*

bet tā vispār daudz foršas kultūras pēdējā laikā:
Straume
tad vienā dienā KVFR "Saulainais stūrītis" un “Vientulības simfonija S.O.S.” (kaut kā labi viena otru papildināja)
un tad citā vienā dienā - no rīta Tesas/Oltes filmas skrīnings un vakarā Eglīša izstāde (arī labi viena otru papildināja)

* saule un zilas debesis ir brīnišķīgi, bet kailsals un brāzmains vējš pavisam kas cits;
* vakarnakt K brauca mājās no Rīgas un pie Raunas pagrieziena mašīna vnk pārstāja darboties. kkāds mammas brāļa kaimiņš atvilka mājās
* 5d bijām abi pie zobārsta (un vēl viskur). šodien zvanīja no SPKC, sakarā ar šo zobārsta apmeklējumu esam kļuvuši par kontaktpersonām, kam jāiet karantīnā
* ieteica sazināties ar ģimenes ārstu. uzzinājām, ka mūsu ģimenes ārste jau vismaz gadu vairs nestrādā. neatceros, kad pēdējo reizi viņu redzēju
* pirmdien jātaisa tests. Valmierā. hvz kā tur nokļūt bez auto vai kā dabūt auto no servisa, ja būs saremontēts (un vispār remontējams)
* K uztaisīja siltinātu namiņu, kur Rikardo patverties, kad neesam mājās. tur tagad dzīvo kaimiņu kaķene
* nujā un vēl noskatījāmies daudzināto seriālu. abi ar vīru esam mamzeļu (c) nometnē - ļoti, ļoti vājš scenārijs, pilns ar garlaicīgām bezjēdzībām un jo tālāk, jo krindžīgāk. un tā sieklošanās ap sieviešu krūtīm un kājām un drusku arī dibeniem, kkā diezgan šķebīgi. protams melnbaltā estētika skaista un skaisti kadrējumi. aktieri (vairums "veco") forši. man parasti Elita ne visai, bet šoreiz tiešām patika. un Žeņa. un Ārija Viļa mātes lomā. Vilis man kkā neielīmējās kopīraitera tēlā. interesantas atsauces uz Moozu. atpazinu daudzus rekvizītus no dažādām jrt izrādēm. daži jaunie aktieri ļoti sūdīgi. toties skaisti. un pleiliste arī laba. bet tas arī viss. pilnībā piekrītu Pērkonei, kuru Alvis ielicis pēdiņās un Penijai arī. nujā un galvenā sarežģījuma atrisinājums - lēts un sadomāts. es nespēju noticēt. tur iekšējā loģika miljons reižu izirst pa vīlēm.

