trešdaļa Latvijas. Nākas ļoti pārdzīvot par saviem latviešiem, just līdzi.

Grūti ar redzi
Viņi redz tikai vilciena pirmo vagonu, pārējie neeksistē. Redzamajā daļā koncentrējas visi neredzīgie un kāpj viens otram virsū, bakstās, taustās un apgrābstās. Un šo drūzmēšanos viņi taisa platformas šaurākajā vietā, vēl ciešāk sevi spiežot siļķu mucā. Nabadziņi.

Grūti ar garīgo veselību
Stresaini šiem, kad viņu redzeslokā pēkšņi nez no kurienes iekāpj cilvēki 300, kas vienkārši ņem un veļas virsū kā ceļarullis. Stress, mīņāšanās, berze. "Vai šajā īsajā vilcienā ietilpst tik daudz cilvēku?", šie, iesprūduši cilpā, mēģina izprast realitāti - gadiem ik rītu un nesekmīgi. Nav tur prāta gaismas diemžēl, nav! Nabadziņi.

Sevišķi grūti ir daiļajam dzimumam
Grūši ir sievietēm skaistām, kuras, tūdaļ kā sāk nez kur spraukties uz ieeju, acumirklī kļūst par baisu izdzimumu. Baigi spējā transformācija, bail skatīties šo šausmu šovu! Bet nu - tas atkārtojas tikpat uzticami kā ziepju operas seriāls. Cik gan skaistu sieviešu aizgājušas nebūtībā!

Ehh, nabaga ļaudis, tik tiešām žēl! Kaut nu viņiem viss izdotos!

Interesanti apzināties, ka mēs, bradātāji, ieradāmies ne par vēlu un ne par agru, bet tieši laikā, lai pamestajos objektos savām acīm redzētu visu Industriālo revolūciju Latvijā. No vāciskās latviešu valodas pirms Endzelīna līdz tehniskajai literatūrai krievu un modernā latviešu valodā.
No elevatoru kausu lentām, tvaika katliem un pamatīgām ēkām līdz padomju rūpniecības pēdējai ķepļep skrūvei un mūsdienu stiklotajām reģipša kastēm, kas kā meli piesedz sūro patiesību.

Tagad, kad Rīgā jauc nost Piensaimnieku un STASC - nākas vien paziņot, ka šur un tur ir paspēts! Ir būts, fotografēts, elpots un justs. Industrija ir baudīta pamatīgi un procesā iegūti forši draugi, kā arī pats esmu kļuvis par tēlaina virziena hobijfotogrāfu, kura iecienītākais žanrs - pamesti objekti - no Latvijas ir galvenokārt aizgājis un vaļaspriekam nu ir jāatrod kas cits.
Paspēts sniegt interviju vai divas, paspēts pafilmēties amatierdoķenē, piedāvāti arī diaprojekcijas vakari ij telpās pamestās, ij kafejnīcās smalkās... Ir!

Cilvēkam-orķestrim forši skolā strādāt. Vienu dienu esi Windows 11 gans, bet citu - Chrome OS. Trešajā - baksti Chrome pārlūku un ceturtajā - sniedz lietotājiem atbalstu un velc videoierakstus no novērošanas kamerām ārā. Piektajā - organizē pārvaldības politikas, bet sestajā - skaņo skolas pasākumus. Septītajā - taisi XLR kabelīšus dažādus, lai apskaņotu visu, kas skolā jāapskaņo.
Ikdienu manu veido šo sastāvdaļu kokteilis jauktā sasecībā un dinamikā. Garlaicīgi nav!

Šoreiz Skolēnu parlaments grib bīdīt skolas radio.
Ideja laba un nav problēmu - braucu uz darbu svētdienas vakarā un pētu skolas PA jebšu Public Announcement (publiskās apskaņošanas) sistēmu - kā tad tā ir organizēta, kā tad skaņas signāls tiek padots uz katru kabinetu un gaiteņiem... Svētdienas vakars, jo kā gan citādi pārbaudīsi kaut ko, kas bļauj pa visu skolu? Tikai un vienīgi neapdzīvotības laiki jāizvēleas. Lūk, dodos un pētu. Ahā - reku kontroles iekārta, reku signāls no tās iet uz kārtīgu jaudas pastūžu kaudzi, bet kur ir visa dižā vadu komutācija? Kaut kur vēl slēpjas, interesanti! Interesanti, bet šoreiz galīgi nav būtiski. Bet interesanti!

