Uz nesatikšanos

Melnais Baisulis


15. Jūlijs 2015

Komponistu kuģis @ 10:18

Teorijas katedras sēdē bija sapulcējušies muzikologi un komponisti trieciennieki, lai kārtējo reizi lemtu, kuru studentu atsāt maksas grupā, kā izsist no rektora algas pielikumu un ko darīt ar liriski noskaņotiem kolēģiem, kuru raksti akadēmiskajā publicistikā labākajā gadījumā pretendē uz secerējumu statusu, kas pazīstāmi ar arhetipisko nosaukumu "Kā es pavadīju vasaru". Erhards Cvībelis, katedras vadītājs bija cienījams komponists, daudz jau sevi pierādījis arī kā izcils pedagogs un nesamierināms cīnītājs par nule kā mūzika atdzimstošo romantisma ideomu. Kā sak', mēs tak ar i tautas daļ' un mēs tak gribam atkal satuvināties ar vienkāršo cilvēku uz ielas. Tāpēc to vēl jo mazāk kāds gaidīja. Ko? "Mēs, komponisti, vēlamies atdalīties no jums, muzikologiem!" izsaucās Cvībelis tad, kad viņam deva vārdu un gaidīja, kad sāksies atskaites par gada laikā paveikto. Ko? Daļa auditorijas manāmi saguma. Trieciens labi ieeļlotam mehānismam, tā sacīt'. "Pag, un tad jūs gribat vieni paši laiku pa laikam paanalizēt kādu partitūru pie kafijas tases?", saviebās muzikoloģijas katedras vadītājs, profesors Lamberts Knoblohs. Cvībelis ietiepās: "Studentiem nav laika komponēt, viņi visu laiku studē kaut ko citu, piemēram kā tas nākas, ka mūzikas vēsturei veltām vairāk lekciju, nekā kompozīcijai?". Neaprakstīšu sīkumos tās dienas katedras sēdi*, vien nobeigšu ar skatu pa teorijas katedras logu: Komponsitu kuģis, lepni uzvilcis buras, pameta ostu, krastā atstādams skumji un mulsi dažādus teorētiskus traktātus rokās ņurcīdamus muzikologos. Kuģa priekšā formīgas dāmas figūras vietā bija piesiets kāds mācību nespēks, kamēr uz klāja vīri drūmi analizēja partitūras. Kafijas turza bija palikusi katedrā.


* Konservatorija, būdama piejūras iestāde, vienmēr atradās uzdzīves vētru un paģiru paisumu un bēgumu krustugunīs.

 

