indeed sir, in-fucking-deed.

es neesmu nekāds underground pjūrists in a sense that I would love to fucking make money with my music*, taču gan mana sirds vienmēr piederēs undergroundam (uh, joprojām ar neviltotu prieku atceros savus pre-18y.o. končus ZVĢ, Imantas amatniecenē un pat tik senus, kā In.Storas agrīnos končus Slepenajā Eksperimentā līdzās Kant un, neatceros. Ak jā, un tad vēl Antifesti - tik smieklīgi un nāvējoši reizē (bailes no Ādažu urlām bija paralizējošas).

* tātad, kas ir "making money with my music"? ar to es domāju burtiski pelnīt naudu - saprotams, tas kā pamat-andergraundistam noteikti nebūs pamatienākumu avots, taču es ļoti gribētu regulārus končus, ar kuriem mēnesī varētu nopelnīt pārsimts vai divtik jevro. un tas ir iespējams pat esot andergraund grupai. protams, viss atkarīgs no definīcijām, taču es neciešu underground spītīgumu a la "wow, tas pasākums ir komercija? tajā spēlē tikai lohi!" jūtu, ka tagad tas viss ir mazliet notušējies, cilvēki ir sapratuši, ka scēnas kā tādas vairs nav, līdz ar to liela jēga no būšanas undergroundā grupai vairs īsti nav.

kāpēc scēnas esamība ir tik esenciāla? tāpēc, ka tā vismaz grupai sniedz cita veida atbalstus (ne-materiālus). bļin, kaut vai tos, kas bija tad, kad t.s. lv punk/hc scēna bija dzīva (es viennozīmīgi uzskatu, ka tā ir mirusi).

man liekas, ka beigu beigās tas, par ko tu raksti, ir kā sekas tam, ka vairs nav tādu vienotu scēnu, kur mūziķi būtu silti gaidīti ar savu repertuāru vienmēr. tāpēc tādi nišas stili kā hc vairs vienkārši neiet. jā, iet ādmiņielā vai šur tur citur, bet in dženeral - nope. arī festos, izskatās, ka nē, ja vien tas nav kkas ļoti specifisks (fests).

beigu beigās jāpiebilst arī par kvalitāti, un tieši par to, cik kvalitatīvs ir muzons dvēseliski. ar to es domāju, cik "džekiem ir iekšā", cik "trū viņi ir" (izklausās banāli, bet tas spēlē milzīgu lomu; it sevišķi "trū" - faktiski jebkurā muzonā). i mean, ja es redzu uz skatuves džekus vienkārši kaut ko marinējam, un pat, ja tas skan estētiski, bet viņu sejās ir kaut kāds meh, tad man vienkārši nestāv. prestats tam ir vēl drausmīgāks - džeki, kuri bezmazvai apzināti izveido horeogrāfiju tikai ar nolūku, lai uz skatuves izskatītos cool. es vienmēr šajā jomā esmu bijis par "trū" - to, cik ļoti mūziķis uz skatuves pats pavelkas uz savu muzonu, var redzēt viscaur vibrējam viņa ķermenī, purnā, acīs, gurnos, kājās un rokās. bļin, es nevaru citādāk židrūnā paspēlēt koncī basu, kā vien goroties apkārt (mazliet), jo es vienkārši citādāk nejūtu mūziku. that said, es ar to negribēju uzsvērt, cik faking trū esmu (es neesmu, ja salīdzina ar citiem džekiem; bet savu muzonu es izbaudu, un tas ir galvenais!).

protams, ja mēs par šo tēmu runātu kā filozofi, vienojoties par definīcijām, tad visi trū šmū izlidotu momentā pa logu, taču es šobrīd tā pa čomam par visu.

(Reply to this)