Pētu un izpīpēju situāciju:
1) XLR ieeja - sagaida skaļuma līmeņa kontroli otrajā galā - neģeld!
2) RCA ieeja - marķēta AUX un skaļumu gan var šeit regulēt - ģeld!
3) PA sistēma nozīmē darbu mono režīmā - jāparūpējas par iestatījumiem un standartam piemērotu vadu lodēšanu!

1
Nav košēri, jo tad visa skaļuma līmeņa kontrole ir tikai lietotāja galā un šāds risinājums uzprasās uz skaļu nedarbu, lietotāja kļūdiņu vai divām. Tāpēc nevajag taisīt tizli un tad rāties - vajag taisīt gudri! Tā, lai nemaz nepastāvētu iespēja pa visu skolu atskaņot kaut ko par skaļu! Tāpēc izdomāju saglabāt standarta apskaņošanas risinājumu ar mikseris > uzlodēts XLR vads nepieciešamajā garumā > PA ierīce, galā izvēloties tās AUX ieeju. Mono, protams! Lai to panāktu, veicu jaunradi:
2
Uzlodēju XLR > RCA pārejiņu un maksimālais skolas radio skaļuma līmenis tiks noteikts šajā galā, salāgojot to ar miksera 0dB atzīmi. Rezultāts: skolēnam kaifs griezt slaideri līdz galam, bet sistēmai un visiem ļaudīm skolā - radio pieņemamā skaļumā ar mazu jaudas rezervīti.
3
Tā kā uz visu sistēmu tiek padots tikai viens jeb mono signāls, nepieciešams arī avotam pateikt, ka strādājam mono režīmā. Citādi visa informācija, kas stereo attēlā miksēta uz labo kanālu, pazudīs nebūtībā un nebūs dzirdama. Tāpēc attiecīgi iestatījumi Windows platformā - Mono. Rezultāts - no laptopa austiņu ligzdas nāk ārā standarta 3,5mm vads, kas miksera galā sadalās divos 6,35mm jeb lielajos austiņu štekeros - katrs savam kanālam. No tiem tikai melnais jeb kreisais tiek laists mikserī kā Line-In - sarkanais karājas nelietots, nav vajadzīgs. Galā - viss datorā notiekošais skan pareizi. Koncertus, starp citu, arī apskaņo mono režīmā, lai visi visu dzirdētu vienādi.

Ko līdzīgu pirms vasaras brīvlaika taisīju arī Deju zālē, apejot nez kāpēc ar DAP sarežģītu pasākumu, kur cilvēki mocījās ar diskiem bojātā ierīcē, mēģinot datoru pievienot caur MIC ieeju, kas gaida sabalansētu signālu, nevis no datora nākošo...
Uzlodēju XLR > TRRS vadiņu, norādīju datoram strādāt Mono režīmā un miers, visi priecīgi - var diskus datorā, var strīmot, var visu ko pa taisno no interneta un miers - vairāk opciju, labāk. Un būtiskais - skan visa dziesma, nevis tikai kreisais kanāls pa visu zāli!
To bojāto DAP gaidu, kad norakstīs, lai varu atdzīvināt un lietot mājās kā CD atskaņotāju. Tam problēmas ar disku ātruma kontroles poci - gan jau kontaktu tīrīšanas vai kāda kondiķa problēma. Varētu būt risināma lieta un man tad mājās būtu foršs nestandarta verķis ar papildfīčām - atskaņošanas ātruma kontroli, piemēram. Palēnināts Dark Ambient pie diaprojekcijas izpildās ļoti labi, piemēram!