visi kaut ko raksta un atceras par Paulu. es viņu personīgi nepazinu, bet man ir viena atmiņa. tas bija pavisam nesenajā, 2005. gadā. es mācījos 1. kursā akadēmijā, biju svaigi izšķīrusies no Šakāļa un sevi visu veltīju kultūrai un alkoholam. Pauls bija uzrakstījis Eiroremontu un kaut kur notika grāmatas atvēršanas pasākums. man šobrīd liekas, ka Zirgu pastā (tad tur nekas vēl nebija izremontēts), bet varbūt kaut kur citur(?). es biju diezgan piedzērusies jau tad, kad gāju uz turieni, lai gan trāpīju uz pašu neveiklo sākumu. pasākumā nebija diezko daudz cilvēku, atmosfēra bija visai stīva, kāds dīdžejoja (Pauls pats?), bet cilvēki stāvēja pa telpas malām un pieklusināti tērzēja. Paulam gribējās ballīti iekustināt, tāpēc viņš paziņoja, ka pirmie trīs pāri, kas sāks dejot, dabūs par brīvu grāmatu. man tajā laikā, kā jau pirmā kursa studentei ar ne pārāk labi situētiem vecākiem, ar naudu bija ļoti švaki, bet grāmata maksāja kaut kur pie 20 latiem (ja?), tāpēc man likās, ka šo piedāvājumu nevar laist garām. man gan nebija pāra. noskenēju telpu un pamanīju vienīgo pietiekami pazīstamo vīrieti tajā. tas bija Dambis. es nezinu kā, bet es pierunāju viņu nākt ar mani dejot, turklāt tas bija jādara ātri, lai paspētu būt pirmajā trijniekā. mēs nodejojām to vienu deju, es steidzos pēc grāmatas un ļoti cerēju, ka Raimonds neizteiks vēlmi grāmatu ar mani kaut kā dalīt. grāmatu dabūju, ar visu Paula ierakstu. neatceros kāds tas bija. grāmata stāv latviešu literatūras grāmatplauktā pie mammas - kad būšu tur, paskatīšos. neatceros arī vai Paulam izdevās ballītes iekustināšanas plāns. es ceru, ka jā. pa tam bija aizgājuši visi pēdējie vilcieni uz Saļiku un es biju drausmīgā komā. kursbiedrene pavadīja mani uz Pūzni jeb draudziņu dzīvokli Brīvības 150. tur es pārkāpu savu to laiku likumu - "pa priekšu pīpēt un pēc tam dzert", t.i. sakurījos pa virsu savam dziļajam alkoholiskajam reibumam. aizgāju gulēt, sākās karuseļi, es nepaspēju uz tualeti un pievēmu Dagnim dzīvokli.
nākamajā dienā aizbraucu mājās un tad kaut kādās trijās dienās to grāmatu izlasīju. es vienmēr izlasu grāmatas pārāk ātri un pēc tam pārāk sūdīgi atceros. nupat pavasarī Žaumi Kabri arī izrāvu ~3 dienās.
kāds tam visam sakars ar Paulu? laikam īsti nekāds.

es nekad neko nevinnēju un arī nepiedalos FB konkursos, bet nesen vienā biju pietiekusies un laimēju skaņu meditāciju kaut kur starp Lubānu un Gulbeni. tas ir tā, ka tu guli zem ozola uz matracīša, tev uz sejas ir smaržīgs maisiņš ar svaigiem liepziediem un tev skandina visādus gongus un grabulīšus un zvaniņus. tā kā aizbraucām divatā, viņa aicināja piedalīties arī K. bija tāda jauka klusas un samtainas planēšanas sajūta. pēc tam izbraucām caur aktīvu kūdras purvu, nopeldējāmies Ušurā (visai stindzīgi auksts ūdens), tad Madonā paēdām slaveno Kebabostas falafelu (bija labs) un apciemojām manus mīļos Mētrienas podniekus. oficiālais iemesls braucienam bija lielā, sudrabaini melnā krūze (ar tilpumu virs 2l), kuru biju rezervējusi. bet bija ļoti jauki pasēdēt ar viņiem, patērzēt pie kafijas un komplektā krūzei nopirkt vēl divas ļoti skaistas bļodiņas (melnas ar tumši zaļu glazūru iekšpusē), pēc kurām man noteikti nebija akūtas vajadzības.

pēc tam braucām uz "Savvaļā" un tas bija ļoti, ļoti kruti. visas iespējamās purvīša, mežīša, ezerīša, pļavīša un krūmīša balvas iet šai izstādei. melno trasi izgājām stundā. tiesa gan tā arī nesaskatījām Neiburgas darbu. maršruta shēma kartītē gan ir visai aptuvena un ir diezgan viegli novirzīties. ejot iztikām bez gumijniekiem. es gāju iešļūcenēs un nebija nekādas vainas, nu brīžiem nesu viņas rokā, bet purva sajūta ar basām kājām ir ļoti jauka. tiem, kam bail no čūskām (nevienu gan neredzējām) un savvaļas gan iesaku gumpīšus un arī kaut kādu antikukaiņu līdzekli, jo dunduru tur netrūka. dzirdējām un redzējām visādus zvērus un putnus. un tur ir pļavas ar superīgu bioloģisko daudzveidību. tur var nekāpjot nost no takas ievākt veselu kaudzi tēju. man žēl, ka bijām tik vēlu, ka šai nodarbei īsti nebija laika. salasīju tik sauju, šī vakara tējai jaunajā, lielajā krūzē. gribas braukt vēlreiz. kamēr vēl tējaugi zied un iziet līdz galam zaļo trasi. iesākām, bet saule jau rietēja un K. vēl šovakar bija jāpaspēj pārtaisīt viens muzona gabaliņš Šķidrumam, tāpēc gājām atpakaļ uz mašīnu.

