indeed sir, in-fucking-deed.

es neesmu nekāds underground pjūrists in a sense that I would love to fucking make money with my music*, taču gan mana sirds vienmēr piederēs undergroundam (uh, joprojām ar neviltotu prieku atceros savus pre-18y.o. končus ZVĢ, Imantas amatniecenē un pat tik senus, kā In.Storas agrīnos končus Slepenajā Eksperimentā līdzās Kant un, neatceros. Ak jā, un tad vēl Antifesti - tik smieklīgi un nāvējoši reizē (bailes no Ādažu urlām bija paralizējošas).

* tātad, kas ir "making money with my music"? ar to es domāju burtiski pelnīt naudu - saprotams, tas kā pamat-andergraundistam noteikti nebūs pamatienākumu avots, taču es ļoti gribētu regulārus končus, ar kuriem mēnesī varētu nopelnīt pārsimts vai divtik jevro. un tas ir iespējams pat esot andergraund grupai. protams, viss atkarīgs no definīcijām, taču es neciešu underground spītīgumu a la "wow, tas pasākums ir komercija? tajā spēlē tikai lohi!" jūtu, ka tagad tas viss ir mazliet notušējies, cilvēki ir sapratuši, ka scēnas kā tādas vairs nav, līdz ar to liela jēga no būšanas undergroundā grupai vairs īsti nav.

kāpēc scēnas esamība ir tik esenciāla? tāpēc, ka tā vismaz grupai sniedz cita veida atbalstus (ne-materiālus). bļin, kaut vai tos, kas bija tad, kad t.s. lv punk/hc scēna bija dzīva (es viennozīmīgi uzskatu, ka tā ir mirusi).

man liekas, ka beigu beigās tas, par ko tu raksti, ir kā sekas tam, ka vairs nav tādu vienotu scēnu, kur mūziķi būtu silti gaidīti ar savu repertuāru vienmēr. tāpēc tādi nišas stili kā hc vairs vienkārši neiet. jā, iet ādmiņielā vai šur tur citur, bet in dženeral - nope. arī festos, izskatās, ka nē, ja vien tas nav kkas ļoti specifisks (fests).

beigu beigās jāpiebilst arī par kvalitāti, un tieši par to, cik kvalitatīvs ir muzons dvēseliski. ar to es domāju, cik "džekiem ir iekšā", cik "trū viņi ir" (izklausās banāli, bet tas spēlē milzīgu lomu; it sevišķi "trū" - faktiski jebkurā muzonā). i mean, ja es redzu uz skatuves džekus vienkārši kaut ko marinējam, un pat, ja tas skan estētiski, bet viņu sejās ir kaut kāds meh, tad man vienkārši nestāv. prestats tam ir vēl drausmīgāks - džeki, kuri bezmazvai apzināti izveido horeogrāfiju tikai ar nolūku, lai uz skatuves izskatītos cool. es vienmēr šajā jomā esmu bijis par "trū" - to, cik ļoti mūziķis uz skatuves pats pavelkas uz savu muzonu, var redzēt viscaur vibrējam viņa ķermenī, purnā, acīs, gurnos, kājās un rokās. bļin, es nevaru citādāk židrūnā paspēlēt koncī basu, kā vien goroties apkārt (mazliet), jo es vienkārši citādāk nejūtu mūziku. that said, es ar to negribēju uzsvērt, cik faking trū esmu (es neesmu, ja salīdzina ar citiem džekiem; bet savu muzonu es izbaudu, un tas ir galvenais!).

protams, ja mēs par šo tēmu runātu kā filozofi, vienojoties par definīcijām, tad visi trū šmū izlidotu momentā pa logu, taču es šobrīd tā pa čomam par visu.

(Reply to this)

Gribētos šajā sakarā ko piebilst, bet laikam mani komentāri šajā žurnālā lieki.

(Reply to this) (Thread)

?