Rīt darbiņā gan jau atkal kaut kas cits būs jādiriģē :)

oktobris bija skaists un foršs. tik daudz saules, zilu debesu un siltuma un krāsu. tikai 8. oktobrī noslēdzu šortu sezonu un kaut kādā padsmitajā plikkāju sezonu.
2 nedēļas bija atvaļinājums, varēju veltīt laiku dārzam. nobindžojām The Detectorists. pārrokot kompostu atradu ļoti sen pazudušu auskaru un tad man galvā ļoti ilgi skanēja tā serika theme song. es nezinu, kā tas auskars tur tika, viņš pazuda sen, bet es kompostu pārraku pavasarī. nākamajā dienā, turpinot rakt, izraku arī tējkarotīti.

oktobra vidū, otro gadu, braucām tusēt ar zirgiem un zirgdraugiem uz jūru. šoreiz Svētciemā. 12 zirgi un viņu cilvēki, palikām viesu namā Kosīši. man patika arī pērn, bet šogad bija foršāk. Radim pagājšgad bija bail kāpt jūrā, šogad vispār nebija, varējām arī lēkšot pa ūdeni. es saprotu, ka tas kopumā var likties tā banāli, bet jāt gar jūru ir tiešām forši - jo viss ir labi un tālu pārredzams, ir labs pamats un var normāli test. mēs ar Radi kādu gabalu arī tesām visiem pa priekšu un tajā ātruma, būšanas priekšgalā un pārējo zirgu soļu dunā aiz muguras bija milzīgs, tīrs un pirmatnējs prieks. sestdienas vakarā bija arī drusku ziemeļblāzma redzama aiz mākoņiem. ļoti skaists brauciens.

izgāju Kokšu ezeru taku, Cīrulīšu taku, drusku apSmilčas mežus.

darbiņā - Manhetenas īsfilmas - jau pērn likās so so, šogad galīgi čābīgas. tad, dabūju nelielu grantu pasākuma rīkošanai Good food, good farming akcijas ietvaros un bija jauks vakars ar foršajām Laux meitenēm, Reko tirdziņa kūrētāju no Mežvijām un mūsu virtuves vadītāju. nebija daudz cilvēku, bet ļoti silti. dabūju visādus dārzeņus un melleņu zapti un uzzināju kāpēc man puravi sāka iet ziedos. bija sapulce par etnofesta nākotni, dīvaini, bet mans viedoklis kaut kā diezgan sakrita ar CA direktores viedokli un man beidzot radās sajūta, ka kaut kas var mainīties šī pasākuma konceptā un pat uznāca īsta iedvesma koncepta izstrādei. šo ceturtdien gan pēcatvaļinājuma pacēlums un iedvesmas noplaka - bija kārtējās kolēģes atvadu ballīte, kurā uzzināju par vēl vienu ļoti major atlūgumu.

biju uz Cēsu pils dārznieces lekciju Mēru muižā, dabūju visādas sēklas no viņas kolekcijas un uzzināju, ka dēļus augstajām dobēm vajag apstrādāt ar darvas eļļu.

biju uz ļoti skaistu koncertu Zvārtavas pilī - Shri Subrata De – balss, sītara, tampura; Biruta Ozoliņa – balss, kokle; Indriķis Veitners – klarnete, saksofons; Vigo Račevskis – perkusijas.

biju Gaujienā sakopt vecvecvecāku kapus un drusku izrāties imagināro puvušo kartupeļu lietā. manliekas viņi sadzirdēja.

šodien biju uz melno sēņu mežu pēc melnajām sēnēm, bet melno sēņu nebija. pielasīju grozu ar kaudzi ar zeltkāta gailenēm, bet tur vēl ļoti daudz palika.

kaķis sver 9+ kg. viņam vajag notievēt. man arī. ļoti.

nujā, šis bija labs mēnesis. paldies. ļoti, ļoti paldies. man tiešām kaut ko tādu ļoti, ļoti vajadzēja.

Šķiet, ka nākamā plate manā plauktā būs kaut kas no Gary Numan.

