*

prezidents pēc izrādes atnāca uz aizskatuvi un kādas 15 min tērzēja ar aktieriem. viņš neteica vai patika vai nē, mazliet pažēlojās par viņa izloksnes kariķēšanu (no tāda viedokļa, ka tas jau kruti, ka mums mazā Latvijā ir tāda izlokšņu daudzveidība un tas ir saglabājami un kopjami), aktieri teica, ka tas nav personīgi, bet vienkārši, lai parādītu tēlu un, ka vispār viss ir mazliet kariķēti. tad viņi pļāpāja par politiku. kaut kā drusku nepatika, ka viņš ienākot un atvadoties sveicinājās tikai ar aktieriem, lai gan tur bijām arī čupiņa tehnisko darbinieku. ne jau ka man sāp, ka nepasveicināja, bet no tēla viedokļa, tas liktos tā jaukāk.

Solvita bija atnākusi inkognito - tādā ziņā, ka teātrī iepriekš par to nezināja. viņa atsūtīja Baibai pušķi ar rozēm, bet kāds viņai bija ģīmis nav zināms. katrā ziņā viņa sēdēja aptuveni zāles vidū, tāpēc, pat ja gribēja, ārā negāja, jo tas būtu pārāk uzkrītoši.

Juta bija aicināta uz pirmizrādi un palika arī uz ballīti. es par tālāko nezinu, jo izdzēru glāzi vīna un aizgāju mājās. bet tipa viņai patika.

tā vispār politiķi salīdzinoši bieži nāk uz izrādēm. smieklīgi likās, ka Šlesers pēc tā gadījuma, kad nevarēja nosaukt nevienu Hermaņa izrādi, bija atnācis uz vismaz trim-četrām.

šī laikam ir tā izrāde, par kuru negribas riskēt ieteikt vai nē.
no vienas puses tāds balagāns un, ja redz tikai balagānu, tad var arī vilties, bet tā tur šādi tādi smalkumi saslēpti iekšā, kurus varbūt tā grūti pamanīt, bet kuri iedod dziļumu.
tā jau pilnīgi godīgi var teikt, ka izrādes komanda ir ļoti ielikusies šajā darbā. tas nav kā Naciķī aktieri iet atspēlēt Žurkās (vismaz tajā žurkā, ko pirms gadiem redzēju, tā toč bija), mūsējie paši ir autori un visu dara no sirds. viņiem pašiem šis darbs ir svarīgs, viņi to uztver ļoti nopietni.

man pašai dīvainā kārtā izrāde patīk. dīvainā, tāpēc, ka sākumā likās, ka būs kaut kādas šausmas un tāpēc, ka man politika ne visai. man bail no politikas un es kaut kā cenšos izvairīties un turēties pa gabalu. man patīk arī tas, cik skaisti izmantota mītiskā loģika un pasakas sižets. un scenogrāfija ļoti forša.

Veceni es neesmu redzējusi, bet pie mums ar tumsu ir tā, ka reizēm tiešām kāds paklūp, vai aiziet greizi, vienreiz bija gadījums, kad kāds nokrita no podesta (vai aizkāpa garām? - es vairs neatceros). tā vispār ir tādas fosforizējošas uzlīmes, ko līmē uz grīdas, kā arī vārgas zilas lampiņas, kuru gaismu no zāles neredz. vispār daudz kas atkarīgs no scenogrāfijas/telpas. piemēram, Sonātē ir vieta, kurā Baibai jānoiet pilnīgā tumsā, tad Ģirts paiet viņai pretī un pastiepj rokas, lai viņa saprastu, kur jāiet un neietriektos dekorācijā.

parasti jau izrādes tapšanas laikā ir skaidrs, vai aktieriem būs jāpārvietojas tumsā un to tad risina sadarbojoties ar scenogrāfu un gaismotāju.

tā jau, protams, jo vairāk kādu izrādi spēlē, jo aktieri labāk un nekļūdīgāk orientējas telpā arī tumsā.