9. Maijs 2015

Skolotāji ir lohi @ 08:22

Tags: ,

Izlasīju Klāva Sedlinieka rakstu https://sedlenieks.wordpress.com/2014/11/26/par-skolotajiem-un-vinu-streikiem-starp-3-vaji-un-4-gandriz-viduveji/ un sajutos nedaudz aizvainots, bet lielos vilcienos viņam ir taisnība. Skolotājs ir lohs, kas nepilda savus draudus. Mīkstais tā sacīt, kurš kā muļķis iekrīt uz veco labo "skolotājs ir diagnoze, nevis profesija" vai arī "skolotājam ir jābūt entuziastam" un tamlīdzīgiem seniliem naratīviem. Es tiešām nesaprotu, kāpēc mēs nekad neesam nopietni streikojuši? Kāpēc visi turpina iekrist uz "bērni taču nevar bez izglītības, oj, oj"? Par to algu, ko mums maksā, taču pienāktos vēl pāris brīvi mēneši. Varbūt vainīga ir arodbiedrība, kas nespēj aizstāvēt skolotāju tiesības un kurai nav mugurkaula? Vai arī tā ir uzpirkta un tas man šķiet visai ticami.
Tiešām, get real, skolotāj – tu strādā smagu darbu, tev ir atņemtas gandrīz visas tiesības, tev maksā nožēlojamu algu un sabiedrība par tevi ieņirdz. Vienu sabiedrības daļu, starp citu, veido vecāki,no kuriem dažiem liekas, ka skolotājs ir lohs, kam uzgrūst savu bērnu, kamēr paši ir darbā. Kuriem liekas, ka skolotājs ir lohs, kad ielicis sliktu atzīmi vai ierakstījis piezīmi savu mistisko iegribu dēļ. Un lai tā nebūtu abstrakta runāšana, minēšu gadījumus no nesenas pagātnes – ieliku bērniņam 6 un pēc tam man zvana mamma, kura satraukti stāsta, ka bērniņš raud un kā es tā varot, jo viņai vienmēr bijušas labas atzīmes un tagad es panākšot to, ka bērns vairs negribēs nodarboties ar mūziku. Te gan jāpiebilst, ka bērniņš tiešām ļoti talantīgs, bet bija iepriekšējais skolotājs šo un to neiemācījis. Nu un? Liela muiža, pāris viduvējas atzīmes, mācību procesā visiem tādas ir gadījušās. Starp citu, kā es vēlāk dzirdēju, šī bērna ģimene visai aktīvi proponē ideju, ka ar mūziku nevar nopelnīt un bērniņam jāstudē ķīmija. Dubultā morāle, ja. Vai arī šogad kāda pēdējās klases meitene manās stundās ir parādījusies apmēram 5 reizes katrā pusgadā (tātad bijusi skolā 2.5 nedēļas katru semestri) un tagad viņas māte cīnās ar dažādām nekorektām metodēm, lai tik meitiņu neizmet no skolas. Meitiņa vienkārši ir slinka dura. Vajadzēja izmest jau pēc pirmā pusgada, jo šī mūsu "apžēlošanās" ir atspēlējusies mums pašiem visai nepatīkamā veidā. Kāpēc kāds būtu jāžēlo? Ir pietiekami daudz profesiju, kur izglītība nav nepieciešama.
Vispār laiku pa laikam mēdzu aizdomāties, ka ideja par izglītības plašu pieejamību visiem nav pavisam pareiza. Ir pilnīgi skaidrs, kas viegli pieejamas lietas netiek uztvertas kā vērtīgas. Katram dalbajobam tagad ir vismaz bakalaura grāds no kādas Latvijas augstskolas. Kāpēc visādiem papīru no vienas kaudzītes uz otru pārlicējiem ir vajadzīga augstākā izglītība? Kāpēc izglītība mētājas uz ceļa? Iesim tālāk – piemēram tehnikums. Tur par katru audzēkni no valsts tiek maksāta papildus nauda. Varbūt labi gribēts, bet rezultāts ir mizerabls. Tā vietā, lai masveidā producētu dažādus speciālistus darba tirgum, tiek producēti potenciālie uz vecāku/sievu/vīru kakliem sēdētāji, kurus skola ir aiz rociņas vilkusi cauri klasēm, likusi 4 tad, kad bija jāliek 0 un noskatījusies, ka šie daunīši spēlējas ar telefoniem un izturās atklāti nepieklājīgi un pazemojoši pret skolotājiem. Un tāda lielos vilcienos arī ir mūsu Latvija – augstus amatus ieņem dīvaini dalbajobi, kuri stāsta par preambulām un tikumības (cenzūras) ieviešanu skolās. Ha, interesanti, arguments, ka skolai nāk nauda – mana alga gan no tā nemainās, kālabad man iespringt? Lai direktore var turpināt ar džipu braukāt? Lai man jau kuro gadu nebūtu sava darba datora?
Aizvien vairāk sāku saprast tos skolotājus, kas klaji bezkaunīgi basto darbu, izliek sekmīgas atzīmes un lieki neiespringst par dažādām abstraktām atbildības kategorijām.
Kāpēc es strādāju par skolotāju? Galvenokārt tāpēc, ka šis darbs man ļauj komponēt. Tas dod daudz brīva laika (starp citu, tā ir fikcija – vēl janvārī mēs iesaistījāmies "akcijā", kad bija jāuzskaita ārpus klases nostrādātās stundas (mācību materiālu gatavošana u.t.t..) – iztērētā laika daudzums bija vienkārši šokējošs un ja to izdala uz saņemto algu, baidos, ka pat miņimalka nesanāk), brīvas vasaras un galvenais – tas nav pretīgais 8-17, 5 dienas nedēļā. Citādi gan savas laika un veselības izniekošana.
Un vēl kāda lieta, kura mani nodarbina. Būt par komponistu ir dabas anomālija. Tas ir neliels cilvēku procents, kas nodarbojas ar pārējiem nevajadzīgām lietām. Komponists ir tāda pati minoritāte kā geji un tajā brīdī, kad mums ir jādara kaut kas cits bez komponēšanas, tiek pārkāptas mūsu tiesības uz laimīgu dzīvi. Jautājums, kā izdzīvot, darot vienīgo darbu, kas patīk un padodas – komponēšanu? Daļēji uz to var atbildēt tā: Arī turpmāk šīs izgāztuves iemītnieki turpinās saņemt blāķus ar vājas kvalitātes muzonu, kas uzcepts pēdējā vakarā, jo pārfrāzējot tautas parunu – kāda alga, tāds darbs.
 