Pirmo reizi par viņu uzzināju, spēlējot, ja nemaldos, pleiša (RIP) spēli Test Drive kuru tur kaut kuru. Tajā bija klipiņš - kopdarbs ar Fear Factory, šim ar FF veicot lielisku Cars izpildījumu. Baigi iecepīja viņa vizuālais tēls un viņa savādums, kas lauzās ārā no CRT ekrāna. Cepīja arī oriģinālais Cars un vēl pāris 70. beigu dziesmas - no laika pirms manas dzimšanas.
Tad es par Gariju aizmirsu uz ilgu laiku līdz kaut kā - pāris dekādes vēlāk - uzdūros viņam atkal - gan jau pateicoties tam, ka viņa daiļrade kļuva tumšāka un attiecīgi - manai gaumei tuvāka: nekāda lieka un sieraina 80. liekulības slāņa, ar ko šis apauga sev par pārmetumu - astoņdesmito gadu albumi ir diezgan metami. Īstais Ņūmens atgriezās, sākot ar 1994. gada albumu Sacrifice, kurā atrodama tikai un vienīgi Ņūmena dvēsele - kaila un uz tumšas paplātes. Tieši tādā ceļā mēs arī pa īstam sastapāmies.

Albums Pure man arī ir ir labi zināms, bet ne bieži klausīts. Savukārt tas vecais kopdarbs ar FF - brīžiem šķiet, ka tas aizsāka Ņūmenā ideju apvienot introspektīvu, laiku raksturojošu sintopu ar metāla bezkompromisa raksturu, radot baigi interesantu un savdabīgi krēslainu materiālu uz deviņdesmito otru pusi. Turklāt - gan FF, gan Gary Numan tā arī nav nekad īsti izkrituši no mana redzesloka un tam ir pavisam loģisks iemesls - šo cilvēku mūzikai ir ļoti tvirts saturs un nākotne - nevienā vietā nav prosta bezmērķīga strinkšķināšana, viss ir ar pievienoto vērtību, ar ietvertu veselu pasauli.

https://www.youtube.com/watch?v=CSoKp6dRUH0

Plates...
Baigi muzikāla padarīšana un, godīgi vērojot sevi, redzu, ka arvien biežāk pērku ko mazāk trokšņainu. Mazāk metāla, vairāk kā melodiskāka, bet tikpat saturīga un vismaz kaut vienā šķautnē tumša. Kaut ko, iekš kā būtu ne tikai jēga ieklausīties, bet arī kaut ko sadzirdēt. Tāpēc jādomā, ka nenoturēšos un no algas pieķeršos šim patīkamajam autistam no paša viņa gala, jo nespēju izmest no prāta maz klausīto 1979. gada albuma Replicas vāciņu, kad šis vēl nebija aizgājis solo nosaukumā, bet muzicēja zem Tubeway Army karoga.

Paklausoties jūtūbē 1998. gada remāsteri jāsecina, ka tas nav sabojājis veco ierakstīšanās pieeju un instrumenti, kuriem jābūt noteiktos brīžos skaļi - kā bungu akcents - arī izceļas. Tas mani iedrošina nebaidīties no šī albuma modernajām relīzēm platēs - gan jau viss tur saglabāts čotka un nekas daudz nav izlīdzināts, kvantizēts vai kā citādi samaitāts, lai padarītu tā skaņu sagremojamāku šīsdienas ar sūdiem (sliktu albuma producēšanu) aizbāztajai ausij!

https://www.youtube.com/watch?v=6SCrfZPMeWg
Interesanti sanāk - kā manāms no Replicas, septiņdesmito daiļradē viņā manāma tumsiņa, kas 80. gadu albumos ir izkūpējusi nebūtībā, maldos un radio draudzīgā huiņā. Bet tad atnāca deviņdesmitie un godīgi sakārtoja visu, kā pienākas - viņš nomet visu feiko un pasniedz sevi, kāds ir. Un, ja pareizi sapratu, tad izrādās, ka tas ir viņa sieviņas nopelns - atbalsts, mīloša roka un Fēniksa celšana no pelniem, mūzikas žurnālistiem (lasīt: motivētiem tārpiem ar ego sapampumu) nosvilinot viņu dzīvu.

