*

mūsu galaktikas centrā ir melnais caurums - drīz no tā kritīs perseīdas. un tajā pazudīs svīres. es esmu iemācījusies skatīties acīs. tagad mācos skatīties melnajos caurumos. nenovēršoties. varbūt tie novērsīsies pirmie. bet varbūt to dzīlēs kaut kad uzmirdzēs gaisma. nenovēršama gaisma. svīru saucieni atnes vasaru, svīru saucienos vasara, svīzdama, nenovēršami izkūp. nenovēršami nenovērsties. nenovērsties. nenovērsties. noturēt skatienu. ierakties ar pēdām zemē, no kuras tikko noraku sīpolus un nenovērsties. ar gravitāciju pret gravitāciju. mana gravitācija ir audums austs no kosmiskā klusumā krītošām perseīdām, smaržīgiem svīru saucieniem, eksplodējošām supernovām, čipsiem un seriāliem, Niedrāja ūdens, nenopļautas zāles, upeņrozā bērzu sulām, pagultē gulošiem mūsu matu un kaķa spalvu murckuļiem, spāru spārniem un tik daudz kā cita. melnais caurums ir laiktelpas vieta, kurai piemīt tik spēcīga gravitācija, ka nepieciešamajam ātrumam, lai no tās izkļūtu, ir jābūt lielākam par gaismas ātrumu. mana gaisma ir ātra, mana gaisma ir ātra, mūsu gaisma var būt vēl ātrāka, mūsu gaisma var būt mežonīgi un neapturami ātra. nepietiks, nepietiks, nepietiks. nepietiks? pat, ja nepietiek - nenovērsties, nenovēršami nenovērsties. notikumu horizonts ir melnā cauruma virsma, jebkas, kas sasniedz notikumu horizontu, nekad vairs no tā neizkļūs. salauzt aizmiguša ezera virsmu, ienirstot zvaigžņu atspulgos. tie skan kā mazi zvaniņi un mazliet dzeļ. kā odi, kā mīzenes, kā pārpratumi, kā stiprais alkohols, kā čats. atvērt acis un ieraudzīt horizontu. melnie caurumi rodas no pārāk blīvas matērijas. kāpēc tu neelpo? kāpēc tu neskaties acīs? kāpēc tu neredzi horizontu? matērija sablīvējas un man vairs nav vietas. debesis ir skaidras, migla celsies vien pēc pāris stundām. ir tikai jāatver acis un jāelpo. gulēt uz muguras zvaigžņu atspulgos un skatīties melnajos caurumos. es nenovērsīšos. gravitācija mani noturēs, horizonts paliks mierinoši neaizsniedzams, matērija elpos siltu un maigu un neaptverami ātru gaismu. vēl mirkli uzkavēsies svīres, to pēdējie šīs vasaras saucieni būs kā sudrabaini mirdzoši pavedieni, kas savīsies ar perseīdu astēm un uzsūksies nenovēršami melnā tumsā. manas mājas ir melnajā caurumā - tur ir bezgalīgi daudz vietas un tas ir mūsu galaktikas centrs.