(Reply to this) (Parent)

Būtu jau labi, bet bieži tiešām ir grūti izvērtēt vai konkrētā māksla ir sūds vai vienkārši nav saprasta kaut kāda muļa :) Un par naudu runājot, es vienmēr iedomājos klasiķus, kuri savā būtībā bija ļoti pragmatiski – ja maksā, tad arī taisa simfonijas. Beigās no simts ciktur tām Haidna simfonijām, nez, cik daudz ir kas vairāk par vienkārši labi, profesionāli uzrakstītu mūziku?... Man liekas, ka ir svarīgi būt godīgam – tas nekas, ka saņem naudu un varbūt tā ir galvenā motivācija (vismaz radīto apjomu ziņā), mākslinieka atbildība tomēr kaut ko nozīmē.

(Reply to this) (Thread)

par sūdiem - joprojām neeksistē tādas jēdzīgas "mākslas" definīcijas, tādēļ viss tāpat paliek sajūtu ziņā - patīk/nepatīk. un galu galā to jau var arī just, vai darbam ir dvēsele vai nav. tas gan tāds ezotērisks arguments.
par agrāko laiku klasiķiem, jā es piekrītu, nebiju iedomājies to šādā aspektā. līdzīgi laikam sanāk arī mūsdienās. tikko sapratu, ka lieta varbūt ir kaut kur pavisam citur - pārprodukcijā - ar mākslu mūsdienās ir iespējams nodarboties daudz vairāk cilvēkiem, pat tādiem, kas domā, ka viņiem vajadzētu, taču īstenībā nemaz nevajadzētu. līdz ar to neizbēgami veidojas kaut kāda noslāņošanās un sākas subkultūras, kurās parasti ar naudiņām ir švaki (un tad daži subkultūru pārstāvji cer tikt no sub uz kultūru, kur ir vairāk piķa, bet daži atkal mēģina visiem paziņot, cik ļoti viņiem to kultūru nevajag)

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Jā, pārprodukcija. Bet arī tas fakts, ka ne tikai daudz vairāk cilvēku to dara, bet arī tas, ka ir plašākas iespējas publicēties un parādīt sevi.

Es domāju, ka mākslas definīciju neizdosies izveidot nekad, vismaz daļēji tāpēc, ka izpratne par to, kas ir māksla, ir mainīga. Un piekrītu, ka beigās jau viss reducējas uz patīk/nepatīk, lai gan arī gaume mainās (par laimi).

(Reply to this) (Parent)

Manā uztverē vismaz viens suns ir aprakts tur, ka pārprodukcija sastāv no pārspīlētas tiražēšanas, no pārspīlēti tiražētām viduvējībām. Patiešām kvalitatīvu parādību kultūrā ir grūti pārtiražēt, tādu ir dikti maz un jābūt kaut kādai sajēgai, kurā virzienā pa ķīseli peldēt.
Ja nau šī te pārspīlētā kaukšana pēc uzmanības, tad viss ir lieliski. Esmu bijis uz mentāli atšķirīgo ļaužu teātra iestudējumu (lūk, tur varēja to „trū” just ne mazāk, pat vairāk kā dažreiz jrt un tādās augstās vietās), esmu piedalījies pensionāru dzejoļu un visādu atmiņu krājumu izdošanā, kuri pretendē tikai un vienīgi uz bērnu, mazbērnu un jaunības cīņu biedru uzmanību.
Mūzikās arī – ja spēlē savam priekam, dari to viduvēji vai stipri sūdīgi, nekāda vaina, ja vien nepieprasi atzīšanu no citiem, un neatzīšanas gadījumā lūko to prieku saplucināt. Bet ja tomēr prasi uzmanību, man vajag just to (primāri iekšējās) kvalitātes štampogu. (Tieši tādēļ nevaru/negribu atzīt un cieņpilni klausīties tādas grupas kā Rīgas modes vai saundpoētus – ja ir tādas pašas un vēl labākas grupas, kas iztiek bez tās visas fazānu būšanas (kā Martas asinis vai Sus dungo pa to līniju).

Citādi, manuprāt, tradīcija ir viena no atslēgām. Kvalitatīva sekošana tradīcijai.

(Reply to this)