mājupceļā kārtējais episkais un ar spilgtajiem marķieriem zīmētais saulriets un pelde Lizdoles ezerā. vajadzētu saņemties aizbraukt uz saulrietu kalniņu uzmest aci komētai. no mājām nevar, koki, šķūnis un pilsēta priekšā. no pagalma tik sudrabainos mākoņus var redzēt. tieši tagad. un no tumsas atkal brēc ausainās pūces bērni. krāšņi, bet dzestri tie tavi vakari, jūlij.

kādas lielas valsts kultūras iestādes mākslinieciskais vadītājs esot pārliecināts, ka mēs NOZAGĀM viņa ideju. tas gan baumu līmenī, bet es baigi par to nešaubos. nebaumu līmenī ir tas, ka tad, kad bijām palaiduši savu akciju un vēlāk parādījās viņējā, mēs sazinājāmies un piedāvājām draudzēties/sadarboties. atbilde bija, ka nekādā gadījumā un publiskajā telpā mūsu projekts tiek pilnībā ignorēts. paranoja un plānprātība tajā uroddomā plešas plašumā.

tā jau man tā ideja neliekas nekas baigi oriģināls. ņemot vērā esošos apstākļus un konkrētā daiļliteratūras šedevra specifisko tēmu, tas varēja ienāk prātā jebkuram cilvēkam ar nelielām zināšanām pasaules literatūras vēsturē. mūsu piegājiens gan man patīk labāk, jo nav nekādas segregācijas. piedalās gan random cilvēki no ielas, gan zināmas un mazāk zināmas publiskās sejas. liekas forša tā darām kopā, nevis baudiet mūsu profesionālo produktu, pieeja.

skaidrs, ka, ja tiešām tiksim cauri visai grāmatai, pašiem būs pamatīgi noriebusies šī projekta koordinēšana, jo tomēr visai daudz un dažādas ņemšanās un čakaru. vēl arī nav atbildes no AKKA/LAA, par to cik maksās autorenes šim visam. visādi citādi - daži cibiņi jau piedalās, bet var piedalīties arī citi. saraksts ir jau visai pilns, bet uz grāmatas beigām ir vēl brīvi spoti un pieteikšanās atvērta.

aizmirsu pastāstīt, ka man ļoti patika Nenorunātās tikšanās. izstāde - piedzīvojums.
vēl dažas dienas ir Arsenālā. aizejiet!

uz bērēm nebiju, biju uz karnevālu. nebiju bijusi kādus vismaz 6 gadus, kopš tā, kurā bija 20. gadu tēma (vai melnbaltā?). nomācoši daudz cilvēku, vispār nebija kur palikt. visi visu laiku vai nu kustējās vai sastrēga un viss bija viena milzīga mīcīšanās. mizkašču arī bija ļoti par maz un viss bija ļoti pilns ar atkritumiem. plusiņš par to, ka bija brīvi pieejams dzeramais ūdens. dzirdēju drusku Nikto (dzirdēt gan traucēja ļoti skaļais cilvēku sarunu fons) un Tesiņu.
joprojām vispār negribas lietot nekādas apreibinošas vielas (izņemot sēnes, kuras gribas jau kādu laiku, bet ne publiskā pasākumā). nevarētu teikt, ka man ir zudis anksietijs utt., bet varbūt tiešām esmu sākusi labāk justies savā prātā, jo nav ne mazākās vēlmes viņu mīkstināt ar alkoholu vai ko citu. jocīgi un neierasti, bet forši. sākās tas ar to neirofīdbeku.