4. Maijs 2015

Atteikšanās @ 14:54

Šodien 17:30, Kino Splendid Palace režisores Ieva Epnere filma Atteikšanās. Mans ieguldījums filmas tapšanā – mūzika. Ieeja bezmaksas. http://www.splendidpalace.lv/lv/movies/view/1488

 

12. Marts 2015

Brīvs roķēt. @ 16:37

Vakar biju aizgājis uz filmu Brīvību ģitārai, jeb Free to rock. Dokumentālā filma par rokmūziku kā protesta un brīvdomības paudēju, dzīvojot totalitārā valstī. Liekas tik paradoksāli, ka brīvdomības idejas var paust ar dažkārt tiešām sūdīgu muzonu, kurā nav nekā no brīvības, vien klišeju važas un spēja tās saraut ~3% no 100 vajadzīgajiem.

 

5. Februāris 2015

Mirage of The Void un Sinfonietta Rīga Frankfurtē @ 16:29

9. februārī, Frankfurtes Vecajā operā Sinfonietta Rīga atskaņos "Mirage of The Void".

http://www.sinfoniettariga.lv/index.php?&23&eventID=1491
http://www.sinfoniettariga.lv/index.php?&115&eventID=1491

 

21. Janvāris 2015

Mirage of The Void un Sinfonietta Rīga Budapeštā @ 23:16

Sinfonietta Rīga atskaņos manu skaņdarbu Mirage of The Void Budapeštas mūzikas centrā un tas notiks jau rīt. Sinfonietta ir lielisks orķestris, liels prieks, ka viņi spēlēs manu gabalu, turklāt būt programmā ar Vasku, Mendelsonu un Bartoku jau ir liels pagodinājums.

http://www.sinfoniettariga.lv/index.php?1&14&view=news-detail&news_id=572

 

15. Novembris 2014

(bez virsraksta) @ 00:52

Tags: , ,

Ieslēdz Programma Klasika 10:30 (šodien, 15. nov.). Pastāstīšu par Jauno Kārtību: http://klasika.lsm.lv/lv/raksts/post-factum/lindas-leimanes-jaundarbs-baha-festivala-atklashana-beljgjijas-d.a45048/
 

22. Oktobris 2014

1. Oktobris 2014

Ontoloģiskas problēmas. @ 22:16


Jāatzīstās, ka nekad neesmu ticējis savai idejai par pirmā albuma mītu. Šī ideja bija fantāzija par tēmu, jeb, izsakoties tautas valodā, joks. Pat mūzikas vēstures lielie zēni nevar lepoties ar 100 % izcilu savu darbu katalogu.

Toties šis gan ir zvērs: http://www.youtube.com/watch?v=LmxzJQhNvlg
 

28. Septembris 2014

Pirmais albums. Mīts un tā dekonstrukcija. @ 10:23

Cik gan bieži nav nācies dzirdēt vārdus: "Grupai x pirmais albūms ir baigi labais. Nu.. tas kas nāca pēc tam jau bija viduvējs un neuzrunājošs, zini, nekāds. Laikam džeki ir izpumpējušies". Runāsim atklāti (kā vienmēr) – pirmā albuma koncepts ir mīts. Jūs gluži vienkārši paaugāties un sapratāt, ka tā un tā grupa ir mēsls. Kāpēc mūs tomēr aizkustina pirmais albūms, jūs jautāsiet? Tā ir nostaļģija, mani draugi, nostaļģija pēc sen pagājušām laimes pilnām dienām. Dienām, kad dzīves augstākais punkts ir uzvilkt gaumīgus sporta apavus, gaumīgu flaneļa kreklu un doties uz gaumīgu rokkoncertu. Bet nākamajā rītā uz paģirām (visnotāļ gaumīgām) noklausīties The Smashing Pumpkins albumu Siamese dream. Tā ir laime. Un ja gadījumā neviens nav mājās, tad iegriezt uz pilnu katušku albumu "Cilvēks ar trepēm" (kurš atcerās, kurai grupai šitas bija?). Viss. Un no žurnāla ar šķērēm lejuplādēt The Satelites bilžuku ar ziņu, ka šie guvuši kaut kādu balvuku Liepājas dzinčā. Tā lūk. Nu labi, es jau pārāk iegāju Joņeva mūdā, atgriežamies pie dekonstrukcijas. Tātad pirmais albums ir mīts, jo labai grupai visi albumi ir labi. Konkrētus vārdus es tagad nesaukšu, jo mans viedoklis, atšķirībā no dažādiem autoritatīviem mūzikas apskatniekiem un kritiķiem autoritat'īvos preses izdevumos, nav pietiekami autoritatīvs.

