Manā uztverē vismaz viens suns ir aprakts tur, ka pārprodukcija sastāv no pārspīlētas tiražēšanas, no pārspīlēti tiražētām viduvējībām. Patiešām kvalitatīvu parādību kultūrā ir grūti pārtiražēt, tādu ir dikti maz un jābūt kaut kādai sajēgai, kurā virzienā pa ķīseli peldēt.
Ja nau šī te pārspīlētā kaukšana pēc uzmanības, tad viss ir lieliski. Esmu bijis uz mentāli atšķirīgo ļaužu teātra iestudējumu (lūk, tur varēja to „trū” just ne mazāk, pat vairāk kā dažreiz jrt un tādās augstās vietās), esmu piedalījies pensionāru dzejoļu un visādu atmiņu krājumu izdošanā, kuri pretendē tikai un vienīgi uz bērnu, mazbērnu un jaunības cīņu biedru uzmanību.
Mūzikās arī – ja spēlē savam priekam, dari to viduvēji vai stipri sūdīgi, nekāda vaina, ja vien nepieprasi atzīšanu no citiem, un neatzīšanas gadījumā lūko to prieku saplucināt. Bet ja tomēr prasi uzmanību, man vajag just to (primāri iekšējās) kvalitātes štampogu. (Tieši tādēļ nevaru/negribu atzīt un cieņpilni klausīties tādas grupas kā Rīgas modes vai saundpoētus – ja ir tādas pašas un vēl labākas grupas, kas iztiek bez tās visas fazānu būšanas (kā Martas asinis vai Sus dungo pa to līniju).

Citādi, manuprāt, tradīcija ir viena no atslēgām. Kvalitatīva sekošana tradīcijai.

(Reply to this)