Deviņdesmito daiļradē un vēlāk - atkal manāma satura pilna tumsiņa, nekādas izdabāšanas. Un baigi labi, ka izskrēju albumiem cauri - višlistē nebiju nez kāpēc ielicis albumu Sacrifice (un arī citus)! Droši vien tāpēc, ka plates tad jau bija no modes izkritušas kompaktdisku priekšā un vienkārši neeksistē. Digitālais atļāva ķēpāties un ķēpāties visa industrija they did līdz kā vienmēr - izgulēja jaunās tehnoloģijas pārdozēšanas pohas un saprata, ko reibumā savārījuši - plates atgriezās!

Un, cik lasu šur un tur - vecie albumi tiks pārizdoti lēnām platēs. 2026. gada beigās jau kaut kas ieraudzīšot dienas gaismu un attiecīgi - būs cilvēku, nevis kolekcionāru/skalperu cenā! Forši, forši! Īstajā brīdī sirds mana sagribēja Ņūmena gara pasaules. 9 albumi gribēto plašu sarakstā un jārauga to vēlmju ciparu būs mazināt, papildinot kolekciju.

Patīkamu un galvenais - jēgpilnu klausīšanos!

https://www.youtube.com/watch?v=lHomCiPFknY

Gribēju mazliet pamest akmentiņus autovadītāju dārziņā, jo man ikdienā 1) jāelpo citu sabiedrības locekļu atstātos toksiskos izmešus; 2) jāvēro, kā pilsētvide tiek pielāgota auto (jo lielāku baseinu taisa, jo vairāk tajā ūdens līdz Max atzīmei); un visu laiku jābūt pakļautam 3) akustiskajam piesārņojumam, jo visa mežonīgā pilsētas trokšņa avots - dīzeļdzinējs. Bet nu - realitāte ir sapista krietni radošāk un patiesās ainas iezīmēšanai nepieciešams plašāks skatījums!

Tāpēc, mazliet padomājot un pafilozofējot, nākas secināt acīmredzamo: berzes faktoru sabiedrībā rada totāli anāla pilsētvides “plānošana”, kurai pakļauti visi Rīgas iedzīvotāji un tās viesi, jo tā notiek bez jelkāda mērķa, bez jelkādas domāšanas infrakstruktūras un tālredzības virzienos. Tā vietā tiek veiktas kaut kādas neloģiskas, nekonsekventas darbības imitācijas, kuras beigu galā kaitē absolūti visiem!
Vārnu iela 400m garumā un attiecīgi arī pieguļošie kvartāli, un Grīziņkalns kopumā, piemēram - tur viss progresīvi nolaists (skats uz ielām un ēkām ir kā pēc kariņa) un kaut kādi stabiņi ar betona blokiem traucē operatīvā transporta kustību. Cerams, ka tur nekad neviens nemirs un neviena ēka - nedegs. Ja sāks tur mirt un degt - ātrie un ugunsdzēsēji īsti netiks klāt palīdzēt, jo pilsētas kungi tā vēlēja. Lai deg, lai mirst! Tāda, lūk, ir šībrīža saimniekošana Rīgā! Un tas ir tikai viens no piemēriem. Ir citi!

Kā velobraucējs:
a) bieži no gājēja klausos, ka esmu idiots, jo braucu pa ietvi;
b) no autovadītāja dzirdu, ka esmu pašnāvnieks, jo braucu pa brauktuvi;
c) no citiem velobraucējiem manu, ka esmu pidars, jo braucu pretējā virzienā;
d) no gājējiem dzirdu, ka esmu pidars, jo braucu šiem virsū, atrodoties uz neskaidri definētas velo joslas. Visu daru pareizi, bet strīds tāpat!
Kādi ir šīs berzes avoti jeb iemesli? ( ... tālāk ... )