kākāefs man nedod naudu

ja vēlaties satikt senneredzētus draugus, paziņas un naidniekus no kultūras un mākslas sfairām, dodieties uz Valdemāra/Dzirnavu stūri tai dienā un tai stundā, kad beidzas projektu iesniegšanas termiņš kākāefā. tur viņi visi būs. tiesa gan, neceriet uz smaltalku vai dziļākām sarunām. jums pretī vērsies pelēkas sejas un zilu riņķu ieskautas acis, kurās prokrastrinācijas un dedlainu danse macabre nodzēsusi pēdējo mirdzumu.

Rīga vasarā ir paciešama a) tveicīgos vakaros sēžot bāru terasēs, dzerot, čalojot un klausoties kā kliedz svīres; b) kad, kā vakar, skraida viegls vējiņš ar knapi nojaušamu jūras aromātu un smaržo liepas.

biju uz Pārnēsāmajām ainavām. visai interesanti, tāpēc, ka mana vecvecmamma Alīna 1926/1927. gadā tusēja pa Franciju un strādāja pie Raimonda Dunkana. nebiju iepriekš neko vairāk par to Dunkanu interesējusies. laikam jāpainteresējas.

Vija Celmiņš piestāv muzeja kupola zālei gandrīz tikpat labi, kā Boiko Sāls kristāli. atkārtoti apmeklēju "1243 ziņas", atkārtoti patika. pēc tam piezvanīju mammai, paziņoju, ka gribu ēst un, ka pēc stundas būsim. pasaulē joprojām nav nekā daiļāka par Vilnīti. un šodien iznāca mana mīļā Efrima Menuka jaunais soloalbis.

dzīvei būtu jābūt skaistai, bet man sāp gudrības zobs un līdz tikšanai pie manas zobārstes jāgaida vēl gandrīz viss mēnesis. toties man kaut kas ir normalizējies attiecībās ar tēvu. vairāk liekas mīļš, nekā kaitinošs. ceru, ka šī sajūta nav pārāk pārejoša.

* 6dien pirmo reizi mūžā apmeklēju modes skati. One Wolf. ziņkāri apmierināju, vairāk negribu atkārtot;
* 7dien apmeklēju Jākobsona "Dvēseles gaišo nakti" Arsenālā. man bija tas gods apmeklēt "Dvēseles tumšās nakts" atklāšanu foršākajā vasaras festivālā Sansusī. ļoti interesants "sajūtu tilts" starp vienu un otru. un baigi psihterapeitiskās tās abas izstādes. tādas aktīvas, dzīvas, runājošas, ievelkošas, kaut kādā ziņā veldzējošas;
* pēc izstādes nenormāli pierijos Terapijas brančā, pajāju pa ļoti dubļainu mežu, apmeklēju māti, tēvu, Vilnīti, Nikolaju (nesatiku) un Salaspili un vakarā aizgāju uz Aptiekas jubilejumu ar domu paklausīties Soundarcade. bet tur bija tik pieblīvēts, ka abu grupu koncertu laiku nosēdēju augšā, stūrī, iedzēru alu uz Tesas rēķina un viss, ko no koncerta dzirdēju bija vien orku raktuvju dunoņa no pazemes;
* šodien biju uz Dvēseļu uteni Dērķikā. Man patika, lai gan man vispār ne ļoti patīk garas ainas, kurās darbība attīstās uz iedzeršanas (vai narklietošanas) fona. Dukšos arī tas apnika. enīvei Utenis foršs. čigānam drusku temperamenta pietrūka (no stereotipiskā viedokļa). asprātīga scenogrāfija.