 

21. Septembris 2014

Master of Reality @ 03:29

Tags:

Kaut gan bieži domāju, ka vajadzētu te beigt rakstīt (starpcitu, pavisma nesen nosvinēju 10 gadu jubileju cibā (nu labi, nenosvinēju, tikai pamanīju fak(t)u)), tomēr atkal ir kāds tekstelis padomā. Šovakar biju ballītē, kur daļa cilvēku bija studējoši mūziķi. Spriežot pēc balīšmūzikas gaumes, likās, ka mākslas tais ļaudīs galīgi nav, kaut gan ej nu sazini, dvēselē jau neielīdīsi. Citiem vārdiem "tas nesavieno mūsu pasaules". Kronis visam bija mana kokles spēle kopā ar Black Sabbath dziesmu After forever – es iespēlēju tikai vienu nenoskaņotu stīgu ar ģitārai raksturīgu stiepienu, skanēja vienkārši izcili. Uz šo bosa mūvu reaģēja Antons ar tādu sejas izteiksmi, it kā es būt viņam putrā iespļāvis un pieprasīja vismaz 440 Hz. Kad jautāju, vai viņam ir absolūtā dzirde, viņš atbildēja apstiprinoši. Tāpat uz maniem jautājumiem viņš atzina gan dabisko temperāciju, gan ceturtdaļtoņus. Nē, nu lol vienkārši, džekam traucē nestandarta herci. Ar to man pietika. "Viss atkarīgs, kā uz lietām skatās", es teicu un pacēlu cepuri. Sadzirdēju Antona piekrišanu (nezin kāpēc) un aizvēru durvis. (nenozīmīgus sīkumus pirms durvju aizvēršanas izlaidīšu). Vispār tā arī nesapratu, vai tā ir poza vai tiešām fiziska nepatika. Zinu vienu čomu ar absolūto dzirdi, kuram ceturtdaļtoņi rada galvas sāpes.
 

14. Septembris 2014

Ilgi nezināju, kas ir autors un no kurienes šis gabals. @ 19:40

4. Septembris 2014

(bez virsraksta) @ 23:07

LOHS ESI?

 

31. Augusts 2014

Meža dziesmas @ 09:44

http://klasika.lsm.lv/lv/raksts/latvijas-koncertzales/koncerts-mezha-dziesmas-janja-baltvilka-atcerei-25.-julija-kalnc.a42048/

Pēdējās 4 (nevis 3, kā teicu vakar) ir manas dziesmas. Interesanta iespēja dzirdēt, kā es rakstu džezu.

 

30. Augusts 2014

Mazsalaca un Meža dziesmas @ 11:31

Mūzika: Bēthovens – Pastorālā simfonija

Vakardiena Melnajā Caurumā izvērtās ļoti jauki, taču tagad laiks kam citam – ieslēdz http://klasika.lsm.lv/lv/lr3/ šodien, plkst. 12:00, lai dzirdētu reportāžu no 7. starptautiskajiem jauno komponistu meistarkursiem Mazsalacā, kuros dalību ņēmu es. Savukārt rīt, plkst 15:00 šajā pašā radio dzirdēsiet Meža dziesmas ar Jāņa Baltvilka dzeju. Pēdējās trīs dziesmas esmu sacerējis es.
 

28. Augusts 2014

Melnais Caurums 29. augustā, plkst. 20:00 @ 11:25

25. Augusts 2014

Rudens madrigāls 3 @ 13:55

Mūzika: J. S. Bahs – Pasakalja do minorā.

