*

laiks iet un runa iet un Valmieras festivāls bija un izbija, bija skaisti un nogurdinoši un labi un tagad es sēžu Sansusī un visu laiku līst, visu laiku līst, visu laiku līst un es vairs nekad negribu neko darīt ar nemierīgo zvēru izrādi, es gribētu kādu laiku būt viena un mājās un skatīties kā stirna grauž manām pupām lapas un nerunāt, vispār nearvienu nerunāt un neuztraukties un nelasīt čatus un nesaņemt epastus, neizdarīt izvēles un neuzņemties atbildību un neko neorganizēt un nekoordinēt. nāk rudens, aiz mākoņiem krīt perseīdas un es jau pirms vairākām dienām ievēroju, ka svīres jau palikušas pavisam maz un stārķi pulcējas baros. es gribētu skriet, jo esmu beidzot iemācījusies samierināties ar būšanu iesprostotai tajā lēnajā ritmā, kas man uzdzen klaustrofobiju. es gribētu iekurt plīti un uz plītsmalas cept poķīšus un es gribētu ietīties lietusmētelī un jāt pa pielijušu, smaržīgu mežu un redzēt sev apkārt sēnes. un man gribas, lai vēl ir silts un peldēt, peldēt no rīta un vakarā un naktī. sansusī, sansusī, sansusī.