kas man šodien patika - Jura plates dizains, 7 neveiklas seksa reizes un garāžu filma. vēl man patika daudz, daudz ēst (Kārļa plovs, mana tomātu zupa, kārtainās mīklas/magoņu/kanēļa/brūnā cukura cepumiņi/burkānzivs maizītes/smūtijs/snikers). pludmales sezonas nebūs, sesijas barojums dzīvos mūžam.

rīt jāiet raut gudrībszobs

pa dienu biju darbiņā. X reizi noskatījos Dzeju (manliekas, esmu redzējusi vismaz pusi, ja ne vairāk, no visām Dzejām, kas vispār ir bijušas). pēc tam vēlreiz biju uz Boiko Sāls kristāliem, pēc tam ēdu picu, vēl pēc tam kūciņu, tad klīdu pa grāmatveikalu un beigu beigās noskatījos Džārmuša Patersonu. viss bija ļoti kruti.

neatminos iepriekš redzējusi tik perfektu saderību starp speciāli tam neiekārtotu telpu un tajā izstādīto mākslu, kā Boiko "Sāls kristāli" Mākslas muzeja kupolā.

īsumā par šodienu:
Brektes izstāde (mazliet negaidīti, bet tiešām patika);
darbiņš;
~15 min ~1,5m attālumā no republikas prezidenta*;
Saniknotās sliekas pirmizrādes furšets;
1 gab alus slēgtā bārā.

*šobrīd Kārklus vēl nav redzējis tikai Lembergs un Kalnmeiers, pārējie ir

vakar Lancmanis mums teica, ka muižu/baznīcu mākslas pasauli esot izmērījis un sasniedzis dibenu. tai esot robežas, aiz kurām tālāk vairs nav kur iet. bet vismaz reizi gadā viņš braucot uz Brīvdabas muzeju un aiz tām vienkāršo ēku sienām plešoties neizprasta un neizzināta bezgalība. tām sienām viņš vēl nevarot iziet cauri.

/tas nav tiešs citāts. atstāstu pēc atmiņas/

beidzot pabiju izremontētajā muzejā. Rozentāla izstāde bija pizģec kruta. uzzināju, ka mums mājās ir Rozentāla modelis. baltā kupola telpa un jumta terase medžik. tāda baigā svētku sajūta.

sāku domāt, ka moš esmu pārāk kritiska un piekasīga (piemēram, attiecībā uz visāda veida mākslu), bet, kad atceros to sajūtu, kad kaut kas tiešām kruts nones jumtu, tad saprotu, ka nav ne mazākās vēlēšanās to atšķaidīt ar remdenu samierināšanos ar sūdiem vai pussūdiem.

p.s. +

*) patika tikai daži darbi (Tuča, Loris, vēl kaut kas, kam aizmirsu vārdu);
*) vairums likās pašmērķīgi un bez stāsta;
*) ja kāds saka, ka skatītājs viņam nav svarīgs, tad lai tura savu mākslu savā istabā un ārā nenes;
*) jā, māksla ir subjektīva un mākslas uztvere arī, bet labs mākslinieks spēj ietvert savu subjektīvo pārdzīvojumu kaut kādā universālā izteiksmē, kas spēj dažādos līmeņos rezonēt ar dažādiem cilvēkiem;
*) nepatīk tieši citāti, kuri nesasienas ar darbu jūtamā simbiozē;
*) tumšajā daļā tās gaismas briesmīgas, daudzus darbus nevar normāli apskatīt, turklāt tas, ka dažiem darbiem virsū uzlaistais gaismas četrstūris izgaismo 10 cm sienas vienā pusē, un 10 cm no darba otrā pusē atstāj tumsā liekas tā ļoti nevīžīgi, pavirši un nepieklājīgi;