Putnu bari skrien pāri laukam un novāc barību. Barība ir atvasaras agrā labība. "Ārā līņā līņi, kaktos sīņo sīņi." – izdomāju pantiņu, ko skaitīšu pie eglītes. Braucam pa Zemgales priekšpilsētu ar velosipēdiem, izmetam loku pa Ģimnastikas ielu, bet izvairamies no Graudu ielas, tai ir slikta aura. Zvana telefons – "Nomērīji loga izmērus?" – "Vēl nē, esmu pilsētā, bet kad nomērīšu, došu ziņu." – "Labi, čau!". Braucam tālāk, pie Gaismas pils zvana J***, es nepaspēju pacelt un pārzvanu – "Nu, O***, kur tu esi?" – "Pie Gaismas pils, es atbildu". Atbildu vēl kaut ko un vienojamies par tikšanos. Kādā laika kontiinuma punktā atnāk īsziņa – "Ceru, ka vienojāties". "Nevienojāmies gan" es pie sevis nodomāju. Punkts. Kā Tarkovska filmā. Dodamies pa sliedēm uz Brasu. Malkojam vīnu pa ceļam un prātojam, cik tas ir lieliski. Sliežu ceļu no abām pusēm ieskauj rūpniecības kompleksi, grafiti un izdauzītu logu mozaīkas. Gara pelēka diena, bet mums veicas, jo nelīst. Esam tikai divi mazi cilvēciņi, kas virzās no punkta A uz punktu B. Nāk rudens.
 

23. Augusts 2014

Rudens madrigāls 2 @ 23:19

Latvijas vides, ģeoloģijas un metereoloģijas centrs ziņo: "Saskaņā ar klimatiskajiem datiem, meteoroloģiskā vasara kopumā Latvijā šogad ir beigusies nedēļu agrāk nekā tas ir ierasts – parasti tas notiek ap 27. augustu." Kad es biju mazs, kādā no manas mājas dzīvokļiem mitinājās vecs vīrs ar vecu sievu. Bieži varēja dzirdēt, kā vīrs diezgan neskanīgi spēlēja trompeti. Un tikai pēc daudziem gadiem es sapratu, ka bija taču tāds brīdis, kad trompete pārstāja skanēt. Pavisam. Pavisam rimās tās dziesma. Līst lietus, kardāna krustiņš (krucifikss) izkrita Gulbenes šosejas 12. kilometrā. Akmeņains lauks, lapsas nemana. Nemana arī gailenes. Šogad galīgi neesot gaileņu gads. Lapsas gads arī nē. Braucam uz Svalberģi, bet pēdējā brīdī pagriežamies uz austrumiem. Cik vien tālu skats sniedzas – balts polietilēns pārklāts vecām mašīnu riepām. Riepas stipri nodilušas, bet tas netraucē procesam. Tur sien sieru – netrokšņojiet! Es aizveru logu, mūsu ceļš ir ar mērķi, bet kurš pateiks, kādu? Nāk rudens.

 

20. Augusts 2014

Rudens madrigāls @ 06:54

Pārlaižot acis pāri laukam, skats aizķeras veca dižozola mezglainajos zaros. Šķiet, ka kāds karājas tajos, bet tuvāk pienākot var redzēt, ka tas ir tikai vecums. Mēs turpinam ceļu virzienā uz Ainažiem, pabraucam garām Vitrupei. Nekā ievērības cienīga šeit nav. Domās atgriežos 90tajos – saldi skāba vakardiena, laimes un nelaimes. Es atceros katru nenoglāstītu kaķēnu un katru neparakstītu miera līgumu, katru vārtos iesistu futbola bumbu un savu pirmo alu. Piestājam Vidzemes akmeņainās jūrmalas krastā, zīlējam aļģēs. Vai gads būs labs? Un kāda būs statistika? Palaižu "vardīti", plakanu oļu šeit daudz. Pārlecu pāri gliemežvāku kolonijai un izskaitu līdz trīs. Atkal braucam tālāk, Salacgrīvā nepiestājam, dodamies uz Randu pļavām. Piestājam pie baznīcas, iekšā raud sieviņas un ērģeles. Nāk rudens.

 

15. Augusts 2014


Uz nesatikšanos

Melnais Baisulis